Veselības centra 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds par dakteriem, miljoniem un robotiem

Intervija
Žurnāls IEVA
Anija Pelūde
3. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Jānis Deinats
Kāpēc šoreiz MĀRIS RĒVALDS, SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs? Manai izvēlei ir vairāki iemesli, un atzīšos – jā, šoreiz pamatā tie ir subjektīvi, lai gan netrūkst arī objektīvo: Māra vadītā viena no pirmajām Latvijas privātajām medicīnas iestādēm šovasar svinēs 25 gadu jubileju. Ar MĀRI RĒVALDU sarunājas ANIJA PELŪDE, IEVAS Veselības galvenā redaktore.

Manās acīs vīrieša seksapīls slēpjas gudrībā, radošumā, un, lai būtu pilns komplekts, var piemest klāt vēl atbildību – pie tādas versijas arī palieku. Ar Māri esmu pazīstama kopš laika, kad viņš, būdams jaunais Zaubes ambulances dakteris, 1991. gadā tika pamanīts un viņam piešķīra ASV dzīvojošā ārsta Anša Muižnieka iedibināto naudas balvu, lai godinātu un stimulētu kādu aktīvu, profesionālu lauku ārstu. Tie bija 500 ASV dolāri. Par šo naudu Māris iegādājās lauku aptieku un veiksmīgi iesaistījās biznesā.

1994. gadā Rīgā bija iespējams privatizēt poliklīnikas, un Māris, uzņēmējs ar divu gadu stāžu, kļuva par privatizētās 4. poliklīnikas valdes priekšsēdētāju un izveidoja Veselības centru 4, kurā tolaik strādāja arī viņa mamma daktere Elka Rēvalde, un vēnu ārstēšanā sāka izmantot skleroterapiju. Tas notika pirms 25 gadiem.

Tagad Māris ir Latvijas miljonāru rakstā. VC4 šobrīd ir uzņēmumu grupa, ģimenes bizness. Ar daudzām filiālēm – sākot ar mazajām lielveikalos un beidzot ar lielajām, piemēram, Diagnostikas centru. Vēl ir citi saistītie uzņēmumi – tādi kā Vizualā diagnostika, kas sniedz palīdzību visā Latvijā un kuri viņiem pilnībā vai daļēji pieder. Ir Skaistuma dimensija, kur jau izveidota sava kosmētikas skola. Ir attīstīts dermatoloģijas virziens – Dermatoloģijas klīnika, kuru vada profesors Raimonds Karls. Igaunijā atvērta Vēnu klīnika, kas ir kopīgs projekts ar kaimiņiem. Būs vēl ar citām ārvalstīm, tagad jāparaksta līgums par pieredzes apmaiņu ar Kazahstānu un Uzbekistānu… Saraksts ir garš. Tikai, manuprāt, Māris joprojām savā Pārdaugavas zēna vienkāršībā ir tāds pats. Un kas ir būtiski – joprojām, kur ir Māris, tur ir interesanti. Saruna ar viņu vienmēr liek domāt.

ANIJA: Vaicāšu uzreiz – kāpēc jāstudē desmit gadu, lai kļūtu par ārstu un par to nestrādātu?! Tev nav žēl, ka vairs neesi dakteris, kāds biji septiņus gadus Zaubē?

MĀRIS: Sākumā bija jocīga sajūta, bet nu jau atpakaļceļa vairs nav, tilti sadeguši. Tajā pašā laikā man darbā ļoti palīdz, ka ir vispārējas zināšanas medicīnā un veselības aprūpē. Turklāt viens otrs pacients vēl tagad uzzvana tā, it kā es joprojām būtu lauku ģimenes ārsts, kaut gan divdesmit piecus gadus tāds vairs neesmu, un vaicā padomu. Izstāstu viņam, kā to problēmu varētu risināt. Kādreiz palīdzu tikt pie ārstiem, kam ir vajadzīgās kompetences.

Tagad, kad Rīga TV24 vadu raidījumu Nākotnes medicīna, nu aizsācies nākamais popularitātes vilnis. Cilvēki uz ielas uzdod visvisādus jautājumus.

– Kādus?

– Ļoti bieži prasa, kurš ir labākais speciālists. Pareizs jautājums! Latvija ir tik maziņa, ka labākā nav, bet kaut kādi ārstu topi, pie kuriem vairāk vai mazāk vērsties, eksistē. Šo jautājumu uzdošanas vietas reizēm ir dīvainas. Veikals vai sabiedrisks pasākums – tā ir klasika, bet tikko saistībā ar konkursu Meklējam labu ģimenes ārstu apbraukājām prakšu vietas… Uzgaidāmajā telpā pulcējas publika, un tad man ar visiem bija kārtīgi jāizrunājas. Tantēm ir visvisādi āķīgi jautājumi (smejas.). Un ļoti bieži, starp citu, kompliments tev, Anij, un arī citiem par medicīnu rakstošiem mediju pārstāvjiem, ka pacienti ir daudz ko izlasījuši un testē ārstus. Nedod die’s, ja neesi pats to rakstu lasījis un neesi informēts!

Man ir kauns, bet ir ārsti, kas baidās, viņi nejūtas kompetenti. Ieslēdzas kabinetā, nenāk ārā, aizbēg no notikuma vietas.

– Par speciālistu topiem… Veidojot VC4, sākumā tev bija mērķis pulcināt labākos profesionāļus.

– Tāds mērķis ir bijis vienmēr. Vienīgi tos, kas ir gatavi profesionāļi, ne vienmēr var piepulcēt, jo viņi ir cilvēki ar augstu pašapziņu, daudzi veido savu praksi. Tā kā kopumā, ja paskatos retrospektīvi, pie mums vairāk strādā ārsti, kuros esmu saskatījis potenciālu, un tālāk šim potenciālam ir radīti apstākļi, lai tas var realizēties. Domāju, ka mēs vairāk esam izaudzinājuši labus speciālistus. Ir arī daļa, kas aizgājuši savu ceļu, bet tik un tā ir redzami un pazīstami. Ir speciālisti, kas joprojām ir mūsu partneri.

Savas korekcijas rada pašreizējā situācija, kad darba devēji veselības aprūpē vairs nevar veikt darbinieku selekciju.

Ir katastrofāls darba roku trūkums, par labiem mediķiem izmisīgi cīnās nu jau visi – gan privātās, gan valsts medicīnas iestādes.

Šobrīd bieži vien notiek otrādi – nevis darba devējs intervē darbinieku, bet gan darbinieki intervē darba devējus un kaut kādā mērā diktē noteikumus, un mums jāmēģina tiem pakļauties. Tas nav ļoti labi kvalitātes kontekstā, taču situācija ir tāda, kāda ir.

Un, jā, vēl mēs gaidām mākslīgo intelektu!

– Kā to saprast?!

– Ir jau redzami pirmie asni – reālas gudrās programmas, kuras daļēji spēj dot padomus ārstiem, bet ar laiku viņus kaut kādā mērā pat aizstās.

– Vai šo teikt nav riskanti?

– Jā, bet ar nākotni jārēķinās. Ir lietas, kas arī ļoti atvieglos ārstu darbu. Piemēram, jau tagad ir programmas, kuras ārsts var izmantot kā otru viedokli. Mēs pašlaik izmēģinām šādu mākslīgo intelektu vizuālajā diagnostikā, tas izvērtē rentgena, mamogrāfijas un datortomogrāfijas attēlus un dod savu – mašīnas – viedokli. Un tici man, mums ir bijušas vairākas situācijas, kad mēs retrogrādi – jau zinot, kas pacientam kaiš, – konstatējam, ka tur, kur ārsti vēl neredzēja problēmu, mākslīgais intelekts to jau saskata.

Mēs mašīnai varam parādīt pat galīgāko miglas bildi – tā to skatās, analizē pilnīgi citādi, tai vairs nav svarīga attēla izšķirtspēja, attēla asums, kas radiologam ir ļoti būtiski. Mākslīgais intelekts redz problēmu. Onkoloģijā tas nozīmē, ka mēs varam daudz agrāk atklāt audzējus. Unikāli!

– Biznesa morāle ir nopelnīt. Ārsta uzdevums ir cits. Kā tu to visu sabalansē?

– Tu vēl maigi pavaicāji… Ārstniecība un uzņēmējdarbība – kā tas iet kopā?

Esmu daudz par šo jautājumu domājis, kā vispār varēja gadīties, ka Latvijā ārstniecības personas – gan māsas, gan ārsti – tomēr ir tik slikti atalgotas, kas noved pie tā, ka šīs profesijas ir gandrīz izsīkušas…

Lielākā daļa iedzīvotāju, tai skaitā varasvīri un varasievas, ar jēdzienu Hipokrata zvērests vai ārsta ētika saprot to, ka medicīnas personāls ir cilvēki, kam jākalpo sabiedrībai par brīvu.

Tas principā nav iespējams, jo viņi vienkārši grib ēst.

Patiesībā Hipokrata zvērestā tiek runāts par pilnīgi citu lietu – ka ārsts nedrīkst atstāt cilvēku nelaimē. Tātad, ja ārsts redz, ka cilvēks pakritis vai kādam jāsniedz palīdzība, tad, neprasot naudu, tas jādara. Ir jāprot atdzīvināšanas paņēmieni, un gandrīz katra ārsta mūžā tādas situācijas ir bijušas. Kā tikko šie divi amerikāņu armijas karavīri neapjuka vilcienā, kas brauca no Lielvārdes uz Rīgu.

Jā, lasīju… Viens pamanīja, ka vīrietis gados pamazām slīd laukā no sēdvietas, un metās palīgā. Pasauca kapteini, aviācijas mediķi, kurš arī atradās vilcienā un secināja, ka veco vīru piemeklējusi sirdslēkme. Karavīri pārbaudījuši elpošanu, sirdsdarbību, novietojuši viņu pozā, kas samazina aizrīšanās risku, un zvanījuši 113…

– Runājot par Hipokrata zvēresta jēgu, man radies vēl viens novērojums – ārsti patiešām ir ļoti dažādi. Man ir kauns par to, bet esmu pieredzējis situācijas, ka brīdī, kad medicīnas iestādē kādam pacientam pēkšņi kļūst slikti, ir ārsti, kas baidās, viņi nejūtas kompetenti. Ieslēdzas kabinetā, nenāk ārā, aizbēg no notikuma vietas. Kā to vispār var dabūt gatavu?!

Protams, tāpēc jau neviens neiet bojā, jo kāds cits vienmēr atskrien un situāciju noregulē, bet es pārdzīvoju par tiem pacientiem. Mums vienmēr visas glābšanas somas ir pilnā gatavībā, visiem viss ir iemācīts, kā pareizi reanimēt, tas nav nekas sarežģīts un jāprot katram ar aizvērtām acīm, bet…

Nonākam pie tā, ka ārsti galīgi nav vienādi. Ir ļoti, ļoti plašs profesionālās kompetences, ētikas, prasmju diapazons. Vienā polā ir ļoti spilgtas personības – ārsti, kurus pacienti var dievināt, – un otra galā ir cilvēki ar visām cilvēciskajām vājībām, ar kaitīgiem ieradumiem visos iespējamos veidos, ar galīgi dīvainu izpratni par ētiku, bailīgi, nepārliecināti, nedroši, melīgi un arī tādi, kas šajā profesijā ir vienkārši iemaldījušies, kuri neko citu neprot. Šobrīd, tā kā totāli trūkst medicīniskā personāla, gan vieni, gan otri, kā saka, čakli darbojas.

– Bet kaut kas labs tomēr arī notiek!

– Visu laiku! Jūnijā griezīsim lenti antieidžinga – pretnovecošanas – programmas pasākumam. Esam sapulcējuši dažādu specialitāšu ārstus, lai rastu veidus, kā cilvēkam novecot gudri, skaisti, saglabājot savas funkcionālās spējas.

Paipusītis ar Karlsonu. «Filmu nebija, tāpēc visa man bērnība bija šāda – es nepārtraukti lasīju.»

– Nemirstību jūs taču nesolāt?!

– Nē, bet caur multidisciplināru pieeju gribam nonākt pie personalizētas medicīnas, lai piedāvātu tieši konkrētajam cilvēkam visvairāk piemēroto risinājumu un lai viņš to dabūtu uzreiz, nevis apstaigājot simts ārstus. Būs arī gerontoloģijas sadaļa, par ko maz runā, bet kura skar arvien vairāk cilvēku, jo viņi arvien ilgāk dzīvo.

Palīdzēsim pacientiem ar multimorbiditāti. Jauns termins, pats nesen apguvu…

Tā ir daudzu slimību esamība vecuma dēļ, kas noved pie pārspīlētas ārstēšanas. Kā tikt galā ar šādiem pacientiem, kas savukārt lieto pārāk daudz medikamentu?! Atceros no saviem lauku daktera laikiem – man ierodoties mājas vizītēs, pirmais, ko cilvēks darīja, priekšā nolika milzīgu kasti: «Lūk, dakter, šīs ir visas manas zāles. Ko man ar tām darīt?» Man pat bija izstrādājusies sava sistēma. Vispirms izmetām laukā zāles, kas vairs nebija derīgas, – beidzies termiņš. Otrkārt, konstatējām, ka daudzas zāles ar dažādiem nosaukumiem būtībā dara vienu un to pašu. Un tad mēģinājām atstāt visnepieciešamākās un atteikties no tām, kas ir ar kaitīgām mijiedarbībām vai tam cilvēkam mazāk svarīgas.

Mēs tagad ļoti daudz ieguldām jaunās medicīnas tehnoloģijās, katru gadu atjaunojam iekārtas. Turpinām arī sadarboties ar Nacionālo veselības dienestu (NVD), tātad pie mums lielu daļu pakalpojumu apmaksā valsts. Ne visās jomās, bet kur valdība mūs ir, tā teikt, ielaidusi. Cilvēkiem tas ir liels ieguvums, jo privātā medicīna tagad pieejama arī valsts pacientiem. Daudzās pozīcijās mēs pakalpojumus arī subsidējam. Piemēram, mamogrāfiju, turklāt pagājušajā gadā nomainījām aparātu uz visjaunāko modeli. Arī mobilo mamogrāfiju, kad autobuss ar iekārtu un speciālistiem braukā pa Latvijas laukiem, lai sievietes varētu veikt skrīninga krūšu pārbaudi.

– Un sievietei par šo krūšu pārbaudi nav jums jāpiemaksā?

– Nē, nav, bet ļoti labs jautājums, jo pat daži Saeimas deputāti domā tā: ja privātie slēdz līgumu ar NVD, viņiem maksā vairāki. Nē, viņiem maksā tieši tos pašus grašus, ko visiem pārējiem, tātad valsts slimnīcām.

Pēdējos gados gan bijušas visādas cīņas, kad NVD un publiskais sektors kopā ar dažādiem grupējumiem Saeimā ir mēģinājuši privātos medicīnisko pakalpojumu sniedzējus izstumt no spēles.

Tagad arī tas notiek, pasakot, ka rehabilitācija būs tikai pie slimnīcām. Bet tas ir pret pacientu tiesībām izvēlēties ārstu un ārstniecības iestādi! Veselības aprūpes sistēmai jābūt tādai, kur centrā ir pacients, un naudai ir jāseko pacientam. Nevis kā tagad, kad ir kaut kāda valsts nauda, kuru pati valsts grib apsaimniekot un mēģina radīt sistēmu, ka pacientiem jādodas izmeklēties vai ārstēties pie tā, kam Nacionālā veselības dienesta ierēdņi ir to naudu piešķīruši, nevis tāpēc, ka iestāde ir nopelnījusi pacienta izvēli.

Bet nav jau tā, ka ir tikai slikti, – ir arī ļoti labi piemēri. Kaut vai neauglības ārstēšanā, kura sakārtojās šādi: kvalificējas sešas neauglības klīnikas (tātad kvalitāte ir pārbaudīta), rindu administrē valsts, un tā paziņos pacientei, ka jums ir pienākusi rinda, izvēlieties iestādi, un nauda sekos jums līdzi uz turieni. Lieliski! Tad ir sacensība, tad ir kvalitāte, turklāt valstij nav jātērē nauda ne būvniecībai, ne iekārtu pirkšanai, ne personāla apmācībai. To visu izdara pakalpojuma sniedzējs. Nauda strādā, ekonomika darbojas.

Ar kompanjonu, biznesa partneri brāli Ģirtu.

– Starp citu, tev taču piedāvāja kļūt par veselības ministru.

– Pat vairākas reizes. Bet tā ir diezgan pašnāvnieciska misija. Turklāt politika vispār nav mans ceļš. Veiksmīgi uzņēmēji ļoti reti iet politikā.

– Jā, tu esi veiksmīgs uzņēmējs. Vai esi arī veiksmīgs cilvēks?

– Neliekuļojot – man patīk tas, ko daru, esmu no tiem, kuriem darbs lielā mērā ir dzīves jēga. Tipiska Jaunava. Man liekas, ka personības kulti un naudas un varas pārbaudes arī ir izturēti. Sen jau. Es spēju dzīvot visai pieticīgi.

Ar tiem ekonomiskajiem radītājiem, kādi mums ir, es, piemēram, nebūvēju māju – man nevajag namu Mežaparkā, man nevajag laivas un kuģus. Mums ir ļoti augsts pašu kapitāls, mēs neesam izņēmuši desmitiem miljonu eiro peļņu, tas viss aizgājis uzņēmuma attīstībai. Līdz ar to uzņēmums var izdarīt ļoti daudz. Savukārt, mēs, uzņēmuma īpašnieki – tie ir arī mana mamma un mans brālis Ģirts – esam pārtikuši, bet ne ļoti bagāti. Un tā ir lielā mērā mūsu ģimenes izvēle.

Es pats zinu, ka esmu savā līmenī un ka ir cita līmeņa uzņēmēji, kuriem tādi kā es ir smilšu graudiņi, bet man nekad nav gribējies kaut kādā veidā pievilkties pie viņiem vai obligāti visiem spēkiem lauzties un nonākt kaut kādās sabiedrībās. Esmu, manuprāt, pilnīgi pašpietiekams. Beigu beigās arī sasniedzis cienījamu vecumu, man ir mazbērni. Un prieks, ka vecākā meita iet manās pēdās, strādā uzņēmumā – ieguvusi otru augtāko izglītību, kas saistīta tieši ar uzņēmējdarbību medicīnā. Arī jaunākā, kas nodarbojas ar interjera dizainu, palīdz.

– Tā varētu būt forša sajūta. Zinu, ka, piemēram, dārzniekiem pasaulē ir problēmas: izveido biznesu, skaistus dārzus un augu kolekcijas, bet nav, kam atstāt.

– Protams, strādāšanai ar radiniekiem ir arī savi mīnusi, un lielākoties iesaka to nedarīt. Taču mūsu ģimenes uzņēmums ir vairāk ar pozitīvu pienesumu. Tā nav, ka par kaut ko nesastrīdas, bet jāmāk saprast – kad ir strīds vai domstarpības par kādu tēmu, kas saistīta ar uzņēmējdarbību, tur nekad nedrīkst pāriet personīgās izjūtās vai attiecībās. Mēs runājam par darbu. Arī ar darbiniekiem mēs runājam par darbu. Tā ir ļoti svarīga īpašība, kas jāmācās. Priekš sevis esmu sapratis, ka nevaru izmainīt otra raksturu, bet, ņemot vēra, ka darbinieki ir uzņēmuma lielākā vērtība, mēs varam vai nu paši pielāgoties, vai labākajā gadījuma radīt apstākļus, lai darbinieks mainītos.

– Tu šajā laikā esi nomainījis attiecības.

– Jā. Tā tāda smaga, sāpīga tēma, nebija viegli. Taču esmu priecīgs, ka mana bijusī sieva joprojām strādā mūsu uzņēmumā un mums ir normālas attiecības. Lielākoties šķiršanās beidzas ar sliktām attiecībām.

Ko tu ieteiktu citiem pāriem?

– Zinu, ka sieviešu žurnālā par to ir it kā jārunā. Bet… ļoti negribas. Vienalga, ko es pateikšu, katrs to iztulkos citādi.

– Cik ilgi jūs nodzīvojāt kopā?

– Ap divdesmit gadiem. Bija laulība un tad kāds laiks, kad laulība formāli saglabājās, taču attiecību nebija.

– Kā meitas to uztvēra?

– Viena vieglāk, otra vēl tagad ļoti rezervēti izturas pret manu izvēli. Viņas ir ļoti dažādi cilvēki, līdz ar to arī uztvere atšķiras.

– Tev ir jaunas attiecības. Jūs neesat precējušies?

– Nē. Šķiršanās manī iedvesa šausmas. No materiālās puses viss ir izdarīts, lai līdzšinējais dzīves standarts manai bijušajai sievai saglabātos, taču – tādos brīžos jau neviens neskatās uz materiālo, tur ir cits stāsts.

Te var aizdomāties par laulības institūciju kā tādu. Par to, ka laulība bieži vien spiež palikt kopā, jo statusa maiņa, juridiskās procedūras ir ārkārtīgi smagnējas, kuru dēļ cilvēki ļoti sanaidojas.

No vienas puses, ir ļoti labi, ka laulības institūcija pastāv, bet, no otras… tā kaut kādā mērā veicina kopā palikšanu cilvēkiem, kuriem nevajadzētu palikt kopā, un viņi sāk viens otru nīdēt laukā. Tā vienkārši notiek.

Protams, jāizvairās arī no situācijām, kad, izjūkot laulībai, stiprākā puse otru var atstāt ar neko. It sevišķi, ja otrs cilvēks nācis ar sirdi un dvēseli, piedalījies visos procesos. Traki, ja vīrietis sievieti spēj atstāt bez nekā. Kaut vai aiz atriebības: «Tu tā? Nu tad – še tev!» Tā nedrīkstētu būt. Kaut kā jāmācās to visu risināt. Bet arī morālā pašiznīcināšanās ir slikta. Ja dzīvo kā suns ar kaķi visu laiku un darbina motorzāģi katru dienu, ja negribas iet mājās… Nu tad ko nu katrs dara – cits pārstrādājas, cits izdomā ko citu.

Ar ko laulības institūcija beigsies, grūti pateikt, redzot, kā mēs visi transformējamies saistībā ar mākslīgā intelekta ienākšanu un tamlīdzīgām lietām. Mēs tik ļoti saplūstam ar digitālo vidi. Ir cilvēki, kas pašrealizējas caur viedo telefonu – sociālie tīkli dod iespēju katram kļūt par kaut ko, radīt iespaidu par sevi, un tam var būt arī ļoti bīstamas sekas. Tagad caur sociālajiem tīkliem jebkurš populists var iegūt milzīgas auditorijas tribīni ar tiem, kas dzīvo tikai telefonā. Viņiem jau viss sāk jukt, kur ir īstenība, kur izdoma.

Noskaitījos vienu šausmīgu video, kur tas baltais cilvēks – 28 gadus vecais Austrālijas pilsonis – šogad martā apšāva cilvēkus Jaunzēlandes mošejā. Viņš pie galvas bija piestiprinājis videokameru un to visu translēja internetā. Anij, zini, tas, kas tur notika, precīzi atgādināja videospēli – viņš iet pa labirintiem, kaut kur paradās cilvēki, viņš uz viņiem šauj, kāds arī aizbēg… Pre-cī-zi videospēle!
Restorāna Hospitālis atklāšanas pasākums, atkal daktera Rēvalda jociņi. «Ģimenes ārsts Guntis Ķilkuts – tagad viņš strādā Zviedrijā – bija nogrimējies par bomzi, sēdēja turpat un ubagoja… Neviens viņu nepazina un vairākas reizes laipni izvadīja laukā no tā pasākuma. Dakteris Ivars Eglītis tolaik bija veselības ministrs. Cienastā bija tortes ar marcipāna zobiem, pirkstiem, deguniem, ausīm…»– Tā jau runā, ka drīz norma būs arī sekss ar robotiem.

– Nesen biju Japānā, iegāju seksveikalā. Tur ir tā-ā-āda vīriešu masturbatoru industrija, milzīgākie stendi! Labi, klasika ir piepūšamās meitenes, sākot ar aktrisēm un beidzot ar visādu kalibru, tagad ir pat publiskie nami ar mākslīgām lellēm. Bet nevajag jau lelli, vajag tādu – es pat nezinu, kā to nosaukt, – apaļu veidojumu, mākslīgo vāverīti, kurā ir viss, ko tik vēlies! Uzliec programmu, skaties uz savu mīļoto un darbojies. Patiesībā viss jau tagad ir gatavs. Pats trakākais, ka viņi to jau dara, šī aizņemtā nācija! Vismaz to tehnisko pusi. Tāpēc es nemaz nebrīnīšos, ka pienāks brīdis, kad mīlēt vai nodarboties ar seksu ar otru cilvēku skaitīsies fui!

 

Nu nav iespējams mūsdienās, es atvainojos, ticēt Vecajai Derībai.

Dzimumi plūst, mijas un vijas, cilvēki mainās. Viss mainās! Pat reliģija transformējas beigu beigās. Un arī nevar netransformēties. Es pat brīnos, ka tik vēlu attapās. Mūsu slavenais mācītājs Juris Rubenis jau sen teica – ejam prom no dogmām, reliģija ir filozofiska sistēma.

– Tev vienmēr ir savs oriģināls viedoklis. Sievietēm patīk gudri vīrieši, un mēs gribam savus dēlus tādus! Kā tu uztrenēji prasmi domāt?

– Komunistu laikā. Latviski tad jau neviens nevienu neuzrunāja, bija bīstami – uzreiz varēji norauties. Es to, piemēram, izjutu ikdienā. Dzīvoju Rīgā, un tur tā komunikācija ar valdošo nāciju bija nepārtraukti. Visiem bija jāzina tēvavārdi, es biju Maris Valdovičs. Uzrunāt sabiedriskā vietā, transportā krievu latviski? Šausmas! Ko es tik tad visu uzreiz uzzināju par savu sūda valodu, par fašismu.

Masveida brutāla rusifikācija, kuru īstenoja ne jau krievu inteliģences pārstāvji. Viņus, starp citu, garīgi kastrēja vēl garākā periodā, septiņdesmit gadu ņurcīja – tad iedomājies, kas tur bija palicis pāri…

Mana pirmā skola bija divu plūsmu – krievu un latviešu. No pirmās klases mani pazemoja, mani sita. Ejot mājās, prasīja naudu. Ak, latvietis? Tad pa purnu! Izvairīšanās bija neiespējama, krievu bija daudz, un viņi vienmēr pārvietojās baros, ar pārākuma sajūtu – viņi tie galvenie. Fiziskā vardarbība, morālā ietekmēšana, un tu neko nevari izdarīt. Daži skolotāji mēģināja mūs pasargāt. Un tad es laimīgi nokļuvu Rīgas 3. vidusskolā, kur bija otrādi, tur direktors bija nacionālais Valdis Bērziņš.

– Leģendārs skolotājs. Pat es, kas mācījusies lauku skolā, par viņu esmu dzirdējusi!

– Bērziņš nostrādāja līdz savai nāves stundai. Viņš bija mans latviešu valodas skolotājs. Būdams smagi slims ar vēzi, viņš pieņēma lēmumu, ka radikāli neārstēsies – atteicās no plaušu operācijas. Un pareizi darīja, jo tas bija gadījums, ka tā viņu būtu sakropļojusi, ne glābusi. Viņš teica, ka grib vēl šo klasi aizvilkt līdz izlaidumam, ko arī izdarīja.

Skolotājs Bērziņš ap sevi pulcēja citus skolotājus, kuri strādāja īslaicīgi, jo čeka viņus drīz vien noķēra, taču viņi prata caur puķēm izstāstīt lietas būtību.

Katra zināšanu pārbaude bija sacerējums par tēmu. Ierasts bija tā: paņem grāmatu, iezubrī un atbildi, bet te par kaut ko tādu: «Sēdies, divi visiem. Jūs nedomājat!» Mums bija šoks – ko tas skolotājs Jukumnieks ar mums tagad dara?! Kā sakās mākslas vēstures stunda pie viņa? «Ejiet uz tādu ielu, apskatieties ēkas…» Tad mēs uzzinājām, ka Rīgā ir jūgendstils. Ieraudzījām, ka Rīgā ir skaistas mājas. Bijušas, un tagad nolaistas. Jautājums – kāpēc? Mēs sākām domāt.

– Tātad ļoti svarīgi ir ļaut bērnam pašam rīkoties un vērtēt.

– Skolotājs Bērziņš vēlāk rakstīja, ka pārāk daudz ļaužu neapzinās, ka jaunā personība – bērns – jau pirms dzimšanas ir personība! Jāaudzina tā, lai ar piekto, sesto dzīves gadu viņš savu rīcību gribētu un spētu pats novērtēt, būtu kaut mazliet paškritisks. Žēl, ka nebija laika ar skolotāju Bērziņu izrunāties, kā tas gadījās, ka viņu pašu divas reizes noņēma no amata par politisko nostāju un pēc tam ielika atpakaļ. Acīmredzot viņam bija vēl kādi cilvēki, kas palīdzēja… Bet skaidrs, ka, dzīvojot tādā melu un dubultdomāšanas režīmā, mēs visu laiku izrunājām vienu un domājām ko pilnīgi citu. Visu laiku. Mazo tautu izdzīvošanas princips – novērtē reālos apstākļus un reāli novērtē iespējas, kuras arī izmanto.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs