Aina Poiša par privāto krīzi: «Mēģinu tikt galā ar savām dvēseles lietām»

Manā priekšā ir tā pati dzirkstošā un vitālā AINA POIŠA un tomēr – pavisam citāda. Ne vairs tā psihoterapeite, no kuras mēs gadiem esam pieraduši gūt iedvesmu un pašapziņu, bet sieviete, kura šobrīd pati meklē sev jaunus iedvesmas avotus. Bet, arī esot krīzē, Aina turpina iedvesmot.
Intervija
Aiva Alksne
5. aprīlis

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone, stils: Agija Vismane, grims un matu sakārtojums: Kristīne Papša

Aiva: Šorīt stāvēju autobusa pieturā un skatījos, kā sētnieks slauka zemē sabirušās lapas. Man kļuva tik skumji, jo šķita – tās lapas, kas tiek aizslaucītas, ir gluži kā mani sapņi, kas nav īstenojušies…

Aina: Kad domāju par sevi, man tieši ir sajūta, ka kaut ko ļoti gribas no savas dzīves aizslaucīt. Ne velti tagad no visas sirds mēģinu tikt galā ar savām dvēseles lietām. Iestājies arī zināms nogurums no tēla, kāds par mani izveidojies. Jūtos kā iesprostota tajā. Gribas pajautāt: bet ko tālāk? Gribas dziļāk jūrā, kur ir vairāk miera. Tie viļņi – tā jau, redz, ir mūsu sociālā aktivitāte, tā ka patiesībā jau enerģija tiek tērēta labiem uzdevumiem. Bet rudens nāk arī ar apcerīgumu – ar domām, ka nekļūsti jaunāks… Tāpēc gribas nolēkt no tā visu varošā, smaidošā tēla un saprast, par ko tad īsti ir tās skumjas.

Skumjas mums visiem ir dotas. Mēs katru vakaru zaudējam aizgājušo dienu, dzimšanas dienās saprotam, ka ir pagājis vēl viens gads, galu galā, skumstam par vasaru, kas paiet…

Tādas dienišķās pasaulīgās skumjas par to, ka ne vienmēr notiek tā, kā gribētos, ka nevar visu kontrolēt… Mums katru dienu it kā jākārto eksāmens – jāmāk lietas pieņem tādas, kādas tās ir, jāmāk tik galā ar savu ego, kas nemitīgi rada fonā šo skaņu: kāpēc nenotiek tā, kā es vēlētos? Jo cilvēks jau uzbur savu dzīves ainiņu tādā vēlamajā pilnīgumā. Ja neizdodas, jāsāk domāt: kā būt tā, lai tomēr ir labi? Ar to es mēģinu tagad nodarboties – meklēju savu recepti, apņēmības pilna eju cauri savas dzīves garšvielu kambarim un skatos, ko varētu izmantot, lai kaut kas beigās sanāktu… Jā, saprotu, ka skumjas ir arī dievišķas, tomēr ilgojos domāt, ka nekas jau nebeidzas pavisam. Es nevis iekrītu bēdīgumā, bet apzinos – dzīves plānotājā jāieraksta citi mērķi, lai sajustu enerģiju iet uz priekšu tā, kā man to gribētos. Kamēr vēl ir laiks, jo laiks skrien ļoti ātri.

Es nevaru visu laiku tikai smaidīt, bet manā paštēlā mana smaidīšana, mana pozitīvā enerģija ir tas, no kā es nevaru tikt vaļā. Jā, tas man pašai palīdz, bet es nevaru tikai tā. Reāli apzinos, ka laika palicis tik, cik palicis, un iespēju kļūst mazāk. Negribu krist depresijā, negribu, lai skumjas ievelk mani kā purva rāva, noliekot mani aiz svītras. Un visi tie sabiedriskie noteikumi, spiedieni – tev nemitīgi jātiek ar to galā, lai pašsaglabātos normālā pašcieņā un neizliktos vai nekalpotu citu cilvēku formulētām interesēm vai vajadzībām.

Tu esi nogurusi gadiem būt iedvesmotāja?

Tas ir tas, ko mēģinu pateikt. Baterijas nosēžas. No vienas puses, tā ir mana daba, mana identitāte, no otras puses, gribas meklēt vēl kaut ko aiz tā. Es nevaru būt tikai uz āru. Tāpēc man ļoti patīk mani vienpatības mirkļi vasarā, kad varu no tā visa norobežoties. Un tad arī sākas šie meklējumi: kas notiek tev dvēselē? Kāpēc ir skumjas acis? Ko tās tev saka? Ko dvēsele tev saka?  Par ko tu skumsti? Vai tu kaut ko reāli zaudē? Vai tu vari pieņemt to, ko tu zaudē?  Vai vari to palaist vaļā, lai tas iet? Būt kā upe, kas vienkārši plūst? Mācies būt mierīga, mācies pieņemt savas izjūtas, bet nekrist depresijā. Ja pārstāj smaidīt, vairs neražojas prieka un laimes hormoni. Bet, ja ej pie cilvēkiem, tā ir tava atbildība – būt tādai, pie kura tiecas, nevis nākt saīgušai un depresīvai.

Un kas tās par dvēseles lietām, ar kurām mēģini tikt galā?

Meklēju atbildes, kāda ir mana attieksme pret sevi, citiem un pasauli. Reizēm pieķeru sevi, ka varētu dusmoties, ja nenotiek tā, kā es gribētu, bet aiz tām dusmām – ja esmu godīga – es pazīstu savas bailes. Drošība man rodas tad, ja es varu kontrolēt, bet mans prāts saka priekšā: iemācies nekontrolēt visu! Iemācies ļauties. Vienkārši uzticies. Dusmas man nepatīk, es viņas varu pieņemt tikai tik daudz kā rozītei ērkšķus – lai aizstāvētu savas robežas. Man nepatīk, ja skaidri un gaiši nevaru pateikt: šitas man neder. Es neko vairs mīļā miera labad negribu norīt. Negribu vairs tos uzkrājumus, kas veido smagnējību un savelk pieri dusmu rievā. Par mīmiku arī jārūpējas, citādi jau tādas sekas, ka nevari saprast – durt vai nedurt tajos grāvīšos kaut ko (smejas).

Ir tik daudz cilvēku, ar kuriem es strādāju un kuri saka: esmu pazaudējis prieku. Ir pat tāds populārs teiciens – bezprieka dzīve. It kā viss ir, bet iekšā tukšums… Un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, kur tas ir pazudis? Bieži atklājas, ka cilvēki dzīvo kā uzvelkamie zaķīši – par skumjo nerunāsim, to izslēgsim, tikai priecāsimies. Bet ir svarīgi sajust arī smeldzīguma vibrācijas un palaist tās kustībā.

Faktiski viss, par ko mēs tagad runājam, liecina par personības krīzi, vai ne?

Ja baterijas izdeg vairākos laukos vienlaikus – gan profesionālajā, gan privātajā –, tad tu tiešām piedzīvo personības krīzi, kas liek paskatīties citādi uz šīm abām jomām, kas tev ir būtiskas. Ir labi būt sociāli aktīvai, darīt darbu, kas patīk, būt atsaucīgai un pieņemt izaicinājumus, kas uztur tevi labā tonusā. Jo tas ir jaunības eliksīrs – nepadoties, ja vari būt vajadzīga, ja aicina un novērtē. Tā ir laime, vai ne? Vienlaikus saprotu – jāpāriet uz taupības režīmu. Vairs nevaru izšķiest sevi. Vai tad, ja cilvēks neskrien kā vāvere ritenī, viņa vairs nav? Ja neesi televīzijā vai žurnālā, tevis nav? Satiec uz ielas cilvēku, un viņš saka: sen nekur neesi redzēta. Un tu saproti – tā ir sabiedrības vērtības sistēma. Kaut tu turpini darīt, tikai dzīvo mierīgāk un paturi tiesības uz privātumu. Hā! Un tagad nāku publiskā telpā, lai runātu par privātumu (smejas). Tāds paradokss sanāk… Un atkal jau es domāju – varbūt kādam varu palīdzēt, kādu iedrošināt…

Un kādi ir tie pārmaiņu vēji, kas iepūtuši privātajā lauciņā?

Pati sev esmu noformulējusi, ka ir ieildzis tukšās ligzdas sindroms. Kamēr ir bērni un ģimenes fāze, tev nav tik svarīga tava autonomija. Tu vari noslēpties, jo nepārtraukti ir kaut kas, kas paņem tavu enerģiju. Bet, kad paliec attiecībās ar savu partneri un – diemžēl lietas jāsauc īstajos vārdos – jūs kopā novecojat, tad katru individuāli šis process skar atšķirīgi, ceļi sāk virzīties uz autonomiju, un parādās bailes.

Vispirms – bail attālināties, kas nozīmē atsvešināties, jo tu vēl neesi gatavs palikt viens. Bet tikpat ļoti tu baidies arī no pārāk lielas tuvības – tas viss ir bijis un rada pārāk lielu spriedzi. Jebkuras attiecības aktīvajā periodā ienes baigo spriedzi. Atklājas visa problemātika, kas ir pārī. Arī rakstura īpašības mums ar gadiem kļūst tikai spilgtākas… Līdz ar to parādās izaicinājums – ko ar to visu tagad darīt? Kopā ir drošāk, vieglāk, taču arī tava personība briedina jautājumu: bet kas esi tu? Tā atkailināti un godīgi.

Man šķiet – ja dzīve nespiež pateikt striktu jā vai striktu nē, no galējiem lēmumiem būtu jāizvairās. Vienkārši padomā. Pavēro. Kur jāskrien? Kaut kur ir zeme laimīgā? Ja pazīsti savu ievainojamības zonu, esi iemācījies par sevi rūpēties, kas ir tāda reāla sevis mīlēšana, darbībā palaista programma, tas arī uztur pārliecību, ka vari iestāties par savām vajadzībām un pret to, kas tev neder.

Attiecības kā vieslaulībā?

Vienkārši mēģinām atrast kopdzīves modeli. Skatos, kas notiek līdz ar distances maiņu. Distance ir nepieciešama, lai atgūtu sevi, savu es un mierīgi savā tempā ietu uz priekšu. Bet pilnīgi bez tuvības arī ir baigi grūti, jo zināmai enerģijas apmaiņai, mīļumam, mīlestībai, ieinteresētībai, uzmanībai, cieņai ir jābūt. Tas attaisno to, ka tiek saglabāts viss labais, kas kopā piedzīvots. Tikai jāspēj atrast to labāko, optimālo kopdzīves variantu! Ir lietas, ko varam darīt kopā, un ir – ko atsevišķi, un tur nav obligāti nepieciešams šķirties. Tas ir kā pārbūvēt līdzšinējo modeli uz kaut ko jaunu… Tagad es vairāk daru pati un ļauju arī otram darīt. Viņš uzņemas atbildību par savu labsajūtas formulu un es – par savu. Un mums ne vienmēr viss ir jādara absolūti kopā. Mācāmies respektēt atšķirīgo, atstājot brīvību kā augstāko vērtību šajā vecuma posmā. Gribam būt brīvi savā ādā – nekādas vairs pārveidošanas, nekādu pārmetumu un kritikas. Tagad mums svarīgi atrast mieru, mēs mācāmies netraucēt otru tajā miera saglabāšanā un meklējam to tuvības distanci, kur mēs joprojām esam kopā. Un esam paplašinājuši to zonu, kurā mēs katrs drīkstam būt tādi, kā esam. Ne man viņš ir jāpārveido, ne viņam – mani.

Kad saproti – atlikušo dzīves daļu vēlies nodzīvot tā, lai tev ir labi, – vai ir tāda sajūta, it kā akmens no sirds būtu novēlies?

Ir mazāk atkarību, jo jebkuras attiecības nes atkarību vienam no otra. Ja attālinies, atkarība mazinās un manevriem ir citas iespējas. Tu zini, kā tevi var ievainot, un iemācies pati par sevi parūpēties. Tu vairs negaidi no otra, ka viņš rūpēsies par to, lai tev mazāk sāp, lai mazāk kaut kas tevi aizskar. Tu otram daudz konkrētāk un tiešāk vari pateikt: šo, lūdzu, nē, par šo vairs nestrīdēsimies, vienosimies nevienoties, mums katram ir tiesības uz saviem uzskatiem… Tāda labvēlīga atkāpšanās no cīņas, pārliecināšanas, pārveidošanas. Atdod godu tam, kas ir labs, bet mēģini tās nobirušās lapas aizslaucīt kompostā – lai pārtop par ko auglīgu, jo tas mūs kaut kādā veidā ir veidojis, audzinājis. Sākt tādu saprotamu cilvēcisku garīgu praktizēšanu, satiekoties ar savas dvēseles emocionālajām vajadzībām.  Mans pienākums ir rūpēties par sevi un neuzskatīt, ka tas ir neveselīgs egoisms. Tā ir savas dvēseles aprūpēšana.

Pieļauj iespēju, ka varētu iemīlēties kādā citā?

Nekad neko nevar zināt un nekad nesaki nekad. Taču es gribu apturēt tik ierasto priekšstatu, ka obligāti jāmeklē kāds trešais, – stāsts ir par divu cilvēku attiecībām.

Un ja arī tā notiktu?

Jautājums – vai es gribu pārvērsties par krāčainu upi? Vai tomēr saglabāt mieru? Bet varbūt labāk tādu piepildītu mieru? Lai nav tā, ka nekas nenotiek. Atkal vidējais… Bailes no pārliekas tuvības, jo tad tu zaudē autonomiju, bet bail, ka tavas autonomijas dēļ tev vairs neviena nav. Tev ir bailes no milzīgām pārmaiņām, bet tev ir bailes, ka vispār nav nekādu pārmaiņu. Četras bailes, ar kurām jāsarunā, ja gribi, lai dzīve turpina garšot. Tagad mācos šīs bailes kontrolēt un saprast – kuras tad ir tās, kas nāk kā nelūgtas draudzenes. Bailes mums ir ļoti dziļas, reizēm ir arī bail dzīvot ar pilnu krūti, jo vienā brīdī nāve pārstāj būt kaut kas abstrakts. Un tad kā – bail nomirt vai bail dzīvot? Un kā neskriet vecumam pa priekšu…

Par to mums arī jāparunā! Redzot tevi, ikvienam skaidrs – tu zini atbildi.

Man tuva ir tā anti-aging filozofija, kas runā par to, ka tu vari izveidot tādu stilu, lai pati ar sevi būtu mierā. Ka tu vari apdzīvot savu personību un nekalpot kādiem standartiem.  Manai iekšējai izjūtai atbilst eleganta vienkāršība. Savu gaumi esmu izstrādājusi tā, ka arī vizuāli varu parūpēties par savu pašsajūtu. Lai jauni cilvēki internetā neteiktu: ko tā vecā tante tur lien? Jo viņiem, protams, šķiet, ka viņiem nekad nebūs 60. Bet, ja tev ir 60 un nejūties, ka esi pelnījis, lai, kā es smejos, tava mašīna, lai arī lietota, bet labi brauc, ieripotu grāvī, tad ir jāpiestrādā pie sava stila. Tu vairs neskrien pakaļ modei, bet vari atļauties dažas ekstravagantas lietas, kuras parāda tavu dvēseli, kas ir jauneklīga. Par spīti pases datiem!

Nuja – tev kājās stilīgas kediņas…

Droši vien kāds varētu pateikt: mīļā, tev vajadzētu izvēlēties savu ārējo čaulu vecumam atbilstošākā veikala nodaļā. Bet es turos tam pretim un savā veidā varu iedvesmot arī citas sievietes savā vecumā neizdabāt vispārpieņemtiem likumiem. Jo – kur tieši tie ir rakstīt? Parādi man to šilti ar aizliegumu, ka tu nevari šo, šo un šo! Tāpēc – dod sev atļaujas! Nepazaudējot labu gaumi un dzirksteli – ka nav viss beidzies. Tieši tie aizspriedumi mums ir kopā ar tām rudens lapām jāslauka prom. Tu nevari dabūt atpakaļ jaunību, bet tev nav tempā jāskrien ātrāk uz to novecošanos. Viss tāpat iet savu gaitu, izņemot to, ka jaunība paliek aiz muguras. Tieši otrā jaunība dos iespēju to pagarināt. Tā viedi, ne jau tikai ar kedām. Kedas ir viens aksesuārs, kas tev palīdz forši kustēties. Nestaigāt sastērķelēti, sastīvināti, no sērijas: es izskatos ļoti kopta un eleganta. Mans moto – izskatīties rotaļīgi koptai.

Kas tagad, piemēram, stāv ierakstīts tavā dzīves plānā, lai būtu tā dzīves garša?

Pavisam konkrēta lieta – septembra beigās mēs ar draudzenēm brauksim uz Gruziju. Zini, kā – kad esi ciešākā pārī, tu rēķinies ar savu otru pusīti, vienmēr saskaņo, ko mēs brīvajā laikā kopā varētu darīt. Tad tev ir citas prioritātes. Tagad varu vairāk laika veltīt draudzenēm – pirms tam man viņām laika pietrūka. Un mums visām priekšā ir pamatīgs izaicinājums, jo tādā sastāvā mēs nekad neesam ceļojušas. Bet mēs to pamēģināsim. Mēs zinām, ka Gruzijas vīrieši māk ļaut sievietēm labi justies, tas ir noskaidrots (smejas). Mums nevienai nav plānā apprecēties vai ķert dēku – vienkārši dzīves baudīšanas pasākums. Katra varēs darīt un izvēlēties tieši to, ko viņa grib, nevis mēs, grupa, darīsim vienu un to pašu. Cerams, nesastrīdēsimies, kopā gan aizbrauksim, gan atbrauksim.  

Tāds pilnīgi jauns piedzīvojums. Man tas šķiet interesanti – sākt kaut ko darīt citādi, nevis staigāt pa ierasto taciņu. Saprotu arī to, ka man vajadzētu tikt galā ar savu slinkumu, jo sen domāju, bet nevaru saņemties iet dejot. Kā lai uzšauju sev pa dupsi? Gribas, lai ķermenis izkustas maigumā, kas arī ir sevis apmīļošana…

Es nezinu, vai tā būs biodeja vai improvizācija, bet gribas saplūst kopā ar citām sievietēm. Un nejust, ka uz mani skatās, jo tas mani sasaista.

Šķiet, diezgan skarbi esi samaksājusi par savu popularitāti.

Es apzināti esmu iemācījusies sevi sargāt un katru dienu to nejūtu, bet tas, kas velkas līdzi, tas diemžēl velkas. Un tās nav tikai labas lietas. Es pat iedomāties nevarēju, kāds priekšstats par mani varētu izveidoties.

Reiz teici – ar tavu enerģiju pietiktu veselai armijai. Kurš no vecākiem tevi tā tika apdāvinājis?

Zini, man pašai kļuva vieglāk, kad pasūtīju sev astroloģisko karti un man pateica: tu esi apdāvināta ar visām stihijām. Planētu iedarbība uz mani ir tāda, ka man tas potenciāls vienkārši ir iedots. Es mācos būt par to pateicīga. Labi, tev ir konkrēti vecāki, kas materializē tavu redzamo eksistences daļu, bet tev ir iedota arī tā iekšējā, neredzamā daļa – tavs kods. Un, ja iedots, tad ir jātērē. Ja ne – apēd tevi pašu. Tāpēc man svarīgi tā atdevīgi dzīvot. Katru dienu tā, it kā man uz galvas mati degtu! Ja tā pieslēdzies, tad tev arī atnāk atpakaļ – tur ir tas labākais.

Neesi slēpusi, ka itin bieži esi jutusies ne pārāk laba mamma saviem bērniem, un tad, kampaņveidīgi pieslēdzoties, esi kļuvusi par mājas buku… Kādas tagad ir tavas attiecības ar nu jau pieaugušajiem bērniem?

Joprojām esmu viņiem mamma, bet esam citā attiecību kvalitātē. Es vienmēr varu iepauzēt un padomāt – teikt, neteikt, būt, nebūt… Turu distanci tuvāk vai tālāk. Tāpat kā pāra attiecībās – ir baigi interesanti regulēt. Tas arī ir tas jaunais, kas tagad nāk – tu neskrien katru dienu, un nezvani katru dienu. Un neapvainojies, ja viņi to nedara. Ļaujies plūsmai. Ja esam kopā, tad cenšamies būt no sirds kopā; kad neesam, nedomājam – ka tik kaut kas nav noticis! Pa mīlīgo – tā, lai mieriņš. Man ir prieks noskatīties, ka bērni veido savu dzīvi, ka viņiem svarīgi pašiem atrast atbildes uz saviem jautājumiem. Bērni, mājas veidošana – viss, kas tev bijis pašai. Laime ir noskatīties, ka viņi tiek ar to galā.

Ar mazmeitiņu LĪviņu.Tu esi dubultvecmāmiņa.

Līvija tūliņ būs piecgadniece, Jēkabam tikko nosvinējām pirmo gadiņu.

Biju angažēta pieskatīt Jēkabiņu, kamēr vecāki gāja uz Prāta vētras koncertu. Tā kā mazais pieradis iet gulēt kopā ar mammu, man stresiņš bija ne pa jokam. Bet pati sevi suģestēju: es tikšu galā, viss būs labi! Mēs dzīvojamies, viss brīnišķīgi, vēl vanniņa, bet redzu – bērnam nāk miedziņš. Un es taču zinu, kā viņš ir pieradis iet gulēt. Un manī atdzīvojās tā mamma, kas ir ļoti satraukusies, kad bērniņam kaut ko no tevis vajag, un ieslēdzas pāraprūpe – jāatbild uz visām viņa vajadzībām. Ieliku ratiņos un iemidzināju, jo viņam ļoti patīk kustībā iemigt. Piecas minūtes, un jau guļ, es laimīga. Bet tad uz galda atradu grāmatu Bērnu audzināšana franču gaumē. Ielasījos un sapratu – kļūda numur viens: es neieturu pauzi, kas ir bērnam vajadzīga. Izrādās, franči neskrien uz bērna pirmo saucienu, latvietes – skrien! Un es arī – tiklīdz viņš mazliet pamostas, tā pie ratiem šūpot. Redz, cik tu vari gudri spriedelēt, bet viena dzīves situācija pārbauda, vai tu māki to izmantot? (Smejas.) Ar nākamo piegājienu būšu gudrāka. Un man tiešām bija interesanti palasīt, ko lasa mana meita, – ar kādu attieksmi vecāki bērnu audzina, kādi bērni aug mūsdienās, jo tas mazbērniņš jau nav bezpersonisks bērns. Tu iesi ar viņu kopā visos svarīgajos dzīves notikumos un vērosi. Un viņš tev būs vitalitātes vitamīns. Mazbērni mums iedod ļoti daudz enerģijas. Un tāda gudra klātbūtne ir ļoti svarīga. 

Tu, būdama vecmāmiņa, tagad to sievietes līniju ģimenē noslēdz…

Mamma novembrī aizgāja. Mēs viņu kremējām, un, kamēr urniņa dzīvojās pie manis, man bija laiks izdomāt, kā iegūt to pabeigtības sajūtu. Šovasar viss salikās. Mammai ļoti mīļa bija viņas vecmāmiņa, mīļāka nekā mamma, un man šķita – viņas abas varētu būt blakus. Bet tie ir tādi veci, mazi kapiņi vēl aiz Rucavas, jābrauc, jāatrod, gadiem neesmu bijusi, varbūt viss jau aizaudzis… Šovasar mums ar bērniem sakrita atvaļinājumi, mēs visi kopā aizbraucām uz Liepāju, omīte bija ar mums… Mums sanāca tāds kopīgs vēsturisks ceļojums – izstaigājām manas bērnības takas, manas mammas bērnības takas, atradām to kapiņu, bet vieta šķita tik pamesta, ka nevarēju savu mammu tur atstāt… Un tad mēs viņu atdevām jūrai, ko viņa ļoti mīlēja. Un man pašai bija izjūta, ka es viņu nepametu, bet atdodu tam dziļajam mieram, kas man pašai šobrīd ļoti svarīgs. Bet tas ceļojums, ko mamma mums uzdāvināja, šķita neticams. Bērni man ir prasījuši: nu pastāsti par savu bērnību, par agrākajiem laikiem. Bet ne jau vienmēr tas stāstāmais tā uzreiz nāk rokā. Bet tagad nobraucām vēl gar tām adresītēm, kur mamma pēdējā laikā bija dzīvojusi. Tas bija kā pateikt atā! Un tas jautājums ir pabeigts. Un tas arī iedod mieru.

Atvadoties no mammas, lasīju Ārijas Elksnes dzeju, ko viņa ļoti mīlēja. Man šķita: tā es vislabāk varu izstāstīt viņas dzīves ceļu, jo kam vairs interesē sausi fakti. Gribējās dvēseli klāt, nevis prozu. Atradu desmit dzejoļus. Tas nebija viegli, bet man šķita – tā ir mana pateicība viņai. Un jutos labi, ka paliku uzticīga savai izjūtai. Jo kur rakstīts, kā tieši mums no tuvajiem jāatvadās…

Redz, kā mums viss saliekas: brīvi izpausties savā esamībā, brīvi pārbūvēt savas attiecības tādā modelī, kas atbilst tam, ka tu noveco un attiecības noveco… Ceļš nebeidzas, vienīgie klupšanas akmeņi ir tie iemācītie aizliegumi būt pašai.

Tu būtu gribējusi kaut ko citādi savā dzīvē?

Muļķīgi būtu tādām domām ļauties. Tas vēl vairāk uzdzen skumjas. Vakardienu var atcerēties ar dažādām noskaņām, var redzēt savas kļūdas, bet tajā brīdī tu acīmredzot nevarēji citādi. Un arī tagad nav garantijas, ka pieņemšu tos labākos lēmumus. Tas būtu tik naivi – uz to cerēt!

Saruna publicēta žurnālā IEVA 2018. gada septembrī.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs