Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
1
-
14
-
0
-
0
-
0
-
Krustceles. Tā nav izvēle, tas ir būt
Ikvienās krustcelēs stāvot, dažkārt mēs vēlētos, lai mūsu redzeslokā būtu skaidrs un nepārprotams ceļa rādītājs. Tomēr izvēles, kuras pieņemam sirds vadīti vai kādas zemapziņas balss aicināti, bieži vien izrādās visīstākās.
Pēc Aizputes vidusskolas absolvēšanas Maija dodas uz Rīgu, lai tur studētu Latvijas Kultūras darbinieku tehnikumā (tagad – Latvijas Kultūras koledža) teātra režiju. Šeit viņa satiek īstos cilvēkus un gūst savam dzīves ceļam ļoti nozīmīgas pieturas. «Laiks mani allaž dāsni apdāvājis ar ļaudīm, kurus satieku.
Arī šeit satiku līdzīgi domājošus un brīnumainus cilvēkus, ar kuriem kopā mēģinājām apvienot studijas ar vēlmi izzināt pasauli pa savam. Šeit laiks un ceļš man uzdāvāja zīmīgu tikšanos ar bulgāru režisoru Georgu Vrabčevu, kura skatījums uz lietām un radošajiem procesiem pavēra man pavisam jaunu pasauli. Tolaik nenojautu, ka šī tikšanās un kopīgi veidotā izrāde liek pamatu veselam laikmetam manā dzīvē, kurš sevi pieteiks pēc kāda laika.»
Tomēr Kultūras darbinieku tehnikumā iesāktās studijas Maija nepabeidz. Prom no Rīgas viņa dodas ar sajūtu, ka diploma vietā ieguvusi savai dzīvei ļoti nozīmīgu dzīves izglītību. Vēlāk viņa atzīs, ka vienīgais izglītības papīrs viņas dokumentu arhīvā ir vidusskolas atestāts, kaut arī bijis mēģinājums Liepājas Pedagoģijas akadēmijā (tagad – Liepājas Universitāte) studēt baltu filoloģiju un kultūras menedžmentu. Par šo studiju laiku Maija teic: «Esmu ieguvusi resursu, kuru nevar ierakstīt nevienā izglītības dokumentā, bet – tas nav dzēšams no manas esības… Kādā brīdī cēlos no studiju sola ar pateicību par jau apgūto un pilnīgi skaidru sajūtu, ka mans ceļš ejams citādi. Ejams – piedzīvojot un darot.»
Intervijas turpinājums:
