Aktrises un režisores Elitas Kļaviņas dzīve kalna galā

Personība
Aiva Alksne
21. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Jānis Deinats (FOTOCENTRS)
Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena – uzkalniņš Piebalgas pusē, pie kura kājām savus ūdeņus auklē Inesis. Jaunā Rīgas teātra aktrise un režisore ELITA KĻAVIŅA atceras, kā laimīga apgūlusies zālē, jo sapratusi – vieta lauku mājai nu ir atrasta. «Es te tiešām esmu ļoti, ļoti laimīga,» šos vārdus Elita mūsu ciemošanās reizē saka vairākkārt.

Te dienas ir skaistākas un garākas

«Ezera metamorfozes vienas diennakts laikā ir apbrīnojamas. No rīta šķiet, ka pie debesīm nebūs neviena mākonīša, un tad tie nez no kurienes parādās. Kādreiz tie virs ezera veido krāsainas kontūras, un tad es sēžu uz lievenīša un vienkārši skatos. Un saulriets pār kalnu nāk tieši virs ezera, un tad viss ezers kļūst sarkans. Dzīvojot te, katru dienu uzņemu vienu fotogrāfiju – ainava tā pati, bet katrreiz pilnīgi citāda,» mūs sagaidot, stāsta Elita. Jo mēs abi ar fotogrāfu Jāni Deinatu, izkāpjot no auto, gluži kā noburti esam palikuši nekustīgi stāvam – veramies tajā nebeidzami skaistajā plašumā, kas paveras mums priekšā.

Un – ticiet vai ne ­– absolūti saulainajās debesīs savelkas tumši lietus mākoņi, un arī mēs piedzīvojam ezera metamorfozes. Apsēžamies terasē un baudām vienu dabas gleznu pēc otras. Plašuma sajūta un dabas skaistums ir neaprakstāms, skatiens tā vien klejo pāri varenajam Inesim, un nav nekā, kas stātos tam ceļā. Pat ne lietus, kas sāk līt kā no spaiņa. «Būdama Rīgā, es droši vien nodomātu: kāds slikts laiks, eh, Latvijas vasara, bet šeit arī lietainajās dienās ir tik daudz skaistuma!

Nemaz nerunājot par to, ka te dienas ir garākas. Te var iegūt laiku. Te nekas netraucē, nav papildu kārdinājumu. Var vairāk izlasīt, noskatīties filmas, kurām mūždien nepietiek laika.»

Esmu lepna par šo vietu!

«Kad bērni bija mazi, mums tādas īstas lauku mājas nebija. Daudz ceļojām, dzīve bija intensīvāka. Un laikam jau arī to īsto vietu lauku mājām nevarējām uztaustīt. Lauku mājā, kur dzīvoju bērnībā, tagad dzīvo citi cilvēki, līdz ar to bija jāizvēlas pilnīgi jauna vieta.

Kad Jumurdas muižā filmējām Tumšos briežus, starp filmēšanas reizēm nācu gar Inesi pastaigāties. Un tieši tajā laikā pamanīju sludinājumu – pārdod zemi ar skatu uz Ineša ezeru. Aizbraucām paskatīties un ieraudzījām šo ainavu. Tiesa, pārdeva tikai pusi no kalna, otra puse piederēja citam saimniekam, bet āķis jau bija lūpā. Nopirkām visu zemi, bet sākās krīzes gadi. Turklāt likās – ja tāda vieta, tad vajag kaut ko fundamentālu, bet uz ko tādu nevarējām īsti saņemties.

Vispār ilgu laiku nevarējām izlemt – būvēt vai nebūvēt, jo ir jau skaists tas skats, bet sākt ne no kā jaunu mājvietu ir grūti. Turklāt es biju iedomājusies, ka man noteikti būs lauku māja, kur ir veci mūri, zirnekļu tīkli, lieli ozoli… Pirmos piecus gadus cirtām krūmus, kurinājām ugunskurus, rīkojām piknikus, puikas vienmēr makšķerēja – dīķītis bija mazs, bet zivīm bagāts.

Tagad skaidrs, ka tas bija pareizs lēmums – nebūvēt neko fundamentālu. Ir tik labi, ka var atbraukt, atslēgt māju un vienkārši dzīvoties. Māja ir tāda, kas nenovērš uzmanību no galvenā, kas šeit ir, – no dabas apkārt. Tā ir gluži kā tāda ērta, liela telts dabas vidū.

Atradām internetā būvnieku, kas izgatavo moduļu mājas sūtīšanai uz Norvēģiju. Nodomāju – ja iztur Norvēģijas aukstumu, tad tādu varētu arī te kalna galā uzsliet. Tā māja gan vairāk izskatījās kā strādnieku vagoniņš – ar maziem lodziņiem. Satikāmies ar būvniekiem, un pajautāju: vai nevarētu tos logus lielākus? Izrādās – var!  Prasu: vai var tā, ka logi visas sienas garumā? Arī var. Varbūt var, lai griesti augstāki? Izrādās, to arī var. Tā mēs radoši to moduli modelējām. Patiesībā mūsu māju veido divi kopā savienoti moduļi, jo bija vajadzīgas arī telpas saimniecībai. Mājai nav pamatu, bet ir abās pusēs izbūvētas terases. Es gan gribēju, lai terase ir visapkārt mājai, bet dēls teica: tad būšot kā Noasa šķirsts. 

Māja ātri bija gatava, bet vēl vajadzēja piebraucamo ceļu, dziļurbumu, ūdeni ievilkt… Nu ir izveidota tāda kārtīga mājvieta.»  

Pilsētnieku dzīve laukos

«Katru rītu pamostos ap četriem pieciem, izeju uz terases un skatos saullēktu. Tādas krāsas! Un tad var turpināt arī gulēt. Veco dīķi lejā esam izrakuši dziļāku un lielāku – tagad tas ieguvis skaistu nierītes formu. Nākamvasar jāuzliek jauna laipiņa. Man ļoti patīk peldēties, karstās dienās divas reizes eju uz ezeru, bet īsais peldējiens vienmēr ir dīķī. Ezerā mums ir laiva, bieži ar to izbraucam. Tie arī ir mani laimes mirkļi.

Nekāds lielais dārzs te šobrīd nav paredzēts. Nevaram uzņemties tādu atbildību par augiem. Turklāt pavasaros, kad ir sēšanas un stādīšanas laiks, man ir mēģinājumi. Pirmajā gadā, kad sākām te dzīvot, gar ceļu iestādīju liepas. Jau četrus gadus cenšos iestādīt arī ābeles, esmu pat izskatījusi, kādas šķirnes varētu būt, bet vienmēr iznāk atkal atlikt. Varbūt šoruden iestādīšu. Tikai baidos, vai izdzīvos, vai meža zvēri neapēdīs.  Katru dienu te starp tiem diviem mežiem pārstaigā stirnu ģimene, nāk lapsas, cilpo varen dūšīgi zaķi…

Bet vispār jau mēģinām visu darīt tā, lai nekas netraucētu turpināt dzīvot pilsētnieka dzīvi.

Līdz ar to liela darbošanās nav paredzēta. Bet tāpat jau katru dienu jāpastaigā mājai apkārt un vismaz tās skaistās nātres jāizravē. Man ir dažas garšaugu dobītes un mazs puķu dārziņš.  Mājas priekšā kuplo krūmroze ‘Lidija Freimane’. Šovasar trīs reizes tā ziedēja pilnos ziedos – visu vasaru briest arvien jauni pumpuri – nesaprotu, kā tas iespējams.

Braucot uz Vecpiebalgu pēc maizes uz piena, bieži ieeju arī stādu veikalā – nopērku kādu vienu podiņu un iestādu. Man galvenais ir pats stādīšanas process un ne pārāk uztraucos par to, kas tur galu galā izaugs. Patiesībā jau daba te ir tik dāsna, tik ātri viss aug!

Ir tiešām laba sajūta, ka mums ir vieta, kur aizbraukt, lai izrautos no Rīgas darbiem un stresa.

Kad atbraucam, pirmajā dienā vēl kaut kas galvā kurbulējas, bet jau otrajā dienā esmu nomierinājusies.

Vēl nekad gan neesam te nodzīvojuši visu vasaru, pat vairāk par mēnesi nesanāk. Toties, kamēr mēs šeit neesam, draugi brauc un dzīvo. Un mums jau arī gribas šajā skaistumā dalīties.»

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs