Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
1
-
14
-
0
-
0
-
0
-
Kaut vai tāpēc vien es turpinos. Es nepazūdu
Maijas dzīve, kāda lielāka Režisora vadīta un režisēta, ir likumsakarīga un pēctecīga. Jau bērnībā meitēns kolhoza daudzdzīvokļu nama pagalmā rīko dažādus pasākumus smilšu kastes biedriem, vēlāk skolā vienmēr ir organizatoriskā procesā. Tas turpinās, laimīgi un veiksmīgi ritot tālāk. Maijas organizētajos pasākumos apmeklētājam un dalībniekam tiek dota vienreizīga iespēja – būt pašam, nevis pakļauties režisoram.
Apmeklētājs ikvienā Maijas rīkotā notikumā vienmēr atrod to, kas norezonē ar viņa dvēseli, prātu un reizēm arī miesu, kad tāda vai citāda sīka, bet vērtīga nianse liek ķermenim pārklāties ar zosādu.
Tāpat – arī dalībnieki, strādājot ar Maiju, vienmēr jūtas viņi paši, kā rezultātā – neviens nav ticis spiests vai apspiests, bet gala rezultāts saviļņo visus un turpina priecēt vēl ilgi pēc pasākuma pēdējo akordu izskanēšanas.
Jautāta, kas tad īsti ir tas, kas Maijai liek vai ļauj iet tieši tā, viņa atbild: «Saukļi var mainīties, lozungi arī. Tomēr savējo kodu, šķiet, esmu jau reiz nosaukusi vārdā – par visu vairāk es vēlos dzīvot, nevis eksistēt, vēlos lidot, ne vējā plīvot. Ne vienmēr izdodas, protams. Bet es zinu, kāda ir tā sajūta, kad tas izdodas. Un tai nav līdzīga neviena cita uz šīs zemes.»
