Dzejnieks Viks: Bērni man nepārmet, viņi ir sapratuši

Šogad Imantdienu koncertā Cēsīs skanēs sevišķi daudz dziesmu ar dzejnieka VIKA jeb VIKTORA KALNIŅA vārdiem – tas par godu viņa astoņdesmitajai dzimšanas dienai. Bet ko gan nozīmē gadi? Viks nav zaudējis ne nieka no savas indiāņa filozofijas un vienkāršības, un ceļa posmā Dikļi–Valmiera viņu joprojām var sastapt, balsojot mašīnas
Intervija
Aiva Kanepone
Žurnāls IEVA
28. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis un no personiskā arhīva

Vika pieturzīmes

  • Dzimis 1939. gada 1. aprīlī Rīgā.
  • Komponista Imanta Kalniņa vecākais brālis.
  • Jau 30 gadu dzīvo Dikļos.
  • Daudz atdzejojis un pats rakstījis gan dzeju, gan prozu.  Sarakstījis brīnišķīgas bērnu grāmatas – Zemūdens bara lielā diena, Sarežģītais zvirbulēns, Klaids pasaku zemē un citas.
  • Autors dziesmu tekstiem operām un izrādēm Ei, jūs tur!, Ifigēnija Aulīdā, Princis un ubaga zēns un citām.
  • Vika vārdi grezno daudzas zināmas dziesmas: Dziesma, ar ko tu sāksies, Dziesma par princesīti, Betas dziesmiņa, Astoņkājis, Kas dzīvo tanī pusē, Sitiet bungas, mani mīļie, Ar straumēm uz jūru un citas.
  • Saņēmis Pastariņa prēmiju, Lerha-Puškaiša literāro prēmiju, Literatūras gada balvu. 
  • Tēvs dēliem Raidam, Klaidam un Filipam un meitai Santai.

Dikļu Medniekos dobes ir rūpīgi izravētas, baltiem ziediem zied rabarberi, un mazajā, kārtīgajā mājā sienas noklātas ar fotogrāfijām un zīmējumiem. Šī ir Vika, dzejnieka, rakstnieka un pasaku meistara, pasaule.

Aiva: Kāda jums pašam sajūta par tiem astoņdesmit gadiem?

Viks: Kamēr tu nesāc savā prātā skatīties uz to skaitli, tikmēr jau nekas nav mainījies. Bet, kad to skaitli vizualizē, tad ir drusku jocīgi.

Runājām ar jūsu fotogrāfu Matīsu par grāmatu Nenocenzētie par Kazas laikiem – tur diezgan daudz ir arī par mani. Un Matīss man jautāja: kā jūs te varat pēc visa tā – pilsētas, burzmas, bohēmas? Bet es nebiju bohēmas cilvēks. Es esmu indiānis. Tur pie sienas man ir akmens plāksnīte, kuru no Amerikas atveda dzejniece Daina Sirmā. Viņa bija satikusi navaho cilts indiāni un stāstījusi, ka Dikļu ciematā, kur viņa dzīvo, ir viens rakstnieks, kuram ļoti tuvs indiāņu gars. Un indiānis lūdzis man aizvest šo paša darināto plāksnīti. Es esmu indiānis pēc pārliecības. Uztveru pasauli kā viņi.

Kad mani puikas bija mazi, brālis ļāva mums vasarās mitināties savās lauku mājās Vecpiebalgā. Visi puikas jau neauga pie manis, tā man ar to ģimeni sanāca, bet vasarās, paldies Dievam, bērnus pie manis laida. Un tad mēs mitinājāmies pie Imanta kūtsaugšā. No tiem iespaidiem es sarakstīju grāmatiņu Vasaras pils. Un es puikām mācīju indiāņu attieksmi pret lietām. Nav jau viegli to iestāstīt tādam, kuram pieci gadi! Viņš saka: mums vajag lokus un šķēpus. Uztaisījām. Tad vajag spalvas! Es teicu: vispirms nopelni, pārvari tādu un tādu grūtībiņu.

Bet atnākt no Rīgas uz šejieni man nebija grūti, es to jau sen gribēju. Tikai jābūt vietai, uz kurieni.

Šī vieta jau gandrīz pati atnāca – dzejniece Daina Sirmā, kas te netālu dzīvo, bija jums atradusi pat trīs mājas. Ar ko jums iekrita sirdī tieši šī?

Tā bija briesmīgā stāvoklī, nolaista, te bija dzīvojuši viesstrādnieki, bet pirms tam desmit gadu nebija dzīvojis neviens! Bet te ir upītes krasts, bija laipa, tuvu līdz autobusam un veikalam. Aprunājāmies ar brāli, viņš teica: bēdīga tā māja, bet ņem ciet – nekustamā īpašuma vērtība tikai augs! Vispirms bija jālabo jumts – lija iekšā lietus, viss puva. Sākumā gulēju te istabas stūrī sienā. Nekā jau nebija! Tad Rīgā satiku jaunības draugu, kurš brauca projām uz Ameriku, un viņam nebija, kur likt vecās mēbeles, – viņš atbrauca pamakšķerēt un atveda visas man. Arī šo graustu varēju iegādāties tikai tāpēc, ka tajā gadā viņā saulē aizgāja tēvs un atstāja mums ar brāli krājkases grāmatiņu.

Un kāda tagad ir tā jūsu indiāņa dzīve te Medniekos pie Mazbriedes upītes?

Telefonsakari man ir, sazinos ar visiem bērniem. Šodien satikšu vienu dēlu un meitu. Viens no dēliem, Filips, atbrauks pie manis padzīvot divas nedēļas. Ar to vienatni ir tā. Dikļu pagasta pārvaldnieks Atis man jautāja – kā tu te vari viens, es jau sen būtu sajucis prātā! Bet man nav garlaicīgi! Paiet dienas, kad es ne ar vienu ne vārda nepārmainu. Bet, kamēr es varu kustēties un pats ar sevi tieku galā, tikmēr ir labi. Vienam būt – tā ir pat liela greznība. Es paēdu pusdienas, un man ir muižkunga dzīve! Diendusa! Nekur nav jāsteidzas, neviens man nevar pavēlēt! Un nevienam nav jāatskaitās – es pats zinu: ja es to neizdarīšu, man būs slikti.

Redzēju, ka dārzs ir skaisti izravēts.

Es kaplēju! Šopavasar gan satraumēju labo roku. Daktere teica, ka līdz sadzīšanai paies trīs, četri mēneši, jo es jau esot brieduma gados. Cik taktiski – brieduma gados! Bet es kaplēju un veselu malkas kravu sanesu šķūnītī un sakrāvu grēdās.

Vienīgais, ko es lūdzu Visuma valdniekam, – lai varu pats ar sevi tikt galā. No lietām man vairāk neko nevajag. Daudz lietu esmu izmetis. Pat no sava arhīva sakūru ugunskuru! Veselu dienu dega. Vēstules, burtnīcas…

Tajā laikā, kad man iznāca bērnu grāmatas, mani daudz aicināja uz skolām un veselām klasēm brauca pie manis uz Rīgas dzīvoklīti. Bērni man rakstīja vēstules, tās krājās, bet kur tu liksi! Tas bija svēts ugunskurs.

Vai pasakas kādreiz vēl nāk pie jums?

Pasaku laiks man bija speciāls. Tas sakrita ar laiku, kad mani bērni bija mazi – visam ir savs laiks. Kad mēs ar dēliem sanākam kopā, tad smejamies par tiem, ko dēvējam par dinozauriem, – kas knapi turas kājās, bet nevar rimties un vēl kaut ko mēģina svepstēt. Kā Miks Džegers vēl mēģina lēkāt savā stilā. Visgrūtāk ir skatuves cilvēkiem – viņi taču saauguši ar skatuvi. Kā – es vairs nevaru?! Un tad kaut rāpjas četrrāpus.

Es vairs intervijās nestāstu, kas būs nākamajā grāmatā, jo divreiz to esmu pateicis, bet tad tas nobloķējās. Atceros, ko stāstīja mana vecāmāte, – ja gribi, lai tavs nodoms izdodas, nevajag visai pasaulei par to stāstīt. Vēlāk es to pašu domu atradu indiāņu pasaules uzskatos – vispirms izdari un tad runā. Indiāņi to pamato tā, ka vārdi ir tādi paši vadītāji, kā elektrību vada varš. Pa vārdiem aiziet un tiek noņemta nodoma enerģija.

Vēl nesen jums blakus bija Gunita ar skaisto putna uzvārdu. Viņa ir vienīgā no jūsu bijušajām sievietēm, kuras fotogrāfiju redzu jums pie sienas. Kas notika?

Vispirms jau milzīgā gadu starpība. Dabas likumus nevajag ignorēt. Es ar viņu iepazinos, kad Gunita bija atvedusi talantīgos bērniņus uz jauno talantu konkursu Bērnu literatūras maģija. Sākām sazināties, bērni rakstīja un gribēja manu vērtējumu, viņa atbrauca vienreiz, otrreiz, sākām attiecības. Un tad es sāku domāt – cik tad ilgi tā var? Tad uzzināju, ka viņa bija trešajā kursā pārtraukusi studijas – droši vien tāpēc, ka ģimenē bija sākušās problēmas. Es viņai devu vietu, kur padzīvot, kamēr viņa pārvarēs problēmas, bet pēc tam sāku distancēties, jo jutu, ka tā būs vieglāk. Tad viņa atsāka studijas un pārcēlās uz Rīgu, un viss bija atrisinājies bez viena lieka vārda. Tātad tā tam vajadzēja būt. Viņa ir jauks cilvēks, raksta dzejoļus.

Jūsu tēvs strādāja VEF un Radiotehnikā, mamma par telefonisti – tehniskas profesijas! Taču abiem viņu dēliem, jums un Imantam, tikusi tā radošā Dieva dzirksts.  

Man tēvs vienreiz teica: jūs domājat, ka es jaunībā nesapņoju? Man ir fotogrāfija, kur tēvam rokās vijole, lai arī viņš to nespēlēja. Taču viņš dziedāja Latviešu biedrības korī.

Tēvs Rīgā ienāca kā atraitnes dēls – ģimenē bija trīs bērni, viņu tēvs agri nomira, un māte pateica: es jūs trīs nevaru uzturēt, vienam jāiet pasaulē laimi meklēt! Lozēja, un loze krita manam tēvam. Viņš 15 gadu vecumā ienāca Rīgā, sāka kā māceklis beķerejā, kur iznēsāja pa veikaliem paplātes. Tad iestājās par mācekli mehāniskajās darbnīcās un vakaros mācījās pilsētas tehnikumā. Un uz to darbnīcu bāzes izveidojās VEF.

Jūs stāstījāt par vectēviem, kuri abi agri aizgāja, un pie vainas bija arī alkohols. Vai jums pašam arī nācies no tā ciest? 

Bija jau zināms laiks, kad palietoju. Bet vairs ne. Pamainīju filozofiju. Sistēma vienkārša – tu dzīvo, strādā, piepūlies un par to saņem naudu, lai ar to palīdzētu savai dzīvībai, sagādātu pajumti un ēdienu. Bet, ja tu savu piepūli izlieto, lai savai dzīvībai kaitētu? Tiklīdz es to noslēgto apli sev priekšā redzēju, tā – viss, cauri.

Kaut gan – es daru vīnu, ja man ir laba ogu vai ābolu raža. Es to noskatīju no tēva. Viņam patika – labs vīns viesībās palīdz padziedāt.

Bērnībā jūs dzīvojāt pieticīgi. Ko jums dzīvē nozīmējusi nauda?

Pirmo naudu nopelnīju pamatskolas laikā, kad izdevu ģimenes žurnālu ar oriģinālu nosaukumu – Mājas Viesis. Rūtiņu burtnīcai pats uztaisīju vatmaņpapīra vākus, pats ilustrēju, pats sacerēju stāstus un pantiņus, piemēram, par to, kā vecāmamma gatavo ēst. Un vienreiz bija poēma par filmu Robina Huda piedzīvojumi. Bet uz aizmugurējā vāciņa es joka pēc uzrakstīju: cena – 3 rubļi. Tēvs vakarā atnāk, izlasa savu Cīņu, un es pabīdu savu Mājas Viesi. Viņš ielasījās, tad aizvēra ciet, piegāja pie žaketes, izņēma sarkanu desmitrubļu zīmi un iedeva man: tas tev – māksla ir jāatbalsta!

Tomēr, kad gribējāt kļūt par rakstnieku, jūsu tēvs šo izvēli apšaubīja?

Jā, viņš uzskatīja, ka tā būs plāna maize – maza tautiņa, tālaika režīms. Un bija jau arī plāna. Tad iznāca tā, ka es visu laiku dzīvoju kopā ar vecākiem.

Kad es metos iekšā āliņģī un nolēmu nodarboties tikai ar rakstīšanu, es būtu pazudis cilvēks, ja nebūtu manu vecāku, pie kā es varēju patverties, kur man bija ēdiens un pajumte.

Tāpēc centos, lai viņi iespējami drīzāk redz, ka es varu ar savu izvēlēto amatu kaut ko sasniegt. Beigās jau viņi samierinājās. Kad no Maskavas atnāca diploms ar PSRS Rakstnieku savienības priekšsēdētāja parakstu par grāmatu Zemūdens bara lielā diena, tēvs izlasīja un noteica: tad tagad tu esi tā riktīgi sapratis, kur tev jābūt? Viņam rūpēja, lai mana dzīve būtu kaut cik nodrošināta.

Bet jums pašam? Nav bijis šaubu un domu, ka kaut kas dzīvē jāmaina?

Nē. Iedomājieties, es pabeidzu angļu filologus, saņēmu diplomu un pēc divām nedēļām jau strādāju Salaspils Botāniskajā dārzā par puķu audzētāju! Bet tas ļoti veicināja rakstīšanu. Jo cik tad tur tā darba – saplāno pavasarī puķītes, pēc tam jau pašam nav jāravē, bet ziemā saliec puķu sēklas skapīšos un sēdi savā kabinetā. Es ņēmu un tulkoju! Bet cik ilgi tulkosi? Tad jau biju sācis rakstīt dzejoļus un uzrakstīju vienu poēmu, ko iedevu brālim izlasīt, – nosaukums bija Purvs. Viņš nobrīnījās: tik liela forma! Pēc tam es vairs necentos apslāpēt to, ko man vajadzēja darīt – rakstīt.

Imants ir jaunākais brālis, bet atzinību par savu radošo darbu viņš sasniedza pirmais. Brāļa viedoklis jums bija ļoti svarīgs?

Mums tēvs mācīja tādu pantiņu: mēs bijām div’ brālīši, abi mīļi dzīvojām, vilkām vienus zābaciņus katrs reizi kājiņā… Tas nozīmē, ka trūcīgi dzīvojām.

Un katru gadu ģimene nevarēja atļauties svinēt dzimšanas dienas mums abiem – man tā ir aprīlī, Imantam maijā. Tad vienu gadu svinēja viņam, vienu gadu man.

Neko daudz nevarējām atļauties. Tēvs, māte pa dienu darbā, vecāmāte mums, knēveļiem, pusdienām pienā iemērca sakaltušu maizi, piebēra drusku cukuru – puikas, nāk, izdzer!

Kad brālim maijā bija dzimšanas diena, es viņu pa telefonu apsveicu un teicu: man jāpasaka viena lieta – manas dzīves ļoti izšķirīgajā posmā tu man devi orientieri! Tas bija tajā laikā pēc armijas, kad es aplami stājos studēt automātiku un elektroniku, domādams, ka varbūt tiešām vajag kaut ko eksaktu. Brālis teica: paldies par tādu dzimšanas dienas dāvanu!

Jums ir trīs dēli un meita. Un dzīvē ir bijis diezgan traks laiks, kad bērniem ar jums neļāva satikties, bet tagad ir labas attiecības gan ar dēliem, gan meitu.

Vistrakāk gāja ar meitu, jo Santas māte viņu, nepilnus piecus gadus vecu, vienkārši nozaga. Es biju aizbraucis uz Rīgu pie izdevēja, atgriežos – māja tukša, mammuks viens pats. Ne Santas, ne Santas drēbīšu. Uz galda tikai rūtiņu lapa, kur rakstīts: «Aizbraucam uz neilgu laiku.» Neilgais laiks joprojām nav beidzies. Labi ir tas, ka pirmos piecus gadus – bērna attīstībā tik ļoti svarīgo laiku – viņa auga pie manis. Pierakstīju viņas bērnības valodiņu – atceros, man tā patika, kā Santiņa bija teikusi: «Es stāvu kā kaķa dziesma!» Santas māte te atbrauca reti. Bet pēc tam bija tiesas darbi un bāriņtiesas, un Santu atstāja pie mātes. Santa tā pārdzīvoja, ka viņai sākās milzīgas veselības problēmas. Tagad Santai jau 25 gadi. Tikko pabeidza Mūzikas akadēmiju, vijolniece. Šodien es braukšu uz Rīgu un viņu satikšu.

Kad iedomājos to dienu, kad jūs te atbraucāt un atradāt tikai rūtiņu lapu…

Zini, kā bija – trīs nedēļas pēc kārtas es nevienu nakti nevarēju aizmigt. No tā man sagāja dēlī vairogdziedzeris, vajadzēja operāciju.

Kā jūs atjaunojāt attiecības ar dēliem?

Ar dēliem man visu laiku gājis labi, izņemot vienu reizi, kad Klaidu mēģināja noskaņot pret mani. Klaids pie manis nodzīvoja no dzimšanas līdz 1. klases beigām. Bet tad man viņu atņēma un atdeva audzināt slimam cilvēkam. Kad satiku Klaida mammu, es nezināju, ka viņai ir veselības problēmas, – to dēļ viņa vēl tagad atrodas aprūpes iestādē.

Bija jau traki. Runāt bija diezgan bezjēdzīgi, viņa uzskatīja, ka slimi ir pārējie. Sākumā es to ļoti pārdzīvoju. Kad Klaids piedzima, viņa no dzemdību nama uzreiz tika aizvesta uz slimnīcu, es sākumā domāju, ka pēcdzemdību depresija.

Bet Klaids pēc tam pats pie manis atnāca – māte bija slimnīcā, Klaidam sāka pasliktināties sekmes mācībās, jo vecvecāki ar viņu nestrādāja. Tagad viņš ir kļuvis par namdari, un viņam tas patīk. Lai gan ar Klaida gaišo galvu un spriešanas spējām viņam nebūtu nekādu problēmu strādāt, piemēram, Ārlietu ministrijā. Viņam vienmēr ir dziļi vērtējumi par to, kas pasaulē notiek.

Klaids man ir atzinies, ka kādu laiku bijis tuvu bezdibenim – kompānijas, alkohols. Es jautāju: kas tad tevi atturēja no tā bezdibeņa? Viņš teica: es atcerējos, cik labi bija Piebalgā pie Imantonkuļa, kad mēs gājām makšķerēt, gājām uz mežu un spēlējām indiāņus… Klaidam ir meita Keitija, un tagad jau pašam ir mazmeitiņa, viņai ielikti divi vārdi – Olīvija Reina.

Jums ir vēl divi dēli – Filips un Raids?  

Filipu ir skāris viņa un Klaida mātes nelabvēlīgais ģenētiskais mantojums, un tagad viņš ir aprūpes iestādē. Varbūt liela nozīme tur bija tam, ka viņš studēja vēsturi, un bija milzīga pārslodze. Tagad mēs katru dienu runājamies pa telefonu, un drīz viņš uz divām nedēļām atbrauks pie manis padzīvot. Fipiņš ir ļoti labs cilvēks. Viņš ir mācījies mūzikas skolā trombonu, vienreiz līgonaktī bija atbraucis pie manis un gājis caur Dikļu parku, spēlēdams trombonu. Dikļos vairākas nedēļas brīnījās: kas tas par Tālavas taurētāju?

Un Raids ir superīgs vīrs. Mums pat bija kopīga izstāde Lielajā Dzintarā Liepājā – viņš to organizēja un gribēja, lai es arī esmu daļa no tā. Man jau tie skeleti un ģindeņi, ko viņš zīmē, tā ne visai. Bet viņš to taisa kā humoru. Raids strādā reklāmas jomā, tas nav radošs darbs, bet maizes darbs. Raidam ir meita Agate, viņa šogad beidz ģimnāziju.

Bērni taču jums neko nepārmet?

Nepārmet, viņi ir sapratuši. Kad es satiku Santas māti Lieni, tā bija kļūda. Toreiz man kāda juriste teica: jūs esat sagājis kopā ar sev pilnīgi neatbilstošu cilvēku.

Jūs pats esat teicis, ka visa dzīve ir mīlestības medības. Ja mīlestība atnākusi, nesāksim taču to svērt – atbilstoša, neatbilstoša?

Var daudz filozofēt, vai jebkura tāda emocija tiešām ir mīlestība. Īstas mīlestības definīcijas jau nav.

Kā jums liekas – jūs kaut reizi mūžā esat tā pa īstam mīlējis kādu sievieti?

Ir tā jocīgi. Augstskolā pirmajos divos kursos man no attāluma ļoti patika viena meitene. Biruta. Man likās, ka viņa ir savā pasaulē un tāda – kur nu man! Tā arī nekas nenotika. Tas bija 1958. un1959. gads. Bet trīsdesmit gadu pēc tam es saņēmu dūšu un aizbraucu uz to māju Pārdaugavā, kur mēs reiz bijām ielūgti viņas dzimšanas dienā. Cik tas bija skaists vakars – kā no romāna –, nekādas intimitātes, bet skaists kā sapnis, un viņa tur centrā – princese. Es aizgāju uz to māju, bet uzzināju, ka tur viņa vairs sen nedzīvo. Taču jaunie iemītnieki atrada adresi Ģertrūdes ielā, un es uz turieni aizgāju. Viņa mani arī pazina! Ieaicināja iekšā. Izrādās, veiksmīgi apprecējusies, uzskata, ka dzīve bijusi veiksmīga. Es prasīju: «Bet vai tu zini, Biruta, ka kādreiz tu man likies tā, kuras dēļ būtu vērts cīnīties ar citiem bruņiniekiem, kuri varbūt arī būtu tevi iekārojuši?» Viņa teica: «Vai, tas taču bija tik sen!» Un tā tas arī palicis – kā sapnis.

Bet tādā reālajā dzīvē – vai tās tiešām ir bijušas mīlestības? Ir bijusi patikšana. Ar Klaida mammu sākumā taču likās – jā! Hermaņa izrādē Klusuma skaņas fonā ir Māras Brašmanes fotogrāfija, kur mēs ar Klaida mammu abi stāvam Doma baznīcas laukumā. Tajā laikā likās, ka tai jābūt mīlestībai. Ar Klaida un Filipa mammu pēc tam pie visa vainīga bija slimība. Ar Raida mammu, ja pavisam godīgi, – tā nebija mīlestība, vairāk jutekliska aizraušanās, un no tās nevar izaugt tas, kas satur kopā līdz uzvarošām beigām.

Un no vientulības jums nav bail?

Man ir liela pašpietiekamība, un mana iekšējā pasaule ir tik dinamiska un aktīva, ka man ar citiem nav jākomunicē. Vispār esmu izteikts introvertais tips. Ja man pajautā, kas Dikļos jauns, es esmu pēdējais, kas zinātu atbildēt. Trīsdesmit gadu te nodzīvots, bet ikdienā esmu viens, ar sevi.

Lai gan, ja tā padomā, es jau te neesmu viens. Man pie sienas ir tuvo cilvēku fotogrāfijas. Katru dienu aprunājos ar mammuku, ar papuku, ar vecomāti. Atbildēt jau viņi nevar, bet es katru reizi zinu, ko par to, ko es daru, būtu teicis mans tēvs.

Kādas ir izjūtas, dzirdot dziesmas ar paša rakstītiem vārdiem?

Vienkārši apmierinājums. Tātad ir izdarīts pareizs un labs darbs.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs