Aija Strazdiņa — laimīgi šķīrusies: Ja gribi būt laimīgs attiecībās, vispirms jābūt harmonijā ar sevi

Intervija
Aiva Alksne
20. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone un no personiskā arhīva
Producente AIJA STRAZDIŅA beidzot ir atradusi laiku sarunai. Svētdienā. «Kamēr manējie skatīsies filmu, tikmēr varēsim parunāties,» viņa saka. Vienīgi par šķiršanos no Aigara Grāvera viņa vecākajam dēlam apsolījusi publiski īpaši daudz nerunāt. Septembrī abi visu ir nokārtojuši oficiāli, un tagad Aijai ir jauna ģimene.

AIVA: Kad runājām par laiku, kad satikties, brīva tev izrādījās tikai viena svētdiena – tas bija vienīgais lodziņš tavā darba grafikā. Ko tu šobrīd dari, ka esi tik aizņemta?

AIJA: Sociālais realitātes šovs No ērkšķiem uz… ir nofilmēts, un līdz decembrim, kamēr šovs vēl būs ēterā, turpināsies montāžas darbi. Veidoju arī reklāmas, tikko nofilmējām klipu Laura Reinika dziesmai, tagad filmējam klipu lietuviešu dziedātājai Katažinai, veidojam īsfilmas bērniem par sociālām tēmām, top infokampaņa bērnunamu jauniešiem, palīdzam iedzīvināt lietotni Hei, mosties! – tā ir pret vardarbību.

Esmu saņēmusies kaudzi ar darbiem un ieslēgusi paātrinājuma režīmu.

Un tad tiešām nav ne brīvdienu, ne nakšu, ne vakaru. Uz pavasari jau kļūs brīvāk.

Tu nepiekūsti?

Piekūstu, kad neko nedaru. Ja man ir astoņas darba dienas un iegadās viena brīvdiena, es, protams, izguļos, bet katru reizi nodomāju – tak labāk būtu zāli pļāvusi! Varbūt tas darbs uztur mani formā?

Un ko tad, kad ir tukšie posmi?

Rēķinos ar to, ka pa vidu reizēm ir mēnesis, kad ir tikai kādi mazi darbi. Tad ar draudzenēm apmeklējam SPA, ejam uz kino, izvelku bērnus no mājas – pabraukājam pa Latviju, paceļojam. Vecākais dēls man ir profesionāls skūterists un Instagram zvaigzne. Reiz storijos viņam kāds bija pajautājis: ko tu dari Marokā vai Maltā? Un viņš bija atbildējis: man mamma visu laiku liek ceļot. Bet maniem bērniem tas patīk, abiem ir izveidots nākamo galamērķu saraksts: Austrija, Rumānija, Losandželosa… Gribas, lai bērniem pasaules redzējums veidojas plašāks, jo ierastais agregātstāvoklis viņiem ir sēdēt telefonā. Nu labi, vecākais dēls tagad gluži vai dzīvo skeitparkā. Ja nevar ārdīties, viņam ieslēdzas B režīms – gulēt. Šobrīd viņš ir sasitis seju, zobus, lūpu – bet tas viņu ne mirkli neattur dragāt tālāk. Jaunākais lielākoties bauda dzīvi – viņam patīk dejot, padodas sports un mūzika, un es gribētu, lai viņš to dara vairāk. Pagaidām viss viņam ir pa druskai.

Tu tik mierīgi stāsti – dēls pārsitis seju, lūpu, zobus…

Es esmu šausmīgi mierīga. Reizēm pašai šķiet, ka tas varbūt nav labi. Kad pēdējo reizi pazuda jaunākais dēls – viņš vairākas reizes ir pazudis, un pēdējo reizi tas notika diezgan nesen –, bija uztraukums, ar Aigaru katrs savā auto braukājām pa rajonu, viņu meklēdami… Bet es sev teicu: kamēr viņš nav pavisam pazudis, tikmēr viņš nav pazudis, vienkārši nezinu, kur viņš ir. Beigās izrādījās, ka aizsēdējies skolā… Bet ar vecāko mēdz gadīties, ka zvana no skeitparka: jūsu bērns ir pārkodis lūpu, izdauzījis zobus. Labi, braucu. Saku viņam: tu skūtero? Skūtero. Tu to izvēlējies? Izvēlējos. Tev šoks pārgājis? Jā. Tad nečīksti.

Es arī pati esmu tāda, kas nečīkst. Pinkšķa vietā domāju – ko es šajā situācijā varu darīt?

Es arī ērkšķu meitenēm saku: var jau apsēsties šķūnī un sākt žēloties, ka neviens mani nesaprot, māte man nomira… Bet tā ir tavas mātes dzīve, viņa dzēra, par tevi nedomāja – novelc taču svītru! Cik ilgi stiepsi tos faktus līdzi? Skaties, ko tu vari darīt ar savu dzīvi!

Tu laikam nekad neraudi…

Tēta bērēs vienu brīdi šķita – tūlīt asaras ies pa gaisu, bet mazais puika – viņam vispār tāds indisks skats uz dzīvi – teica: neskumsti, viss ir labi, jo tev taču bija ļoti labs tētis! Man tā sevis žēlošana drīzāk šķiet tāda paštīksmināšanās. Bezjēdzīga sevis likšana par pasaules nabu.

No kurienes nāk tavs iekšējais spēks?

Esmu tēva meita. Es gan viņu maz satiku – tētis bija sportists, savā laikā čempions volejbolā, jaunībā bija spēles, treniņi, izbraukumi, vēlāk darbs… Viņam bija sportista raksturs – vai nu visu, vai neko! Esmu piefiksējusi, ka no viņa daudz vairāk esmu paņēmusi nekā no mammas. Mammai tāds sievišķīgāks domu gājiens. Es, piemēram, nepiekrītu viņai, ka vīrietim visa nauda jāatdod sievietei.

Draudzenes arī man visu laiku atgādina, ka jābūt trauslai, jāļauj sev palīdzēt. Man kaut kā nesanāk. Riebjas bezspēcība.

Citreiz, kad darbā kaut kas nobrūk, ir ziepes, es jau nemīlu to sajūtu, kas tūliņ sekos. Bet arī zinu, ka tas būs uz mazu brīdi, jo tajā punktā nekad nepalieku. Izelpoju un domāju: neņerksti, funktierē, ko lai dara!

Ērkšķiem trešā sezona, tas caur un cauri ir tavs projekts. Kā tev šķiet – kāpēc šāds šovs vispār ir vajadzīgs?

Televīzijai bija doma veidot pārvērtību šovu, pucēt sievietes. Bet es neticu, ka tam ir kāda paliekoša jēga. Ja varu izvēlēties, ko darīt, es izvēlos to, kam redzu nozīmi. Citādi – paiet gads, un tu domā: ko pa to gadu esi izdarījusi? Labi, tu esi uztaisījusi raidījumu – nu un? Lāgā neesmu bijusi mājās, bērni pa gadu izauguši, un ko esmu likusi vietā? Jā, nauda nopelnīta, bet vēl? Un tad izlēmu – darīšu tikai to, kam pati ticu.

Mēs dzīvojam savā šaurajā virskārtā, iluzorā vidē, veidojam raidījumus par sevi un filmējam cits citu. Tāpēc, kad TV kastē ielien kāds no pazemes, vidējais matemātiskais skatītājs domā: ko tad tas te dara?  Var jau aiziet uz Centrāltirgu un brīnīties – kādi jocīgi cilvēki! Bet var arī pieņemt, ka tie esam mēs, mūsu sabiedrība.

Pēc pirmajiem raidījumiem man daudzi prasīja: kur jūs tās dalībnieces rāvāt? Kā jūs vispār atradāt meiteni, kas bērnībā seksuāli izmantota? Jēziņ, atveriet acis – seksuālās vardarbības dati Latvijā ir kosmiski! Mūsu mērķis nav mest akmeņus sociālajā lauciņā, tie, kas tur strādā, paši zina, kur tiem akmeņiem jālido. Mūsu mērķis bija mēģināt palīdzēt tiem, kuriem neviens tā baigi nepalīdz un kuri paši nekam netic… Man prasa arī: kā tu ar viņām vari? Bet ar viņām ir viegli! Viņas ir tiešas un vienkāršas, visu saka acīs, nečurčinās aiz muguras. Protams, viņas noiet no raksta, bet tad arī godīgi pasaka: man ir pī, pī, pī, mani besī tas un tas… Šogad ērkšķos pat dabūju pa vaigu, kaut netīšām. Divas kikbokseres riktīgi sakāvās, un es pieņēmu lēmumu iet kadrā un viņas izšķirt. Bet tās ir pupu mizas, neesmu no cukura. Ērkšķi ir vienīgais darbs, kur es, godīgi, reizēm bļauju uz dalībniecēm, jo meitenēm citādi neaiziet. To jau pirmajā gadā sapratu, ka citādi nevar – izslēdz kameras un, liekot lietā krievu slengu, sirsnīgi izkliedzies. Jebkurā citā raidījumā cilvēki tūlīt pat aizietu prom, bet viņas uzsit uz pleca: tu riktīgi forši pateici, es visu sapratu! Šosezon arī bija situācija – Lāsma kārtējo reizi gāja prom. Skrien prom pa mežu, lietus līst. Es ar auto dzenos viņai pakaļ. Un nevaru taču maigā balstiņā teikt: Lāsmiņ, mīļā, kurp tu iesi? Pagaidi! Parunāsim! Viņa krīzes situācijā sadzird tikai pī, pī, pī… Viņas visas savā ziņā ir ļoti spēcīgas!

Iztēlojies – tu uzaudz bērnunamā, tev galvu bāž podā, visi apkārt narkojas un pīpē, tevi lamā par mauku, tad tevi izmet uz ielas, tev nav darba, tevi izvaro… Un tu vēl izdzīvo! Vai viņas nav stipras?!

Tās biogrāfijas reizēm ir tādas, ka – zeme, paveries! –, un pats fakts, ka viņas ir ērkšķos, nevis kapos, jau liecina, ka šīs sievietes ir cīnītājas un uzvarētājas!

Zini, kas ar meitenēm pēc tam notiek?

Neuzskatu, ka mans pienākums ir viņas visas monitorēt līdz kapa malai. Bet tīri cilvēcīgi kontakti paliek. No pirmās sezonas ir vairākas meitenes, kuras labprāt satieku, ar dažu labu pat esam kļuvušas teju par ģimeni. Ir meitenes, ar kurām sarakstāmies. Tikko sezona beigusies, cilvēki bieži prasa: nu, kurai viss labi? Bet mani drīzāk biedētu, ja, iznākot no šova, kāda teiktu:  aleluja, nost ar pagātni, man ir totāli jauna dzīve! Tām meitenēm, kurām biogrāfija izmainījusies un par kurām tiešām esmu laimīga, pēc šova labu laiku viss gāja augšā lejā. 

Ko šovs ir devis tev pašai?

Tā arī man ir dzīves skola. Ne jau psihologa diploms nosaka, ka māki iziet cauri visām situācijām. Pats galvenais, ko esmu sapratusi, – ērkšķu meitenēm nevajag, lai tu nāc ar savu gudrību, kā dzīvot, jo viņas pašas zina, kā vajag. Viņas ir jāsaprot. Un jāatbalsta, jāvirza.

Teici, ka darbs lielā mērā uztur tevi formā. Ko tu ar to domāji?

Es visu laiku esmu sevi nodrošinājusi. Vienmēr tā esmu dzīvojusi, jo man tēvs jau bērnībā mācīja, ka nevajag dzīvot uz parāda. Kad astoņpadsmit gadu vecumā kopā ar draudzeni īrēju dzīvokli, viņš teica: labi, tu vari īrēt, bet saproti, ka tā nedrīkst būt sistēma. Neaizīrējies! Viņš uzskatīja, ka vajag savu, kaut mazu, un to, kas ir tavs, jāvar fiziski pašam uzturēt. Lai tad, ja kaut kas atgadās, tava dzīve nesabrūk. Izjūk, piemēram, attiecības, un tu paliec bez nekā. Tāpēc vienmēr esmu dzīvojusi, rēķinoties tikai ar sevi. Protams, vienmēr taču vajag vairāk, visam naudas nekad nepietiek – zemes nodoklis jāsamaksā, mašīnai ziemas riepas jāpērk, apkurei granulas… Tomēr nav arī tā, ka nepietiktu. Man viss ir labi. Bet tā, lai tagad apsēstos un smeltu laurus vai rakstītu grāmatu, – to es ne varu, ne arī gribu šobrīd atļauties.

Mana draudzene, no kuras diemžēl šajā jomā nemācos pilnīgi neko, brīnās: bet var jau palūgt vīram nopirkt zābakus – tas taču ir vīrieša prieks un laime. Bet es nevaru! Man vajag maisiņu vilkt galvā, lai ko tādu pateiktu. Nekad nevienam nevienā situācijā neko neesmu prasījusi tāpat vien. Drīzāk varu uzdāvināt otram. Un, jā, apzinos, ka jaucu pieņemšanu ar lūgšanu, un cenšos sevi labot, bet…

Tagad, kā tu pati saki, esi laimīgi šķīrusies. Diezgan ilgi jums ar Aigaru šis process vilkās.

Kad izveidoju ģimeni ar Aigaru, mani fascinēja, ka apkārt daudzi zināja, kāpēc apprecējos, – jo nu esmu dabūjusi slavenu vīru. Muļķības! Tāpat tagad, pēc daudziem juridiskas laulības gadiem, cilvēki, kurus tikpat kā neesmu satikusi, saka: tiešām nesaprotu, kāpēc viņi šķiras. Cilvēki ir jocīgi. Taču draugiem tas nebija pārsteigums, viņi teica: nu tad beidzot!

Mēs ar bērniem ļoti daudz par to runājām – ka šķiršanās ir tādēļ, lai būtu labāk. Un uz to tā arī ir jāskatās. Tas ir tāpat kā atmest pīpēšanu vai sākt iet uz sporta zāli. Apzinātām darbībām būtu jāved tevi uz augšu, uz priekšu.

Jā, tagad ir citādi, bet tas nenozīmē, ka ir sliktāk. Tāpēc saku: esmu laimīgi šķīrusies.

Nav sajūtas, ka esmu tikusi vaļā no kaut kā šausmīga, ka mana dzīve tagad sākas no jauna, ka esmu nometusi zemē gadus un tagad man tie ir jāatgūst. Nē! Sapratu, ka šis posms manā dzīvē ir noslēdzies, un pieņēmu loģisku lēmumu. Man šķiet, neviens lēmums manā dzīvē nav bijis tik lēns un pārdomāts. Kad jau iet astoņpadsmitā reize uz riņķi, tiešām saproti – nav vairs nekādu bet, nujā, ne arī palaidīsim gar ausīm… Tu saproti, ka vairs nevari šajā kontekstā eksistēt, un punkts. Protams, restarts nenotiek nākamajā dienā. Mums pagāja astoņi mēneši. Aigaram šis pavērsiens nebija pārsteigums. Prasīju: tu gribi šķirties? Protams, jā. Nebija nekādu: ak, jel, paliec, es tevi mīlu! Vairāk tas laikam ir stāsts par lēmumu – tagad! Kad prāts to ir pieņēmis, solis ir jāsper! Draudzenes prasīja: un kā tālāk? Toreiz atbildēju, ka nezinu. Būtu šausmīgi garlaicīgi, ja mēs zinātu visu dzīvi uz priekšu.

Bet kaut ko tu taču darīji!

Ļoti apzināti sēdēju un domāju, ko esmu palaidusi garām savā dzīves uztverē. Ko nedaru pareizi. Rakstīju uz papīra, kuras ir tās lietas, kur esmu devusi sev un citiem atlaides. Jo mēs piesaistām to, ko sagaidām. Vismaz ar mani tā notiek. Tāpēc bija svarīgi definēt, ko tad īsti gribu.

Domāju par saviem draugiem, par vidi, kurā esmu, par visām līdzšinējām attiecībām… Jā, no bērnības man ir iepotēts, ka jāpārvalda sava dzīve, ka nevienam nedrīksti karāties astē, un tikpat fundamentāli iemācīts, ka naudā nav laimes. Līdz ar to man draugos nav neviena jurista vai grāmatveža, visi ir radoši, brīvi plūstoši cilvēki, un man tiešām simpatizē visa tā vieglā pasaule, kurā diemžēl valda arī ai, šodien nav, rīt varbūt būs. Rezultātā sapratu, ka viens no brāķiem sanācis tāpēc, ka netvēru visu lauku, ka prioritātēs iztrūkst kaudze īpašību, kas man tomēr attiecībās ir svarīgas. Tāpēc sāk līst ārā: kāpēc otrs tā nedara? Kāpēc tā nedomā? Kāpēc viņam tas nav svarīgi? Bet paskaties taču tā cilvēka asinsainu! Tur nav nekā, kas apliecinātu, ka šie topiki jebkad būs aktuāli. Viņam citas lietas ir būtiskas. Līdz ar to sapratu, ka vienmēr esmu cilvēkiem devusi atlaides uz tā rēķina, ka viņiem piemīt dažas īpašības, kas man savukārt ļoti patīk. Mēs taču katrā varam atrast absolūti burvīgas lietas, un tad ir tās astoņas deviņas, kas īsti nepatīk, bet – nu labi… Taču ar gadiem mazāk tīkamās īpašības kļūst tikai spilgtākas. Līdz saproti, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi no otra sagaidīt to, kas viņa biotopam ir absolūti netipiski. Aigaram teicu: nav jau tā, ka tu esi slikts vai es esmu slikta, mēs vienkārši šajā dzīves posmā viens otram vairs nederam. No šiem diviem produktiem labs ēdiens nesanāk. Tu vari gulēt pie televizora, kasīt nabu un neiet no mājas ārā, un es teikšu: nu cik ilgi tā var? Bet atnāks cita un teiks: ak Dievs, viņš katru vakaru sēž mājās, viņš nekur neiet! Un viņa būs laimīga, viņai neko vairāk nevajag – vīrs sēž uz dīvāna, viņam var atnest ēst. Aigars man arī ir teicis: vai tu nevarētu iekopt siltumnīcu, sastādīt rozes… Kamon! Viņš taču mani zina gadus divdesmit! Kādu siltumnīcu?! Kādas rozes?! Man pat kaktuss novīst. Es varētu bakstīties kaut kur citur, bet ne dārzā! Neesmu izrādījusi iniciatīvu pat vienu puķi iestādīt! Ja tas ir tas, ko gribi, – tas nav pie manis. Tad tev vajag sievu, kuru interesē dobes, nevis tādu, kas skraida apkārt un filmē lietas.

Aigars intervijā Klubam teica, ka, viņaprāt, ir trīs veidu sievietes: tās, kam ir spēks, tās, kas apzinās savu spēku, un tās, kas liek savu spēku lietā. Lasīju toreiz un tieši domāju – vīriešiem jau dažkārt grūti ar tām stiprajām sievietēm…

Tas atkal ir viens no bubuļiem. Vārds, kas bojā domu pašu par sevi. Ja saki stipra sieviete, uzreiz gribas domāt – vājš vīrietis. Bet es tā neuzskatu. Vidēji matemātiski ņemot, sieviete vīrieša spēku uztver kā komplimentu – redz, kāds man stiprs vīrietis! Kāpēc gan vīrietis nevarētu teikt: redz kāda man stipra sieviete!? Pašpietiekama, varoša, daroša, zinoša, forša sieva! Kāpēc tas to izslēdz? Bet, ja tu esi varoša, zinoša, daroša, bieži vīrietis tavus panākumus uzreiz noraksta uz savu vājumu. Vai uz savu nevarēšanu. Ļoti bieži tas notiek neapzināti. Reizēm sievietei pašai ir sajūta, ka viņa kuļas kā pa sviestu, bet džeks redz – re, kā viņa var! Pati! Un tad seko nākamais domu gājiens – aha, viņa man grib pierādīt, ka viņai izdodas, bet es nevaru! Tā saucamajam stiprajam dzimumam bieži nepatīk stiprs tā saucamais vājais dzimums, jo viņi nevar pieņemt otra varēšanu sev kā komplimentu. Ka esmu tik stabils kompanjons, ka viņa var izpausties. Tā vietā ir – es taču te esmu, ko tas skuķis ņemas? Kas viņai vainas, kāpēc tā emancipētā būtne nevar sēdēt mājās un, nezinu, tamborēt?

Tagad tev ir jaunas attiecības. Vienu brīdi jau runāja, ka esi iemīlējusies citā, tāpēc gribi šķirties.

Muļķības! Kad bija pieņemts abpusējs lēmums par šķiršanos un process iekustināts, viss tas, par ko stāstīju, pārdomāts, tikai tad mēs satikāmies. Pagājuši jau astoņi mēneši, un es nevienu brīdi neesmu vīlusies vai kaut uz sekundes simtdaļu šaubījusies! Un nav nekādu rozā briļļu. Man drīzāk tādas vajadzētu. Draudzenes saka: atbrīvojies, izbaudi! Nē! Man vajag saprast! Es vairs nevēlos dot atlaides! Man jāizvēlas pareizais biotops, lai tās manas gaidas no sevis un otra ir jau pamatkomplektā. Būtu dumji vēl pēc divdesmit gadiem atkal attapties līdzīgā situācijā.

Zini, ja mēs gaidītu savu ideālo cilvēku, nevis pieņemtu, ka otrs tāds ir, dzīvot būtu daudz vieglāk.

Kur jūs tā pēkšņi abi satikāties?

Mūsu stāsts ir pārāk labs, to es glabāšu grāmatai. Bet varbūt izstāstīšu, ja apprecēšos… Bet skaidrs ir viens – sēžot purvā, nesakārtojot savu galvu, neticot, ka citur ir labāk, nekas nenotiek. Ja gribi kūku, bet visu laiku vāri kartupeļus, tev kūka nesanāks. Tāpat kā tad, ja turpināsi iet pa vienu un to pašu ceļu, nonāksi turpat.

Citi saka – jāpaiet laikam, lai atgūtos. Tas nu gan ir sviests, mīlestībā nav nekādu likumu! Man ir jauna ģimene, un mēs esam pieauguši cilvēki un apzināmies, ka tas nav dažu mēnešu romāns.

Kā bērni uzņēma tavu draugu?

Bērniem jāsaprot, ka viņiem ir tikai divi vecāki. Un pirmām kārtām tas jāsaprot pašiem vecākiem. Tu nevari teikt: tētis jau tev tāds stulbs – naudu nedod, mamma dumja – par daudz strādā… Vecāki apzināsies, ka bērnam ir divi cienīgi vecāki, tikai tad, kad šie vecāki attiecīgi uzvedīsies. Bērni reizēm šķiršanās procesā teica: jā, bet tētis tā… Un es nekad neteikšu: tā ir. Saku: bet pamēģināsim viņu saprast! Iekožu lūpā un aizstāvu, kaut arī pilnībā piekrītu. Bērni jau tāpat izdara secinājumus. Aigaram ir dzīvoklis, bērni bieži brauc pie viņa, bet ir svarīgi, ka viņiem ir bāzes mājas. Ja kalendārs ir svarīgāks par pašsajūtu un sīkie – šķīst vai plīst – nedēļu dzīvo pie viena, nedēļu pie otra, var pazust piederības sajūta.

Man lielais puika teica: kad tev būs draugs, lūdzu, neliec man viņu saukt par tēti! Bet, protams, viņam taču jau viens ir!

Un mani bērni to tā arī uztver. Tomēr tas nenozīmē, ka viņi nevar no visas sirds iemīlēt cilvēku, ar kuru esmu kopā. Ģimene ir plašāks jēdziens nekā tēvs plus mamma.

Tomēr daudzas sievietes gadiem pārdzīvo, ka bija jāšķiras…

Mums patīk mētāties ar sprādzienbīstamiem jēdzieniem – laime, nelaime, mana dzīve ir sabojāta, viņš mani nomainīja pret citu…! Attopies, neviens tevi ne pret ko nemainīja, jo tādas tikai un vienīgi tavas vietas gluži vienkārši nav. Nav tādas vakances, no kuras tevi izņem un vietā ieliek citu. Tā ir otra cilvēka dzīve un izvēle, ar ko viņš vēlas būt kopā. Tava vieta ir pie tevis, tavā ķermenī. Un kam tev vispār vajadzīgs cilvēks, kurš atrod kādu, kas viņam der labāk? Man neviens tāds, goda vārds, nav akūti nepieciešams!

Ja mani gadiem krāptu, es būtu dusmīga, jo fakta pieļaušana būtu vispirms jau mans stulbums. Bet, ja man pateiktu: zini, gribu šķirties, jo esmu saticis kādu citu, – būtu priecīga, ka man to godīgi pasaka. Jo – ja esmu attiecībās, tad ar visu sirdi. Dzīve ir īsa, un man nav laika tādiem, kuram citas šķiet labākas.

Man liekas, mums vispār vajag tās saites turēt vaļīgāk, nevis – mans bērns, mans vīrs, mans, mans… Ja tu otru mīli, tev pēc definīcijas jābūt priecīgam, ka viņš ir laimīgs, nevis skumjš un depresīvs. Jo otra skumjas skar arī mani – vecāku, draugu, radu, bērnu skumjas –, kā vārdā drīkstu kādu turēt aiz āķa lūpā? Tāpēc Aigaram vēl ilgi pirms mūsu juridiskās šķiršanās teicu: es ļoti priecātos, ja tu atrastu kādu un būtu laimīgs.

Ne jau visiem tas izdodas tik ātri kā tev!

Esmu pamanījusi, ka vientuļām mana vecuma dāmām, piemēram, raksturīgi iet uz kafejnīcu tikai ar tiem vīriešiem, no kurām viņas potenciāli grib bērnus. Kāpēc tu nevari vienkārši aiziet un iedzert alu? Kur tas ir palicis? Arī ja tā kā baigi uzreiz nepatīk. Man ir forša, jauka draudzene, kura ļoti vēlas attiecības. Bet kas notiek?  Ieejam Depiņā, lai nopirktu krāsas. Pie mums pienāk pārdevējs, un es taču zinu, ka viņai tāda tipa vīrieši patīk! Un viņš tiešām šķiet foršs, pieklājīgs, ar smuku balsi… Jau redzu, kā viņš uz manu draudzeni skatās. Domāju – man fiksi jāpazūd. Prasa: un ko tad krāsosim? Varbūt palīdzēt vajag? Tik galanti. Un mana stulbā kaza atbild: nē, nevajag, mēs pašas… Pēc tam pati vaimanā: ak Dievs, cik viņš foršs. Tak aizej viņam pasaki: septiņos vakarā, kad viņš beigs darbu, tu jau būsi to sienu nokrāsojusi un būsi brīva. Un paskaties, kas notiks. Nē, tā nevarot! Bet kāds viņš bija foršs…! Bet varbūt viņš arī stāv plauktam otrā pusē un domā: cik viņa bija lieliska! Aizspriedumi, bremzes… Kāda problēma? Tev taču nav divpadsmit. Kā priekšā tev jākautrējas? Bet viņa nevar tikt tam pāri, jo, redz, kā tas izskatīsies? Un viņam noteikti esot sieva un bērni… Ej tu nost – kā tu zini? Un, ja arī ir sieva, varbūt viņi trīs gadus jau nesarunājas vai dzīvo atsevišķi!

Esmu novērojusi, ka ar gadiem sievietēm parādās vēlme ļoti labi, pat pārāk labi izskatīties. Nesaprotu, kurš izdomājis, ka tev jāpieņem žurnāla vāka forma un tikai tad tevi kāds mīlēs? Zinu sievietes, kas no rīta uzreiz skrien krāsoties, jo vīrietis viņas bez grima nekad nav redzējis. Šito ņemšanos! Vai tad kāds mīl otru tāpēc, ka viņš ir baigi iztaisījies? Skaistums slēpjas brīžos, kad esi tu pats.

Es vispār nesaprotu, kāpēc dzīve būtu tik nenormāli jāsarežģī.

Kas tev patīk tavās jaunajās attiecībās?

Šajās attiecībās mēs esam divi spēcīgi cilvēki, un tas ir tas, ko esmu meklējusi, – ka otrs pieņem tavu aizņemtību un atbalsta, kad reizēm sapinies lietās, neko nevari pagūt un sēdi pa nakti augšā. Kad labums tiek dubultots un smagums dalīts uz pusēm. Tas ir tāds… pašpietiekamības mirklis. Starp citu, manā laulības dzīvē šis vārds bija kā apvainojums – tu esi tik pašpietiekama! Bet man tas joprojām ir kompliments. Es gribu, lai arī mani draugi ir pašpietiekami, lai mana otra puse ir tāda un lai mani bērni tādi ir, jo tad, ja kaut kas atgadīsies, viņi nesaļims pilnīgā putrā. Un, ja vajadzēs, palīdzēs arī citiem kļūt pašpietiekamiem.

Ja tu gribi būt laimīgs attiecībās, vispirms jābūt harmonijā ar sevi.

Tu nevari būt apvainojies uz savu ķermeni, uz savu darbu, uz vēl kaut ko un gribēt, lai tev ir šausmīgi skaista mīlestība. Es, piemēram, vispār mēģinu tās lietas, ar kurām pati tieku galā, nepludināt iekšā attiecībās. Ir lietas, kas ir tikai tavas, bet tu tās atstiep mājās un vēl otram uzgrūd. Tādā brīdī, ja man draudzenes sāk ko tādu stāstīt, saku: labi, kā es varu tev palīdzēt? Nē, neko, es vienkārši gribēju… Bet ja es tev nevaru palīdzēt un tev nevajag izkulties no tās putras, kāpēc tu man to stāsti? 

Bet kam tad draugi vajadzīgi? Vai tad arī ne tam, lai paraudātu uz pleca?

Ja tu paraudi mājās spilvenā, paraudi vīram padusē un pēc tam vēl draudzenei brunčos, no tā labāk nekļūs. Tu vienkārši esi trīs reizes paraudājusi. Tu vienkārši pinkšķi un velti tērē laiku.

Izklausās – tu ļoti sargā savas robežas.

Arī to man tēvs bērnībā iemācīja, ka jābūt ļoti stingrām robežām. Ik pa laikam uzdodu sev jautājumu: vai esmu ar sevi mierā šeit un tagad? Ja neesi mierā, skaidrs, ka robežas ir pārkāptas. Nākamais jautājums: ko tu darīsi? Tāpēc arī mana šķiršanās nebija pārsteigums, bet ilgs process, jo ļoti ilgu laiku uz šo jautājumu atbildēju citādi: ir daudzmaz okei, es pagaidām savākšu sevi, savu attieksmi, iešu tur, darīšu to… Bet, ejot laikam, sapratu, ka šo visu esmu sakārtojusi un jāsper nākamais solis. Man ir maz sirdsdraugu, man vispār nekad nav bijis draugu bara kā citiem, jo, arī ar viņiem esot kopā, ik pa laikam uzdodu sev jautājumu: kā jūtos ar šiem cilvēkiem? Vai es kaut ko saņemu? Vai kaut ko dodu pretim? Ja apstulbstu atbildēs, reizēm attiecības iesaldēju. Paeju malā un paskatos, kas notiek. Savas robežas jāzina, tas nav plastmasas žogs, ko visu laiku pārcel, kur patīk. Mans žogs ir no metāla!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs