Auļu bundzinieks Kaspars Indrēvics: Sieviete jānēsā uz rokām, kā bišu karaliene

Vīru sarunas
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
24. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Kad Auļu bundzinieks Kaspars Indrēvics dārdina lielās celma bungas, liekas, ka gaisā virmo pirmatnējs, patiess un vīrišķīgs spēks. Tieši tās ir viņa vērtības arī dzīvē. Bet savā otrā – paralēlajā – pasaulē Kaspars strādā Nacionālo bruņoto spēku Militārajā policijā. Un tagad viņš vairs nav milzīgais vīrs, kas sit milzīgās bungas – divu gadu laikā Kaspars zaudēja 26 kilogramus svara un uzskata, ka ticis vaļā arī no dažām pašam sev netīkamām rakstura īpašībām.

Pieturzīmes

  • Dzimis Cēsīs 1982. gada 27. novembrī, tipisks Strēlnieks pēc horoskopa.
  • Strādā Nacionālo bruņoto spēku Militārajā policijā.
  • Lasa lekcijas Biznesa augstskolā Turība.
  • Darina bungas, audzē bites. 
  • Spēlē bungas grupā Auļi, folkloras kopā Laiksne un dažkārt arī citās grupās.
  • Bungu spēli un muzicēšanu apguvis pašmācībā.
  • Sieva Baiba, pirmsskolas skolotāja un folkloras grupas Laiksne vadītāja.
  • Dēli Jurģis un Toms.

– AIVA: Nācu uz sarunu, un ducināja pērkons – izcils ievads sarunai ar bundzinieku! Kā jums pašam liekas – kur slēpjas tas bungu īpašais spēks?

– KASPARS: Tāpat kā pērkons, arī bungas ir kaut kas pirmatnējs. Bungu skaņa zināmā mērā ieved tādā kā transā un rada cilvēkā jaunu enerģiju. Tautasdziesmās Jānītis sit vara bungas – tās ir kaltās bungas no vara plāksnes, un vara bungas bija kara bungas. Bungas ir kara instruments – karagājieni notiek ritmā, un bungas pastiprina ritmu. Varbūt pērkons ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēks izdomāja, ka pats grib radīt šo skaņu, tāpēc uzbūvēja bungas, lai radītu pērkona skaņu.  

– Jūsu celma bungas tiešām ir lielākās Baltijā?

– Tā ir. Tādas bungas ir vesels celms, kuram uzvilkta āda. Esam krustām šķērsām izbraukājuši pasauli, un ne tikai Baltijā, bet arī citur tādas neesam redzējuši. Šīs gan es pats neesmu darinājis, celma bungas, kuras spēlēju, pagatavoja Andris Buls – parkā ieraudzīja, ka strādnieki zāģē lielu melnalksni, un palūdza, lai celmu atdod viņam.

– Bet citas Auļu bungas ir jūsu roku darbs?

Jā, esmu pagatavojis kādas desmit, piecpadsmit. Tas nav mans bizness, bungas darinu tad, kad tās vajadzīgas. Bet katras ir kā mākslas darbs, kā glezna. Auļiem bungas gatavoju pats, jo zinu, kādu skaņu mums vajag, un zinu, ar kādu ādu jāapvelk, lai tādu iegūtu. Skaņa mainās atkarībā no tā, vai uzvilkta govs vai, piemēram, kazas āda, tāpat arī to ietekmē koks, kas izmantots, – egle, liepa vai varbūt apse, kas ir viens no skanīgākajiem materiāliem.

Pats arī pārvelku vecās bungas, jo ādas ar laiku saplīst. Lielajām bungām āda jāmaina ik pēc trim gadiem, un tur jāliek virsū normāls bullis – ir, ko pacīnīties. Ādas plīst, jo Auļi spēlē no sirds.

Ne pēc viena koncerta nav bijis tā, ka, nonākot no skatuves, man drēbes nebūtu slapjas. Ja daru, tad ar pilnu jaudu!

Vienu brīdi bungas gatavoju Rīgā, bet tad pārcēlos uz Cēsu pusi, kur mums ir lauku mājas, – tur ir vairāk vietas, un bungu pārvilkšana ir liels darbs ar ādām un smirdināšanos. Rīgā kaimiņi var nesaprast, kāpēc nakts vidū staigāju pa pagalmu ar ādu rokās. Vai, nedod Dievs, mūsu garāžas apkārtnē mazliet sāk smirdēt, un tad visi kaimiņi domā, ka tur kāds nomiris.

– Auļiem parasti jauni albumi topot ik pa trijiem gadiem. Pagājušā gadā iznāca Senču balsis.

Tagad strādājam pie jauniem gabaliem un gaidām, kad atsāksies koncerti. Tā mums ir enerģijas apmaiņa ar skatītāju – katru koncertu spēlējam ar pilnu jaudu, un no skatītājiem saņemam tādu pašu enerģijas lādiņu pretī. Vienu brīdi esmu spēlējis pat deviņās grupās.

Kopā ar sievu muzicēju folkloras grupā Laiksne, bijuši daudzi citi projekti ar folkmūziku un viduslaiku mūziku, nupat ar grupu Trakula piedalījāmies senās mūzikas festivālā Bauskā. Vīruss visu mazliet piebremzējis, taču nesen uzfilmējām Jāņu klipu Ozoliņi, ozoliņi, un tas bija uzkāpis topa pirmajā vietā. Man pašam Auļi ir otrs svarīgākais darbs, jo es dienu Militārajā policijā. Manam brālim Gatim, kurš arī spēlē Auļos, otra dzīves puse blakus mūzikai ir militārā karjera.

– Kāpēc izvēlējāties militāro dienestu?

– Vispār mana ģimene ir saistīta ar mežu, jo mamma un tēvs bija mežsargi. Bet iznāca tā, ka vispirms mans vecākais brālis izvēlējās armiju, tad es, un tagad mums sekojis arī jaunākais brālis Sandris. Māsa Ilze strādā bankā. Sākās ar to, ka mēs abi ar vecāko brāli Gati bijām skautos un darbojāmies arī Cēsu seno rotu kalvē pie Daumanta Kalniņa. Tas kaut kā salikās kopā, un armija bija loģisks turpinājums. Armijā dienu nu jau sešpadsmit gadu, lielāko daļu laika esmu pavadījis Militārajā policijā, pirms tam biju sapieris. Kad aizgāju armijā, nebiju pabeidzis augstskolu, bet pēc tam pabeidzu, un tagad pats Turībā studentiem lasu lekcijas. 

Uzskatu, ka militārais dienests ir liels gods, jo mēs kalpojam Latvijai. Es domāju, ka visiem mūsdienu jauniešiem vajadzīgs militārā dienesta laiks – lai augtu kā vīrietis un iemācītos aizstāvēt tuviniekus un valsti.

– Teicāt, ka abi vecāki bija mežsargi, – vai tas nozīmēja zināmu noslēgtību un dzīvi meža vidū?

– Tas nozīmēja, ka vecākiem bija ļoti daudz darba, un mēs četri bērni cits citu pieskatījām. Četri bērni ģimenē ir ideāli, lieliska iespēja spēlēt kariņu – divi pret divi!

Sākumā tiešām dzīvojām dziļāk mežā – Kvēpenē, tur aug arī slavenais dižozols, kas bija attēlots uz piecu latu naudaszīmes. Vecākais brālis Kvēpenē ir dzimis, un arī es tur piedzimu, bet jau drīz vecāki pārcēlās uz dzīvi citā vietā, arī Gaujas malā, bet tuvāk Cēsīm, lai mēs varētu izbraukāt uz skolu.

– Tagad jums ir divas dzīves – viena Rīgā, otra tur, Gaujas malā?

– Rīgā ir darbs, mūzika un visas aktivitātes, Cēsīs ir miers un arī darbs –jāpļauj zāle, jākopj saimniecība. Tēvs pirms diviem gadiem nomira, jāpalīdz mammai. Mans šāgada izaicinājums – esmu sācis nodarboties ar biškopību, man tagad ir četri stropi. Starp citu, vārdam Auļi ir divas nozīmes, un viena no tām ir bišu strops, un dūdas tiešām dūc kā bišu strops. Abi mani bērni izauguši ar Auļu mūziku, un mašīnā gulēja tikai pie Auļu mūzikas. Tā ir skaļa – bungas un dūdas –, bet bērni guļ. Otra vārda nozīme saistīta ar zirga auļošanu – tās ir bungas. Tātad bites un zirgi.

Bites mani nomierina, un tas ir veids, kā par kaut ko rūpēties un nonākt pie mērķa – pie medus. Man jau sen bija doma par bitēm, un tagad es to varu, jo esmu kļuvis lēnāks un saprātīgāks, bet biškopis nevar būt ātrs. Savā ziņā tā ir procesu vērošana. Man arī vairs tik daudz negribas iet uz skaļiem pasākumiem, bet gribas vērot, kas notiek laukos un dabā. Pirmais spiets, ko noķēru, mani sadzēla desmit reižu, biju uzpampis kā Vinnijs Pūks, bet tas deva spītu turpināt.

– Jūs arī labi pazīstat mežu?                                                  

– Esmu beidzis Ogres Meža tehnikumu, esmu arī mednieks, labi saprotu mežu. Zinu, ka man vienmēr jāatrod laiks, lai ieietu mežā un paklausītos, kas dabā notiek. Tas man palīdz garīgi sakārtoties. Es domāju, daudziem problēmas ģimenē sākas tieši no tā, ka nav iespējas izkļūt pie dabas.

– Pēdējos gados esat ārēji ļoti mainījies. Agrāk Auļos bija ļoti liels vīrs pie ļoti lielām bungām, tagad tāda vairs nav.

– Pirms diviem gadiem es svēru 122 kilogramus, un draugi (paldies Kristīnei Kārklei-Kalniņai!) man dzimšanas dienā uzdāvināja dāvanu karti vizītei pie daktera. Aizgāju, un ārsts uzreiz man teica: tu esi par lielu, tev nevajag tādu svaru. Man ieteica programmu, ķēros vērsim pie ragiem, un tagad mans svars ir 96 kilogrami. Viena mugursoma ir nomesta.

No savas pieredzes varu teikt: ar diētām aizrauties nevajag, bet jādzer daudz ūdens un mazāk jāēd. Mēs nereti ēdam tikai tāpēc, ka liekas – vajag apēst visu, kas pagatavots vai uzlikts uz galda. Un pēc tādas pieēšanās pat pastrādāt vairs nevar. Mana recepte – četri litri ūdens dienā un sports. Esmu iesaistījies aktīvā sporta dzīvē, noskrējis arī maratonu. Visu laiku nosaku sev mērķus un līdz tiem nokļūstu. Protams, ir sevi mazliet jālauž – jāsasniedz tas, jāsasniedz tas. Tā ir arī pašiedvesma. Ja gribēsi būt vesels, tad būsi. Ja gribēsi būt tievs, tad būsi.

Es arī agrāk vairākas reizes mēģināju nomest svaru, bet nebija īstas motivācijas. Taču tagad, kad ārsts pateica, kā ir, es sapratu un tiešām sāku darīt.

Pirms tam man svara dēļ jau bija jau grūti staigāt, tagad jūtos labi. Es jau zinu, ka forši izskatās – pie lielām bungām liels vīrs.

Cilvēki man arī teikuši: no tevis nekas vairs nav palicis!  Bet man ir vieglāk dzīvot.

– Liekie kilogrami bieži vien veidojas kā bruņas. Kā jums šķiet, kāpēc jums bija tie 122 kilogrami svara?

– Es jau piedzimu 4,7 kilogramus smags, un dakteris mammai slimnīcā teica, ka šim puisim būs jādod ēst speķi. Bet vēlāk svars bija saistīts arī ar manu darbu – jo lielāks stress, jo vairāk tu ēd. Nervi, negulēšana. Kādu laiku strādāju klubā par apsargu, tad par miesassargu, un bieži iznāca gulēt tikai vienu nakti trijās diennaktīs. Tad svars aug, un tu rij visu pēc kārtas.

Un vēl ir melošana sev – tu sev saki: viss būs kārtībā! Tāpat vien nekas nebūs kārtībā. Ir jāapstājas, jāatrod problēma un kaut kas jādara. Vēl jau ir tā – jo tu vairāk strādā, jo vairāk nāk miegs; jo vairāk nāk miegs, jo vairāk kļūdu tu pieļauj. Ir gadījies, ka aizeju gulēt un atstāju pagalmā mašīnu neaizslēgtu, atnāku – mašīna iztīrīta, visu nopelnīto naudu esmu pazaudējis. Bet, jo tu vairāk sakārto savu dzīvi, jo mazāk kļūdies.

– Tātad pirms šiem diviem gadiem tas bija pagrieziena punkts visai dzīvei kopumā?

– Jā, tas man dzīvē sakārtoja daudzas lietas. Nosolījos, ka sev nemelošu un nestāstīšu to, kā nav. Svarīgi saprast, ko es varu izdarīt un ko nevaru, un darīt to, ko varu.

Man aug divi dēli, un man viņiem jārāda priekšzīme. Jurģim ir jau 11, Tomam astoņi gadi, aug divi kaujinieki. Es nevaru dēliem teikt, lai iet sportot, ja pats sēžu dīvānā un neko nedaru. Šopavasar, kad vīrusa dēļ nebija sporta nodarbību, mēs gājām sportot paši. Rīgas parkos, kad skrēju krosu, redzēju, kā tēti un mammas sporto vai staigā ar bērniem, agrāk to varēja redzēt daudz, daudz retāk. 

Tas bezskolas periods bija grūts, mēs ar sievu smējāmies, ka paši pabeidzām 3. un 5. klasi, bet tas arī saliedēja ģimenes, jo vecāki bija spiesti vairāk pievērsties bērniem. Distancēšanās nozīmē, ka tu distancējies kopā ar ģimeni, jo tie ir tavi tuvākie cilvēki, ar kuriem tu paliksi kopā.

Savā ziņā kara situācija, kad pirmām kārtām tev rūp tavi tuvākie. Tāpat grūtos laikos notika arī agrāk, tikai saimes tad bija lielākas.

Nesen Piebalgā bijām vietā, kur cita citai blakus ir vecāku mājas un dēlu mājas – dzimta apdzīvo veselu apkaimi.

– Jums jau arī ir liela dzimta, jo ģimenē esat četri bērni.

– Mēs esam trīs brāļi un viena māsa, un no tēva pirmās laulības mūsu vecākais brālis Mārcis. Esam četri vīri un viena māsa. Ļoti spēcīgi! Nav jau variantu, spēks ir kopībā.

– Ik pa laikam dzirdam apgalvojumus, ka latviešu vīrieši kļuvuši vāji. Kā jums šķiet – vai mūsu vīriešiem tiešām kaut kā pietrūkst, lai būtu vīrišķīgi?

– Pirmais, kā pietrūkst, ir obligātais militārais dienests. Tā rodas vīrieši, kas, būdami jau pieauguši, ilgi dzīvo pie vecākiem, neiet projām un neveido savu dzīvi. Ir jāiziet no tās komforta zonas, pašam jāsāk pelnīt, pašam par sevi jārūpējas. Es aizbraucu mācīties uz tehnikumu, kad man bija 16 gadu, dzīvoju kopmītnēs, pats gatavoju ēst, pats mācēju salāpīt apģērbu. Patstāvību man mācīja arī obligātais militārais dienests. Zinu daudzus, kas dienestā nonāca tieši no mājām, un tur saprata – es taču varu dzīvot arī patstāvīgi, varu pats apgādāt mammu, nevis visu gaidīt no viņas. Bet dažreiz jau arī mammas pašas grib pasargāt savu bērnu un nelaiž no mājām ārā lielajā dzīvē.

– Pašas izaudzinām memmesdēliņus?

Problēma tā, ka bieži tēva ģimenē nemaz nav un mamma pilda gan tēva, gan mātes lomu. Un jaunais cilvēks pēc tam savā sievā meklē nevis sievu, bet mammu. Armijā jaunie cilvēki iemācās daudz no tā, kas vīrietim jāprot, un iemācās izkāpt no komforta zonas.

Man ir svarīgi, ko es mācu saviem dēliem.

Ja viņš krīt no koka, es ļauju nokrist. Ja visu laiku liksi apakšā spilvenu, tas labi nebeigsies.

Novērtē to, ko viņš dara, un ļauj piedzīvot – lai pats saprot! Laukos es dēliem vienmēr saku: dariet visu, ko gribat darīt. Es visu izskaidroju, un viņi man nāk palīgā pie darbiem. Piemēram, kad mainu traktoram riepu, iedodu dēlam otru lauzni un saku, lai strādā man līdzi. Vai – es zāģēju malku, dēli malku aizved. Mums ir jāstrādā kopā ar bērniem, lai viņi iemācās to, ko mēs protam. Jo pienāks tāds brīdis, kad mēs viņiem vairs blakus nebūsim. Tāpēc jādod, cik vien varam tagad iedot.

Citādi – ko jaunieši tagad dara? Sēž telefonā un datorā. Es pats ilgus gadus esmu bijis kiberdrošības speciālists, tas ir viens no maniem darba laukiem, un saprotu, ka nevar bērniem visu aizliegt, bet ir jādozē. Tagad katrs otrais bērns grib kļūt par blogeri. Bet tev taču kaut kas savā dzīvē jāpieredz – kā tad tu veidosi tos blogus, ja tu neko nezini! Mana sieva ir pedagoģe, un viņa vēl daudz labāk redz, kā audzināt bērnus. Bet es esmu stingrāks.

– Savu sievu Baibu jūs atradāt folkloras kopā?

– Mēs iepazināmies folkloras kopā Laiksne – kad atnācu, Baiba tur jau dziedāja, un tagad viņa ir kopas vadītāja. Mani uzrunāja pati folklora, festivāli, kuros varēja spēlēt līdz pagurumam – tā es aizrāvos ar mūziku. Bungas spēlēt es nevienā skolā neesmu mācījies, un arī notis nezināju, tikai nesen iemācījos, pirms tam spēlēju pēc dzirdes.

Mamma bērnībā gribēja mani vest uz mūzikas skolu, biju jau pierunāts mācīties mežraga klasē, tomēr beigās izlēmu, ka labāk tajā laikā remontēšu mopēdu. Pēc tam to reizēm esmu nožēlojis. Vēlāk bungas iemācījos pašmācības ceļā. Viens no maniem pirmajiem skolotājiem bija Nils Īle. Pēc tam sāku spēlēt arī viduslaiku instrumentus. Tagad man ir bungas, perkusiju instrumenti, esmu sapircis pilnu garāžu ar tamburīniem un īru bodraniem. Kā braucu kādā tūrē, tā kaut ko jaunu nopērku. Pirms desmit gadiem apguvu, kā spēlēt Balkānu bungas ar vāli un zariņu, tad mācījām latviešiem ungāru dančus.

– Saviem dēliem likāt mācīties mūzikas skolā, lai nepieļautu savas kļūdas?

– Es neko viņiem neuzspiežu. Nevar jau arī zināt – varbūt, mācoties mūzikas skolā, man tā mūzikas mīlestība nemaz nebūtu atnākusi. Jaunākais tagad mācās spēlēt bungas Rīgas Skolēnu pilī, vecākais sāka iet mūzikas skolā, bet viņam īsti nepatika un tagad iepauzējis, nodarbojas ar airēšanu. Un jaunākais dēls vēl paralēli spēlē futbolu.

– Jūsu tētis spēlēja akordeonu?

Jā, tēvs spēlēja ģimenes ballītēs, un arī vecākais brālis skolā pabeidza akordeona klasi. Mēs abi ar brāli gājām uz Seno rotu kalvi Cēsīs, kalām rotas un augām dienām pavadījām tur laiku, ar rotkali Daumantu Kalniņu par daudz ko runājām, kopā muzicējām. Tur bija mūsu pirmais folkloras ansamblis Spurguļi – bungas, dūdas un kokles. Pa vidu vēl nodarbojāmies ar bruņinieku cīņām un kādu brīdi dzīvojām 9. gadsimta dzīvi – mums bija senās vides darbnīca, un vasarā mēnesi vienkārši dzīvojām mežā, kur paši berzām miltus no graudiem, cepām maizi, ķērām upē zivis. Kad var tā aizmirst moderno pasauli, tas ļoti nomierina.

– Jūs savai sievai arī esat izkalis senās rotas?

– Jā, viņai ir divas manis kaltas aproces un viens spirālgredzens. Esmu kalis rotas, esmu pinis no klūdziņām un darījis daudz ko citu. Mani interesē tehniskās lietas, un esmu gatavs veltīt daudz laika, lai tās izprastu. Tāpat tagad ar bitēm – lasu grāmatas un cenšos bites izprast.

– Jums ir tik pilna dzīve – bungas, bites, Militārā policija, maratoni… Sieva reizēm nejūtas mazliet atstumta?

– Es mēģinu atrast laiku visam. Kādu gadu katru rītu cēlos piecos, lai skrietu krosu. Bērni modās pusseptiņos, un līdz tam laikam biju jau noskrējis un atnācis mājās, lai palīdzētu gatavot brokastis. Laiku var ieekonomēt, mazāk guļot. Es domāju, sievai ir prieks par to, ka esmu aktīvs un arī viņu reizēm iesaistu. Vienmēr cenšos atrast laiku ģimenei, katru sestdienu, svētdienu visa ģimene braucam uz Cēsīm. Bieži vien laukos katrs atkal dara kaut ko savu, bet mums ir tā kopības izjūta.

Man mācīts, ka sieviete jāciena, jānēsā uz rokām un vienmēr par viņu jārūpējas. Kā bišu karaliene.

Vīrietis ir spēka elements, kas aizsargā un uztur ģimeni, tā es esmu audzis. Sievietei jābūt paēdušai, un, ja sieviete kļūst neapmierināta, jāsaprot – kāpēc tā ir? Kā ar bitēm – ja bišumātei kaut kas nepatiks, viņa aizlidos tālāk. Tās vērtības bērniem jāieskolo – mamma jāciena, uz mammu nedrīkst balsi pacelt. Ja mēs sievietes mīlēsim, bērni būs gudrāki un saskaņa ģimenē būs labāka.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+