Dzejniece un mamma Maija Kalniņa: Neredzēju īsti neko. Pasaulei bija pazudušas krāsas, ceriņiem smarža

Dzīvesstāsts
28. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ziedonis Safronovs un no personiskā arhīva

Kaut vai tāpēc vien es turpinos. Es nepazūdu

Maijas dzīve, kāda lielāka Režisora vadīta un režisēta, ir likumsakarīga un pēctecīga. Jau bērnībā meitēns kolhoza daudzdzīvokļu nama pagalmā rīko dažādus pasākumus smilšu kastes biedriem, vēlāk skolā vienmēr ir organizatoriskā procesā. Tas turpinās, laimīgi un veiksmīgi ritot tālāk. Maijas organizētajos pasākumos apmeklētājam un dalībniekam tiek dota vienreizīga iespēja – būt pašam, nevis pakļauties režisoram.

Apmeklētājs ikvienā Maijas rīkotā notikumā vienmēr atrod to, kas norezonē ar viņa dvēseli, prātu un reizēm arī miesu, kad tāda vai citāda sīka, bet vērtīga nianse liek ķermenim pārklāties ar zosādu.

Tāpat – arī dalībnieki, strādājot ar Maiju, vienmēr jūtas viņi paši, kā rezultātā – neviens nav ticis spiests vai apspiests, bet gala rezultāts saviļņo visus un turpina priecēt vēl ilgi pēc pasākuma pēdējo akordu izskanēšanas.

Jautāta, kas tad īsti ir tas, kas Maijai liek vai ļauj iet tieši tā, viņa atbild: «Saukļi var mainīties, lozungi arī. Tomēr savējo kodu, šķiet, esmu jau reiz nosaukusi vārdā – par visu vairāk es vēlos dzīvot, nevis eksistēt, vēlos lidot, ne vējā plīvot. Ne vienmēr izdodas, protams. Bet es zinu, kāda ir tā sajūta, kad tas izdodas. Un tai nav līdzīga neviena cita uz šīs zemes.»

7/7Kaut vai tāpēc vien es turpinos. Es nepazūdu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs