Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mums abiem patika dzīve
«Aigis aizrāvās ar ķīmiju, bet viņā bija arī mākslinieka gēns, tikai pats to nebija pamanījis. Aiga vectēvs bija arhitekts, vecmāmiņas māsa – tēlniece. Kad pēc filoloģijas studijām sāku mācīties Mākslas akadēmijā, arī Aigis pievērsās mākslai – iestājās rotu studijā Kalvis, bet tad studēja Mākslas akadēmijas metālapstrādes nodaļā. Lai gan Aigim labi padevās tēlniecība, viņš tomēr pievērsās rotkalšanai – savā ziņā arī tā ir tēlniecība.
Sākumā viņš gatavoja etnogrāfiskās rotas – aproces, lielās ķēdes, kas rotā tautastērpus, – bet drīz vien atrada savu īpašo rokrakstu – dabas rotas. To atliešanai, izmantojot savas ķīmijas zināšanas, Aigis izgudroja īpašu tehnoloģiju – ozolzīļu, krustnagliņu, anīsa zvaigznīšu un citu dabas materiālu radītās formās lēja sudrabu.
Mēs kopā meklējām materiālus rotām – kad vien varējām, bet īpaši rudeņos, staigājām pa jūras krastu un meklējām tur izskalotos brīnumus. Visbrīnišķīgākais materiāls bija dažādu formu kociņi, ko Aigis izmantoja gan rotās, gan kulonos, gan ekspozīciju veidošanai savām izstādēm. Saliekot kopā ar greznāko dārgmetālu, viņš prata izslīpēt unikālas rotas no parastiem akmeņiem – tajos katrā ir visas pasaules krāsas.
Mums abiem patika aktīva dzīve. Daudz sportojām kopā – laivojām pa upēm, slēpojām, gājām garus gabalus, skrējām gar jūru, peldējāmies, vienalga, kāds gadalaiks.
Ar kajaku laivām Aigis sāka aizrauties pirms gadiem desmit – uzreiz pēc 50 gadu sasniegšanas. Tolaik apaļajam gadskaitlim par godu viņš vienatnē ar divriteni devās 28 dienu ceļojumā uz Spāniju – Barselonā dzīvoja mūsu vecākais dēls. Tēvu gaidot, dzīvokļa durvīm viņš bija piestiprinājis uzrakstu Finišs.
Pēc šā 3000 kilometru brauciena Aigis saprata, ka tik aktīvi vairs ar riteni braukt nevarēs – kāju vēnas lika sevi manīt. Tāpēc viņš pievērsās laivošanai – tur aktīvāk jādarbina pleci. Laivas bija dārgas, Aigim tās nepatika, un viņš sāka kajakus būvēt pats. Paguva uzbūvēt trīs laivas, un tādas bija viņam vienīgajam.
Man vienmēr bija bažas, kad Aigis bija ceļā. Visvairāk uztraucos, kad viņš strādāja rotu darbnīcā Namībijā, – tāla, bīstama zeme. Bija gan arī doma: ja viņam tur klāsies labi, pārcelšos arī es. Par laimi, kaut kas neizdevās, kā plānots, un jau pēc pāris mēnešiem Aigis atgriezās. Cik liktenīgi – viņa vietā turp devās kāda vācu sieviete, kuru tur nošāva.
Nekad nebija tā, ka Aigis ir prom un es neko par viņu nezinu. Mums bija ļoti stingra sazināšanās sistēma, jo viņš zināja, ka uztraucos.
Par laimi, man nekad nebija īpaši daudz laika raizēties – esmu bijusi ļoti nosloga darbā, vienmēr ir bijis daudz pasākumu un pienākumu, joprojām trīsreiz nedēļā eju uz sporta klubu vingrot. Aigim tas patika, viņš vienmēr uzsvēra, ka cilvēks nedrīkst iesūnot.»
