Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tas, ka laulātie šķiras, nav nekas pārsteidzošs, un svešu cilvēku šķiršanās vispār nevienu neinteresē. Tikmēr sabiedrībā zināmu cilvēku laulības krīzēm un jaunām attiecībām ir cita garša – par to raksta, lasa un izsaka viedokļus. Šoruden mediju redzeslokā nonāca no aktīvās politikas skatuves jau kādu laiku nozudušais bijušais ekonomikas ministrs Artis Kampars. Nesen presē pazibēja ziņa, ka viņš izgājis sabiedrībā ar savu bijušo kolēģi Elīnu Bīviņu, un tagad to beidzot var darīt neslēpjoties, jo ir oficiāli izšķīries ar sievu Ilvu.
Nepagāja necik ilgs laiks, kad plašu un emocionāli smagu viedokli par savu bijušo vīru izteica viņa nu jau šķirtā sieva. Pats Artis Kampars līdz šim nav runājis par savu privāto dzīvi. Sarunai viņš piekrīt ar ļoti stingriem noteikumiem: neteikt neko sliktu par bijušo sievu, nekomentēt ne viņas izteikumus, ne jaunās attiecības un lūdz neiejaukt tajā visā vēl arī bērnus. Viņš ir ar mieru padalīties savās pēdējo triju gadu pārdomās par to, kāpēc šodien izjūk šķietami labas ģimenes.
Vizītkarte
- Dzimis 1967. gadā Tukumā.
- Bijušais Latvijas ekonomikas ministrs.
- Partijas Vienotība ģenerālsekretārs.
- Šķīries, trīs bērni.
– Jāatzīst, jūsu stāsts savā ziņā ir pat neinteresants – vīrietis mazliet pāri 50, šķirta ilgu gadu laulība un ir jaunas attiecības. Mūsdienām parasts notikums…
– Diemžēl tas šodien patiešām ir parasts notikums. Sabiedrības kopējais viedoklis mainās, tādēļ mans stāsts nav nekas īpašs. Pēdējos divdesmit gados arī Latvijā, tāpat kā visā rietumu pasaulē, kur liberālisma idejas dominē pār konservatīvajām, kopdzīve bez laulības ir bieži sastopama, un arī laulības šķiršanu skaits diemžēl pieaug. Viss ir tā mainījies – gan tikšanās, gan šķiršanās. Agrāk cilvēki satikās baznīcā, radu saietos un kādā zaļumballē, bet šobrīd jebkurā diennakts laikā var komunicēt ar jebkuru cilvēku.
Mūsdienu pasaulē, arī sociālajos tīklos, kur viss ir tik skaisti, tik labi, cilvēkus mudina domāt tikai katram par sevi – galvenais, lai tev pašam ir labi.
Arī sadzīvē vīrietis un sieviete var iztikt viens bez otra: sieviete var izsaukt santehniķi, kas saremontē ūdens krānu, bet vīrietis vakariņām var veikalā nopirkt pusfabrikātus – katrs var pastāvēt pats par sevi. Individuālisms ļoti maina sabiedrību, un tas noteikti nenāk par labu ģimenes vērtībām. Diemžēl…
– Jums pašam arī šķiršanās šķita parasts notikums?
– Nāku no stipras ģimenes, ģimene kā vērtība manī ir nesatricināmi ieaudzināta, un es pie šīs vērtības joprojām palieku. Laulības šķiršanu izjutu kā zaudējumu gan tad, kad šķīros, gan joprojām. Bet – tas ir noticis, pagājis, un tur neko nevar mainīt.
– Jūsu laulība ilga 28 gadus. Kad precējāties, vai domājāt, ka tas ir uz mūžu?
– Protams! Puisis divdesmit gados varbūt īsti nesaprot mērogus – no jaunieša nevar prasīt, lai viņam izpratne par to, kas ir mūžs, ir tāda pati kā sirmam vīram.
– Tātad, precoties agrā jaunībā, cilvēks pat nesaprot, ko sola?
– Saprot, bet pēc sava prāta. Pieļauju, ka ir cilvēki, kas domā: apprecēsimies, pamēģināsim, kā būs. Bet ir arī cilvēki, kuri apzinās laulības pamatīgumu un nebūt nedomā, ka tas ir kas viegli un pavirši maināms. Tā ir arī mana pasaules izpratne.
Precoties domāju, ka tas būs uz mūžu, un laulībā tā arī rīkojos – domājot, ka tas ir uz mūžu.
Laulībā cilvēks nevar dzīvot tikai savā lietu kārtībā, jo viņam ir otrs cilvēks. Manuprāt, veidojot un uzturot attiecības, es pie tā arī turējos – cik nu vien labi mācēju.
– Kāpēc tad nesanāca, ja tik ļoti centāties?
– Diemžēl – nesanāca. Diez vai ko dotu mana individuālā stāsta ķidāšana, jo katram pārim ir cita situācija un cits stāsts. Tā ir tēma, kas jāizdzīvo un jāpārdzīvo vienatnē vai divatā, bet nav izrādāma publiskai apskatei.
– Tomēr jūsu un arī citu vairāk vai mazāk zināmu cilvēku attiecību stāsti ļoti bieži tiek apspriesti publiski – viens no pāra vai abi to izstāsta, sabiedrībai interesē, sabiedrība apspriež…
– Sabiedrībā zināmu cilvēku privātās dzīves publiskošana ir tēma, par ko runā pārāk maz. Bieži vien cilvēkiem, kas nonāk sabiedrības uzmanības lokā, āda vēl nav nemaz tik bieza uzaugusi – viņus šāda publicitāte var smagi ievainot. Arī politiķi ir spiesti kļūt par publiskās telpas aktieriem – pat tuvākie cilvēki viņus sāk uztvert tā, kā to parāda mediji, un vairāk tic ziņām, nevis savam tuviniekam.
Sabiedrībā zināms cilvēks tuvinieku lokā bieži vien paliek nesaprasts. Pats to esmu piedzīvojis.
Brīžiem tieši tā bija: ziņās radītais viedoklis par kādu notikumu maniem tuviniekiem bija daudz nozīmīgāks nekā manis paša skaidrojums par to, kas un kā patiesībā notika. Es to respektēju – pasaulei ir milzīgs temps, ziņas mirdz gar acīm, pietiek ar virsraksta sekundi, lai viss būtu skaidrs. Lai noklausītos pašu tuvinieku, vajag daudz vairāk laika, bet laiks skrien…
– Pag, pag – vai tad mediji kaut ko izdomā?
Ir dažādi. Gan izdomā, gan dažādi traktē – vienu un to pašu notikumu var pasniegt tik dažādi. Mūsdienās tas nevienu neizbrīna – politiskajā cīņas laukā tā ir normāla parādība.
– Bet tā ir katra paša izvēle – būt vai nebūt sabiedrībā zināmam cilvēkam, un kur nu vēl politiķim!
– Taisnība. Tikai – ticiet vai ne – bet es 2002. gadā politikā ienācu ar absolūti ideālistiskiem mērķiem un argumentiem. Spēles noteikumus un to, kur īsti esmu atnācis, lēnā garā sapratu tikai pēc tam. Ir kāda patiesība. Visi jaunie politikā ienāk kā maz zinoši, enerģiski un tautā mīlēti, bet aiziet no tās gudri, pieredzējuši un tautas ienīsti. Tādi ir noteikumi.
Visu interviju lasi jaunajā žurnālā Ieva.
Politiķis Artis Kampars par laulības iziršanu: «Man nav jāiet klosterī.»
Kā notiek pašaizsardzības nodarbības, un kāpēc tās mums vajadzīgas?
Viņi peld arī ziemā – aktrise Ieva Florence-Vīksne, advokāts Lauris Liepa un Ledus skolas dibinātāja Brigita Mironova
