Aivars Vilipsons: Es arī varu smilkstēt, rāpot četrāpus un būt dikti priecīgs, kad viņa pārnāk mājās

Intervijas
Ilze Klapere
30. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Andrejs Nikiforovs
Mākslinieks AIVARS VILIPSONS jeb, kā viņš pats sevi dēvē, Vilipsōns ir interesants – piedodiet par šo lakonisko, banālo apzīmējumu, bet tā patiešām ir! Sarunā viņš vairākkārt pateica šādu frāzi: klausies nu manā raitajā stāstījumā tālāk! Gluži kā tāds vakara pasaciņu stāstnieks. Intervija ar Aivaru Vilipsonu lasāma šīs nedēļas žurnālā Ieva. Te neliels ieskats sarunā.

No kolēģēm esmu uzzinājusi, ka Vilipsōns esot foršs un patīkams sarunbiedrs. Jā, bieži arī runājot rupjības un sarunā mēdzot iepīt seksuālas dabas jociņus, bet tas viss tiekot pasniegts tādā harismātiski labvēlīgā, ar smiekliem aizdarītā mērcītē. Nez kādēļ nojaušu, ka viņš ir labsirdīgs.

Un, protams, slavenie Vilipsōna stāsti no bērnības, jaunības un vēlākiem dzīves posmiem – pasteidzoties notikumiem priekšā, daudzus no tiem, kurus viņš stāstīja man, biju jau kaut kur izlasījusi vai dzirdējusi. Turklāt daudzi no kolorītākajiem viņa stāstiem nu jau divus gadus izlasāmi Vilipsōna un Noras Ikstenas kopdarbā Ārprātija piedzīvojumi. Nupat iznācis arī jaunais abu kopdarbs – stāsti un suneti Suņa dzīve, kur lasāmi Noras Ikstenas stāsti, bet Vilipsōns sarakstījis mazliet dzejas iz suņa sirds un ilustrācijām salipinājis plastilīna suņukus.

ILZE: Palasīju jūsu jauno grāmatu – ļoti mīlīgs dizains, starp citu. Noras Ikstenas stāsti man likās tādi… nu, cilvēkiem adresēti, bet tavos sunetos dzirdēju runājam suni – kopš man pašai ir suns, kaut ko esmu sākusi par viņiem saprast. Tev patīk suņi?

AIVARS: Jā, principā man patīk, bet noteikti ne pilsētas dzīvoklī. Norai, piemēram, suns var brīvestīgi skraidīt pa lauku laukiem – jā, to es saprotu. Pilsētā? Nē. Tev nav, kur vispār likties ar to suni, un vēl jānēsā līdzi maisiņi, lai savāktu to ķēzīšanos… Kas – es kaut kāds asenizators? Bet, jā, es zinu, ka cilvēkiem suņi patīk un viņiem tos gribas paņemt – mana sieva Indra jau arī ik pa laikam raud: es gribu sunīti! Vienbrīd pat jau vārdu bija izdomājusi tam ilgotajam sunim… Es saku, lai pieķeras ciešāk man! Es arī varu smilkstēt, rāpot četrāpus, būt dikti priecīgs, kad viņa pārnāk mājās, asti luncināt… (Smiekli.)

Grāmatas atklāšanā Vija Kilbloka bija atnākusi ar saviem abiem vilkiem… Smuki jau viņi ir, bet mitrs laiks bija laukā, jūtu, kā tas suns pēc suņa ož. Nu nē, es negribētu tādu pilsētas dzīvoklī! Mājā, laukos tā ir cita lieta.

Cik lieli bija tie plastilīna suņuki, kurus veidoji grāmatai?

Mazi tādi sūduki (rāda ar pirkstiem sprīža garumu). Sāku tā negribīgi, bet beigās jau man tīri iepatikās tas process.

Kā tu domā – no kurienes vispār radies tas vārdu savienojums suņa dzīve? Tas šķiet kaut kas bēdīgs – ārā līst, suns sēž skumīgs pie mājas durvīm, sargā…

Tas ir pesimistiskais skatījums. Ir jau arī pozitīvais – asociācijas ar brīvlaiku, izskriešanās, vējš purnā. Pirmais, kas man nāk prātā, ir padomju laika filma Suņa sirds – jā, taisnība, kaut kas skumīgs jau tur arī ir. Bet vispār – ko Nora ar šo nosaukumu bija domājusi, īsti nemaz nezinu.

Kaut kad feisbukā klejoja ilustrācija – sēž suns un saimnieks blakus uz soliņa un abi veras tālumā. Abiem pie galvām piezīmēti tie domu mākonīši: saimnieks sapņo kaut ko par darbu, naudu, iespējām, bet suns – vienkārši par to, cik forši ir būt šeit kopā ar saimnieku.

Suņiem ir suņu dzīve, par kuru mēs tā līdz galam neko nezinām, bet – jā, visdrīzāk suņi atšķirībā no cilvēkiem krietni vienkāršāk tver dzīvi. Kā jau teicu, pilsētas dzīvoklī suni nevaru iedomāties. Lai viņš te nīkst? Tas ir kaut kāds sadisms pret dzīvnieku un vispār egoisms baigais. Un, ja vēl tas suns saslimst, tev viņš jāstiepj uz rokām augšā lejā… Man to vajag? Nē, nevajag.

Kā tev vispār ir ar vajadzību pēc citiem? Pēc cilvēkiem?

Palaikam cilvēkus vajag. Bet man ļoti patīk būt arī vienam, un ik pa laikam akūti. Noteikti negribētos, lai kāds nemitīgi čakarē smadzenes.

Kā tu raksturotu savu būtību?

Di…ies ir mana būtība (smejas).

Tas ir tāds kā humors?

Man jau liekas, ka jā. Bet citiem liekas citādi – Indra jau arī sākumā nesaprata, sēž un raud. Es: ko – tu nopietni? Tas taču bija joks! Viņa: nē, ir lietas, par ko nejoko… Nu labi, cenšos.

Bet tas jau var kļūt par tādu ieradums, ka nevar vairs nejokot, un viss nopietnais izklausās patētiski.

Jā, tā tas varētu būt gan.

Laulībā jūties labi?

Jā, nekas nav mainījies. Cerēji dabūt kādu graujošu jaunumu? (Smīns.)

Protams, žurnālā vajag jaunumus! Kādam iznāk grāmata, kāds precas, piedzimst bērns, citi šķiras…

Nē, šķirties netaisāmies. Mums tā tīri labi iet. Mēs netramdām viens otru.

Tu daudz, arī publiski, runā par meitenēm un seksīgām tēmām – vai sieva kādreiz nav greizsirdīga?

Nu, viņa taču zināja, uz ko iet, vai ne? (Smejas.) Bet sievietēm tas naivums – es viņu pārtaisīšu! Nevienu nevar pārtaisīt. Bet es jau atkal te muldos – nav tak man nekādu paralēlu meiteņu. Mani mājās ļoti labi baro (viltīgs skatiens) – nu kur man mesties? Man pašam nekad tā īpaši nav paticis gatavot ēst pašas gatavošanas pēc. Es varu apēst maizīti, pusi tomāta, mīkstu oliņu, un viss, galu galā – varu aiziet uz Osirisu. Kopš iepazinos ar Indru… Viņa taisa ēst izcili un nepārtraukti! Kādreiz jau es varētu kaut ko pagatavot arī viņai, bet, ja viņa to dara labāk un viņai tas arī vairāk patīk, ko tad es tur? (Aizsmēķē jaunmodīgo cigareti.)

Visu interviju lasi šīs nedēļas žurnālā Ieva.

Vēlies kaut ko vairāk nekā vienkārši žurnālu? IEVA būs tava draudzene, tāpēc, lasot IEVU, tu nekad nebūsi viena. Priekos vai bēdās - vienmēr būs atbalsts un sapratne.

Ieva nr44

Populārākie

 

Lasi citur

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs