Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
LATVISKUMS UN MŪZIKA
«Es saku, ka uzaugu ar citiem vecākiem nekā mana māsa un brālis. Brigita ir piecpadsmit gadu par mani vecāka, Alberts – trīspadsmit. Kad es piedzimu, vecāki jau bija dzīvē iekārtojušies, varēja man apmaksāt mūzikas pulciņus un klavierstundas. Mamma vairs neņēma papildu darbus, bet dzīvoja mājās un nodarbojās ar mani. Brigita man daudz palīdzēja. Viņa man ir ļoti mīļa. Kad es biju maziņa, viņa man bija kā otra mamma. Mācījos pie viņas spēlēt klavieres. Sāku savā nodabā komponēt, bet nemācēju pierakstīt notis. Spēlēju uz klavierēm melodijas, un Brigita pierakstīja notis. Man bija kādi vienpadsmit gadi, kad sāku komponēt.
Nedēļas nogales visa ģimene pavadījām latviešu sabiedrībā. Mums bija latviešu skoliņa, vasaras nometnes, sarīkojumi latviešu sabiedrībā, kur uzstājāmies. Mēs mājās vienmēr esam runājuši tikai latviski. Uzaugām, kā amerikāņi teiktu, tādā kā burbulī. Kad Brigita un Alberts sāka iet amerikāņu skolā, viņi neprata angļu valodu, jo visu bērnību bija runājuši tikai latviešu valodā. Mums vecāki vienmēr teica, ka jārunā latviski. Tagad jaunieši uzreiz pārslēdzas uz angļu valodu, bet man liktos nenormāli ar saviem latviešu draugiem, ar kuriem kopā uzaugu, runāt angliski.
Tētis rakstīja dzeju, organizēja latviešu Dziesmusvētkus, 2 × 2 nometnes. Brigita Portlendā nodibināja jauniešu ansambli Dzintars, kurā visi trīs bērni dziedājām, kā arī saujiņa vietējo talantīgo latviešu jauniešu, un tētis bija administrators. Koncertējām pa visu Ameriku, braucām uz Austrāliju un dziedājām latviešu dziesmas. Mums ļoti patika Raimonda Paula dziesmas, kuras iemācījāmies no platēm, kas kaut kādā veidā nokļuva Amerikā. Baltā saule, Mežrozīte, Ai, dundur, dundur, Latgalei, Kurzeme… Tās iedvesmoja, ka arī pašiem vajadzētu kaut ko radīt. Mēs ar Brigitu komponējām, tētis rakstīja vārdus, un bieži gadās, ka cilvēki sajauc, kurš uzrakstījis dziesmu Manai tautai. To ar mūsu tēta Andra Ritmaņa vārdiem uzrakstīja mana māsa Brigita. Es vienmēr esmu gribējusi uzkāpt kaut kur augstu un kliegt: «Brigita ir tā komponiste! Brigita!!!»
Mēs nezinājām, ka tā dziesma ir nonākusi Latvijā. Mums pie Sietlas ir latviešu centrs, kur notiek bērnu vasaras nometnes, 3 × 3 nometne, uz kuru sabrauc visu paaudžu latvieši. Astoņdesmito gadu beigās uz nometni atbrauca Pauls Raudseps, kas tagad dzīvo Latvijā un strādā par žurnālistu. Mēs ar Paulu kopā spēlējām dziesmuspēlē Homo novus. Es biju Salataura sieva, un viņš bija Upenājs. Latvijā redzēju tagad uzņemto filmu, un man ļoti patika. Bieži esmu domājusi, ka pasaule ir maza un viss nāk atpakaļ. Tajā nometnē Pauls Brigitai jautāja: «Vai tu zini, ka tavu dziesmu dzied Latvijā?» Saprotams, ka Brigita neko nezināja. Paulam bija videokasete ar Liepājas koncerta ierakstu, kurā Ieva Akuratere 1988. gadā dzied Manai tautai. Brigita skatījās un bija pilnīgi šokā, nespēja tam ticēt. Mums tas bija tikpat liels saviļņojums kā Ievai, kad viņai dziedot aizlūza balss, un publikai, kas klausījās asarām acīs. Ieva to dziesmu bija dzirdējusi un iemācījusies no slepus Latvijā ievestas mūsu ansambļa Dzintars plates. Brigitai un mums visiem tas bija milzīgs gandarījums, un kopš tā laika mums ir ļoti mīļas un tuvas attiecības ar Ievu.»
