Baleta māksliniece Zane Lieldidža-Kolbina: savu sapni es piepildīju

Personība
Līga Blaua
16. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Aiga Rēdmane, stils Alise Kraukle, grims un matu sakārtojums Jūlija Balinska
Dienā, kad viņai lika aiziet no baleta, viņa visus skatuves apavus un tērpus esot aizvedusi uz dārzu un sadedzinājusi. Tik sāpīgs bijis tas brīdis. Taču izrādījās, ka tās nebūt nav beigas. Tagad baleta māksliniece, klasiskās dejas skolotāja un baleta repetitore ZANE LIELDIDŽA-KOLBINA ir laimīga, tāpēc ka joprojām nodarbojas ar to, kas ir gan darbs, gan hobijs, joprojām ir teātrī un var tajā ievadīt jaunos baleta māksliniekus.

– Vai jūsu vecumu drīkst atklāt?

– Protams! Šogad paliks apaļi sešdesmit un – īstajā datumā. Dzimšanas diena man ir reizi četros gados, jo esmu dzimusi 29. februārī. Teātrī saku, ka man ir pārejas vecums, jo es skaitu tikai tās dzimšanas dienas, kas bijušas īstajos datumos, un tad man ir piecpadsmit gadu. Kad tie piecpadsmit tiešām bija, man likās, ka esmu jau pieaugusi.

– Kad bērns sapņo kļūt par baletdejotāju, viņš taču nedomā, cik grūts ir baleta mākslinieka mūžs?

– Deja acīmredzot man bijusi jau asinīs. Es piedzimu ar dejas gēnu. No četru gadu vecuma gāju mākslas vingrošanā, un tad mammīte aizveda mani uz baletskolu. Tas bija arī mammītes sapnis. Viņa bija mācījusies baleta studijā, dejoja ansamblī Sakta. Baletskolā man patika, un es nevaru iedomāties, ka varētu būt darījusi kaut ko citu. Ja būtu jāsāk jauna dzīve, es atkal ietu, mocītos, bet citu dzīvi nevaru iedomāties. Grūti man gāja. Ceļš līdz skatuvei ir smags, bet skaists, un tas atmaksājas, jo tad, kad tiec uz skatuves, sākas mēģinājumi un izrādes, ir prieks un gandarījums. Pēc izrādes tik tikko tiec līdz mājām, bet tik un tā – ir tā vērts. Teātris man ir viss.

Nodeldētajam teicienam, ka skatuve ārstē, ir simtprocentīga taisnība. Bijuši sastiepumi, muskuļu saišu plīsumi, sāpes, bet aizej uz teātri, saņemies un nodejo. Esmu dejojusi pat ar trīsdesmit deviņu grādu temperatūru, un tiešām pēc izrādes kļuva labāk. Slimība vai nu izsvīda, vai izgāja ārā ar tām emocijām, ko atdod uz skatuves, bet pēc izrādes biju vesela.

Man ir lielas darbspējas, to sevī novērtēju un pat apbrīnoju. Taču daudz kas man sevī nepatīk. Esmu bailīga. Vienmēr apšaubu sevi. Kad man piedāvā kādu darbu, baidos, vai tikšu ar to galā tik labi, lai tas būtu nevainojams.

Varbūt tas nāk no bērnības. Mani reti paslavēja par to, ko biju izdarījusi. Mamma reti man teica: «Zanīt, tu esi smuka! Tu esi talantīga! Tu vari! Tu labi nodejoji.» Vienmēr vai nu biju par resnu, vai izrādē man nebija pietiekami augsts lēciens. Varbūt tas arī radīja manī mazvērtības kompleksu.

– Jums tas piemīt?

– Lielās devās, bet es agri kļuvu patstāvīga. Mammiņa strādāja vairākos darbos, lai mūs ar jaunāko brāli uzturētu. Bērnībā man bija lielas problēmas ar veselību – bija smaga skolioze, deformēts mugurkauls. Divpadsmit gadu vecumā man to atklāja un pateica, ka kategoriski nedrīkstu nodarboties ar baletu, bet mammīte bija cīnītāja, veda mani pie visiem iespējamiem dakteriem.

Māris Liepa palīdzēja mums Maskavā tikt pie labiem speciālistiem. Pēc daudziem izmeklējumiem viņi secināja, ka man vajag fiziskās aktivitātes. Intensīvi jātrenējas, jāpeld, jāvingro, jādara viss, lai saturētu mugurkaulu.

Pateica, ka varu arī dejot, bet nedrīkstēšu lēkt – pēc lēciena seko piezemēšanās, kas ir trieciens mugurai. Tas man tika liegts, taču es to darīju. Man ir mazs solis, cietāki locekļi, tiem nav elastības, bet man ir dabas dots milzīgs lēciens – kā vīrietim. Tāpēc man visas lomas bija lecamās, un es lēcu divdesmit vienu gadu līdz pēdējai sezonai visu savu repertuāru.

Otrs, kas man skoliozes dēļ būšot liegts, – man kategoriski nedrīkst būt bērni. Taču jau tad zināju, ka bērni man būs. Es riskēšu, bet būs, un man viņi ir – Toms un Paula –, un esmu laimīga. Nožēloju, ka nepiepildījās sapnis par trešo bērnu. Aleksandrs (Zanes vīrs – baleta mākslinieks Aleksandrs Kolbins – L. B.) arī ļoti gribēja, bet dakteri pateica, ka esmu par vecu.

Tieši tā pateica: «Ko jūs esat iedomājušies! Diviem veciem pensionāriem vēl vienu bērnu?!» Šausmīgi pēc tam pārdzīvoju.

– Tādi vārdi neaizmirstas?

– Tādus sāpinājumus un aizvainojumus es nevaru aizmirst. Tas arī ir liels mans mīnuss, mana nelaime. Tikai tagad, pēc piecdesmit gadiem, kad pamazām no tās savas čaulas nāku laukā, uz daudziem notikumiem skatos citām acīm. Man nekad nav bijušas tuvas draudzenes, ļoti grūti sadraudzējos, un tā ir bijis visu mūžu. Uz manu raksturu noteikti iespaidu atstāja mammas stingrā audzināšana. Man viss ir uz iekšu.

Par mani saka: «Lieldidža kā saulīte iet smaidīdama.» Visiem liekas, ka man nav nekādu problēmu, nervi veseli, bet to, kas man iekšā notiek, neviens pat nenojauš. Es klusēju. Kad apprecējos, ja man kaut kas nepatika, kā Aleksandrs izdarīja vai kaut ko teica, es nevis viņam to pateicu, bet nerunāju. Viņš jautāja, kas noticis, bet man mute ciet. Vēl arvien man ir grūti izrunāties, un tas otram cilvēkam ir mokoši. Kā viņš var zināt, kas manī notiek, ja es nerunāju?

Dejojot man vienmēr bijis iekšējs trīceklis. Vienmēr licies, ka kulisēs uz mani kāds ne tā paskatās. Pilnīgi brīvi dejot spēju tikai kādus pēdējos piecus gadus pirms pensijas un izbaudīju to, ko daru.

Pirms gadiem trīspadsmit aizgāju pie dziednieka. Biju domājusi, ka uzrādīs manas veselības kaites, bet viņš pateica manu būtību. Tas bija tik precīzi, ka tas mani satrieca. Pilnīgi histērija sākās.

Precīzi pateica to, ko neviens par mani nezina, bet kopš tā laika es spēju par to runāt. Tā saruna man palīdzēja, pavēra manī vaļā, ko visu laiku biju turējusi sevī aizslēgtu. Bet tik un tā esmu no tiem cilvēkiem, kas nekad neizrādīs, ka ir slikti, kaut kas sāp. Ja galīgi nokrītu ģībonī un jāsauc ātrie, citi saprot, ka ar mani nav labi.

– Tā ir bijis?

– Tā ir bijis. (Smejas.) Tā notika 2018. gadā, kad saņēmu Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu. Toreiz kopā sanāca vesela emociju vētra – meitai iedeva izrādē lomu, pašai piešķīra balvu, bija paredzēta svinīga sveikšana teātrī. No rīta mēģinājumā noģību, nonācu slimnīcā. Svinīgais pasākums Smiļģa muzejā notika bez manis. Pēc balvas aizgāja Paula. Uz svinīgo sveikšanu operā arī netiku. Zvanīju no slimnīcas, ka nebūšu.

Tā ir neticība. Vienkārši neticēju, ka tas vispār iespējams, un mans organisms tā reaģēja. Jo vairākkārt esmu bijusi izvirzīta Spēlmaņu nakts balvai, bet tā vienmēr aizgājusi garām. Vienreiz piešķīra, bet pēdējā brīdī kaut kas bija mainīts, un man balvu neiedeva.

Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumam vairākkārt esmu bijusi izvirzīta, bet tas man ir aizgājis garām. Un, kad beidzot tiešām gribēja iedot, es nogāzos… Bet balva ir skaista. Pilna slimnīca man bija ar puķēm.

Tā bija ceturtā reize dzīvē, kad nonācu slimnīcā. Pirmās divas bija, kad piedzima bērni, trešā, kad izrādē uz skatuves salauzu roku. Man izslīdēja kāja, nokritu uz vēdera, bet nākamajā brīdī jau biju augšā un lēcu tālāk.

Sapratu, ka roka ir lauzta, bet nodejoju izrādi, aizbraucu uz slimnīcu, man uzlika ģipsi, un otrā rītā desmitos jau biju mēģinājumu zālē pie stangas. Teātrī mani sauca par dullo Lieldidžu.

– Kā tas dullums izpaudās?

– Es nekad neatļāvos atpūsties. Četras piecas izrādes nedēļā man bija normāls grafiks. Vakaros, kad bija operas izrādes, tāpat biju teātrī un trenējos. Vasarā atļāvos atpūsties divas nedēļas. Kļuvu mazliet rāmāka, kad piedzima pirmais bērns. Man bija trīsdesmit viens gads, balerīnai jau solīds vecums. Gaidot Tomiņu, dejoju līdz četriem mēnešiem. Viņam bija viens mēnesis, kad es palūdzu, lai mani uzlaiž uz skatuves.

Sešus mēnešus nebiju dejojusi un kļuvu vai pilnīgi slima.

Gulbju ezerā nodejoju raksturdeju, un Tomam bija trīsarpus mēnešu, kad jau aizbraucu viesizrādēs un dejoju savas lomas. Es nevarēju bez skatuves. Tomiņu auklēja mana mammīte. Ja viņas nebijis, tas nebūtu iespējams, un raksturs man arī ir no mammītes. Viņa bija ļoti stipra sieviete. Viņai bija lielas veselības problēmas, nācās pārciest vairākas smagas operācijas, bet viņa vienmēr ļoti daudz strādāja.

Mēs dzīvojām grūtos apstākļos. Tētis (aktieris Uldis Lieldidžs – L. B.) bija mākslinieks, un ģimenei viņa nebija. Viņam vienmēr vajadzēja publiku no ārienes. Man bija lepnums par tēvu, bet, kamēr audz un sevi pierādi, zināmu vecāku bērniem uzvārds traucē. Vienmēr piepina klāt, ka esmu Lieldidža meita, lai gan viņš bija dramatiskā teātra un kino aktieris, bet es – baletdejotāja. Nekādas saistības! Tāpat mani bērni dabū ciest sava uzvārda dēļ, turklāt dubultā, jo viņiem mēs abi ar vīru uzvārdā nākam līdzi.

– Jums bērni arī aizgāja vecāku pēdās.

– Toms pēc Horeogrāfijas vidusskolas baletā nodejoja septiņas vai astoņas sezonas. Tad sāka mācīties Tūrisma un biznesa vadības augstskolā, aizgāja praksē, viņu ieinteresēja viesnīcu joma, un viņš pilnīgi mainīja dzīvi. Toms ir ļoti ģimenisks, agri apprecējās, audzina divus bērniņus, Arni un Gabiju. Tomiņš ir vairāk mans dēls, uz sevi vērsts, ļoti pārdzīvo visas nebūšanas. Pauliņa tāpat iekšēji pārdzīvo, bet ārēji to neizrāda.

Paula ir mana audzēkne. Pirms četriem gadiem, kad tikko beidza Horeogrāfijas vidusskolu, viņa piedalījās starptautiskā baleta konkursā Korejā un ieguva sudraba medaļu.

Paulai ir piektā sezona teātrī, un tagad viņa dejo manas pirmā gada lomas: Mirtu Žizelē, Driādas pavēlnieci Donā Kihotā.

Bērni ir manas dzīves jēga, vislielākā mīlestība un vislielākais lepnums.

– Balerīnai divi bērni ir diezgan liela greznība.

– Agrāk un vēl arī manā laikā tā varbūt bija, bet tagad ģimene un bērni balerīnai ir dzīves daļa. Bērni emocionāli bagātina. Kad viņi ienāk dzīvē, jebkurš kļūst pilnīgi cits cilvēks. Pēc Toma piedzimšanas man nebija grūti atgriezties uz skatuves. Es arī nepieņēmos svarā – pat kļuvu vēl tievāka nekā pirms tam. Savukārt, Paulu gaidot, jau biju pensijā. Man bija trīsdesmit septiņi gadi, kad aizgāju pensijā, un trīsdesmit astoņos piedzima Pauliņa.

– Baleta mākslinieks pats aiziet pensijā vai ir spiests aiziet?

– Man lika aiziet… Sanāca, ka uz pusgadu baleta vadītājs bija Viesturs Jansons, un, tiklīdz nokļuva šajā amatā, viņš mani izsauca un teica: «Tu mani neapmierini. Es tevi savā trupā neredzu.» Viņš gribēja reformas. No baleta solistēm atlaida mani un tūlīt pēc tam arī Zitu Ersu.

Tajā brīdī tas bija šoks, bet tagad varu pateikt viņam paldies, jo grūti aiziet ir jebkuram, vienalga, esi solists vai kordebaletā, vai prīma, kāda bija Zita. Ja esi saindējies ar šo profesiju, tas ir dzīvesveids. Pēc tam es biju lepna, kad gāju skatīties izrādes, pretī nāca skatītāji un jautāja: «Zane, kāpēc jūs vairs nedejojat?» Tas ir daudz labāk nekā tad, ja publika saka: «Kāpēc viņa vēl dejo?» Šādus vārdus ir briesmīgi dzirdēt. Un, ja pašam kļūst grūti dejot, tad skatītājam ir grūti skatīties.

Aleksandram aiziešana no teātra bija smagāka nekā man. Viņš to uzņēma sāpīgāk. Es jau strādāju baletskolā, līdz ar to man saikne ar teātri nepārtrūka. Man vajag to aromātu, īpašo vidi, kādas nav nekur citur. Kad ar meitenēm gājām skatīties izrādes, dažas, kā Žizele un Pie zilās Donavas, kurās pati vēl nesen biju dejojusi, gan nevarēju skatīties, bet pārējās izrādes vēroju bez tik personīgām emocijām.

Aleksandrs gan ļoti ilgi pēc tam negāja uz teātri. Viņš nodejoja divdesmit četrus gadus un aizgāja, kad bija četrdesmit viens. Tobrīd biju atgriezusies pēc Tomiņa piedzimšanas, dejoju labas lomas, bet vīrs nenāca uz manām pirmizrādēm, pat negribēja neko dzirdēt par to, kā man iet.

Tiklīdz sāku kaut ko runāt par teātri, viņš pagriezās un gāja projām. Tas bija ļoti sāpīgi, bet sapratu, ka arī viņam ir ļoti sāpīgi.

Aleksandrs krasi nogrieza saiti ar jebkādu radošo darbu. Strādāja par kurjeru, brauca ar kravas mašīnu. Kādu gadu mētājās pa dažādiem darbiņiem. Pateica, ka ar baletu un dejām viss ir beidzies, bet, par laimi, pēc gada sāka strādāt Horeogrāfijas vidusskolā. Tagad arī vairākos kolektīvos strādā par pedagogu-repetitoru. Pēdējos gadus atsācis iet arī uz teātri. Skatās izrādes, kad dejo mūsu meita.

Es izstudēju Mūzikas akadēmijā, ieguvu horeogrāfa-pedagoga izglītību. Visus šos gadus Horeogrāfijas vidusskolā esmu klasiskās dejas pedagoģe, strādāju operā ar baleta māksliniekiem. Darbā jūtos labi, treniņu stunda skolā vai mēģinājums operā man ir relaksācija.

– Jums ir bijis jāievēro diēta?

– Kad dejoju, neēdu maizi, kartupeļus. Ēdu maz, bet nebiju izsalkusi. Garšoja marinējumi, dažādas burkas man rindā stāvēja. Ļoti daudz ēdu zaļumus un konfektes. Trīssimt gramu konfekšu dienā – tā bija mana norma. Kad no operas pēc mēģinājuma gājām mājās, nopirkām puskilogramu kaukāzenes, bija tādas sveramās končas bez papīriņiem par rubli četrdesmit kilogramā, un līdz Laimas fabrikai, kur Miera ielā dzīvojām, bijām apēduši. Agrāk vismīļākās bija sojenes, tagad – Rudzupuķe un marcipāns. Kad bērni uz svētkiem sadāvina šokolādes konfektes, kaste man aiziet uzreiz.

Bet vīram es gatavoju kārtīgas vakariņas. Cepu gaļu, kartupeļus, kotletes, karbonādes, pati paēdu savas salātlapiņas, augļus un končas.

– Vai tagad nav tāda tendence, ka baletā dejotājas augumā ir lielākas un smagākas?

– Diemžēl tā ir! Skolā arī redzu, ka nāk arvien svarīgākas meitenes. Reti kurai ir smalks balerīnas augums, un arī tad nav zināms, vai pieaugot ķermenis nepārveidosies. Četrpadsmit piecpadsmit gados augumā notiek pārmaiņas, mainās kaulu struktūra. Arī Paula ir garāka par mani, lielākiem kauliem. Man vēl arvien ir 48 kilogrami, augums gan kļuvis par dažiem centimetriem īsāks. Manā laikā es biju viena no garākajām baletā – metrs septiņdesmit divi centimetri.

Kad dejoju, garā auguma dēļ man bija kompleksi. Daudz bija jādejo kopā ar vīru. Viņš desmit gadu bija pieradis dejot ar Zitu Ersu, kura ir maziņa, viegliņa, un sieva viņam bija liela un smaga. Teica: «Maz, ka izrādes beigās savas rokas nevar pacelt, vēl sieva jāceļ.» Protams, ka mani tas aizskāra, bet dejot ar vīru bija ļoti labi.

Sākām dejot kopā, kad apprecējāmies. Mums iedeva galvenās lomas Pasaules radīšanā – Ādamu un Ievu. Tas bija uzreiz pēc kāzām, tūlīt arī citās izrādēs mūs salika pārī, un tā tas aizgāja.

– Kā jūs saskatījāties?

– Mums ir īpašs stāsts. Aleksandrs ir mana pirmā mīlestība, jau kopš bērnības. Manā laikā Horeogrāfijas skolas izlaidumā pirmās klases audzēknes pasniedza puķes izlaiduma klases puišiem. Man ļoti patika Kolbins, biju redzējusi viņu izrādēs. Teicu, ka gribu pasniegt puķes viņam, bet man bija jādod puķes Ponomarjovam. Bija liela raudāšana, bet kopš tā laika Kolbins kā mākslinieks man patika arvien vairāk un vairāk.

Četrpadsmit gados sākot dejot kordebaletā, vienā no pirmajām izrādēm mūs salika pārī. Man kājas ļima. Sākās ārzemju braucieni. Tolaik to bija ļoti daudz. Sākām arvien biežāk viens uz otru skatīties. Arī viņš mani bija spēcīgi ievērojis, bet, baidoties no mūsu vecuma starpības, kā pats vēlāk teica, ieturēja distanci. Tolaik man bija sešpadsmit gadu, vadošajam solistam Kolbinam – divdesmit seši.

Pielūdzēji, mani vienaudži, man apkārt bija, bet Aleksandrs mani gaidīja un sagaidīja. Man bija divdesmit viens gads, kad apprecējāmies. Trīsdesmit astoņus gadus esam precējušies. Mums ir laba laulības dzīve.

Arī radošais ceļš man bijis ļoti veiksmīgs. Man bija sapnis, grūts ceļš uz to, bet savu sapni es piepildīju. Ar neatlaidību un darbu izgrauzu ceļu uz sapni.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs