Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kas ir tas svarīgais, būtiskais šajā dzīves posmā, ko esat sapratusi?
– Nozīme ir godaprātam, sirdsapziņai, augstsirdībai, dvēseles dāsnumam, pašapziņai. Sievietei pašapziņa vienmēr ir iekšējs stāvoklis – tas, kam viņa tiešām ir izgājusi cauri, Pieredzēm ar lielo burtu, spējai novērtēt cilvēkus sev blakus, pateikt viņiem paldies, būt pazemīgai. Tas ir tas, ko es meklēju šajā dzīves posmā un cilvēkos sev apkārt.
– Un arī atrodat?
– Tas ir neticami, cik daudz ir brīnišķīgu cilvēku! Latvijā un ārpusē. Sieviete mūsdienās ir kaut kāds maģisks dzinējspēks – no sievietes šobrīd viss ir tik ļoti atkarīgs, kā vēl nekad līdz šim! Jo viņa nekad nepadodas. Esat ievērojusi, ka sieviete ģimenē parasti saslimst pēdējā? Kad visi citi jau ir izslimojuši ar klepu, gripu, visu pārējo? Un tikai tad viņa drīkst saslimt. Varbūt agrāk nebiju tik vērīga un to pamanīju tikai tagad. Kopš kovida, kopš sākās karš Ukrainā – es redzu sievietes milzīgo spēku, izturību ļoti spilgti. Šobrīd sievietes vāc ziedojumus, apģērbu, naudu, taisa sveces, viņas ņem līdzi mazus bērnus un brauc šķirot to visu, kārtot, stiept, krāmēt.
– Jūs arī tajā visā piedalāties?
– Jā, biju palīgos. Pie manis dzīvo viena sieviete no Ukrainas – tūlīt jau būs gads. Sākumā domāju – kā tas būs? Bet tagad pat vairāk domāju – kā tas būs, kad viņa vairs nedzīvos ar mani? Bet atpakaļ pie sievietes spēka – redzu arī, ka sievietes spēj parūpēties par sevi, arī ja nav līdzekļu, un tik daudz sieviešu vienas pašas audzina bērnus un tiek galā! Viņas arī vienas spēj izaudzināt dēlus par foršiem, atbildīgiem cilvēkiem.
– Jums ir arī dēls. Pēc šķiršanās jūs audzināt bērnus viena?
– Man ir dzīvesdraugs. Bet es zinu, kā tas ir – palikt vienai ar bērniem. Tas ir grūti. To var saprast tikai tad, kad to piedzīvo.
Kad bērns ir pie manis, man vienai pašai ir jāiznes abas lomas – mammas un tēta – un vēl jāiet uz darbu.
Dēlam ir piecpadsmit, un viņš man ir vislabākais treneris pacietībai, spējai precīzi noformulēt savas domas un vadīt sarunu. Es nezināju, ka esmu tik emocionāla! Par spīti tam, ka viņam ir superīgs tētis, tā kopā nedzīvošanas cena mums kā vecākiem ir jāsamaksā ik dienu. To nevar apiet, agri vai vēlu rēķins par to pienāk. Bet es sev vienmēr saku – mums, sievietēm, neiedod to, ko nevaram nest. Ja vajag – aizeju pie terapeita, parunājos.
– Terapija ir kaut kas, par ko cilvēki intervijās runā arvien atklātāk.
– Jā, jo tas ir vērtīgi. Bet bija interesanti. Pavadīju zināmu laiku Brazīlijā. Tur sievietes dzīvo tādu ļoti pašapzinīgu dzīvi, jūtas skaistas, izbauda savu ķermeni, rāda to, bet – tā ir taisnība tikai ārēji! Runājot ar sievietēm, izrādās, ka iekšēji viņas jūtas ļoti nepārliecinātas. Un šobrīd tur sievietēm būtiskākā tēma ir mentālā veselība, par to daudz runā, tajā pašā laikā ir izteikta kustība fake it till you make it (izliecies, līdz tas kļūst par īstenību – red.) – tu rādi un izbaudi ārēji, līdz beigās pati tam neviļus notici. Sanāk, ka tur tā sevis ārstēšana notiek apgrieztā veidā – caur ārējo uz iekšējo. Un, ja tā padomā, nav jau svarīga tā metode, bet rezultāts. Tas ir katras sievietes viens no lielajiem uzdevumiem – atrast formulu, kā līdz tam tikt.
Visu interviju lasiet žurnāla «Ieva» jaunajā numurā vai «Santa+».
