Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
35
-
0
-
1
-
13
-
0
-
1
-
0
-
– Tas, ka tava dzīve joprojām tik cieši saistīta ar Latviju, ir apzināta izvēle?
– Jā, tas ir absolūti apzināti. Man ļoti patīk Latvijas cilvēki. Tie, kas šeit ir manā lokā, ir mani sirdscilvēki. Man arī šveicieši patīk, bet tas ir citādi. Manā dzīvē bija brīdis, kad intensīvi domāju, kā veidot tālāk savu profesionālo dzīvi. Īstā atbilde toreiz atnāca meditācijā, un tā teica, ka uz zināmu dzīves laiku man jākļūst par tiltu.
– Par tiltu?
– Jā, par tiltu starp dažādām zemēm, par tiltu starp to, kas ir tagad un kas varētu būt. Un es ļoti apzināti sakārtoju savu dzīvi tā, lai es varu būt Latvijā tik, cik gribu, un tik, cik gribu – Šveicē.
– Pirms intervijas lūdzu tev padomāt un izcelt trīs savas dzīves pieturpunktus, kas tevi veidojušas par to, kas esi tagad.
Laikam jau pirmais no punktiem ir tas, ka esmu vecākā meita trīs bērnu ģimenē. Man bija pieci gadi, kad vecāki aizgāja katrs savu ceļu, bet jaunākajai māsai bija tikai gadiņš. Mamma palika viena ar trim pirmsskolas vecuma bērniem – joprojām nesaprotu, kā viņa ar to tika galā?
Man tagad ir septiņgadnieks un divgadnieks, audzinām kopā ar vīru, un tik un tā brīžiem nesaprotam, kā tikt galā… Par to es mammu apbrīnoju. Bet tas arī prasīja milzīgu patstāvību no manis. Man bija četri gadi, es gāju ārā staigāt ar vidējo māsu, kurai pat divi vēl nebija, un, kā mamma atceras, tikai vienu reizi esot viņu atvedusi apčurājušos. Visas pārējās reizes esot mācējusi atvest mājās laikus.
– Brīnums, ka vispār atved, nepazaudē pa ceļam.
Es tiešam biju ļoti patstāvīgs un atbildīgs bērns. Tam ir ļoti daudz plusu manā dzīvē.
Zinu, ka varu uz sevi paļauties, negaidu, ka kāds cits kaut ko izdarīs manā vietā.
Ja es kaut ko gribu, es to daru pati. Reiz mājās pat skapītim durvis salaboju. Toreiz mamma teica – pareizi, ir forši, ja kaut ko vari salabot arī pati. Un tā es arī dzīvoju. Priecājos, ja ir vīrietis, kas salabo, kas izdara, un ļaujos tam – tomēr nekrītu izmisumā, ja nav, kas palīdz.
Bet, protams, šim patstāvīgumam un atbildīgumam ir arī otra puse. Man bērnībā pietrūka spēlēšanās. Mamma centās mūs nodrošināt un viņai tas arī neticamā kārtā izdevās, taču es nevarēju, kad vien gribētos, skriet ar bērniem pa pagalmu un spēlēt kazakus – razboiņikus, jo bija jāpieskata mazās māsas. Tas atstāj iespaidu.
Vēlāk man nācās apzināti mācīties tikt vaļā no milzīgās atbildības sajūtas par visiem un par visu. Arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc nolēmu doties uz Šveici. Sapratu, ka citādi netikšu ārā no pašas uzstādījuma, ka man par visiem ir jāparūpējas. Un, protams – neviens neaizgāja bojā, visi ļoti labi sakārtoja savas dzīves, paši visu atrisināja…
– Taču tevi pašu gaidīja visai nopietns dzīves pārbaudījums.
– Es apprecējos, gaidīju pirmo bērniņu, taču – mēs to zaudējām. Bija tieši Ziemassvētku laiks, visur mazais Jēzus bērniņš – un man likās, ka sirdi rauj laukā. Savā būtībā esmu pozitīvs, saulains cilvēks, un tā bija pirmā reize, kad pa īstam uzzināju, kā tas ir – atrasties ļoti tumšā, pavisam melnā vietā.
Bija dienas, kad sēdēju, ierāvusies dīvāna stūrī, un cerēju, ka vīrs paspēs laikus atnākt mājās, pirms es prāta aptumsuma brīdī nebūšu sastrādājusi kādas muļķības.
Man nebija apzināta plāna mirt, bet ir tas dziļais prāta aptumsums, kurā tu vairs nevari saprast, kas varētu notikt. Bija smagi, tomēr esmu pateicīga šai pieredzei, jo tagad spēju saprast cilvēkus, kuri iet cauri ļoti melniem dzīves brīžiem. Zinu, ka nepalīdz, ja saka: dzīvo, turies, domā pozitīvi… Bet tas vēl nebija viss. Patiesībā tas bija tikai sākums vienam grūtam dzīves posmam.
Kad jau biju mazliet attapusies, pirmajā jaunā gada darbadienā man zvana no slimnīcas un steidzami liek atnākt. Diemžēl atklājies, ka man esot ļoti sliktas analīzes un, ja steidzami nerīkošos, tad iedzīvošos vēzī. Vajadzīga operācija. Jautāju – ja to slimo ķermeņa daļu izgriezīs ārā, cik liela garantija, ka slimība neatgriezīsies? Esot piecdesmit uz piecdesmit. Tas man nemaz nelikās labi.
Aizgāju mājās, paņēmu savu pierakstu kladi un ierakstīju tajā, ka šī ir manas dzīves vislielākā pārbaudījuma diena.
Ka nezinu, kas ar mani notiks, bet es darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai es tiktu no tā ārā. Tā sākās mans ceļš. Izgāju caur daudziem ārstiem. Visi teica, ka nav cita varianta, tikai operācija, un es zināju, ka viņi tiešām domā un dara labāko, taču bija arī cits viedoklis.
Manas Latvijas daktere uzskatīja, ka dažu iepriekšēju manipulāciju dēļ man ir riskanti veikt operāciju, kamēr nav uzlabota imūnsistēma. Es Šveices klīnikā teicu – izrakstiet man medikamentus, lai vispirms varu uzlabot savu imūnsistēmu, viņi atbildēja, ka tās ir muļķības, viņi varot izrakstīt trankvilizatorus, lai nomierinātos. Viņi arī centās pārliecināt vīru, lai taču ved mani pie prāta.
– Savā ziņā tu paliki viena pret visiem…
– Protams, jo arī vīrs bija sabijies. Pat brīnos, kā es viņu spēju pārliecināt, ka man vēl vispirms ir jāuzlabo sava veselība. Atceros, izmisumā teicu – ja tu mani šajā ceļā neatbalstīsi, tu mani vairs neredzēsi.
Man nebija ne prātā iet no Mišela projām, man viņš bija un ir pats labākais vīrietis, taču sapratu, ka man vai nu vajag pilnīgu viņa atbalstu, vai arī tad cīnos viena.
Vīrs teica, ka dod man mēnesi. Un ja tad būs kaut mazākais pasliktinājums, ir jātaisa operācija. Es apsolīju. Sākās intensīvs divu nedēļu garš informācijas meklēšanas process, kur man ļoti noderēja tas, ka biju doktorantūras studente. Tas, ko mēs labi mākam – meklēt informāciju.
– Un kritiski izvērtēt.
– Jā, protams, jo tur bija gan brīnumlīdzekļu solījumi, gan briesmu stāsti. Es izvilku derīgāko tieši sev. Taču gribu uzsvērt, ka nevienam nevaru dot ne ieteikumus, ne receptes – neesmu mediķis.
Es toreiz atradu to, kas palīdzēja man, bet nezinu, vai tas palīdzētu vēl kādam citam.
Jo es to visu darīju, pazīstot sevi. Latvijas daktere akceptēja manu plānu un deva man mēnesi. Par laimi, vēža priekšvēstneši bija noķert ļoti laicīgi, lai gan skumja iemesla dēļ – kad zaudēju bērniņu.
– Savā ziņā viņš tevi izglāba.
– Es teiktu, ka ne tikai izglāba, bet iedeva citu dzīvi. No tā brīža dzīve pilnībā mainījās. Pilnībā mainīju uzturu – nekādas kafijas, gaļas, zivis, nekāda cukura, nekādi rafinētie milti. Tā vietā ļoti daudz zaļo sulu, dažādas jūras aļģes… (Tā bija tikai maza daļa no visa, ko mainīju. Tas bija man piemērots ceļš un nezinu, vai derētu vēl kādam.)
Daudz meditācijas, daudz sportošanas. Pagāja mēnesis, pienāca laiks doties uz Latviju uz pārbaudēm, taču Islandē izvirda vulkāns un visus lidojumus atcēla. Vīrs mani piespieda aiziet uz vietējo ārstniecības iestādi uz analīzēm. Atceros – uz lapas laboratorijai bija uzrakstīts: Steidzami! Taču… gāja dienas, neviens man nezvanīja, sāku zvanīt pati, jo prāts jau zīmēja melnākos scenārijus. Un tad atnāca atbilde – neizskaidrojamā veidā vērojami uzlabojumi. Sākumā nenoticēju. Gāju uz ārstniecības iestādi pārjautāt. Jā, tā esot.
Vēl pēc vienpadsmit mēnešiem man apstiprināja, ka viss esot kārtībā.
– Var apbrīnot tavu ticību sev un savai izvēlei.
– Taču es arī naktīs modos nāves bailēs – bet ja nu es dzenu sevi kapā? Man pat nebūtu, ko vainot… Nomira pati sava stulbuma dēļ. Skatījos uz savu vīru, kuru biju apprecējusi pirms nepilna gada, un domāju – un ja nu es viņu nolemju pārdzīvojumam, no kā viņš ilgi nespēs atgūties? Jā, ticēju sev, bet arī biju apņēmusies, ka regulāri čekošu – cik ilgi drīkstu riskēt. Te man noderēja savas finanšu studijas – mēs taču mācījāmies paredzēt riskus.
Cilvēki bieži vien neadekvāti novērtē riskus. Un vienlaikus nespēj novērtēt, cik ļoti viņi riskē, turpinot dzīvot pa vecam.
Bet tā bija mana izvēle un fantastiska pieredze. Tāpēc ik reizi, kad tagad kaut kas jāizvēlas, es to izdaru daudz ātrāk – esmu iemācījusies sadzīvot ar savas atbildības sekām. Cilvēkiem nereti bail pieņemt lēmumu, jo bail no atbildības, bet viņi nesaprot, ka tad, ja lēmumu par tevi pieņem citi, tas joprojām ir tavs lēmums.
– Divus lielos pieturpunktus izstāstīji. Un kas ir trešais?
– Pirms dažiem gadiem es nokļuvu vietā, ko var saukt par smadzeņu laboratoriju. Gribējās vēl labāk saprast, kā piekļūt savam potenciālam, savam iekšējam spēkam.
– Kā izskatās tāda smadzeņu laboratorija?
– Katru dienu diezgan ilgu laiku jāpavada tumšā būcenī ar skaņas izolāciju, pieslēgtam pie vadiem. Katram cilvēkam viņa smadzeņu viļņus pārbauda, pārveidojot tos skaņā – tikai tā smadzenes var kaut ko saprast pašas par sevi, jo, vienkārši sakot, smadzenēm par sevi nav atgriezeniskās saiknes.
Kādā brīdī es nospriedu, ka manā būcenī tumbas ir saplīsušas, jo skan pārāk stipri, gandrīz vai neciešami.
Lūdzu tehniķim, lai salabo skaņu, bet nodarbību treneris saka: nē, mis Laura, nekas nav salūzis, tev vienkārši ir ļoti spēcīgi viļņi.
Klusībā pavīpsnāju un nospriedu – protams, tu tā saki, jo tev slinkums atrast un novērst kļūdu. Tomēr tālāk treneris skaidro – tas, ka tevī ir tāds potenciāls, nenozīmē, ka tu māki to pielietot. Un man sāk birt asaras, jo es saprotu, kur es to savu spēku lieku. Šaubās, ka man tā spēka noteikti nav. Aizdomās, ka citi ir labi ar mani tikai tāpēc, ka viņiem no manis kaut ko vajag. Es to spēku būtībā vēršu pret sevi.
Un es vēl pat neesmu sliktākais piemērs. Cilvēki, kam ir liels iekšējais potenciāls, to bieži vien vērš pret sevi un saviem tuvajiem. Man teica, ka grib satikt manu vīru, lai ieraudzītu, cik spēcīgs tad ir cilvēks, kurš spēj ar tādu kā mani kopā dzīvot un būt laimīgs. Jo tādi cilvēki kā es var partneri gan pacelt debesīs, gan iedzīt kapā.
Visas spēcīgās sievietes, kas domā, ka viņām ir vāji partneri – viņas viņus mēra pēc kaut kādiem idiotiskiem parametriem: kā māk piķi nopelnīt, kāds alfa tēviņš ir ārējās izpausmēs. Viņa pat nenojauš, kāds viņš ir alfa tēviņš, ja spēj ar tādu spēku sadzīvot – tieši tur parādās viņa titāna olas. Patiesībā viņš ir stiprāks, nekā citi iedomājas.
Man tas bija milzīgs pagrieziena punkts – es sāku ļoti pieskatīt, kur lieku savu spēku. Kad atbraucu mājās, vīrs teica, ka esmu cits cilvēks.
Spēcīgi cilvēki – gan sievietes, gan vīrieši – sev nodara pāri brīdī, kad baidās un visvairāk, kad nesaprot, ka baidās.
Mūsu ienaidnieks ir tās bailes, kuras mēs neapzināmies. Tajā brīdī, kad es jūtu, ka rīkojos tādā veidā, kā es sev riebjos, ir skaidrs, ka man ir bail, un es nezinu, par ko man ir bail. Tāpēc esmu uzlikusi to par savu prioritāti – rūpēties par to, lai man ir labi. Ja man ir labi, arī līdzcilvēkiem būs labi, jo es viņiem nenodarīšu pāri..
Tāpēc tik svarīgi iet sevi iepazīšanas ceļu. Par cilvēkiem, kas uzkāpuši uz sevis attīstības ceļa, tiek domāts – ai, tie jau vārguļi, tie nemāk ar dzīvi tikt galā. Nē, tieši otrādi, viņi atbildīgi pieiet vislielākajam resursam – savai enerģijai. Mācās ar to apieties. Un nevienam, kas ir uz šī ceļa, nav ne jākautrējas, ne jāatvainojas par to, jo, pateicoties viņam, arī pasaule kļūst labāka un drošāka.
– Vai sevis iepazīšana padara arī laimīgāku?
– Sengrieķu filozofam Epikūram bija laimes formula, kas sastāv no trim punktiem. Pirmais – brīvība, otrs – draugi, trešais – analizēta dzīve.
– Kādā nozīmē brīvība?
– Ka tu neesi vergs, tostarp arī parādu vergs – Senajā Grieķijā arī bija parādu verdzība.
– Šajā ziņā laikam nekas daudz nav mainījies…
– Nevienam cilvēkam neiesaku iet jebkādos parādos, ja nu vienīgi ar ļoti kontrolētu risku. Tik daudz sagrautu dzīvju Latvijā tieši parādu dēļ… Es aicinātu katru tikt no kredītiem vaļā tik ātri, cik vien iespējams. Pazaudēt dzīvi, turoties pie sava īpašuma, tomēr ir briesmīgi. Bet šodien īpaši aktuāla ir cita liela verdzība – statusa verdzība. Mēs esam sava statusa vergi.
Ko par mani padomās, ja es nedzīvošu tādā mājā, nebraukšu ar tādu mašīnu, nesatikšos ar tiem cilvēkiem, man būs ne tādi bērni…
Otra lieta, ko Epikūrs uzsver – īsti draugi. Tā ir vēl viena mūsdienu traģēdija – mēs izolējamies… Es arī pati daudz par maz satiekos ar saviem draugiem. Bet ir tā – ja gribi būt laimīgs, esi starp cilvēkiem, ar kuriem tāds esi. Un izrevidē savas attiecības ar toksiskiem cilvēkiem.
Un trešā – analizēta dzīve. Epikūra attieksme bija – ja cilvēks nedod sev laiku, lai analizētu savu dzīvi, lai saprastu, kas viņš ir, ko viņš grib, kā to var sasniegt, viņam nespīd laimīga dzīvošana. Cilvēkiem pietrūkst vides, kur viņi to var darīt – analizēt savu dzīvi.
Un tas bija mūsu ar vīru lielais lēmums – darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai radītu šādu vidi ap sevi. Mans vīrs strādā spēcīgā IT uzņēmumā, kur viņi apkalpo lielākos Šveices uzņēmumus. It kā tīra tehnoloģiju joma, bet viņš darbā cenšas radīt vidi, kurā kolēģi var aizdomāties arī par savu dzīvi un uzlabot to.
Arī savā Ugunsskolā veidojam tādu vidi, kurā cilvēkos atvērtos viņu labākās spējas un prasmes tikt galā ar draņķīgajiem ieradumiem. Tas man bija apzināts, var pa teikt – savtīgs – lēmums. Jo mazāk nelaimīgu cilvēku, jo mazāk riebīgi viņi būs pret mani, maniem draugiem, bērniem, pret visu sabiedrību.
– Tu satiec daudz cilvēku. Droši vien esi dzirdējusi sakām – es gribētu kaut ko mainīt savā dzīvē, jo daudz kas neapmierina, bet – nevaru saņemties.
– Nesen kāda sieviete man teica, ka viņa šobrīd jūtoties uz pauzes. Proti, viņai neko negribas. Jā, viņa grib dzīvot labāk, bet negribas neko pasākt. Atnāku mājās, nogurusi apsēžos uz sava dīvāna, un varu visu vakaru tā nosēdēt…
Tā ir situācija, kad cilvēkam vairs nav komfortabli, un viņš gribētu kaut ko mainīt, tomēr komforta zona vēl ir pietiekama, lai turpinātu neko nedarīt. Ir tāds jēdziens – homeostāze. Mūsu ķermenim raksturīga homeostāze – saglabāt tipisko asinsspiedienu, tipisko temperatūra, un ja pēkšņi paaugstinās spiediens vai temperatūra, tad ķermenis dara visu iespējamo, lai spiedienu atkal normalizētu.
Taču homeostāze jeb tas, pie kā esam pieraduši, var arī mainīties. Piemēram, cilvēkam ir hroniskas sāpes, bet viņš ar laiku pie tām pierod. Tas nav patīkami, bet paciešami. Tā ir viņa “jaunā” homeostāze.
Es sēžu mājās uz dīvāna un it kā gribētu kaut ko pasākt, bet neko negribas darīt. It kā nepatīkami, bet – paciešami. Tā ir mana jaunā homeostāze.
Cilvēki nereti gaida, ka viņiem pati no sevis radīsies vēlēšanās kaut ko darīt. Tā var gaidīt mūžīgi.
– Un kā sevi izsist no šīs homeostāzes?
– Es daudz sportoju, taču man gandrīz ne reizi nav bijis, ka ļoti sagribētos iet paskriet. Taču es zinu, kā jūtos pēc skriešanas, un tas ir mans stimuls. Es visu ziemu peldos. Un man nekad nav gribējies iet un kāpt ledainā ūdenī, neesmu taču mazohiste. Bet es zinu, ka pēc tam ir tik kaifīgi, ka eju.
Kad licies, ka ne ar ko vairs netieku galā, ir tāds pagurums, līdz nāvei – es ieeju ledainā ūdenī un it kā pieslēdzos kādam maģiskam enerģijas avotam. Vai arī ir jārada apstākļi, kad nevarēšu no apņemšanās atteikties. Var paziņot apņemšanās publiski.
Mēs Ugunsskolā tā darām – dalībnieki uzfilmē video, kur stāsta par trīs mērķiem, kam šogad pievērsīsies. Vēl mums ir tāda lieta kā atbildīguma partneris, kurš tevi pieskata, un kuru nevari ne piešmaukt, ne izlikties. Tas ir svarīgi – ja gribas ko būtiski mainīt, ir pakāpeniski jāmaina tas cilvēku loks sev apkārt. Var būt bailes, ka tā pazaudēs draugus.
Taču savus īstos cilvēkus tā nevar pazaudēt, viņi varbūt atkāpsies, taču pēc laika atgriezīsies. Toties nāk klāt jauni, ar kuriem no paša sākuma vari būt tu pats.
Kad man bija tas trakais laiks ar veselības problēmām, likās, ka no mums daudzi ir novērsušies. Mans vīrs bija pazīstams kā ballīšu dvēsele, bet mēs, piemēram, pārstājām lietot alkoholu. Draugi viņam teica – ārprāts, ko viņa ar tevi ir izdarījusi? Bet, paejot sākotnējam apjukuma laikam, pamazām stāstot un skaidrojot, daļa no viņiem to pieņēma un tas starp mums nestāvēja. Tā mēs no jauna izveidojām savu vidi.
– Jūs daudz ceļojat. Arī ar bērniem un visai ekstrēmos braucienos.
– Kad mums piedzima pirmais bērns, es sev pateicu, ka nekad neizmantošu bērnus kā atrunu, kāpēc kaut ko nedaru. Jā, ar maziem bērniem ir grūti ceļot. Īpaši tāpēc, ka man ir vajadzīga mana telpa, mana vienatne.
Un, kad mēs pusotru mēnesi četratā dzīvojām Jaunzēlandē kemperī, tas arī bija lielākais izaicinājums – ka nav neviena kaktiņa, kur tu vari pabūt vienatnē. Bet es nevainoju bērnus, ja pati nemāku saorganizēt dzīvi tā, lai justos labi. Tāpēc mēs ļoti trenējam savus bērnus – pirms devāmies uz Jaunzēlandi, ar lielāko puiku, kuram toreiz pat nebija četri gadi, gājām īstos pārgājienos, un arī viņš nesa savu mugursomu…
– Kāpēc tev vajag to ceļošanu?
– Es ceļoju tāpēc, lai izkļūtu no ierastās vides, jo tad nāk citādas domas un atklāsmes. Varbūt tās pie manis vieglāk nokļūst, vai arī es vienkārši tās pamanu.
Līdz šim nav bijis ceļojuma, pēc kura es neatbrauktu atpakaļ cits cilvēks. Spējīgāks.
Sēžot lidmašīnā, mēs parasti viens otram prasām – ko tu gribi šajā ceļojumā un ko tu noteikti negribi? Katrs izsaka savas domas – godīgi, nebaidoties, vai kāds neapvainosies. Tad skatāmies, kas ceļojumā no tā ir reāli iespējams. Cenšamies otram dot tik daudz, cik varam, un prasīt no otra tik maz, cik varam, bet ne mazāk – nekādā gadījumā ne mazāk!
Zinu, ja es kļūstu nejauka, tātad esmu paprasījusi par maz. Mēs arī labi zinām, ka ceļojumā būs brīdis, kad visi kašķēsies savā starpā, tāpēc to vairs neuztveram kā ak, nevajadzēja braukt ceļojumā. Zinām, ka bērniem svarīgs vienāds dienas ritms, un plānojam aktivitātes atbilstoši tam – cik nu iespējams. Svarīgi arī, lai ir labs ēdiens un ēdienreizes laikus. Tas palīdz būt labā formā un ar enerģiju.
– Jūs ar Mišelu esat kopā vienpadsmit gads. Kā zināms, katrai laulībai sava dzīvošanas formula. Vari atklāt jūsējo?
– Kad vēl tikai plānojām savas kāzas, bija brīdis, kad plēsāmies tā, ka nu, turklāt visādu sīkumu dēļ! Radi dažādās valstīs, dažādas paaudzes, atšķirīgas tradīcijas – saskaņo to visu… Un zini, man pēc tam bija tik pretīga sajūta – par to, kā es uzvedos.
Un arī vīrs, būtībā tik pacietīgs cilvēks, pēkšņi uzvedās pilnīgi neforši! Un tad es teicu – ja mēs domājam par savu turpmāko dzīvi, es gribētu, lai mēs esam komanda. Labākā komandas, kāda uz šīs pasaules ir bijusi. Tas bija mūsu pats svarīgākais lēmums, lai esam laimīga ģimene.
– Kas ir laba komanda?
– Pirmkārt, komandā katram vajag spēt vispirms parūpēties par sevi. Zinu – ja neesmu paēdusi, es kļūstu riebīga, ja man nāk miegs vai man ir auksti, es kļūstu riebīga. Zinu, ka tās ir lietas, kas mani padarīs traku. Tāpēc pati rūpējos par to, lai man šis ir nodrošināts. Un nekautrējos pateikt – lūk, šis man ir vajadzīgs, jo tad es būšu forša komanda. Ne jau visu vienmēr var, bet var censties.
Vīram ļoti svarīgi ir sportot – ja viņš nav sportojis, kļūst nejauks un nervozs. Tāpēc es dodu iespēju to darīt, pat ja pašai tāpēc kaut kas jāmaina. Viņš arī bieži vien sporto bērnu spēļu laukumiņā, kamēr mazie spēlējas.
Mēs viens otram palīdzam, bet mēs viens ar otru neauklējamies.
Ja esi pieaudzis cilvēks un slikti jūties, bieži vien tā ir tava paša vaina. Vēl viens mūsu laulības noteikums – mēs viens otram lietas sakām ļoti tieši. Piemēram, vienam šodien gribas seksu, bet otram ne. Ko darīsim? Vai varam izdarīt, lai tev arī gribas? Vai arī vienojamies, ka šodien nē un abi par to jūtas labi? Visu to izrunājot, dzīve kļūst ļoti laba. Ko vēl mēs piekopjam – mēs regulāri satīram šmuces aiz sevis.
Ja es esmu apvainojusies, vai viņš ar kaut ko nav apmierināts – mēs strīdus un neapmierinātību atrisinām, nevis krājam.
Bet tas nenotika pats no sevis, mēs to mācījāmies. Es nāku no ģimenes, kur ir ierasts izpaust emocijas, kur viss notiek pēc principa strīdos dzimst patiesība. Mišels savukārt nāk no ļoti ieturētas ģimenes. Un tikai pamazām viens otram skaidrojot, mēs sapratām, ko kurš domā.
Man dažkārt saka – laimīgā, tev jau vienkārši paveicies ar to vīru. Jo tā ir vieglāk domāt – ka paveicies. Patiesībā mans vīrs ir no tiem, kas uz jebkuru manu priekšlikumu vispirms saka nē. Bet es to uztveru kā savu spēju trenēšanu, lai saprastu otru un to, kā viņš ar mieru uz jā, nevis pārmetumiem, ka tu mani nemīli. Tā vietā, lai savu enerģiju veltītu savas dzīves uzlabošanai, cilvēki to velta atrunu meklēšanai. Ir tādi brīži, kad liekas – es nevarēšu, man nesanāks, neizdosies…
– Tiešām? Uz tevi skatoties, daudzi droši vien domā, ka tev pilnīgi viss ir izdevies.
– Jo viņi redz tās lietas, kas man ir sanākušas, un tās es turpinu. To, kas man nav sanācis, esmu atmetusi, un tāpēc to arī neredz. Lai gan es neesmu no tiem, kas rāda tikai dzīves smuko pusi. Instagramā atļaujos parādīties arī pilnīgi bez kosmētikas, mājas paskatā.
Es dalos ar savu reālo, nepieķemmēto dzīvi – re, tāda es esmu. Tā ir spēlēšanās daļa.
Man ir daudz nesanākušu lietu. Bet es daru. Kad atveseļojos, kāds ājurvēdas ārsts teica, ka man vajadzētu nodarboties ar radošām lietām. Man nepadodas ne dziedāt, ne zīmēt, taču man patīk rokdarbi. Visi – adīt, šūt, tamborēt. Tā ir arī mana meditācija.
Sāku to darīt. Sāku ar to, ka gatavoju mājai lampas – jo tādas, kā gribējās, nevarēju atrast. Daudz kas nesanāca, šis tas sanāca. Un man ir milzīgs trauks, pilns ar iesāktām rokdarbu idejām, kas nav sanākušas. Tāpat darbā – aiz katra sanākuša projekta stāv daudz nesanākušu. Diemžēl cilvēki grib visu iegūt ātri, un viņiem viss arī ātri apnīk. Patiesībā – nevis ātri apnīk, bet par ātru padodas. Kad sākas pirmās grūtības, tad padodas. Bet būtu jādara vēl un vēl, kamēr tiec cauri grūtumam.
– Man ir nelāgs ieradums intervijas beigās jautāt, vai cilvēkam ir sapnis. Cenšos tā vairs nedarīt. Taču tev šo jautājumu tomēr uzdošu. Tātad – tev ir sapnis?
Varbūt kāds pārpratīs, bet es tomēr pateikšu. Man ir vēlēšanās palīdzēt vienam miljardam cilvēku. Zinu, ka daudzi šajā brīdī par mani pasmejas, uzskata par naivo sapņotāju, bet sapnis ir svarīgs tieši ar to, par ko tu kļūsti, ejot uz to.
Nebūs jau tā, ka es varēšu strādāt ar to miljardu aci pret aci. Varbūt kāds būs redzējis tikai mazu klipu no mana ceļojuma, bet tieši tas viņam būs noderējis.
Ja es tēmēju uz vienu miljardu, varbūt man izdosies palīdzēt, teiksim, divdesmit tūkstošiem. Bet tas tāpēc, ka es gāju uz to miljardu. Un es zinu, ka tāpēc man arī jārūpējas par sevi. Es gribu ar savu darbu palīdzēt daudz cilvēkiem, tāpēc tas ir mans pienākums un atbildība rūpēties, ka pati un ģimene esam veseli, ka man ir laimīga ģimenes dzīve un ka mana ikdiena man sagādā prieku. Un jā, es aicinu cilvēkus sapņot drosmīgi. Tā, ka ļoti drosmīgi.
