Dundagas māsas ar raksturu — LNMM direktore Māra Lāce un bijusī LTV režisore Ērika Rostoka

Dzīvesstāsts
Līga Blaua
Ievas Stāsti
28. novembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone un no personiskā arhīva
«Mana mazā māsa ar pasaules mēroga darbiem!» tā par Nacionālā mākslas muzeja direktori MĀRU LĀCI teic kādreizējā Latvijas Televīzijas režisore ĒRIKA ROSTOKA.

Dundagas meitenes

Māra: «Mums ar Ēriku ir maz kopīgu bērnības atmiņu, jo mūs šķir vienpadsmit gadu starpība. Kad Ērika beidza skolu, es sāku iet pirmajā klasē, un 1. septembrī, kad vienpadsmitie ieveda skolā pirmklasniekus, Ērika ieveda mani skolā. Esam tīras kurzemnieces, dzimušas Dundagā, beigušas Dundagas vidusskolu.»

Ērika: «Es esmu dzimusi 1943. gadā, Māra 1954. gadā, un es savu mazo māsu briesmīgi dricelēju. Ņēmu Māru savās rokās, vienmēr komandēju, un redzi, kas par cilvēku izauga! Pasaules līmeņa muzejnieks!»

Māra: «Ērika bija nešpetna jau no pirmās dienas, kopš viņu atceros. Māsa bija stingrāka par mammu, kas nekad mūs nekomandēja. Mamma bija mierīga, klusa, mīļa, stiprāku vārdu nevarēja pateikt un Ērikas dēļ diezgan bieži raudāja, jo to, ko Ērika domāja, viņa uzreiz arī runāja. Un, tā kā mūsu mamma nekad nevienam cilvēkam neatļāvās teikt to, ko patiešām domā (bet domāja viņa, starp citu, ne to vien, ko Ērika pateica), Ērikas tiešumu ļoti pārdzīvoja. Pirmais, kas manās bērnības atmiņās nāk prātā par māsu, ir viņas ļoti lielais kategoriskums.»

Ērika: «Tieši tāpēc, ka augām tādā vidē, kur viss vienmēr tika nogludināts un pa labam nokārtots, reizēm gribējās pateikt biezāku vārdu. Pretstāvēt mammas samiernieciskumam un iecietībai.»

Māra: «Gribu teikt, ka mēs ar māsu abas esam pēc dabas šerpas, bet šerpas par lietu. Tas nekad nav bez iemesla, un šerpums mums ir no tēva. Viņš bija skarbs cilvēks, un viņa skarbumu raksturā visi trīs bērni, arī brālis, esam mantojuši.»

Ērika: «Tēvs reizēm bija netaisnīgs savā skarbumā. Par daudz visiem uzbruka, ar vārdiem, protams.»

Māra: «Tēvs nebija ģimenes cilvēks.»

Ērika: «Bet iemesls tam jāskatās vēsturiski. 1943. gadā iesaukts leģionā, izgājis cauri ellei. No Berlīnes kājām atnācis uz Latviju, skarbie pēckara gadi, kad ik mirkli varēja draudēt izsūtījums…»

Māra: «Tie ir viņa stāsti, kuriem es līdz galam varbūt neticētu… Tēvs daudz runāja, un ne vienmēr visam, ko viņš stāstīja, varēja ticēt. Par saviem vecākiem zinām, ka tēva saknes ir Liepājas pusē, mammai – Ģipkā un Kolkā. Kad Otrā pasaules kara gados iedzīvotājus no piejūras ciemiem lika laukā, jo tur bija slēgtā armijas zona, viņi nonāca Dundagā. Tēvs strādāja mežsaimniecībā būvbrigādē.»

Ērika: «Sākumā mēs dzīvojām mežsarga mājā Dīķsargos, kas atradās mežā, bet tēvs gribēja savu īpašumu un, būdams labs amatnieks, pats savām rokām piecdesmitajos gados Dundagā uzcēla māju. Manas bērnības atmiņas ir no ļoti agra vecuma. Vēl no laika, kad dzīvojām mežsarga mājā. Lai tiktu uz skolu, man katru rītu kājām bija jāiet trīs kilometri. Pēc stundām atkal atpakaļ. Ziemā bridu pa sniegu. Neviens mani nekad neveda.»

Māra: «Man bija pieci gadi, kad mūsu māja centrā daudzmaz bija gatava dzīvošanai un no Dīķsargiem pārcēlāmies uz Dundagu.

Kad tēvam uznāca sentimentāli brīži, viņš man teica, ka māju būvējis, lai man kā pastarītim nebūtu kājām jāiet tie kilometri uz skolu.

Uz vecumu tēvam sirds bija kļuvusi mīkstāka, un viņš pret mani, savu vecumdienu bērnu, reizēm izjuta zināmu sentimentu.»

Ērika: «Es ar tēvu gluži labi sapratos. Vienu reizi viņš man gribēja ievilkt pļauku, bet arī tad to neizdarīja.»

Māra: «Es gan vienu reizi dabūju no tēva ar siksnu. Ļoti labi to atceros, bet neatceros, kāds bija mans nodarījums. Vai nu par vēlu no skolas pārnācu, vai bija kāds cits iemesls, bet ar siksnu es dabūju pamatīgi. Man bija kādi desmit gadi. Mamma mūs nekad nepēra. Klusa un vienmēr mierīga, asāku vārdu mums nepateica. Mājās kopa un uzturēja saimniecību, tēvam būvbrigādē bija darbi pa visu lielo apkārtni.»

Ērika: «Tēvs ir uzcēlis daudzas tās puses mājas, sākot no Kolkas un Ģipkas, līdz Dundagai.»

Māra: «Un neskaitāmas krāsnis uzmūrējis. Viņš bija arī prasmīgs mūrnieks. Tēvs visu mācēja, visu varēja uzcelt un uzmūrēt, tikai savā mājā krāsns labi nevilka.»

Lepnums par lielo māsu

Ērika: «Ilgi nevarēju izdomāt, ko es dzīvē gribētu darīt. Iedama tos trīs kilometrus no mežsarga mājām uz skolu, domu domas tiku izdomājusi. Arī par savu tālāko ceļu, bet man nebija nekādu ideju, nekādu plānu un lielu mērķu. Labi mācījos, man bija viegla galva, padevās visi priekšmeti, izņemot matemātiku, bet nezināju, ko es gribu.

1961. gadā beidzu Dundagas vidusskolu, un skolotājas teica, ka es varētu pastrādāt netālajā Vīdales pamatskolā. Viņiem neesot skolotāju. Uzreiz piekritu. Kāpēc ne?! Rudenī sāku strādāt, un skolā bija ļoti labi. Bērni lipa ap mani, visu ko darījām. Gājām ekskursijās, iepazinām dzimto pusi. Bērniem tas ļoti patika, vienmēr jautāja, kad atkal kaut kur iesim. Vienu gadu nostrādāju un sapratu, ka gribu ne tikai citus mācīt, bet arī pati mācīties un tikt prom no Dundagas.

Rīgā mums neviena nebija – ne rada, ne paziņas.

Pēc kāda ieteikuma savā vienistabas dzīvoklītī mani gultasvietā uz mazas kušetītes pieņēma tante, kuru saucām par Graupeni.

Iestājos 4. medicīnas māsu skolā, kas atradās Jāņa Asara ielā. Iepatikās medicīna un tā vide. Kad pēc diviem gadiem skolu pabeidzu, mani norīkoja strādāt Rīgas pilsētas 2. slimnīcā Ģimnastikas ielā, un tur pēkšņi mana dzīve apmeta kūleni. Uz apendiksa operāciju ieveda režisoru Arnoldu Liniņu, un mums no pirmā skata bija tāda simbioze, it kā gadiem ilgi būtu pazīstami.

Viņš tolaik Alunāna ielā vadīja aktieru studiju, kurā mani paņēma, un kādā reizē pateica, ka slimnīca nav mana vieta. Televīzijā tolaik strādāja viņa sieva Aina Matīsa, un Liniņš mani tur ierunāja. Raidījumu daļā vajadzēja cilvēku, mani atrada par labu diezgan, un 1967. gadā sāku strādāt Televīzijā. Sākumā man uzticēja mazus darbiņus, bet tad manā dzīvē sākās interesants pavērsiens. Konservatorijā nodibināja pirmo un vienīgo televīzijas režisoru kursu, ko vadīja Oļģerts Dunkers, es iestājos, ieguvu televīzijas režisores diplomu.»

Māra: «Es gāju skolā, un man bija milzīgs lepnums, ka mana lielā māsa strādā televīzijā, kas tajos laikos bija sava veida notikums. Vēl jo vairāk – laukos! Vienu brīdi Ērika gāja arī kadrā, vadīja raidījumu Atpūtas maršruti, un man jāsaka, ka viņa ļoti glīti izskatījās.»

Ērika: «Daudzas tolaik gribēja tikt kadrā, bet raidījumu iedod vadīt kaut kādam tikko atnākušam skuķim! Ap mani sāka vērpt intrigas, līdz beidzot man tās apnika. Pēc diviem gadiem pateicu: «Man to raidījumu nevajag!» Taču visa mana dzīve pagāja Televīzijā.

Daudzus gadus pie režisora pults rādīju kadrā mūsu skaistās diktores, ar kurām bija jātiek galā, kad kāda izpauda savu raksturu un ambīcijas.

Gerdiņa bija brīnišķīga, Laimdota – ļoti korekta, ar Rugāti visu varēja sarunāt, bet daža caurkritusi aktrise nezināja, kā iztaisīties, un tad es biju vienīgā, kas varēju tādu nolikt pie vietas. Raidījumu daļā man pagāja četrdesmit gadi, un vienā dienā izlēmu, ka pietiek. Kad man palika sešdesmit pieci gadi, uzklāju galdu, uztaisīju kolēģiem ballīti un pateicu: «Paldies, mīļie, ka bijām kopā! Es dodos atpūtā!»

Edgars Kots tajā laikā bija Televīzijas ģenerāldirektors un prasīja, vai esmu pie pilna prāta, ka no brīvas gribas eju prom. Es tā biju izlēmusi, un nenožēloju.

Iztaisnoja līko muguru

Māra: «Māsa Dundagā tika ļoti gaidīta. Tā bija pārmaiņa ierastajā ikdienā, un vienmēr, kad Ērika atbrauca, savā skarbajā izteiksmē pateica, kas manā dzīvē nav tā, kā vajag, un tas nebija slikti.

Gribu izstāstīt, kā Ērika iztaisnoja manu līko muguru. Tas notika vasarā, kad biju beigusi astoto klasi un izstiepusies visgarākā meitene klasē. Ērika tad jau bija precējusies, piedzimis viņas pirmais dēls Nils, un mēs visi kopā ļoti daudz kur braucām. Mašīnas tolaik nebija, braucām ar satiksmes autobusiem. Mēs apceļojām visu Kolkas pusi, braucām uz Talsiem, Vandzeni, Ventspili. Izstaigājām Dundagas apkārtni, gājām sēnēs un ogās. Dundagā vecais parks pavasarī bija zils no zilajām vizbulītēm. Gājām tās lasīt. Mums bija burvīgas naktsvijoļu pļavas.

Kad tovasar ieradās mana māsa, viņa skatījās uz mani un iesaucās: «Pēc kā tu izskaties? Pēc krāsns kruķa! Tu domā, ka ar tādu saliektu muguru skaisti izskaties?!»

Tāda bija Ērika, vienmēr nodeva pa tiešo, un ārprāts, ko viņa darīja! Tiklīdz es uzmetu kūkumu, viņa man sita pa muguru!

Un nevis vienkārši piebikstīja, bet uzsita ar pirkstu kauliņiem tā, ka es momentā iztaisnojos.»

Ērika: «To es māsu skolā biju iemācījusies. Māra bija gara un smuka, bet kautrējās no sava auguma, gāja, kūkumu uzmetusi, un es biju šausmīgi nikna. Nevarēju pieļaut, ka māsa iedzīvojas kompleksos un sliktā stājā.»

Māra: «Tajā vasarā, dzīvodama Dundagā, Ērika man iztaisnoja muguru. Kad devītajā klasē rudenī aizgāju uz skolu, bioloģijas skolotāja, mani ieraugot, iesaucās: «Māra, es neticu savām acīm! Tev ir tik taisna mugura!» Viņa mani izsauca klases priekšā kā paraugu, lai visi paskatās, cik stalti jāstāv. Ērika bija izsitusi man taisnu muguru, un kopš tā laika es gribēdama nevaru dabūt to līku. Man zemapziņā uzreiz nostrādā tie Ērikas diezgan sāpīgie uzsitieni. Tā sajūta, ka māsa stāv aiz muguras. Par to esmu viņai ārkārtīgi pateicīga. Patiešām!

Un vēl viena lieta, par ko esmu pateicīga māsai, ir manis ievirzīšana kultūras vidē. Mūsu vecāki nebija intelektuāļi, bet viņi bija dzīvesgudri cilvēki. Ērika ļoti daudz lasīja, mājās bija grāmatas, ko viņa vienmēr pirka, un no viņas es pārņēmu ārkārtīgi lielo lasīšanas vēlmi un interesi par kultūras notikumiem.

Tas, ka esmu aizgājusi šo mākslas ceļu, neapšaubāmi ir māsas nopelns.

Viņa neteica, ko man mācīties, bet es jau skolas laikā pati biju izšķīrusies. Devītajā klasē mums pēkšņi parādījās jauns priekšmets, kas tolaik bija tikai fakultatīvs, – mākslas vēsture. Es biju ārkārtīgi sajūsmināta par to, un man tas tik ļoti patika, ka skolotājai jautāju, vai to var kaut kur mācīties. Uzzināju, ka mākslas vēsturi var studēt Mākslas akadēmijā, un man bija pilnīgi skaidrs, ka pēc vidusskolas braukšu uz Rīgu, stāšos Mākslas akadēmijā un mācīšos mākslas vēsturi. Gleznotāja es nevarēju būt, jo tāda talanta man nebija.»

Ērika: «Mums Dundagā bija ļoti laba mākslas vēstures skolotāja Valija Purmale, gleznotājas Līgas Purmales mamma. Manā laikā viņa mācīja zīmēšanu, mākslas vēstures, kā Mārai, tad vēl nebija.»

Viena darbavieta visam mūžam

Māra: «Mans ceļš uz muzeju pasauli sākās uzreiz pēc vidusskolas. Kad beidzu Dundagas vidusskolu, uzņemšana mākslas vēsturniekos bija tikai neklātienes studijām. Iestājos, neklātniekiem bija jāstrādā, un es dabūju darbu Nacionālajā bibliotēkā, taču gribējās būt tuvāk mākslai un tikt muzejā.

Gadu biju nostrādājusi bibliotēkā, kad kursa biedrene, kas strādāja Mākslas muzejā, man pateica, ka tur atbrīvojusies vieta, un mudināja, lai ātri eju pieteikties. Es arī ātri gāju, un toreizējā muzeja direktore Ināra Ņefedova mani pieņēma. Kad pieteicos, pāris nedēļas gan neziņā bija jāgaida, jo par mani vāca informāciju un apsvēra, vai esmu piemērota.

1973. gada 3. augustā bija mana pirmā darba diena muzejā, un tā es te esmu līdz pat šai dienai.

Astoņus gadus nostrādāju par ekskursiju vadītāju, gides darbs man tīri labi patika. Man ir skaļa un labi nostādīta balss, vadīju ekskursijas latviešu un krievu valodā. Tad mani ielika par kolekcijas glabātāju, vēlāk biju zinātniskā sekretāre, tad direktora vietniece, un par direktori, nomainot Ilzi Konstanti, kad viņa aizgāja pensijā, es kļuvu 2001. gadā. Piedalījos Kultūras ministrijas rīkotajā konkursā uz šo vietu. Augustā būs četrdesmit seši gadi, kopš strādāju muzejā. Mēs abas ar māsu visu mūžu esam nostrādājušas vienā darbavietā, kur jaunībā sākām.»

Ērika: «Jā, mēs esam uzticīgas tam, ko esam izvēlējušās. Savas izvēlētās darbavietas neesam nodevušas un iemainījušas pret ko citu.»

Māra: «Tāda staigāšana man nepatīk, un toreiz, kad mēs ar Ēriku sākām darba dzīvi, bija arī citi uzskati. Ilgu gadu darbu vienā vietā uzskatīja par godu.

Neviens no jaunajiem darbiniekiem, kas tagad atnāk uz muzeju, neplāno te strādāt arī vēl pēc desmit gadiem.

Cilvēks domā, ka pastrādās kādu laiciņu, iegūs kādas prasmes un meklēs kaut ko izdevīgāku – labāk apmaksātu darbu. Bet man liekas, ka muzejā ir ļoti interesanta dzīve. Vismaz man tāda ir bijusi un ir joprojām. Ja tā nebūtu, es taču tik ilgus gadus te nebūtu palikusi!

Strādājot muzejā, bijuši posmi, kad te notikušas lielas pārmaiņas. Ēka ir Rīgas domes īpašums, jo 1905. gadā šo ēku uzcēla kā Rīgas pilsētas Mākslas muzeju. Kopš 1999. gada, kad tā atguva savas īpašuma tiesības, es lēnām un neatlaidīgi muzeja īpašniekiem pilināju domu par kapitālu rekonstrukciju, un bija viens brīdis, kad domē Īpašuma departamentā atradās pietiekami ambiciozi cilvēki, kas to gribēja realizēt.

2010. gadā notika milzīgas strukturālas izmaiņas, Nacionālajam mākslas muzejam pievienoja klāt citus muzejus. Varu teikt, ka es visu laiku esmu dzīvojusi pārmaiņu laikā.»

Ērika: «Tas, ko Māra ar savu enerģiju, zināšanām, caursišanas spējām, prasmi veidot sakarus un uzturēt kontaktus starptautiskā mērogā muzejā ir izdarījusi, ne katram šajā amatā būtu pa spēkam. To es saku ne tikai kā māsa.»

Māra: «Paga, paga! Nepārspīlē! Ne jau es viena to esmu paveikusi! Man patīk ķīniešu teiciens: «Kaut tu dzīvotu pārmaiņu laikā!» Esmu pateicīga liktenim, ka man bijusi iespēja dzīvot lielu pārmaiņu laikā, un pārmaiņas bijušas ārkārtīgi radikālas. Mainījusies valsts sistēma, iespējas, dzīves apstākļi, priekšstati par to, kas ir pareizi un nepareizi. Vērtību mēri ir mainījušies, un tas viss noticis viena cilvēka dzīves laikā.

Mēs no ļoti noslēgtas pasaules nokļuvām atvērtā, un mums šajā atvērtajā pasaulē bija jāsāk dzīvot citādi, sevi tajā pierādīt un noturēties.

Deviņdesmito gadu sākums un pirmā puse visiem, arī kultūrai, bija ļoti grūts un sarežģīts laiks. Tāda absolūtā atvērtība mums sākās ar 2004. gadu, bet tad sekoja lielas un dziļas krīzes, kad kultūrai katastrofāli samazinājās atbalsts un finansējums. Muzeju skāra 46 procentu finansiālais samazinājums, par tik procentiem samazinājās arī darbinieku algas.

Galvenais vienmēr ir bijuši cilvēki, kas te strādā, un viņu griba darīt. Muzejā nekad viens nav karotājs. Te visiem jāstrādā kā vienotai komandai, un katram jāgrib to darbu, ko viņš dara, izdarīt maksimāli labāk. Tas ir ļoti radošs darbs, un paldies manai komandai, ka tajā visiem interesē tas, ko viņi dara.»

Ērika: «Vismaz reizi gadā es aizeju uz muzeju, izstaigāju visas zāles. Esmu pēc rekonstrukcijas izstaigājusi jauno lejas stāvu. Visu cieņu mūsu Nacionālā mākslas muzeja līmenim! Te vienmēr nāk ārzemnieki, kas redzējuši pasaules muzeju šedevrus, un viņi atzīst mūsu muzeju par līdzvērtīgu.»

«Bet gribu pateikt, ka neizprotu mūsu sabiedrības psiholoģiju un to, kas te darās Muzeju naktī…»

Māra: «Muzeju naktis mums ir darbs, un es neteikšu, ka esmu par tām sajūsmā. Paradokss, ko piedzīvoju šogad, kad tā notika, man radīja pārdomas. Tas bija 18. maijs – Muzeju diena, kad muzeju apmeklējumi ir bez maksas, un šogad tā iekrita dienā, kad vakarā sākās Muzeju nakts, uz kuru daudzi nāk tāpēc, ka apmeklējums ir par brīvu. Pa dienu muzejā bija maz cilvēku, bet sešos vakarā rinda jau sastājās līdz trolejbusa pieturai. Cilvēkiem laikam patīk stāvēt rindā…»

Ērika: «Padomju laika sindroms – pastāvēt rindā.»

Māra: «Muzejs ir mana dzīve. Patiesībā tās ir nevis otrās, bet manas pirmās mājas.»

Dzīve ritējusi kopā

Māra: «Personiskajā dzīvē esmu diezgan liela vienpate. Atzīstu, ka es tiešām esmu liela egoiste. Ļoti negribu rēķināties ar citiem, bet, dzīvojot ar kādu kopā, ir jārēķinās ar otru cilvēku, un es to neesmu gribējusi, taču izaudzināju labu dēlu, kurš man ir devis trīs brīnišķīgus mazbērnus.»

Ērika: «Mums, no laukiem Rīgā ienākušām, te nebija, kur palikt. Kad Māra nāca mācīties, no gultas vietas pie Graupenes es biju tikusi pie istabiņas komunālajā dzīvoklī. Kultūras ministrija to iedeva manam vīram. Guntis Rostoks dziedāja Operas korī. Arī viņš pieder uzticīgajiem un uzticamajiem. Vairāk nekā piecdesmit gadus nostrādāja Operā, saņēma Latvijas Gāzes Mūža balvu par darbu Operā.

Gunti es satiku ballītē vecajā Ģildē. Tolaik tur vienmēr notika kultūras sarīkojumi, pēc kuriem bija dejas.

Dzīvojot gultasvietā, mājās negribējās uzkavēties, un es gāju uz dažādiem pasākumiem.

Kādā reizē dejās Guntis mani uzlūdza, un tā mēs jau vairāk nekā piecdesmit gadus esam kopā. Kad Māra atnāca uz Rīgu, paņēmām viņu pie sevis, nolikām viņai aiz skapja gultiņu. Dzīvojām lielā šaurībā. Tad viens kaimiņš aizgāja prom, un māsai iedeva viņa istabiņu. Lielā dzīvokļa pārējās istabās dzīvoja krievu tautības cilvēki, kas te bija iebraukuši pēc kara meklēt laimīgu dzīvi. Komunaļņiks bija briesmīgs, bet māja atradās smalkā vietā – Elizabetes ielā 15, tieši pretī toreizējai cekai

Māra: «Tā ir māja, kurai 1991. gada janvāra notikumos sprādzienā izbira visi logi.»

Ērika: «Mēs tajā dzīvoklī abas kopā nodzīvojām ilgus gadus. Piedzima mani dēli Nils un Toms, Māras dēls Valters. Puikas kopā auga, un mums ar māsu, vienā dzīvoklī dzīvojot, nebija nekādu sadzīves strīdu. Viena otrai palīdzējām un vienmēr atbalstījām.»

Māra: «Ērika un viņas vīrs man bija milzīgs atspaids. Mēs esam kā viena ģimene, un tā es vienmēr mūs visus esmu izjutusi. Ērikas dēliem starpība ir septiņi gadi, un manam dēlam no viņas jaunākā Toma atkal septiņi gadi. Valters tagad ir fotogrāfs Kara muzejā. Ērikas dēli kļuvuši par atzītiem mācībspēkiem.»

Ērika: «Nils Rostoks kā asociētais profesors strādā Bioloģijas fakultātē, politologs Toms Rostoks arī ir pasniedzējs Latvijas Universitātē. Arī es esmu vecmāmiņa. Nilam ir trīs bērni, Tomam – divi.

Ar māsu vairs nedzīvojam vienā dzīvoklī. Kad sākās īpašumu denacionalizācija, māju atguva Amerikas Metodistu baznīca, kurai tā Latvijas laikā bija piederējusi, un dzīvokļi bija jāatbrīvo, bet mēs to procesu izgājām salīdzinoši viegli. Latvijas puses administrators, kura pārziņā bija īrnieku izvietošana, visiem iegādājās dzīvokļus. Manai ģimenei nopirka trīsistabu, Māra dabūja divistabu. Gandrīz neticami! Tas bija tāds veiksmes stāsts.»

Māra: «Dzīvojam tagad katra savā pilsētas pusē, bet tāpat diezgan bieži satiekamies. Ar brāli redzamies retāk. Pie viņa Skultē svinam Jāņus. Arī šajos visi tur bijām. Brālis no mums trijiem ir vecākais. Deviņpadsmit gadus par mani vecāks. Skultē pie brāļa un viņa sievas Veltas Skurstenes reizi gadā sarīkojam lielu ģimenes satikšanos.

Kurzemē tēva celtās mājas mums vairs nav, bet katru rudeni mēs ar Ēriku braucam uz Dundagu medus tūrē.

Tur ir bitenieks, no kura pērkam medu. Ērikas dēli mūs aizved arī kapu braucienā uz Kolkas un Ģipkas kapiem, kur apglabāti mūsu vecāki.»

Ērika: «To māsu saiti izjūtam diezgan spēcīgi. Māras dzīve faktiski ir arī mana dzīve, es tās neatdalu. Esmu ļoti priecīga, ka tajā laikā, kad Māra atnāca uz Rīgu, mēs viņu varējām paņemt pie sevis un viņai bija iespēja mācīties. Esmu priecīga, ka viņa ļoti veiksmīgi rullē savu darba dzīvi un personisko turpina dēls un mazbērni. Māra man iemācījusi, ka jādzīvo tik nost, lai kas arī notiktu. Kā dzīve iegrozījusies, tā viņa jānodzīvo.»

Māra: «Ērika kā lielā māsa dzīves ceļamaizei man ir iedevusi patstāvības un iekšējas brīvības garu. Arī izjūtu par vērtībām visvairāk esmu mācījusies tieši no savas māsas.»       

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs