X faktora zvaigzne Margarita Kolosova: Ja citādi nevar, jākož paapēdī!

Dzīvesstāsts
Lolita Lūse
17. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

«Nu kur tu biji, kur tu biji!?» Tā mūziķis Reinis Sējāns muzikālā TV šova X Faktors žūrijā jautāja MARGARITAI KOLOSOVAI no Rogovkas, atlasē nosaucot viņu pat par šā šova talismanu. Skatītāji, kas redzēja arī X Faktora pirmo sezonu, brīnījās: atkal tā dullā latgaliete – piecu bērnu māte un traktoru remontētāja! Tagad, izrādās, arī Saeimas deputāta palīdze.

Pirms diviem gadiem Margarita X Faktorā dziedāja par kaprīzo meiteni, bet šogad – Rammstain dziesmu Du Hast, abas reizes tiekot līdz krēslu izaicinājumam. Viņa saka – zinot, ko ļaudis runā: kāpēc nesapucējoties, kāpēc nesacakojot matus, neuzkrāsojot acis un lūpas, neapvelkot kādu šiku kleitu?! Varbūt tad panākumi būtu vēl lielāki nekā savulaik lielbritānietei Sūzenai Bolai, kuras talantu arī atklāja šovā! Margarita tādas runas neklausās, tik smejas: da, ko man dos frizūra vai kleita – kā es nemāku dziedāt, tā es nemāku!» Toties reti kuram izdevās uzšķilt tādu ballīti kā Margaritai. Pat Intars Busulis dejoja kā pamatskolas diskotēkā! Du hast! Tā Margarita dziedāja rūtainā kreklblūzē un džinsos, šķelmīgi piemiegdama kosmētikas neizdaiļoto aci. Nē, viņa nekad neesot krāsojusies, nekad! Kad pirms uzstāšanās televīzijā grimētājas pārbrauc sejai ar pūderotu, Margaritai esot sajūta, ka pār viņu izbērts vai miltu maiss.

«Toties manam vīram nav tā, kā runā daudzās anekdotēs, kur vecis vakarā aizmieg ar skaistuli blakus, bet no rīta pamostas bezmaz ar raganu.

Kāda es vakarā aizmiegu, tāda rītā pamostos – no problem! Ir, kas saka: nu ko tev tie mati tādi un šitādi! Bet tādi man ir tie mati – toties matu dēļ mani atpazīst jau pa gabalu. Ko tad darīšu, kad savā dzerauņā man savi cilvēki sāks garām iet kā svešai buobai?» spriež Margarita.

Piedalīties X Faktorā Margarita šogad nemaz neesot plānojusi. Aizbraukusi uz atlasi Rēzeknē atbalstīt citus konkursantus, bet meitenes no Ogres jautājušas: Margarita, vai tad tu nepiedalīsies!? Domājusi, domājusi un tad teikusi: a lai iet – dodiet anketu!

Biju nokavējusi vienu dienu – Marija vakar bija apbērēta, neviens jau nezināja, ka tik drīz būšu mājās.

Būdama tā kā drusku apslimusi, izvēlējusies ko labi zemā toņkārtā dziedamu – Mēmo dziesmu. Tā arī atkal uzaicināta uz televīzijas šovu.  «X Faktorā piedalos ne jau popularitātei. Gribēju cilvēkus uzkužināt! Nevaru noskatīties, cik pesimisma pilni ir cilvēki. Un cik traģiski pārdzīvo, ja no šova izkrīt! Kas tur ko raudāt! To vecākiem vajadzētu jau no mazām dienām bērniem mācīt – vajag gribēt uzvarēt, bet, ja tomēr zaudē, tad ar godu. Man meita atbrauc no basketbola sacensībām, prasu: zaudējāt? Jā, zaudējuši. Saku: pretinieki bija garāki, ja? Jā, tā esot bijis… Saku: vajadzēja iekost viņiem papēdī!

Lai es bēdātos, ka bērns vai es pati kur zaudēju, – nekad!

Bet to, ka šova dēļ mani atpazīst, – tas gan. Nupat tirgū pienāca viena babuļa: meitiņ, es skatījos, kā tu dziedi, un raudāju. Domāju: nē, nu padomā, cilvēks raud pie Du Hast

Latgaliski ne , ne

Patiesībā mutīgā latgaliete Margarita ir dzimusi nevis Latgalē, bet gan Rīgā – abi viņas vecāki ir īsti rīdzinieki. Auga starp diviem brāļiem un viņu draugiem Maskačkā. Kurš stāvēs vārtos futbolā? Margarita! Kurš hokejā? Margarita! Kurš kausies un bēgs? Margarita! Diemžēl Margaritas tētis pacēlis asti un no ģimenes aizgājis, kad visi trīs bērni bija pavisam mazi – divi, trīs un četri gadi. Mamma vilkusi dzīvi viena, kā nu varējusi. Tētis dzīvojis pie citas sievietes otrā Ludzas ielas galā, Margarita viņu pēc izskata pazinusi, bet… tas arī viss. Vienīgā bērnības atmiņa par tēti – viņš sēž un strinkšķina ģitāru. Margarita visu dzīvi sapņojusi par ģitāru, līdz pie tās pirms dažiem gadiem arī beidzot tikusi. Atradusi internetā ģitāras akordus un tik spēlē, tik spēlē – gan citu dziesmas, gan pašsacerētas.

Rēzeknes pusē Margaritas mammai dzīvojuši radi, un viņa ar bērniem braukusi ciemos. Tur arī iepazinusies citu vīrieti – Jāni, un ar laiku pārcēlusies uz Jāņa tēva mājām Nautrēnu pagastā. Abiem piedzimuši vēl četri bērni. Nu patēvs jau tai saulē – braucis radiniekam pēc bēru vainaga, bet vakarā mājās nav atgriezies. Izrādījies – pēkšņi nokritis, guļ slimnīcā bez samaņas. Tā arī aizgājis. Mamma gan vēl žirgta, dzīvo Strūžānos.

Pārcēlusies no Rīgas uz Latgali, Margarita sāka mācīties Rogovkas vidusskolā. Tur visi runājuši latgaliski, un viņa jutusies kā no plaukta nokritusi: nesaprot ne , ne . Bet ar latgaliešiem ir tā – ja otrs atbild latviski, latgalietis arī bieži vien pāriet uz latviešu valodu. Margaritai tas nepatika, tāpēc viņa iemācījusies latgaliski.

Zini, cik man rokām maiga āda no tām traktoru eļļām? Citas pērk dārgus krēmus, man neko nevajag.

Noticis tā, ka šiverīgā meitene iepatikās patēva brālēnam. Vilis gan ir 16 gadu vecāks, bet abiem labi sapasēja un sapas joprojām – viņa ātra, viņš rāms. «Es jau no paša sākuma zināju, ka nevar viss notikt pa manam prātam – ir jāprot piekāpties. Augot lielā ģimenē, to visi iemācās,» saka Margarita. Ne pie altāra, ne uz dzimtsarakstu nodaļu neesot gājuši. «Es arī tagad neesmu sieva – kam man tās sakas kaklā vilkt! Sievai sievas pienākumi, bet man nekādu pienākumu nav,» smejas Margarita. Pēc vidusskolas tālāk vairs nav mācījusies. Ik pēc diviem gadiem dzima bērniņš: Gunta, Aivars, tad Alise. «Citas ap 40 vēl tikai sāk par bērniem domāt, bet man ir 40 gadu, un bērni jau lieli. Nekad neesmu ar bērniem cackājusies, viņiem jāļauj augt! Laukos jau labi, audzēju rukšus, un reizēm skatos – dubļu peļķē trīs rukšu vietā seši, jo bērni arī pa to peras, nojaukušies melni,» smejas Margarita.

Visa ģimene - Margarita, Vilis un pieci bērni.

Meitiņu Mariju tā arī neredzēja

Margarita atklāti izstāsta arī par savas dzīves sāpīgākajiem brīžiem. Kad viņa gaidījusi savu ceturto mazuli un līdz dzemdībām vairs bijusi tikai nedēļa, kādā vakarā sajutusies savādi – nekas gan nav sāpējis, un vispār nekā tāda, par ko vajadzētu uztraukties. Tikai… tā jocīgi. Vilis gribējis zvanīt ātrajai palīdzībai, bet Margarita teikusi: nu kam te saukt ārstu, man taču jau trīs bērni mājās, kas – es nezinu, kā sākas dzemdības? Atbraukusi Margaritas mamma, arī grozījusi galvu: kaut kas te nav labi, jāsauc ātrie. Margarita teikusi nē: atbrauks te mediķi, ieslēgs lielo gaismu, pamodinās bērnus, kā pēc tam aizmigs!? «Tas bija mans mātes prāts – domāt par to, lai bērniem būtu labāk, bet pašai paciesties līdz rītam. No rīta jau jutusies pavisam slikti, un izrādījies, ka jau sen ir sākusies iekšējā asiņošana. Tā bija placentas atslāņošanās. Asinsspiediens bijis tik zems, ka Margarita burtiski dzisa. «Labi atceros sajūtu ātrās palīdzības mašīnā – ja aizmigšu, vairs nepamodīšos. Man bija tikai drusku pāri divdesmit gadiem. Sapratu, ka mirstu, tāpēc mammai – viņa brauca man līdzi – teicu, lai tikai nekur neiet prom,» atceras Margarita. Slimnīcā viņa dzirdējusi, kā mediķi mammai saka: bērniņš ir zaudēts. «Biju jau izdomājusi meitiņai vārdu – Marija… Man viņu nemaz neparādīja. Tad gan man viss sabruka. Ja man mājās nebūtu bērnu, tajā brīdi būtu padevusies. Ārsti teica, ka man pie sistēmām būs jāguļ nedēļām, bet es pēc četrām dienām cēlos kājās un izlūdzos mājās – bērni taču gaida! Biju nokavējusi vienu dienu – Marija vakar bija apbērēta, neviens jau nezināja, ka tik drīz būšu mājās. Tā savu meitiņu pat neredzēju. Jo tuvāk braucu mājām, jo sliktāk kļuva. Teicu vīram: iebrauksim kapos. Viņš mēģināja mani atrunāt – nevajag, nevajag.

Nogūlos pie kapiņa un piecelties vairs nevarēju, mani nešus nonesa.

Atbraucu mājās un nezināju, kā dzīvošu: gultiņu jau biju viņai saklājusi, drēbītes kaudzītē, pamperīši salikti.  Meitiņas zaudēšana mani stipri izmainīja. Viss, kas mums ir, var tikt atņemts – te viņš bija, te viņš zuda… Pirmais gads pagāja smagi – bērni mazi, neko nesaprata, bet tieši viņi mani izvilka, bērnu dēļ cēlos un gāju. Teicu sev: tiksi galā, tiksi galā, izsitīsies. Slēpos aiz mājas pakšiem, lai bērni neredz, ka raudu. Tādā stāvoklī katrs sīkums dzen zemē – sīpoli neaug, un man jau pasaules gals… Lielākais glābiņš bija tas, ka jau pēc gada es atkal biju stāvoklī, lai gan ārsti bija brīdinājuši, ka vairāk bērnu man nebūs. Es jums parādīšu – nebūs! Būs! Piedzima Andris, vēl pēc gada – Annija. Nu atkal bija jēga dzīvei! Ja man kāds prasa, kāpēc man tik daudz bērnu un kā es viņus izvilkšu, atbildu ātri: es no tevis kaut ko prasu? Neprasu! Nu tad sēdi klusu!»

Skrūvēšanas eksāmenu izturēja

Margarita darba nebaidās. Ir fermā strādājusi, slimus cilvēkus kopusi, bet tagad kopā ar Vili braukā pa mājām, remontēdama traktorus, – ne jau katrs savu tehniku var aizvest uz servisu. Margarita stāsta: «Iebraucam kādā pagalmā, un saimniece brīnās: vai tiešām sievietei jāstrādā tāds darbs – rokas ar eļļu, ģīmis ar eļļu. Paceļu degunu un saku: bet zini, cik man rokām maiga āda no tām eļļām? Citas pērk dārgus krēmus, man neko nevajag. Arī papēžos man nav nevienas plaisiņas – es tik pa eļļiņu, pa eļļiņu. Patiesībā traktorus sāku remontēt tāpēc, ka man bija apnicis sēdēt mājās – bērni cits pēc cita izauga, bet es tik mājās un mājās. Sāku skandalēt ar Vili: tu katru dienu kaut kur brauc, bet es – nekur. Vilis teica: tad brauc līdzi!» Margaritai divreiz nav bijis jāsaka – uzreiz gatava braucēja. Tikai, lai varētu palīdzēt, bija jānokārto eksāmens. «Sākumā jau es biju tikai instrumentu padevēja: skrūvgriezi, atslēgu! Bet pamazām parādīju, ka varu ko vairāk. Aizbraucam tagad pie traktora, saskatāmies un zinām – es jaucu no šīs puses, viņš no tās. Skrūvēt man patīk daudz labāk, nekā pie putras katla stāvēt! Bet tas, ka skrūvēju traktorus, nenozīmē, ka man nav sievietes sirds. Tikko filmā kaut kas bēdīgāks, bērni jau sabakstās savā starpā: tūlīt mamma pīkstēs! Es raudu jau tur, kur citiem vēl tas nav ne prātā,» saka Margarita. «Bet, lai kas man dzīvē notiktu, bez darba es nepaliktu – maniem bērniem vienmēr būs maize, buļvus savārīsim, bet badu nemirsim. Nekad nevajag nolaist rokas! Reizēm dzirdu: kāds, kam abas rokas un kājas, saka – darba neesot. Mana baba 12 gadu bez abām kājām nodzīvoja, pati sev drēbes mazgāja un ēst taisīja. Un cik sakoptu dārzu redzēju kādam vīrietim gados, kuram nebija vienas rokas! Bet tikmēr veselie un stiprie stāsta, ka nav, kur strādāt, gaida, ka manna no debesīm kritīs.»

Šoruden Margarita iestājās Malnavas koledžā, mācās uzņēmējdarbību lauksaimniecībā. Patīk. Ko tur sūkstīties, ka nemācījās tad, kad skolojās klasesbiedri! Taču, ja viņa tolaik būtu turpinājusi mācīties, visticamāk, būtu izvēlējusies būt pirmsskolas skolotāja – Margaritai ļoti patīk darboties ar bērniem. Toties tagad viņai ir mērķis – lai labu izglītību iegūst visi pieci pašas bērni. Kaut zemi grauzīs, bet bērni mācīsies! Jā, naudas ģimenē ir tik, cik ir. Katrs bērns zina, ko viņam šogad visvairāk vajag – ziemas jaku vai zābakus. Tam nauda tiek iedota, un visiem ir skaidrs – šis ir limits, ne otru zābaku, ne otras jakas nebūs. Tāpēc ar zābakiem, piemēram, futbolu, nespēlē – ja noplēsīsi, ziemā, botās staigājot, sals kājas. Liels prieks ir tad, kad visi sasēstas septiņvietīgajā kraislerī un brauc ceļojumā pa Latviju – kur acis rāda. Kad viņiem bijusi parasta piecvietīgā automašīna, Margaritai vienmēr sāpējusi sirds, jo kādam bija jāpaliek mājās.

Papēdī kodīšu, bet zemi neatdošu!

Margarita pērnruden kandidēja Saeimas vēlēšanās Jaunās Konservatīvās partijas Latgales sarakstā. Kad uzaicināta, jautājusi: bet vai mēs ko varēsim mainīt? Lai arī Saeimā viņu neievēlēja, Margarita joprojām cer, ka, lai arī palēnām, palēnām, bet Latvijā kaut ko mainīt tomēr izdosies. Tagad viņa ir Saeimas deputāta Jura Rancāna palīdze, reizi nedēļā brauc uz Rīgu, iet uz Saeimu un uzmanīgi klausās, kas un kā notiek, – grib saprast, grib zināt. «Būtu man nauda un iespējas, es pasauli otrādi apgrieztu! Kad bērni paaugsies, noteikti kaut ko izdomāšu un izdarīšu,» saka Margarita.Un piebilst, ka viņai sāp, kā jādzīvo daudziem cilvēkiem Latgalē.

Kamēr armija no Rīgas atbrauks, svešie jau sēdēs manās mājās pie mana galda un dzers manu šmakovku!

«Mēs taču neesam stulbi! Gribu dzīvot Latvijā, bet gribu dzīvot labāk. No savas saimes Latvijā esmu palikusi vienīgā – visi mani brāļi un māsas ir prom ārzemēs. Es nekur nebraucu, jo mīlu savu zemi. Brāļi, māsas atbrauc un man saka: nu ko tu te sities! Atbildu: nu kur tad jūs te atbrauktu, ja nebūtu manis, kas māju notur. Atbrauktu, bet te – tukša vieta. Ciest nevaru tās runas: kurš pēdējais brauks prom no Latvijas, tas izslēgs gaismu! Cilvēki mīļie – puiši, meitas –, bet kur jūs atgriezīsieties!? Atceros, kad Ukrainā sākās militārais konflikts, es jauniem puišiem kā ozoliem, zemniekiem prasīju: ko jūs darītu, ja Latvijā kāds iebruktu? Viņi saka: savāktu savu saimi un laistos prom. Teicu: Jēzus Marija, puiši, kas tā par attieksmi! Savu māju nesargāt, savu zemi! Es gan stāvētu! Saliktu kājas kopā, ar krītiņu apli novilktu, un pat par to gabaliņu kautos! Ar dakšām stāvētu! Ja neko citu izdarīt nevarētu, papēdī tam svešajam iekostu, bet neatdotu – mana zeme, lasieties prom! Esmu arī par to, ka Latvijai vajadzīgs obligātais militārais dienests. Mums, kas dzīvo pie Austrumu robežas, jāprot savu zemi aizstāvēt. Citādi, kamēr profesionālā armija no Rīgas atbrauks, svešie jau sēdēs manās mājās pie mana galda un dzers manu šmakovku! Vienmēr esmu gatava celties un krist par savu zemi, īpaši ­ par Latgali, par saviem laukiem. Lai arī man mājiņa veca un švaka, vienalga – sava. Skatos un brīnos – kā pilsētā var dzīvot! Tā kā strazdi katrs savā būrī!  No rīta katrs paver savu logu – ku-kū! –, paskatās, kādu jaku vilkt, un – čiks! – logs ciet! Tad durvis vaļā, aiziet uz darbu, atnāk mājās, atkal – durvis ciet. Kaimiņus nesveicina, nezina, vai viņi slimi vai veseli, vai kādam nevajag ko palīdzēt. Nu kas tā par attieksmi! Atbrauciet pie manis uz Latgali, redzēsiet, kas ir dzīve!»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs