Aktrises Ingas Alsiņas-Lasmanes atgriešanās: Es ilgu laiku biju skumja

Intervijas
Inita Sila
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
27. oktobris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone un no Izdevniecība žurnāls Santa arhīva
Valmieras teātris augustā uz viesizrādēm Rīgā veda arī aizvadītās sezonas karstāko izrādi, komēdiju Venēra kažokādā. Savā ziņā šī izrāde ir aktrises INGAS ALSIŅAS-LASMANES atgriešanās. Atgriešanās uz Valmieras skatuves, atgriešanās pēc bērna kopšanas atvaļinājuma un atgriešanās jeb izkāpšana no… bezdarbnieka un skumju perioda. Pēdējos gados piedzīvotais un pārdzīvotais Ingu ir padarījis par vēl spilgtāku, dziļāku, daudzpusīgāku un pārliecinošāku aktrisi.

Mēs kādu laiku nebijām redzējušās, un, ieraugot Ingu Ziedoņdārzā, pirmais, ko padomāju – cik viņa fantastiski izskatās. Vīrs un divi dēli viņā atvēruši ko īpašu. Tādu starojošu mieru un pārliecinātību.

Daudzi TV skatītāji viņu joprojām atceras kā Mirgu no Likteņa līdumniekiem, kino skatītāji – kā skolotāju, kura, spītējot tabu, izvēlējās būt laimīga, ļaujoties attiecībām ar skolnieku filmā Izlaiduma gads, vai arī no filmas Sapņu komanda 1935, bet Jaunā Rīgas teātra skatītāji no daudzām iecienītām izrādēm, piemēram, Latviešu stāsti, kur Inga vitāli izstāstīja striptīzdejotājas stāstu.

Bet man aktrise Inga Alsiņa-Lasmane ir… vienkārši foršā Inga, jo mēs vidusskolā mācījāmies vienā klasē. Mēs bijām aktīva un radoša klase, viens no mūsu spilgtākajiem piedzīvojumiem bija šausmu filmas uzņemšana Cēsu pilī. Es piedalījos scenārija rakstīšanā, bet vai kādam ir šaubas, ko darīja Inga? Lai gan sarunā teiks, ka vidusskolā viņa vēl nezināja, par ko grib kļūt, mums pārējiem tas acīmredzot bija pats par sevi saprotams. Ingai bija galvenā loma.

ATGRIEŠANĀS SPĒCĪGU SIEVIEŠU IZRĀDĒS

Savā ziņā tas ir simboliski – ar izrādi Venēra kažokādā Inga atgriezusies savā pirmajā darbavietā, teātrī, kuram tika veidota, jo Kultūras akadēmijā 2003. gadā absolvēja tieši Valmieras teātrim gatavoto kursu. Tur Inga uzsāka aktrises gaitas, tiesa gan – nostrādāja tikai gadu, jo pārgāja uz Jauno Rīgas teātri. Pēc 15 gadu pārtraukuma rudenī viņa atkal kāpa uz Valmieras teātra skatuves dēļiem, lai gan ne kā štata aktrise. «Ļoti patīkama atgriešanās,» Inga uzsver. «Lielākā daļa cilvēku zināmi, ārkārtīgi labvēlīgi un sirsnīgi noskaņoti. Valmieras teātris ir pietiekami mazs, lai būtu tāda ģimeniska sajūta. Uz mēģinājumiem braucu kopā ar Evitu (Sniedzi, Valmieras teātra direktori – red. piez.). Apbrīnoju cilvēkus, kas šādu ceļu veic diendienā, nezinu, vai ilgstoši to spētu. Baudīju sadarbību ar Imantu (Stradu, izrādes partneri) un Inesi (Mičuli, lugas režisori). Lai gan patiesībā pirmā atgriešanās man bija pērn augustā Valmieras vasaras teātra festivālā Ingas Tropas izrādē Inuaki reptilis manī. Šis festivāls ir brīnišķīgs formāts izrādēm, jo iziešana ārpus telpām paplašina teātra valodu (Šogad festivāls norisināsies no 2. līdz 4. augustam – red. piez.). Ļoti ceru šo izrādi spēlēt vēl.

Starp citu, interesanti – kopš atgriešanās esmu strādājusi ar trim režisorēm, turklāt kursabiedrēm. Ingu Tropu, Inesi Mičuli un Lauru Grozu-Ķiberi, jo Dailes teātrī spēlēju izrādē Salemas raganas. Pirms tam nezināju, ka viņas mācījušās vienā kursā. Visas trīs ir kolosālas sievietes, fantastiskas režisores! Ar lielu jaudu, nopietnību, spēcīgu vēlmi sasniegt galamērķi, bet – neradot stresu.

Grūti ko teikt par izrādēm, kurās esi iesaistīts, jo skaidrs, ka stāvi un krīti par tām. Katrā kaut ko atrodu.

Salemas raganas lika aizdomāties par to, cik stiprs ir pateiktais vārds. Vienalga, vai tā ir taisnība, vai nē, pateiktais nekur nepazūd un var izraisīt dažādus briesmīgus notikumus, tāpēc jābūt ļoti atbildīgiem par to, ko runājam.

Savukārt Venēra kažokādā ir kā attiecību trilleris. Brodvejā tā ir standarta stand-up komēdija, kad aktieris pasaka frāzi un skatītāji smejas, bet mēs, pateicoties krīzītei, kas mūs skāra mēģinājumu sākumprocesā, šo lugu pavērsām citā, manuprāt, krietni jēdzīgākā virzienā. Centrā neliekam ierasti erotisko vai seksuālo, lai gan bez tā, protams, neiztikt, bet gan savstarpējās spēles momentu. Izrāde ir par sieviešu un vīriešu attiecībām, par manipulāciju vienam ar otru. Kā pat tad, ja sākumā esi no otra atkarīgs, vari visu mainīt un pavērst pilnīgi otrādi – ka otrs kļūst atkarīgs no tevis. Dzīve un attiecības ir spēle. Es šajā izrādē smeļos spēles prieku.»

SKUMJAS PAR MIRSTĪGUMU

Venēra kažokādā bija arī Ingas atgriešanās teātrī pēc dekrēta atvaļinājuma. «Vai kā aktrise pēc bērnu piedzimšanas esmu mainījusies? Domāju, ka jā. Ir stabilāka sajūta, lielāka atbrīvošanās, pašnovērtējums vairs nav tik atkarīgs no citiem. Šķiet, ka varu pateikt vairāk. Nezinu, vai skatītājs to redz, bet tas trauka dziļums, izpratne par lietām ir mainījusies. Varbūt tas saistīts ne tik daudz ar bērnu piedzimšanu, bet vecumu. Divdesmit piecos gados domā, ka viss vēl priekšā, nu – tagad jau arī ir, bet, nenoliedzami, nāves klātbūtne arī ir jūtama. Nesaku, ka tas kaut kā parādās lomās, bet laicīguma apzināšanās noteikti padara arī skumjāku.

Es ilgu laiku biju skumja. Tas sākās ar aktrises Maijas Apines aiziešanu pirms diviem gadiem (21.01.2017.). Apzināti saku – aizgāja, jo man nepatīk vārds nomirt. Atceros atvadīšanās ceremoniju – uz skatuves gulēja Maijas ķermenis, fonā ierakstos skanēja viņas balss… Un ar to man sākās… baigais skumju posms, kas bija diezgan nepatīkams. Turklāt tobrīd man tuvojās slavenie četrdesmit.

It kā sadzīvē, ikdienā viss bija kārtībā – vīrs, ģimene, dažādi notikumi, bet es vairs neredzēju jēgu. Ne jau tā, ka jāiet slīcināties, nē! Bet nesapratu, kāpēc viss notiek tā, kā notiek.

Kāpēc vajag tik daudz mantu? Lai uzbūvētu sev apkārt mūri? Jo tāda man bija sajūta, kad pārvācoties konstatēju, cik daudz nevajadzīgu lietu man ir. Vai – kāpēc sarežģījām attiecības, no sīkuma uztaisot milzīgu problēmu? Visa tā ņemšanās… Skaties un nesaproti, kāpēc tā rīkojamies. Es pat kāzās uz jaunlaulātajiem ar skumjām skatījos. Vispār mani kāzas ļoti aizkustina – ka cilvēki sajūtas viens otram tik tuvi, tik atklāti, tik noderīgi. Bet es ar asarām acīs skatos uz laimīgo pāri un domāju – jā, ir skaisti, ka jūs te tā savienojaties, bet… nu un tad? Kam tas ir vajadzīgs, kāda jēga?

Tikai samērā nesen no šī posma izkāpu. Runājos ar draudzenes vīru, kurš atzinās līdzīgās sajūtās, un tajā brīdī es it kā no malas uz to paskatījos un sapratu – es vairs tā negribu. Jā, es to esmu pieņēmusi kā faktu, ka tā darbojas mūsu apziņa, nekļūšu par apgarotu personību, man arī laicīgā dzīve tīri labi patīk, bet sapratu, ka vairs negribu skumt par šīm lietām. Gluži kā slēdzi izslēdzu – klik, un viss.»

BEZDARBNIEKA PIEREDZE

Turklāt šajā skumju posmā Inga, kas 2004. gadā saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākā jaunā skatuves māksliniece, kļuva par bezdarbnieci. Jo brīdī, kad pēc bērna kopšanas atvaļinājuma 2017. gada decembrī vajadzēja atgriezties JRT, viņai štata aktieru trupā vietas vairs nebija. Tā bija sezona, kad JRT piedzīvoja lielās pārmaiņas, paralēli mājas rekonstrukcijai notika arī trupas rekonstrukcija, darbu zaudēja vēl seši JRT aktieri – Edgars Samītis, Iveta Pole, Gatis Gāga, Liene Šmukste, Andis Strods un Varis Piņķis.

Viņi brīvprātīgi iestudēja izrādi Heda, par ko prese un kritiķi rakstīja: «Ģertrūdes ielas teātra jauniestudējums Heda ir nebijis precedents – aktieru kopdarbs.

Izrādes pieteikumā nav norādīts ne režisors, ne scenogrāfs, ne horeogrāfs vai kostīmu mākslinieks. Aktieru ansambli veido sezonas sākumā no JRT atbrīvoto/aizgājušo aktieru grupa un Andris Bulis.» Bet Inga to pamato ļoti lakoniski: «Darbošanās man ir absolūti nepieciešama, gribu darboties līdz pēdējam. Kļūstot vecākai, esmu sapratusi – lai tevi neatstumtu, lai būtu noderīgs un vajadzīgs, jaudai jābūt trubultā! Tāpēc ir jādarbojas.»

Ko nozīmē aktrisei pēkšņi palikt bez darba? «Visi taču zinām, ka dzīvē ir grūtie posmi, kad viss šķiet – drausmas, drausmas, un tad atkal nāk labie. Jā, tas noteikti nebija patīkamākais periods. Pāris mēneši bija sarežģīti, un tas bija pārbaudījums arī manai pašapziņai. Visspilgtāk to izjutu pirms Hedas pirmizrādes, jo apzinājos, ka visi skatīsies un vērtēs dubultā: kā tad ir – vai tu vari vai nevari? Un es arī pati sev uzdevu šo jautājumu, jo no teātra biju prom četrus gadus.»

Inga gan atzīst, ka šī pieredze bijusi noderīga gluži kā antropoloģisks pētījums. «Spilgti atceros pirmo epizodi, ieejot Nodarbinātības valsts aģentūras ēkā Jēzusbaznīcas ielā. Atvēru durvis, un tobrīd apsargs meta laukā sievieti. Nezinu, vai viņai bija kādas psihiskas problēmas vai alkohola reibumā, vai vienkārši uz sirds daudz kas bija sakrājies, bet skaidrs, ka sieviete bija sarīkojusi traci. Tāpēc apsargs, diemžēl ļoti rupjiem vārdiem, viņu centās izvest, un viņa tikpat rupjiem vārdiem tam pretojās. Tas bija neliels šoks, jā… Atceros telpu, kur runājos ar savu konsultanti. Mazajā telpā četri galdi, dažām darbiniecēm uz galda mājas svētība, citām – sveces. Vispār – vai tas nav datu aizsardzības pārkāpums, ka telpā, kur tev darba aģentam par sevi jāstāsta dažādi privāti fakti, tik tuvu atrodas arī citi? Jo mazajā kabinetā viss tik saspiesti, un ir lietas, kuras negribu atklāt svešiem cilvēkiem, bet viņi sēž pussoļa attālumā.»

MAMMA VAI AKTRISE?

Inga audzina divus dēlus – piecus un trīs gadus vecus –, tāpēc arī ilgāku laiku bijusi ārpus teātra. «Man tas nešķiet godīgi, ka mātēm jāizvēlas – vai nu esi pilnas slodzes mamma, vai darbiniece. It kā skaļi tiek pausts, kā valsts veicina dzimstību, maksājot labus pabalstus, lai māte varētu būt mājās ar bērnu un neskriet uz darbu, bet – no otras puses… liek radošai un darboties gribošai sievietei būt tikai mājās. It kā jau vari pēc dzemdībām atgriezties darbā, bet pat tad, ja tā ir kaut maza slodze, uzreiz zaudē pabalstu. Johaidī! Tas nav feminisms vai dzimumu diskriminācija, tas ir vienkārši negodīgi, jo tev liek izvēlēties – vai nu esi ar bērnu, vai strādā. Bet skaidrs, ka nevaru atgriezties darbā uz simts procentiem, pilnu jaudu, jo esmu mamma, bet kāpēc nevarētu spēlēt dažas izrādes, lai vienkārši neizkristu no aprites, lai saglabātu savu radošumu? Jo es tā labāk justos, tā taču ir mana sirdslieta.

Es gribēju būt mājās ar bērniem, bet gribēju būt arī… pati. Lai man ir dzīve arī ārpus mammas lomas un pienākumiem.

Neesmu no sievietēm, kas varētu būt tikai un vienīgi mamma, kas atdod sevi visu bērniem, sevi noliekot malā. Mēs katrs piedzimstam ar savu misiju, būtību. Tas nav ne labi, ne slikti, tā tas vienkārši ir – tāds tu esi. Un es vislabāk, vispilnvērtīgāk jūtos, ja sevi realizēju arī ārpus ģimenes. Jo mans darbs mani bagātina.»

ILGAIS CEĻŠ UZ AKTIERIEM

Ingas stāsts – kā es kļuvu par aktrisi – nav klasisks. Inga apmeta vairākus lokus, līdz saprata, ko patiešām grib. «Tas noteikti nav bērnības sapnis. Es jūsmoju par Viktora Lapčenoka bekvokālistēm, gribēju būt kā viņas, to es atceros, bet ne to, ka būtu sapņojusi par aktrises profesiju. Protams, skolas gados apmeklēju dramatisko pulciņu, bet tikai tad, kad vidusskolā spriedām, kur katrs tālāk studēs, un klasesbiedre Iveta minēja aktierus, pirmo reizi uzzināju, ka šo profesiju var arī mācīties. Taču tik un tā pēc vidusskolas Kultūras akadēmijā es stājos nevis aktieros, bet starptautiskajos sakaros. Netiku, tāpēc aizbraucu uz Zviedriju auklēt bērnus. Man nav nekādu atziņu vai atklāsmju par šo laiku, godīgi sakot, es visu posmu līdz akadēmijai varētu likt iekavās. Jo tikai tad man beidzot pašai sāka kļūt interesanti – tas, ko es daru, tas, ko es domāju. Iespējams, sāku apzināties jēgu tam, ko daru. Man vajag virsvērtību, un aktiera darbā tā ir personīgā attīstība. Caur katru lomu, katru tēlu vari sevi pilnveidot un piepildīt to trauku…»

Taču, arī atgriežoties no Zviedrijas, ar pirmo piegājienu Inga aktieros netika. «Tad jau iestāšanās aktieros bija mans mērķis. Togad uzņēma Dailes kursu. Es vēl nebiju atgriezusies, bet nevarēju palaist garām šo iespēju, tāpēc dokumentus manā vietā iesniedza māsa. Diemžēl trešajā kārtā dziedāšanas dēļ mani atskaitīja. Un tieši tajā brīdī, kad netiku uzņemta, sapratu, cik man tas ir svarīgi, ka ļoti, ļoti to gribu. Jo man bija ārkārtīgi bēdīgi un skumji.»

Netikusi aktieros, Inga iestājās Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē, bet, kad tika uzņemta Kultūras akadēmijā, saprata, ka divas augstskolas apvienot īsti ne var, ne grib. Jo viņa bija atradusi savu sirdslietu. «Joprojām jūtos tā, ka… nestrādāju. Ne mirkli nav bijusi darba sajūta. Tā ir tikai tad, kad darbs ļoti patīk, un man tā ir. Protams, katram darbam ir garoziņa, bet es to tā neizjūtu. Domāju, nevienā citā profesijā nespētu saņemt to piepildījumu.»

Inga man rāda savu darba grafiku – tas saplānots pa stundām, visvairāk laika šobrīd aizņem filmēšanās seriālā Viss pa jaunam. Todien Ingas seriāla vīrs, aktieris Artis Drozdovs, stāstījis, kā viņa sievai kaimiņi ieteikuši šķirties – cik ilgi varot ar tādu vīru, krāpnieku, kopā dzīvot? «Ļoti daudzi joprojām tā domā, ka starp aktieriem viss notiek pa īstam. Tēlot šīs intīmās lietas man ir grūti un pat nepatīkami, jāpārkāpj sev pāri.» Pērn LTV seriālā Divi vienā Inga atkal satikās ar Aināru Ančevski, ar kuru kopā izspēlēja liktenīgo mīlestību Likteņa līdumniekos. Tieši ar šo garfilmu (tā Inga dēvē Likteņa līdumniekus) Ingu iepazina un iemīļoja daudzi skatītāji. «Kad to jau rādīja, biju aizbraukusi pie mammas uz Cēsīm. Man tajā laikā patika pāris dienas pavadīt tādā… murskulī, kad ēd mammas ceptās pankūkas, ne ar vienu īpaši nerunā, nepucējies, valkā jaunības dienu drēbes, ne par ko neiespringsti. Tādā paskatā gāju uz Gauju, piestāja mašīna un jautāja ceļu. Es sāku stāstīt, un pēkšņi seko sauciens: «Jūs taču esat no tā seriāla!» Tad arī apzinājos tā popularitāti,» smejas Inga. «Jā, daudzi par to izteikuši atzinību, bet vislielāko komplimentu saņēmu no vīra, kurš Līdumniekus televīzijā nebija redzējis. Gaidīju otro dēlu, kad viņš youtube to skatījās bez reklāmas pauzēm, pa divām, pat trim sērijām vienā vakarā, un es manīju viņa seju, skatienu, jutu to atzinību, ko novērtēju. Arī pati beidzot tā atsvešināti no malas uz sevi paskatījos, jo tobrīd, kad tas bija aktuāls, nevarēju, visu laiku sevi analizēju un kritizēju.

Jā, tas bija un ir lielisks darbs, tomēr ceru, ka tā nav bijusi mana mūža loma un būs vēl tādas spēcīgas, spilgtas un paliekošas lomas ar jēgu.»

CĒSU MEITENE SALASPILĪ

Jau vairākus gadus Inga par savām mājām sauc Salaspili. Kļūdos, stereotipiski prognozēdama, ka tā bijusi Ingas vēlme – pārvākties prom no Rīgas kņadas, tuvāk dabai un mieram. Jo šķiet, ka cilvēki, kas auguši mazpilsētā, agrāk vai vēlāk grib tādā vidē atgriezties. Nē, ir otrādi. Pārvākties bija vīra, īsta pilsētnieka, vēlme. «Man patīk pilsētas kņada, tramvaja skaņas. Patīk, ka atveru durvis un jūtu pilsētas ritmu. Nebēgu prom pēc miera. Dzīvojot Rīgā, brīvdienās, ja vien nebija izrādes, obligāti kaut kur pie dabas izbraucām. Bērnībā dzīvoju desmit minūšu attālumā no Gaujas, dabu man vajag, lauki man ir tuvi. Tagad ir otrādi – sestdien, svētdien atbraucam no saviem laukiem uz Rīgu.

Mani draugi zina, cik man grūti bija pieņemt lēmumu par pārvākšanos, bet ar varu jau mani, protams, neaizvilka. Spilgti atminos pirmo rītu jaunajās mājās. Mums aiz loga ir pļava, un, lai gan pārvācāmies martā, torīt tā bija piesnigusi, sasalusi. Es pamodos, ieraudzīju to stindzinošo ainavu, kur nekas nekustas, un sāku raudāt – ārprāc, kur es tagad esmu? Jā, man vajadzēja laiku, lai pie tā pierastu.

Man vienmēr ir bijis grūti pieņemt pārmaiņas, studiju laikos diezgan bieži mainījām dzīvokļus, un man vienmēr bija lomkas. Viss svešs, tik neierasts. Reiz ar kursabiedriem noīrējām brīnišķīgu komunālo dzīvokli ar augstajiem griestiem. Skaists, mēbelēts, bet viss jau tāds padzīvots. Ievācos savā istabā, sāku to berzt un tīrīt, paceļu gultas matraci, un tur… sarkanas tīkliņzeķubikses. Ieslēdzās spilgtā vizualizācija, iztēlojoties, kas tajā gultā noticis… Man tur tagad jādzīvo un jāguļ!

Bet šajā situācijā man šķita bezjēdzīga tā braukāšana. Biju pieradusi dzīvot Rīgas centrā, kur viss sasniedzams 20 minūtēs – teātris, koncerts, sports. Neizmantoju sabiedrisko transportu, visur gāju kājām vai braucu ar riteni, bet tagad bez auto – nekur, vai arī jāpieskaņojas vilciena grafikam. Braucu un nesapratu – kāpēc man jātērē laiks kaut kam tādam? Tagad to vienkārši esmu pieņēmusi kā faktu un cenšos aizpildīt laiku lietderīgi – lasot, mācoties tekstus, sastādot darbu grafiku. Rīgā var arī tā vieglāk un plūstošāk dzīvot, jo, vakarā kaut kur izejot, nav jādomā, kā tiksi mājās. Bet nu jau esmu pieradusi un pieskaņojusies citam ritmam. Nav tā, ka es kaut ko būtu palaidusi garām šī iemesla dēļ. Nevaru iedomāties, kā tagad būtu atgriezties Rīgā, dzīvoklī.»

PUĶU VIETĀ – KOKI

Zinu, ka Ingas vectētiņš bija puķkopis, dārzā auga vīģes, vīnogas, aprikozes, kaimiņi no viņa pirka puķu stādus, bet mazā Inga tirgoja viņa audzētās hiacintes. Inga vectēva kaislību nav mantojusi. Jā, viņai ir mazdārziņš: «Tur aug tikai praktiski noderīgas lietas – ķiploki, ko ēdām visu ziemu, lai neslimotu, sviesta pupiņas un čaļiem zemenes. Vēl šopavasar burkānus iesēju. Puķu nav, un domāju – nebūs, visus stādus atdevu kaimiņienei.

Agrāk nesapratu, ko citas sievietes lielās – es to pati izaudzēju! Tagad pati tāda esmu, vedu rādīt, kur aug mani labie ķiploki! Protams, ja ir privātmāja, vajag to savu dilli izaudzēt. Bet man nav šīs vajadzības katru vakaru kaut ko dārzā padarīt, parušināties, nē. Es varu un daru minimumu, audzēju to, kas neprasa daudz laika, baigās rūpes un īpašu kopšanu.

Taču mēs stādām kokus. Tas man šķiet svarīgi un vērtīgi, jo ir kaut kas liels un paliekošs. Vakar, izejot pagalmā, ieraudzīju desmit centimetru garu ozoliņu. Turklāt vīrs pirms nedēļas bija pļāvis zāli, tad tur tā nebija, izdīdzis pa lietainajām dienām, kamēr mēs ar riteņiem apkārt braukājāmies. Skaidrs, ka to nevar vienkārši nopļaut. Jāizrok un jāpārstāda. Katrs koks ir svarīgs.

Dzīvei ārpus Rīgas ir vēl viens pluss… Nedomāju, ka visu dzīvi pielāgošu un pakārtošu bērnu vajadzībām, bet ir tik viegli viņus vienkārši palaist pagalmā, lai darbojas. Tici man, divi čaļi vienmēr izdomās ko interesantu. Viņiem ir divu gadu starpība, abi sadzīvo… visādi. Ir labie posmi, kad viņi vienkārši nes mūs nost, un tad, kad strīdas – arī nes nost. Visi vecāki jūsmo par saviem bērniem, es neesmu izņēmums, baigi foršie man tie čaļi, tādi jaudīgi.

Jā, bērni ir liela dzīves skola. Viņu rīcībā redzi visas savas kļūdas. It sevišķi piecgadnieka. Visas viņa reakcijas patiesībā ir manas (vai vīra). Ja es saspringtu situāciju mācēju atrisināt mierīgi, viņš arī. Un tad domāju, oi, kāds man dēls malacis! Ja es biju nesavākta, sabļāvu – viņš rīkosies tāpat. Spogulis, absolūts spogulis. Un, ja gribu to spoguļattēlu tādu… savāktu, tad man pašai tādai jābūt, bet tas ne vienmēr tā izdodas, jo mēdzu būt neiecietīga.

Jā, man mājās ir trīs burvīgi vīrieši. Audzināt dēlus ir tiiiik forši! Jau no paša sākuma jūti, ka viņi ir vīrieši. Tās viņu mīlestības izpausmes! Kā, ejot gulēt, apliek roku un spēcīgi pievelk. Oi…

Svarīgākais, ko gribu bērniem iedot? No vienas puses… viņi jau atnāk ar to savu es, savu informāciju un bagāžu. Kad viņi piedzima, biju pārliecināta, ka es esmu tikai kā tāda funkcija, jo viņi ir viņi. Taču tagad, skatoties uz minētajām reakcijām, uzvedību modeļiem, kur atpazīsti savu rīcību, saproti, ka esi tajā iesaistīts. No manis tomēr ir atkarīgs, kādi viņi izaugs.

Man gribas viņiem iedot brīvības sajūtu. Nevis tādu anarhiju, ka viss ir atļauts, bet brīvību uz radošumu. Ja kaut kas neizdevās tā, kā iecerēts, mēģini to darīt citādāk.

Neesi ierobežots apstākļos un domāšanā. Ir viegli dzīvot, ja prāts ir kā atvērts lauks bez aizvērtām durvīm. Ļoti gribas, lai viņi dzīvē atrod savu štelli. Pilnīgi vienalga, kas tas būtu, galvenais, lai tas aizkustina, motivē, liek darboties. Tā ir baigā laime.»

SATIKTIES NĀKAMAJĀ DZĪVĒ

Ingas vīrs Kalvis nav radošas profesijas pārstāvis, bet – kā uzsver Inga – ļoti radošs. Viņi satikušies nobriedušā vecumā, kad abiem jau bija pāri trīsdesmit, un ātri sapratuši, ka veidos dzīvi kopā. Zīmīgā datumā pirms sešiem gadiem – 31.03.2013. – Krimuldas baznīcā apprecējās. «Daudzi uzsver, ka kāzas, sarakstīšanās process ir ļoti svarīgs sievietei, bet es varu teikt, ka tas vienlīdz nozīmīgi ir abiem. Tu publiski pasaki: jā, šis ir tavs cilvēks. Tas nav tikai paraksts, tas ir daudz vairāk. Un tas daudz ko maina. Tā ir cita atbildība un attiecību pakāpe, jo šis satuvina vēl vairāk. Man šķiet, ka šobrīd precēties atkal ir modē, jo atgriežamies pie ģimenes kā pie vērtības. Man ģimene vienmēr bijusi svarīga, vienmēr to esmu gribējusi, bet vīrs ir vēl ģimeniskāks. Viņam tas ir būtiski.

Esmu ļoti pateicīga par šo dāvanu. Gan jau būs krīzes, neesam tik ilgu laiku kopā, lai sniegtu atziņas par harmonisku kopdzīvi. Bet man ļoti patīk. Par spīti visādām grūtībām, ģimene, vīrs – tas ir tik kolosāli. Patiesībā iepazīt sevi un arī attīstīties varam, tikai esot līdzās citiem.

Es to novēlu visiem. Atrast un būt kopā ar cilvēku, ar kuru kopā gribi ne tikai novecot, bet arī nākamajā dzīvē satikties. Man tā ir.»

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+