Ilzes un Pētera Līču rožu karaliste Sēlijas pakalnos

Pieredzes stāsts
Anija Pelūde
Anija Pelūde
26. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons
«Jā, rozes ir mūsu kaislība,» Ilze un Pēteris Līči, kuri rožu stādus audzē Sēlijā, ir vienisprātis. Citā laikā Pēteris ir būvnieks, bet Ilze – dārzniece.

Ilze un Pēteris Līči

  • Stādaudzētavas Ārītes īpašnieki.
  • Kā paši saka: «Mēs esam jauni un mazi rožu stādaudzētāji Latvijā, bet mūsu priekšrocība, salīdzinot ar pazīstamām lielajām audzētavām, ir entuziasms.»
  • Kopā darbojoties, izauguši arī lielie palīgi – meita Kristīne un dēls Edgars.  
  • Pavasarī piedāvā ap 400 šķirnēm, tagad zem 200, jo izpirktas. Var aizrunāt uz nākamo gadu.
  • Būs ar savām rozēm arī Skaistkalnes Kanepenes svētkos augusta pirmajā svētdienā.
  • 2015. gadā tika izvirzīti par Viesītes novada vedējiem. Tas ir rosīgs cilvēks, no kura var mācīties, lai virzītos uz priekšu.
  • Brīvajā laikā patīk ceļot.

– Izstāstīšu, kāpēc pieteicos pie jums ciemos… Jūnija sākumā, braucot cauri Vecumniekiem, kur notika sestdienas tirdziņš, uzreiz pamanīju ceļa malā tirgojam rozes. Tās bija tik kupli ziedošas! Nespēju neapstāties. Tobrīd pie Pētera pienāca arī divas sievietes, kuras gribēja iegādāties rozes, un jautāja, kādas šķirnes viņš ieteiktu – vajagot tādas, kas aug ēnā, jo saule dobi neapspīd nevienu brīdi. Pēteris atbildēja: «Nevajag jums rozes, nevajag, lūdzu, tās mocīt.» Tas izklausījās tik sirsnīgi un – godīgi.

Pēteris: – Es biju maiku ar Ārītes logu uzvilcis (Smejas.)

Ilze: – Tāpēc mēs arī tirgū esam ar logo. Tā uzreiz ir atbildība. Mēs cilvēkiem arī atklāti sakām, ka nevajag baidīties pirkt viengadīgos rožu stādus trubiņās. Cilvēki prasa divgadīgus trīsgadīgus podos. Bet kāpēc?! Vajag pataupīt naudiņu. Tādā ziņā mēs ar vīru absolūti neesam tirgotāji, lai gan Turībā vienā solā sēdējām un abi studējām tirdzniecību un mārketingu.

– Kā jūsu biznesu ietekmēja kovids?

Ilze: – Viss, kas notiek, notiek uz labu, un mums pašiem arī droši vien vajadzēja spērienu pa dibenu. Šoks jau bija šausmīgs, domāju, tāds šopavasar bija visiem stādaudzētājiem… Gadatirgu nav, likās: «Kas nu būs, un ko tagad darīsim?!» Jo vīrs vēl šajā ziemā – ne nu bez manas ziņas, bet vispār es to nevarēju iedomāties, – uzblieza siltumnīcu.

Pēteris: – Un vēl, muļķis, pateicu: « Nu, tad taisi pilnu ar stādiem!»

Ilze: – Tas viss tika arī izdarīts, un pēkšņi kovids, ārkārtas situācija, bērni mājās, nevis studijās… Bet to noteikti vajadzēja. Mums tas bija tiešām spēriens pa dibenu. Jau agrāk sapratām, ka stādaudzētavai vajag mājaslapu, ka jāiet laikam līdzi, bet – viss jau tāpat labi, var arī pa vecam…

Un tagad vajadzēja ātri pārorientēties, bija jākļūst modernākiem.  Mājaslapa tapa lielā ātrumā, tagad ziemā būs, ko uzlabot. Pateicoties saviem jauniešiem, ātri veidojām rožu stādu piegādes apļus. Jo viens jau nekādi to nevar izdarīt.

Meita, kura studē sabiedriskās attiecības un komunikāciju, pieslēdzās loģistikai. Mani telefoni un datori tika paņemti, jo piegādes pieteikumi nāca gan uz privātiem e-pastiem, gan uz mesindžeriem, gan uz stādaudzētavas e-pastu, tas viss bija jāsaliek kopā.

 - Cilvēki droši vien saka: «Te, pie jums, skaisti kā Rundālē!»

Ilze: – Nē, te Rundāles nebūs. Te ir Sēlija, un mums rozes aug starp Sēlijas pakalniem, Sēlijas dabā.

Pēteris: – Īstenībā jūs tagad esat atbraukusi Sēlijas vidū. Gandrīz centrā.

– Un jūs ar to lepojaties, jūtu.

Ilze: – Mēs esam izteikti Latvijas, Sēlijas un konkrēti šīs vietas – Saukas pagasta – patrioti. Mums arī Latvijas karogs pagalmā plīvo katru dienu.

 – Paši esat no šīs puses vai ienācēji?

Ilze: – Ienācēji. Turklāt neviens neticēja, ka paliksim.

Šis vīrietis mani bildināja, kad viņam bija sešpadsmit gadu, esmu mazliet vecāka. Apprecējāmies, kad Pēterim tikko palika astoņpadsmit.

Divas dienas pēc kāzām mēs atnācām dzīvot uz šo vietu. Te līdz lievenim auga niedres, visapkārt krūmi, mājas priekšā viena puķu dobe. Pēc tam, kad visu izcirtām, bija jocīgi, ka dobe atrodas zāliena vidū. Tad tā papletās garāka, platāka, lai būtu loģiskāk.

Varētu teikt, ka esmu sēliete no Viesītes. Pēteris – principā no Bauskas. Bija laiki, kad viņa vecāki šeit atguva senču mājas – ar savām rokām uzceltu māju Bauskas centrā pārdeva, lai atnāktu uz laukiem, nopirku govis, traktorus un sāktu senču zemē saimniekot. Arī mani vecāki bija nesen mājas iegādājušies Viesītes lauku teritorijā, mūsu vecāki sanāca kaimiņi, sadraudzējās. Arī mēs. Pirms trim gadiem nosvinējām sudrabkāzas. Baļļuks kopā ar radiem un draugiem tika sarīkots siltumnīcā. Pati ar savām rociņām ieeju bruģēju – Pēteris tika parādīja, kā. (Smejas.)

– Un kuri no vecākiem audzēja rozes?

Pēteris: – Biznesam – mani vecāki.

Ilze: – Savukārt mans vectēvs bija pirmais Latvijas rožu selekcionārs Jānis Braslis. Viņš 1927. gadā beidzis Bulduru dārzkopības tehnikumu, strādājis arī pie Eduarda Ārgaļa Dreiliņu pagastā, bet ar selekciju nodarbojās savā saimniecībā Jēkabpilī. Lielāki panākumi vectēvam bijuši tieši neļķu selekcijā, vairākas ir sertificētas un piešķirtas autortiesības – ‘Spīdola’, ‘Alestra’ un ‘Vaidelote’.

Tāpat vectēvs nodarbojies ar kartupeļu un tomātu selekciju. Viņa radītos tomātus audzējam joprojām!

Bet no rozēm zināmākā ir ‘Jāņu Nakts’. Vēl salīdzinoši nesen, pirms neatkarības atgūšanas, vectēva radītās rozes ziedēja vairākos dārzos. Pēc viņa atstātajiem dokumentiem un pierakstiem bija rozes ‘Malda’ – krāšņa krēmkrāsas, bāli dzeltenīgi rožainā roze ar lieliem ziediem, Priekšplānā sarkanvioletā stīgotājroze ‘Super Excelsa’. Fonā gaiši rozā ‘New Dawn’, sarkanā ‘Amadeus’, kas ir ļoti izturīga, un vecumvecā ‘Veilchenblau’ – ziedi violeti ar baltu vidu, diemžēl zied vienreiz vasarā, bet ir viena no retajām, kas vienā Latvijas vasarā spēj izdzīt četrus metrus garus dzinumus kā Vācijā un Anglijā. Stīgotājrozes jānoliec pirms sala, kamēr dzinumi elastīgi. nosaucis meitas vārdā, arī ‘Mazā Maija’, ‘Suvenīrs’, ‘Poēzija’ un – tumšsārtā ‘Valentīna Tereškova’. 1968. gadā avīzē Padomju Jaunatne viņš stāstīja, ka Tereškova ir perspektīva šķirne: ziedam glīta forma, dzīva un noturīga krāsa, garš kāts…

Esmu Facebook rožu grupā. Tur kaut kā aizsākās stāsti par vectēviem, un es ieminējos, ka mans vectēvs diemžēl nomira divus gadus pirms manas nākšanas pasaulē. Devos mācīties uz Bulduriem, jau pirmajā klasē zināju, ka būšu dārzniece, bet diemžēl tad vēl neaizdomājos par vectēva atstāto mantojumu. Pēc Bulduru dārzkopības skolas pabeigšanas nestrādāju specialitātē – divdesmit gadus darbojos tirdzniecībā.

Mums bija četri lauku veikali, bijām vieni no veikalu tīkla Aibe dibinātājiem. Bet puķes vienmēr ir bijis mans hobijs. Līdz pienāca brīdis, kad atvadījos no tirdzniecības un nolēmu: dzīvošu vīram uz kakla un nodarbošos ar savu hobiju! (Smejas.) Tā hobijs attīstījies līdz stādaudzētavai.

Tagad varu tam atdoties ar jaunu entuziasmu. Tikai žēl, ka agrāk man nebija intereses par rozēm, par rožu potēšanu, kaut gan Pētera vecāki jaunībā ar to bija nodarbojušies. Pētera vecmamma bija Aizkraukles siltumnīcu kompleksa Ziedi vadītāja.

Pēteris: – Viņa arī pie Paula Sukatnieka, slavenā vīnogu selekcionāra, strādāja.

Ilze: – Pavasarī es rožu grupā ieminējos, varbūt kādam ir saglabājušās vectēva rožu šķirnes. Atsaucās daudzi. Šķiet, ka pat dabūšu potzarus no vectēva rožu šķirnēm un varēšu tās atjaunot.

Iesākām stādīt arī kolekcijas dārzu.

Man nepatīk, ka visur katalogos rožu šķirņu aprakstos tiek piedāvāts viens zieds. Nu ko izsaka skaists zieds, ja krūms ir nekāds?!

Cilvēkam, pirms rozi pērk, ir jāredz, kā tā izskatīsies, kad viņš to iestādīs un izaudzēs. Tik tiešām var būt viens brīnišķīgs zieds, bet dobē tas neko neizsaka. Bet kolekcijas dārzā pie katras rozes ir šilte ar šķirnes nosaukumu, lai cilvēks var paskatīties, pierakstīt un stādu uzreiz iegādāties vai uz nākamo gadu pasūtīt.

Pēteris: – Vēl jau ir tāda nianse – pods atrodas siltumnīcā, un tur tas zieds ir citā krāsā, nekā ja roze aug dobē. Dobē ziedi ir spilgtāki, smaržīgāki, pareizāki.

– Rozes cilvēkiem patīk arvien vairāk?

Pēteris: – Tas ir nepieklājīgs jautājums! (Smejas.) Kam nepatīk rozes?!

Ilze: – Peonija ir modes puķe. Bet roze cauri gadiem visu laiku ir bijusi cieņā, tāpēc nevar sacīt, ka tai tagad ir uzplaukums. Cita lieta, ka cilvēki iedrošinās stādīt rozes, jo arī ziemas kļuvušas maigākas, par segšanu vairs nav jābaidās. Sarežģītākais ir iestādīt, bedri sagatavot.

– Tam ir nozīme?

Ilze: – Ļoti liela. Tas ir fundaments. Un vēl liela uzmanība jāpievērš krūma veselībai – lapotnei, nevis tikai ziedam. Man liekas, ka ar katru gadu mums būs vairāk kukaiņu, slimību, un, ja roze nomocīta… Brūnplankumainība šogad ir ļoti izteikta, un arī kolekcijas dārzā var redzēt rozes, kuras es tiešām neieteikšu cilvēkam – vecie tējhibrīdi pirmie slimo. Bet tie kolekcijas dārzā ir un būs, lai var salīdzināt. Jo ir rozes, kuras aug blakus slimajai rozei, un tām nav pilnīgi nekādu slimības pazīmju. Rozes ir ļoti atšķirīgas. Tiem, kas uzdrošinās dārznieka gaitas sākt ar rozēm, vajag izvēlēties krūmus, kas neslimo, lai gan zieds varbūt nav tik izcils.

– Man uzreiz gribas vaicāt: kuras tās ir?

Ilze: – Tā ir mana vājība, bet man patiešām patīk klājeniskās rozes, jo tām ir daudz ziediņu, nav prasīgas. Vēl vācu selekcijas rozes ir izturīgākas par franču un angļu. Piekrītu, ka lielāku krāšņumu un smaržu kā angļu rozēm nedabūt, bet jāzina, ka tās būs jāstutē – tikai tad vari dabūt efektu. Bet, ja to vēl neapzinies vai arī iegadās lietaina vasara…

Tāpēc man šķiet, ka labāk sākt ar pacietīgākām.  Piemēram, floridunds ‘Heinz Winkler’, bordo krāsā. Ļoti ilgi zied. Lūk, sarkanais zied ar jau saulē apdegušām ziedlapiņām… Bet ziedi nenobirst, nekrīt nost, tos pat nopurināt nevar! Jā, zieds ir pārziedējis, bet pa gabalu ir skaists skats. Sarkanā floribundroze ‘Black Forest Rose’ – prasta rozīte, bet cik izturīga un koša! Efektīga, jo lielas ziedkopas. Visu laiku nāk pumpuri – nogriez, un būs atkal! Tāpēc es fanoju par parastajām rozēm.

Mana vīra mīļākā roze ir ‘Ascot’, violeti purpursarkana. Tirgū to ļoti viegli pārdot. «Peonijas patīk?» Pēteris jautā, kad cilvēks nevar izvēlēties, kuru pirkt. «Jā, patīk…» – «Nu, tad ņemiet askotu, tā būs īstā!» Jo pujene nozied, bet roze zied atkārtoti. Vienīgi nav smaržīga.

Man patīk floribundroze ‘Burgundy Ice’ – kad zied, pilna ar taureņiem. Izcila krāsa – tumšs purpurs. Bet – tukšais, ne pildītais zieds. Meitai tukšie nepatīk: «Nu, kas tā par rozi?!» Bet paskaties vērīgi, kas par putekšņlapu skropstiņām! Lieliska ir krūmroze ‘Artemis’ – mazi, balti pomponiņi, un krūms neizgāžas. Kāzu pušķī ieliec trīs ziedus, pieliec klāt lavandiņu – viss, neko vairāk nevajag.

– No stīgotājrozēm ko ieteiktu?

Ilze: – Kanādieti ‘Henry Kelsey’, aveņrozā, kas varbūt nav ļoti grezna, toties ir salizturīga, nevajag pieliekt. Arī vecais labais ‘Flammentanz’ – vienreiz sezonā zied, bet tad arī ir sarkana kupena.

Šogad vispār ļoti, ļoti izteikti cilvēkiem gribas vecās šķirnes, uznākusi nostalģija – gribas rozi no vecmāmiņas dārza, «to rozi, kas auga manā bērnībā…» Sentiments nāk modē. Kolekcijas dārzā mums aug roze Valija, roze Meža iela, roze Broka radiniece… Nevis tāpēc, ka šķirnes nosaukums ir Valija, bet tāpēc, ka roze nākusi no Valijas dārza un cilvēks grib to atjaunot. Rozes bez šķirnes nosaukuma, bet ar stāstu!

– Un jūs tādas potējat?

Ilze: – Jā, labprāt, ja cilvēkam tas ir svarīgi. Ir arī rožu mīlētāji gurmāni: viņiem vajag jaunās šķirnes, kuras tikko parādās. Bet man patīk pārdot rozi, kura vismaz trīs gadus pie manis augusi, jo tad es par viņu varu pastāstīt.

– Ar ko barojat savas rozes?

Ilze: – Mums ir fantastiski kaimiņi ar govītēm. Ja paredzēts stādīt rozes, tad ar traktoru tiek izrakta tranšeja, apakšā liek diezgan biezu mēslu kārtu. Mums ir šāda iespēja. Labāk, protams, sadalījušies, bet dzīve ir dzīve – liekam arī svaigus kūtsmēslus. Tā kā visu mālu vedam prom, kā starpslāni izmantojam citu, auglīgu augsni.

Kaimiņš raka dīķi, viņam bija melnzeme, to iebērām un safrēzējām. Un sanāca traki! Saknes it kā bija patālu no mēsliem, bet, tā kā rozes tika stādītas nākamajā dienā pēc Pēteriem – 30. jūnijā –, kas ir visnepareizākais laiks, kad to darīt, jo jūnija beigās, jūlija sākumā ir viskarstākais…Un rudenī es tik jūtu – kā latvieši saka – sūdi ir!

Jo rozes tikušas līdz mēsliem, lai gan tie bija paredzēti nākamajam gadam, sāk sparīgi augt ar sarkaniem dzinumiem un ziedēt.

Rozēm būtu jātaisās iet gulēt, bet viņas neparko! Palīgā ieradās daba, par ko man bija nākamais šoks. Nodomāju: «Nekas, mammai 13. oktobrī dzimšanas diena, uzdāvināšu rožu klēpi. Ap desmito oktobrī izeju uz sava lievenīša, skatos uzkalnu – kaut kāds nekrāsains… Stirnas. Kā ar nazi pilnīgi visi jaunie dzinumi, pumpuri noēsti pa vienu nakti. Mammai rožu tika mazāk, pašas rozes pārziemoja, lai gan jaunie dzinumi bija nočikāti. Tā ka ar mēsliem arī jāuzmanās – atkarīgs, kurā laikā rozi stādi. Ja tā tiek pie mēsliem nākamajā gadā – baigi labi. Manā gadījumā sanāca citādi, bet arī labi.

Pēteris: – Pēc stādīšanas rozi vajag ļoti salaistīt – pat ja gaidāms lietus.

Ilze: – Stāds pirms tam jāizmērcē, lai nav gaiss starpās. Un viss, tajā gadā rozei papildus neko vairs nevajag, galvenais ir iesakņoties. Jo, ja iedos par daudz mēslojuma, sadzīs lapas, un tad ziemošana būs sliktāka.

Nākamajā pavasarī, kad roze sāk mosties – kad vidējā gaisa temperatūra ir ap plus pieciem grādiem –, var iedot slāpekļa mēslojumu. Visprastāko. Mums atkal ir labi kaimiņi, kuri kaisa lielos laukus ar slāpekli. Mēs dodamies pie viņiem, sasmeļam savus spaiņus. Pēc tam? Teorētiski rozes būtu četras reizes gadā vēl jābaro ar kompleksajiem minerālmēsliem. Mēs, godīgi sakot, nedarām to tik bieži. Septembra vidū ar kālija mēslojumu pabaroju, jo jaunajiem dzinumiem tomēr jānobriest, lai izziemotu.

– Par stirnu apetīti… Ko jūs pret to darāt?

Pēteris: – Brīnumpulveris Plantskydd! Iejauc šķidrumu – recepte ir uz iepakojuma – un smidzinātājā iekšā!

 Ilze: – Tas nebija smalki izstāstīts, vīrs. (Smejas.) Smidzinātājā pa taisno liet nevar. Tu lej caur manām zeķbiksēm, lai miglotājam sprausla neaiziet ciet. Jo pulveris gatavots no asinīm un darba šķīdums veido recekļus.

Pēteris: – Pēc tam miglotājs uzreiz jāizmazgā, nevis jānoliek, jo šķidrums sarecē, un tad var būt baigi jautri. (Smejas.) Miglojam, kad ir lapas, un vidēji reizi mēnesī, jo stirnas nograuž tieši jaunos dzinumus.

Pulveris paredzēts skujkokiem, jaunaudzītēm, un instrukcijā rakstīts, ka aizsardzības efekts darbojas no trim mēnešiem līdz pusgadam. Rozēm tas nestrādā! Pēc trim nedēļām bija nākamais grauziens, tāpēc jaunie dzinumi, tiklīdz paaugas, jāmiglo atkal. Mums mazliet veicas ar to, ka apkaimē ir divi vilki. (Te piebilst Kristīne, meita: «Vēl mamma ar tēti nestāsta, ka viņi katru nakti liek mūziku pa visu pagalmu tā, ka cilvēki, kam ir logi uz šo pusi, nevar pagulēt!»)

 Ilze: – Siltumnīcā pa labi ir liela tumba. Kad stirnas atkal sāk rozes grauzt, vajadzētu miglot ar asiņu preparātu, bet pēc tam ir sarkani pleķi uz lapām. Tātad, ja rīt uz stādaudzētavu brauks cilvēki, to šodien darīt nevar, un tad vakarā Pēteris pat gaismas ieslēdz, lai meža zvēriem ir gaismas mūzika.

– Kāda mūzika stirnām nepatīk?

Pēteris: – Katrā ziņā Radio 2 viņas sāk ignorēt, vairs nebaidās. Vilki arī laikam pagājuši malā, jo vakar redzēju aiz šī kalniņa stirnu kazu un kazlēnus.

Ilze: – Jā, oranžā smaržīgā ‘Summer Song’ ir apgrauzta, arī ‘Robusta’. Vienkārši to stirnu ir daudz. Rožu grupas meitenēm rīkoju te, pie mums, meistarklasi potēšanā.

Tad regulāri stirnu kazas nāca ēst konkrētos laikos – viņām bija brokastis, pusdienas un vakariņas.

Mašīnas brauc, bet sešas stirnas nemaz nebaidās, jūtas kā savējās. Meitenes sajūsmā: «Taisiet visus aizkarus vaļā – te ir tik skaisti!» Bet mums – ikdiena, ar zvēriem blakus dzīvojam.

– Teicāt, šogad rožu izskatu ļoti bojā brūnplankumainība…

Ilze: – Tik agri kā tagad tā nav sākusies nevienu gadu. Bet arī – ļoti atkarīgs no šķirnes. Tas, ko es tiešām rudenī daru, bet ar divējādām jūtām – vienmēr braucu uz Rundāles pili palīgā atlapot rozes. Svēta lieta!

Kāpēc ar divējādām jūtām? Jo principā, ja roze nav slima, to nevajag atlapot. Barības vielas lapās tomēr vēl ir, un roze tās vēl var uzņemt. Tad arī daudz labāk pārziemo. Pašai parasti nav arī laika savas rozes atlapot.

Bet ko es vēlu rudenī tiešām daru – kad roze beigusi savu veģetāciju un lapas jau sāk nobirt, tās nomigloju ar dzelzs vitriolu, un, ja lapas nebija atlapotas, tās kļūst tumšas un nobirst. Bet nedrīkst būt mīnus grādi, tāpat tos plus piecus vajag, lai sēne aizietu bojā. Savukārt pavasarī – šogad atkal to neizdarīju, jo rozes bija agri salapojušas, – vajag nomiglot ar Bordo šķīdumu vai vara preparātu. Tas jādara, kad nav nevienas lapiņas.

Un tagad ko? Vairs neko?

 Ilze: – Var ar to pašu Bordo nomiglot, lai sēni noēd, tikai vājākā koncentrācijā, citādi pašai rozei nodarīsi skādi.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+