Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Savu pēdējo lielo zemes ceļojumu veicis mans mīļais Ceļotājs, dabas mīļotājs un asu izjūtu cienītājs. Laikam katram ceļotājam kāds ceļš šeit ir pēdējais… Viņa ceļabiedre gan reāli uz ceļa, gan atbalstot domās esmu bijusi gandrīz 41 gadu. Liktenis liek mainīt maršrutu… Esmu pateicīga par šiem gadiem, par mūsu lieliskajiem dēliem un Tevis tik ļoti mīlētiem trim mazbērniem! Lai labvēlīgs Tev ceļavējš mums citiem vēl nezināmās tālēs,» tā Ilona rakstīja drīz pēc tam, kad jūra beidzot atdeva Aigi.
Kopš augusta skaudrajiem notikumiem pagājuši divi mēneši. Ir oktobris, kas Ilonai un Aigim bija īpašs mēnesis, – oktobrī viņi savulaik iepazinās un oktobrī arī svinēja kāzas. «Mūs kopā saveda Latvijas Universitāte,» mierīgā balsī un brīžiem ar dzidru mirdzumu acīs stāsta Ilona. «Mācījos Filoloģijas fakultātes otrajā kursā, kad Aigis sāka studēt ķīmiju. Dziedāju korī Minjona, mums bija jāuzstājas Aristoteļa svētkos Universitātes Lielajā aulā. Pēc svinīgās daļas bija balle, viņš mani uzlūdza dejot.
Tur bija ļoti daudz meiteņu – nezinu, kādēļ Aigis izvelējās tieši mani.
Esmu no Strenčiem, tolaik dzīvoju kopmītnēs Tālivalža ielā, bet Aigis bija rīdzinieks, dzīvoklis, kurā viņš dzīvoja, atradās Valdemāra ielā tieši pretī Ķīmijas fakultātei. Gājām kopā uz ballēm, uz lēto kino, katru sestdienu braucām uz Strenčiem pie maniem vecākiem. Tolaik Aigis daudz brauca ar riteni, bet es – tikai mazus gabaliņus. Aizbraucām vienreiz kopā uz Jūrmalu, bet tad izdomājām: dosimies no Rīgas uz Strenčiem ar riteņiem! Simt trīsdesmit kilometru! Tā bija vējaina diena, man bija pavisam parasts ritenis, bet aizbraucām piecās stundās, pa ceļam ne reizi neapstādamies. Kad mammas pagalmā no riteņa beidzot nokāpu, knapi spēju pāriet pagalmam un uzkāpt otrajā stāvā.
Jau tad, kad iepazināmies, redzēju, ka Aigis ir citāds. Viņš aizrāvās ar mūziku, vadīja diskotēkas, bet vairāk par visu viņam patika ķīmija, jo sevišķi – eksperimenti.
Mums bija vesels skapis ar ķimikālijām, un vienā vasarā tas, izlikts uz balkona, pat uzsprāga!
Apprecējāmies divus gadus pēc satikšanās. Iepazināmies 1978. gada 22. oktobrī un gribējām kāzas tieši tajā pašā dienā, bet nācās izvēlēties 18. oktobri, sestdienu, lai lauku radi var atbraukt.
Dzīvojām komunālajā dzīvoklī Valdemāra ielā kopā ar vīra vecākiem, abi dēli mums dzima tur. Sākumā mitinājāmies tā saucamajā meitas istabiņā: sekretāra skapis ar nolaižamu galdu, dīvāns, bērnu gultiņa, un vairāk neviena centimetra – dīvānu varēja izlaist tikai tad, kad galda plate bija nolaista lejā.
Kad vieni kaimiņi aizgāja, dabūjām lielāku istabu – sešpadsmit, septiņpadsmit kvadrātmetru. Man ir māsa – esam vienšūnas dvīnes –, tāpēc, iespējams, manī jau ģenētiski ir ielikta spēja sadzīvot. Neatceros nevienu konfliktu ar vīra tuviniekiem – ne ar vīra tēvu, ne vecmāmiņu un viņas māsu, ne mammu, ne abiem Aiga brāļiem – visi dzīvojām vienā dzīvoklī.
Mums bija kopīga virtuve, bieži gatavoju ēst visai saimei. Aiga mamma bija ļoti pozitīva, bet Aiga vecmāmiņu es viņas mūža izskaņā kopu, un arī vecmāmiņas māsu, kas atnāca uz mazo istabiņu, kur pirms tam dzīvojām mēs. Mūsu puikas jau bija skolnieki, kad aizgājām dzīvot atsevišķi.»
