Cilvēks amfībija — Mārtiņš Priede: Kaifs, ko iegūstu skrienot, ir smalka matērija

Mārtiņš Priede spēj noskriet 120 kilometru. Viņš piedalījies swimrun sacensībās Norvēģijas fjordos un Vācijas ezeros, kur jāpeld stindzinoši aukstā ūdenī ne vienu vien kilometru. Pats apgalvo, ka tas bija episki. Mums liekas, ka tas ir nedaudz pārcilvēciski. Par Ironman viņu saukt (vēl) nevaram, bet par amfībiju gan atļausimies – viņu nebaida nedz ūdens, nedz zeme.
Veselīgs dzīvesveids
Ieva Smilga
27. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Toms Norde

– Mārtiņ, zinu, ka tu jau no bērnības peldi. Paklau, ja visu bērnību pavadi baseinā, pieaugot nekļūst lielas rokas?

– Runā, ka īkšķi kļūst lielāki no telefonu spaidīšanas. Varbūt rokas kļūst lielākas no peldēšanas? Neesmu šādu oficiālu informāciju dzirdējis. Peldētājiem ir ideāli, ja ir garas rokas, torss un īsas kājas. Skrējējiem otrādi – labāk garas kājas un īsāks torss.

– Labi, varam sākt interviju! Kā tev liekas, kāpēc esi uzaicināts būt par EJ! viesredaktoru?

– Laikam tāpēc, ka ir darīts daudz dažādu aktīvu lietu. Nekad gan neesmu ļoti dziļi bijis vienā sportā. Nopietnāk esmu darbojies peldēšanā un skriešanā. Bet tik un tā tas nav tāds līmenis, lai sevi sauktu par ekspertu. Labi, varu niansēti stāstīt par peldēšanas tehniku. Tomēr – kāpēc tieši es? Tas laikam man jājautā tev.

– Tu man kaut kad stāstīji, kā esi skrējis Norvēģijā pa fjordiem. Tas tevi pārdeva?

– Norvēģijas skrējiens man ļoti patika! Sporta veidu, kurā notika sacensības, sauc swimrun. Kā jau minēts nosaukumā, tās ir sacensības, kurās peld un skrien. Atšķirībā no triatlona, kurā ir trīs disciplīnas – peldēšana, riteņbraukšana un skriešana –, kas seko viena otrai, swimrun peldēšana un skriešana visu distanci notiek pamīšus. Peldi. Skrien. Atkal peldi. Atkal skrien. Norvēģija izcēlās ar to, ka sacensības notika fjordos.

Kalnains un ļoti tehnisks skrējiens, kas visu laiku mijās ar peldēšanu 12–15 grādu ūdenī.

Lai ieietu ūdenī, vajadzēja saņemties. Īpaši izaicinošas man šīs sacensības padarīja tas, ka iepriekš tādās nebiju piedalījies. Jāpeld bija ar skriešanas kedām, lai pēc tam uzreiz var skriet. Un jāskrien – hidrotērpā. Otrs – nezināju, kā ķermenis reaģēs uz tik biežu disciplīnas un temperatūras maiņu. Turklāt bija jāstartē pāros. Jāsaka paldies Lienei Blumbekai, kura parakstījās kopā ar mani šim trakajam skrējienam. Swimrun ir jauns sporta veids, kas pieprasa gan labu peldēšanas un skriešanas tehniku, gan spēku un izturību.

– Atceros, stāstīji, ka tur bija ļoti auksti.

– Vienā posmā bija tā, ka peldot ūdens likās superauksts. Nu tā, ka jādreb. Tad paskatījos uz augšu un ieraudzīju, ka blakus esošais ūdenskritums patiesībā ir kūstošs sniegs un ledus. Vai tas bija grūti un izaicinoši? Jā! Bet vai tas bija episki? Arī jā! Izkāpām no ūdens, un nevarēju pat tēju normāli iedzert, kā rokas drebēja. Mēģinu iedzert, taču tēja līst ārā un pašam nāk smiekli, jo nogurums ir nenormāls, bet diena vēl tikai pusē.

– Cik gara bija distance?

– Kopā bija jāpeld aptuveni seši kilometri, bet jāskrien kādi 40, pārvarot 2300 metru augstumu. Izdrukāju karti, un visu distanci sadalījām pa posmiem, lai izplānotu, kurā posmā enerģija jāpataupa, bet kurā var tērēt. Izvēlētā stratēģija labi nostrādāja – izcīnījām trešo vietu jauktajos pāros.

Tas bija kā ķirsītis uz kūciņas, jo viss bija izdevies, kā plānots, un vēl milzīgs gandarījums par sasniegumu.

 

– Swimrun tāds amfībiju sporta veids.

– Jā, šo sportu tā arī varētu saukt – amfiman. Bez problēmām!

– Vēl kaut kur pasaulē esi skrējis šādās sacensībās?

– Pēc veiksmīgā starta Norvēģijā āķis bija lūpā, un mēs aizbraucām uz Vāciju. Te sacensības notika vēlā rudenī, un tas bija pilnīgi cits piedzīvojums. Jāskrien bija vairāk. Jāpeld vairāk. Un ūdens bija vēl aukstāks nekā Norvēģijā. Distancē redzējām, kā izstājas elites sportisti. Redzējām, kā cilvēkam iestājas pilnīga hipotermija. Tu mēģini sevi uzkurināt un pārliecināt, ka nemaz nav tik auksti, bet, katru reizi ieejot ūdenī, saproti, ka ir ļoti auksti.

Nu tā, ka tas pat vairs nav izaicinājums, bet jau nopietni. Ideja ir tāda, ka skrienot ķermenis uzsilst, bet peldēšanā – atvēsinās. Tuvojoties beigām, skrienot vairs nespējām uzsildīt ķermeni. Auksti bija visu laiku. Mēs jau varējām saredzēt un sataustīt finišu, bija palikuši vien daži pēdējie posmi, kad tomēr izstājāmies. Bija palicis garāks peldējums, un, ja salām jau pirms tā, pastāvēja risks, ka paliekam ezera vidū.

– Dažkārt izstāšanās prasa lielāku drosmi nekā turpināšana.

– Piekrītu, jo nevari izdarīt lielas lietas, ja nav šādas attieksmes. Beigu beigās tas vairāk ir tāds mierinājums. Tas nebija tas, pēc kā braucām, bet arī šāda pieredze ir vērtīga.

– Emocijas un domas skrienot atšķiras no tām, kas rodas peldot?

– Jā, bet tās ir radnieciskas. Pamatā atšķiras ar to, ka skrienot vairāk vari redzēt. Peldēšanā, lai būtu pareiza tehnika, galva jātur ūdenī un ieelpas jāveic uz sānu. Peldēšana man pašam šķiet relaksējošāka nekā skriešana, jo domāju mazāk, vairāk koncentrējos uz to, ko daru. Esmu vairāk šeit un tagad. Peldot esi ar sašaurinātu uztveri, un pats process ir nedaudz iekšķīgāks. Varētu pat teikt, klusāks

– Esi viens no Lattelecom Rīgas maratona organizatoriem. Pastāsti, kāpēc vispār ir jāskrien maratons! Vai tad vieglāk nav neskriet?

– Tas ir liels tusiņš! Un, kā jau tusiņos ierasts, katrs atpūšas citādi – viens svin izlaidumu pēc apņēmīga treniņu procesa, otrs priecājas, ka atradis spēku pārvarēt grūtības un pievārēt izaicinājumu, trešais vienkārši atpūšas ar draugiem un izbauda kustību. Vienotais ritms, radītais spēks pilsētā aizrauj. Maratona dienā vairākas stundas pavadu finišā un redzu skrējēju emocijas, šķērsojot finiša līniju. To ir skaisti ne tikai redzēt, bet arī piedzīvot.

Maratons – tas mums visiem ir viens, bet vienlaikus katram savs.

 

– Maratona 38. kilometrā cilvēks noteikti domā, ka šī nu gan laba ballīte…

– Šīs sajūtas jau ir tās, kas pasākumu un skriešanu padara episku. Ballītēs jau arī mēdz būt dizāsteri, pacēlumi un kulminācijas. Skaidrs, ka maratona distance fiziski izaicina ķermeni. Ir tas viens punkts, kad jaunie maratona skrējēji saskaras ar sajūtām, kuras viņi piedzīvo pirmo reizi mūžā. Mirkli, kad ķermenis pirmo reizi ieiet nezināmajā zonā. Un šī neziņa patiesībā ir aizraujoša.

Katrs šo brīdi piedzīvo un pārvar citādi. Viens ir gatavojies, rēķinot kaloriju input/output, citam atbalsts būs līdzjutēji, cits raks dziļi un pārvarēs grūtības ar gribasspēku. Tas arī būs tas, par ko tu finišā celsi rokas gaisā. Manā uztverē grūtumam ir vienādības zīme ar emocijām un gandarījumu, kas ir finišā. Lielākais bieds ir siena, bet arī ar to var tikt galā.

– Visi maratona skrējēji distancē piedzīvo lūzuma punktu, kad prāts kliedz – nav spēka un viss slikti?

– Tie, kas nopietni gatavojas maratonam, vienmēr rēķinās, ka šāds brīdis var pienākt. Un, kad tas pienāk, viņi jau zina, ko ar to darīt. Viņi zina, kā ar to mentāli tikt galā un ka nav jāklausās, ko sāk teikt iekšējās balsis. Lūzuma punkti ir menedžējami – tas jāiemācās un jāsaprot treniņu procesa laikā. Lūzums vai siena maratonā nav obligāta sastāvdaļa.

– Un kā ir jaunajiem skrējējiem?

– Jaunajiem ir grūtāk. Treniņu procesā jāiepazīst ķermenis un jāsagatavojas slodzei. Izpratne un pārliecība par spēkiem veidojas aptuvena. Ja trasē, īpaši sākumā, pieļauta kāda kļūda, vēlāk var iestāties nopietnāks lūzums. Sliktākajā gadījumā – siena. To gan uzreiz pazīsi un varēsi teikt: «Redz, kur ir! Čau, siena!» Es gan nevienam to nenovēlu, tāpēc ir svarīgi maratonam gatavoties un nevajag darīt pāri savām spējām. Kādam šis lūzums ir lielāks. Kādam – mazāks. Kāds to nepiedzīvos vispār.

Neziņa ir daļa no procesa. Beigās tas veido stāstus un ilgas sarunas starp skrējējiem par to, kā gājis tajā un tajā kilometrā.

 

– Kurš sporta veids tev ir tuvāks?

– Peldēšana. Tas ir tīri mans sporta veids, jo trenējos visu bērnību un jaunību, līdz ar to šī man ir svēta lieta. Vēlāk pievērsos arī skriešanai. Šajos divos sporta veidos esmu darījis visvairāk. Esmu arī snovojis, braucis ar veiku un monoslēpi. Patiesībā man kā peldētājam skriešana ir izaicinoša. Bērnībā it kā ir ielikta fiziskā bāze – man ir lielas plaušas, liela sirds…

– Lielas rokas!

– Jā, lielas rokas – varu apķert daudz cilvēku. (Smejas.) Bet man nav vieglatlētikā ieaudzinātās mobilitātes ķermeņa lejasdaļai. Kājas nav adaptētas regulāriem triecieniem. Ja savu bērnu sūtītu uz treniņiem, pusi nedēļas viņš peldētu, otru pusi – nodarbotos ar vieglatlētiku. Tad cilvēks attīstās vispusīgi – viņš ir veikls, atsperīgs un jaudīgs, tajā pašā laikā ar spēcīgu torsu un labu izturību.

– Kāds pašlaik ir tavs treniņu grafiks?

– Minimāls. Pāris reižu nedēļā pavingroju un paskrienu. Tagad arī nav daudz laika, jo prioritāte ir maratona organizēšana un personiskā dzīve tam nedaudz ir jāpakārto. Pašlaik man nav sistemātiskas treniņu pieejas ar sešiem un vairāk treniņiem nedēļā, par kuriem varētu pastāstīt. Klusībā perinu jaunu izaicinājumu. Kad tas būs pieņemts, sekos treniņi.

– Ultramaratonam tagad nebūtu gatavs.

– Noskriet jau var vienmēr. Sirds līdz finišam aizvedīs, bet kājām varētu nepatikt.

– Kāds ir tevis pieveiktais garākais ultramaratons?

– 120 kilometru. Skrēju kopā ar draugu un atceros, ka pie astoņdesmitā kilometra ielikām ziņu Facebook, ka vēl tikai maratons palicis. (Smejas.) Tas bija mans pirmais ultramaratons, un to pieveicām 17 stundās. Nav augsts rezultāts, bet – toreiz vēl ne reizes nebiju pieveicis pat klasisko maratonu. Mērķis bija noskaidrot, kur ir mūsu robeža. Bija izvēle starp 50 vai 120 kilometru skrējienu.

Zinājām, ka 50 kilometru varam noskriet, bet nezinājām, kurā brīdī plīsīsim, skrienot 120. Astoņdesmitajā kilometrā? Simtajā? Un, ja noskriesim simts, vai tiešām vairs nespēsim pieveikt atlikušos divdesmit?

Šī neziņa padarīja skrējienu daudz interesantāku. Beigās noskrējām visu. Finišā bija eiforija, un savam draugam prasīju – eu, kas tas tikko bija? Līdz šim man likās, ka šādu gabalu var noskriet tikai dievi. Vai vismaz ļoti pieredzējuši skrējēji. Bet te nu es biju – finišējis. Pārliecinājos, cik daudz cilvēks var izdarīt ar gribasspēku un mērķtiecību. Mums gan pirms tam bija ļoti rūpīga tehniskā plānošana. Bijām izštukojuši, ko darīt ar tulznām, kādās pulsa zonās mums jāturas, cik ēdiena jāņem, cik daudz zarnas vispār var uzņemt vienā stundā. Viss bija pārdomāts!

– Ultramaratonā cilvēki visu laiku skrien vai ir arī atpūtas pauzes?

– Kā kurā, bet lielākoties skrien nepārtraukti. Par ultramaratoniem gan saka, ka tie tādi izēšanās festivāli, jo visu laiku jāuzņem kalorijas. Mugursomas, ko nes ultramaratonisti, ir pilnas ar ēdienu.

– Kādas ir sajūtas pēc noskrietiem 120 kilometriem?

– Fiziski jūties patērēts, bet mentāli, emocionāli – pilnīgi mierīgs, priecīgs un pateicīgs. Domas ir apstājušās, tu visu redzi skaidri. Ir gan tik nenormāls fiziskais nogurums, ka nevari pagulēt. Jūties kā suns, kurš sapnī redz, ka skrien. Aizver acis, bet liekas, ka joprojām skrien. Skrējiena laikā esi tā fokusējies, ka pēc tam grūti pārslēgties uz kaut ko citu.

– Cilvēki tev bieži prasa – kāpēc tu vispār to dari?

– Ja runa ir par ultramaratoniem – jā, cilvēki bieži nesaprot. Par skriešanu bieži dzird: «Nav taču tik daudz, par ko domāt!» Vai: «Noteikti ir garlaicīgi.» Kaifs, ko iegūstu skrienot, ir smalka matērija. Distancē prāts saka, ka ir grūti, smagi, neskrien, apstājies, tu to nevari! Bet tad tu finišē. Un prāts apklust. Viņš kļūdījās, un viņam vairs nav, ko teikt. Tad ir pilnīgs klusums. Un kristāltīrs prieks. Tu esi finišā. Viss grūtais aiz muguras. Sajūtas ir ārkārtīgi patīkamas. Man liekas, ka viss skriešanas fenomens un maratonu kultūra runā tieši par šo prāta tīrību un gandarījumu.

Pēc noskrieta ultramaratona tu paskaties acīs svešam cilvēkam, kurš arī to ir izdarījis, un tu viņu pazīsti. Tu viņu saproti.

– Kādām rakstura īpašībām jābūt, lai būtu labs skrējējs?

– Jābūt gribasspēkam. Tu zini, ko gribi, un esi gatavs darīt nepieciešamo darbu, lai to sasniegtu. Jābūt arī izpratnei par to, ko dari, – tas palīdz tikt pāri jebkuram šķērslim.

– Kas ir vieglāk – noskriet maratonu vai organizēt to?

– Organizējot maratonu, neviens ceļus neslēdz, lai tev būtu vieglāk virzīties uz priekšu. Tomēr ir priekšrocība – komanda, kas palīdz un atbalsta. Tāpat kā skrienot, arī organizējot maratonu, pienāk lūzumi, kam jābūt gatavam. Es nepateikšu, kas ir grūtāk, tomēr atmiņā spilgtāk paliek prieks nevis par individuālajiem sasniegumiem, bet par komandas darbu.

– Vai aktīvs dzīvesveids ir atkarība?

– Drīzāk teiktu, ka tas ir pozitīvs ieradums. To, protams, var saukt arī par atkarību, ja kāds ir tendēts uz atkarībām. Bet man tas ir ieradums. Un tie ir mani draugi un mans darbs.

– Man vienmēr licies, ka pasaule būtu labāka, ja katrs no rīta noskrietu kaut pāris kilometru.

– Ja noskrietu un padomātu ko labu par citu cilvēku.

– Skrienot jāpamāj tam, kurš skrien pretim?

– Atkarīgs no tā, cik cilvēku skrien. Ja vasaras vakarā, skrienot pa Skanstes ielu, katram māsi, izskatīsies, ka esi jucis. Bet ziemā, kad skrējēju ir maz, tu skrien savā kosmiskajā ziemas tērpā un pretim skrien tāds pats kosmonauts, tad gan ir jāpamāj. Tas uzmundrina. Vai, ja redzi, ka pretim skrien kāds jaunais skrējējs, parasti ar pārāk augstu pulsu, kuram šāds uzmundrinājums palīdzētu.

Man gan pašam arī pulss uzkāpj, kad pretim skrien simpātiska meitene. (Smejas.)

Intervija publicēta žurnāla EJ 2018. gada 1. numurā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs