Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
SUNĪTIS AR RĒTU
«Mēs ļoti smagi izjutām, ka mūsu radiem Latvijā un visai latviešu tautai iet smagi. Mammiņai Latvijā bija palikuši vecāki. Tētim – brālis. Viņš vēl jauns komunistu laikā gāja bojā. Te dzīvoja viņa meitas, manas māsīcas Māra un Baiba. Ģimenes māju Mežaparkā, kurā tētis un viņa brāļi uzauga, padomju vara bija atņēmusi. Tā bija tieši 11. tramvaja galapunktā. Kad šogad pavasarī biju Rīgā, aizbraucu uz zoodārzu. Uzkāpu tur pakalnā, no kura varēja redzēt bijušo māju. Arī mammiņas vecākiem viņu māju komunisti atņēma un sadalīja dzīvokļos, pašiem atstājot mazu platību.
Savus vecākus mammiņa satika tikai pēc divdesmit gadiem, kad 1964. gadā mums ar tūristu vīzu uz neilgu laiku atļāva iebraukt Latvijā. Atbrauca mamma, tēva mamma, onkulis Zigurds un mēs, visi trīs bērni. Man bija tikai divi gadiņi, un no tā pirmā brauciena uz Latviju es neko neatceros. Pēc tam man bija kādi septiņi gadi, tad trīspadsmit, kad vēlreiz atbraucu.
Mums te bija daudz radu. Atceros, ka uz Latviju vedām pilnīgi nenormālas lietas, kādu te nebija. Kad saviem skolas biedriem Amerikā stāstīju, kas maniem radiem Latvijā ir aizliegts un ka veikalos neko nevar nopirkt, viņi to nesaprata. Reiz Latvijā iebraucām ar mašīnu caur Poliju, un uz robežas to burtiski izjauca. Pat riepas noņēma un izkratīja. Man līdzi bija sarkans, ļoti mīļš rotaļu sunītis, to pārgrieza pušu un pārbaudīja, vai tajā nav kaut kas paslēpts. Tētim somā bija naudiņa un zāles, ko vedām radiem, bet to somu neievēroja. Manu sunīti mamma smuki sašuva, un tas man vēl ir. Piemiņa no bērnības brauciena uz Latviju – sunītis ar rētu.
Visus tos gadus latvieši Amerikā rīkoja demonstrācijas pret padomju okupāciju, un mēs tajās vienmēr piedalījāmies. Atceros, ka zīmējām plakātus un protestējām pret Gunāra Astras apcietinājumu, stāvējām tautastērpos. Kā bērns es nesapratu, cik tas viss ir dramatiski. Man tikai bija apziņa, ka mums ārpus Latvijas jāuztur latvietība. Mēs visu laiku cerējām, ka Latvija reiz būs brīva, dziedājām mūsu dziesmas, kurās prasījām tautai brīvību. Ar asarām acīs es to atceros. Kad kāds tolaik atbrauca pie mums no Latvijas, tā mums bija kā svēta dāvana. Pirms sāka atvērties robežas, Portlendā uzstājās Maskavas Lielā teātra baleta trupa, un tajā bija Māris Liepa. Zinot, ka viņš ir latvietis, mēs viņu uzaicinājām ciemos. Viņam līdzi atnāca cilvēki, kas izskatījās diezgan atbaidoši…
Par labu ģimenes draugu mums kļuva Raimonds Pauls. Sevišķi tuvs tētim. Būdams kultūras ministrs, 1990. gadā Pauls palīdzēja mums Latvijā sarīkot koncertus. Atbraucām četrdesmit cilvēku ansamblis ar dziesmuspēli Tas vakars piektdienā. Tajā bija mana mūzika, tēva librets, Brigita bija režisore. Stāstā par to, ka piektdienas vakaros jāiet uz kora mēģinājumu, bija ilgas pēc Latvijas un mīlestības stāsti. Tas bija burvīgs brauciens. Mēs uzstājāmies Cēsīs, Bauskā, Ogrē, Jelgavā, Rīgā. Dzīvojām Komponistu namā Mellužos, ko Pauls mums izkārtoja. Sadraudzējāmies ar Zigmaru Liepiņu, viņš mums bija tāds kā tūres vadītājs. Vēlāk tētis izkārtoja, ka Raimonds Pauls kopā ar Imantu Skrastiņu atbrauca uz Ameriku un koncertēja Rietumkrasta latviešu centros.
Saites ar Latviju kļuva arvien ciešākas. Neaprakstāms piedzīvojums mums bija sniegt divpadsmit izpārdotas mūzikla Eslingena, ko sacerējām mēs ar tēvu un Alberts Legzdiņš, izrādes Nacionālajā teātrī. Kad viss mainījās un sapnis par brīvību piepildījās, tas tomēr bija šoks…»
