• Šobrīd

    weather img

    Rīga +15°C Skaidrs, Z vējš, 0 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Inese Kučinska: Gribas, lai ne tikai es asiņoju, bet otrs arī. Lai abiem sāp vienlīdzīgi

    Intervija
    Ieva Broka
    22. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Inese Kučinska
    Foto: Liene Pētersone
    Inese Kučinska
    «Būt šeit un tagad, un par visiem simts procentiem» – to viņai uz pieres varētu ietetovēt. Nekādas paviršības, nevienas tukšas frāzes. Viņas dzīve ir tik notikumiem, jūtām un emocijām bagāta, ka sarunas laikā brīžam gribas viņu pasargāt… no sevis pašas.

    Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2018. gada 8. numurā.

    – Pirms mūsu sarunas izlasīju vairākas tavas intervijas un atzīšos – biju pārsteigta par to atklātību, ar kādu tās sniedz. Tu tāda esi arī dzīvē?

    – Jā, esmu atklāta. Es tikai līdz pat šim brīdim neesmu sapratusi, vai tas ir labi vai slikti. Ar gadiem gan esmu kļuvusi mazliet piesardzīgāka, un ar muguras smadzenēm jūtu situācijas, kurās labāk paklusēt. Bet vienalga joprojām ļoti ātri cilvēkiem uzticos, un atklātības brīžos izstāstu par sevi par daudz. Ir nācies to nožēlot. Bet manī ir arī pietiekami daudz noslēpuma un klusuma, kas nepakļaujas nekādai atklātībai.

    – Cilvēki, kas nesaudzē sevi, bieži vien saudzīgi izturas pret citiem.

    – Man pašai šķiet, ka pret līdzcilvēkiem esmu… tāda laba. Tiešām laba. Parasti no mana skarbuma cieš mani vistuvākie. Un draugi, jo man ir sajūta, ka bez manis neviens cits jau to “taisnību” viņiem nepateiks… Un tādu pašu tiešumu es sagaidu arī no viņiem. Bet kopumā attiecības uzturu saudzējošā režīmā.

    – Kas ir skarbākais, ko dzīvē esi izdarījusi?

    – Man būtu daudz, ko pateikt, bet tas skarbākais noteikti skar attiecības starp vīrieti un sievieti. Ļoti mīlot cilvēku un saprotot, ka arī mani mīl, es esmu ļoti sāpinājusi otru. Apzinos, ka rīkojos slikti, ka iznīcinu otru cilvēku ar saviem vārdiem, rīcību, bet tajā brīdī nespēju sevi apturēt un turpinu.

    Jo gribas, lai ne tikai es asiņoju, bet tas otrs arī. Lai abiem sāp vienlīdzīgi.

    Tas ego ir tik spēcīgs…Un tikai tad, kad esmu izcīnījusi šo kauju pašai ar sevi, varu pateikt otram «piedod». Jā, tāda es esmu. Arī tāda.

    – Mēs uzreiz tā par skarbo…

    – Zini, manā dzīvē ir bijuši apjukuma brīži, kad jūtos kā no laivas izmesta un nezinu, kurā krastā stāt. Un es aizgāju pie vēdiskā astrologa. Draugi par mani iesmej, bet es ticu tādām lietām. Un biju pārsteigta, ka, vadoties tikai pēc maniem dzimšanas datiem, cilvēks, kurš mani absolūti nepazīst, var lasīt mani kā atvērtu grāmatu. Un tu klausies par sevi, tev nepatīk tas, ko tu dzirdi, bet tomēr esi spiests atzīt, ka tā ir patiesība. Es taču tāda esmu! Man teica, ka esmu sieviete, kas, ja grib, var vīrieti vienkārši iznīcināt. Viela pārdomām, vaine? Kāpēc gan man iznīcināt to, ko dziļākajā būtībā mīlu, bez kā mana dzīve vienkārši nav iedomājama…Bez vīrieša.

    – Tu esi kopā ar savu vīru (režisoru Herbertu Laukšteinu – red.) ilgus gadus – un viņš joprojām nav iznīcināts, gluži otrādi.

    – No 1992. gada. Vairāk kā pusē no tiem gadiem, nebaidos teikt, ir patiešām bijusi absolūta saskaņa kopdzīvē. Un laime. Mēs esam kā tādi zobratiņi saberzušies kopā, ļoti jūtam viens otru un saprotam, kas ar otru notiek. Man pat grūti to izstāstīt… Bet arī tajā «absolūtajā laimē» ir bijuši mirkļi un situācijas, kurās vienalga izveidojas kaut kas neizrunāts, un vienā brīdī tas burtiski sāk smacēt nost. Runāt vienam ar otru ir ļoti būtiski. Un tieši es esmu tā, kas izvairās no runāšanas. Īpaši, ja tas ir kas sāpīgs.

    Tā vietā, lai runātu par savām jūtām, parasti vienkārši aizveros. Ieeju savā čaulā.

    Un es varu nerunāt nedēļām. Tieši par to būtisko. Joprojām nezinu, kāpēc tā rīkojos. Bet tas man jau ir kā pilnīgi atstrādāts mehānisms.

    – Bet, piemēram, kā tev šķiet – vīram jāstāsta, ja iepatīkas cits vīrietis?

    – Nu… Es laikam pieturēšos pie viedokļa, ka nav jāstāsta. Kaut vai vienkārši tāpēc, lai nesāpinātu otru. Protams, es kā aktrise, strādājot pie lomām, iemīlos savos partneros. Aiz tā ne vienmēr kaut kas slēpjas, bet man tā iemīlēšanās darba procesā ir ārkārtīgi svarīga. Tur tam «seksam» ir jābūt. Gan starp aktieriem, gan starp aktieri un režisoru. Ar seksu domājot ne jau seksu, bet jūtu ķīmiju. Instinktu līmenī. Tas kairina prātu, kairina jutekļus. Tikai ar atdzīvinātiem jutekļiem var radīt, ļauties. Radošajā procesā tu nedrīksti būt ciet, ir jābūt vaļā. Es varu arī daudzreiz vienā un tajā pašā partnerī iemīlēties, mierīgi! Turklāt, pa gadiem jau rodas arī uzticības kredīts tam cilvēkam.

    – Tev ir četri bērni – tas ir daudz, un aktrisei jo īpaši daudz. Tā ir izvēle, avantūrisms vai nejaušība?

    – Teiksim tā – viens mans bērns ir izvēle. Viens ir avantūra. Un divi ir nejaušība. Bet gan izvēle, gan avantūra, gan abas nejaušības manu dzīvi darījušas ļoti pilnasinīgu.

    – Un ko atņēmušas?

    – Nu ko gan bērni varētu atņemt? Pašam ar sevi ir daudz grūtāk tikt galā nekā ar bērniem. Protams, jebkura māte zina, ka bērni ir slodze un pienākumi 24 stundas diennaktī. Mani bērni jau ir pieauguši, bet es joprojām naktīs instinktīvi mostos augšā, jo ķermenis gatavs reaģēt un steigties palīgā. Man arī joprojām ir miega bads. Bet ir viens labums tajā «mazo bērnu laika» aizņemtībā un nogurumā. Neatliek laika gremdēties sevī, risināt eksistenciālus jautājumus «kas es esmu?» un tā tālāk. Ir vienkārši jādzīvo. Bet šobrīd arvien vairāk atliek laika, lai apgrūtinātu sevi ar šāda veida pārdomām. Mākslinieki ir ļoti egocentriski, es neesmu izņēmums.

    Man pašai ar sevi reizēm ir ļoti grūti. Gribas, kā Ziedonis teicis: tā viegli, vieglītiņām…

    Un dažreiz jau sanāk arī tā. Bet ne vienmēr. Tagad bērni lieli un es jau sāku domāt, ka varbūt vajag suni. Lai nebūtu tā, ka palieku bez tām ikdienas rūpēm par kādu. Gandrīz 30 gadus tas ir bijis, man jau tā ir nepieciešamība.

    – Tu neproti slaveno – «tagad es padzīvošu sev»?

    – Es jau arī dzīvoju sev, kad daru kaut ko citam. Man pat liekas, ka tieši tad es visvairāk dzīvoju sev! Es, piemēram, neprotu pusstundu gulēt vannā ar iedegtām svecēm. Es pat neatceros, kad es pēdējo reizi biju vannā! Tikai ātri ieskrienu karstā-aukstā dušā. Aizeju pie kosmetologa – ko ļoti gribētu darīt biežāk – un arī tad man liekas, ka tā procedūra ir par ilgu! Tas iekšējais nemiers liek būt nemitīgā kustībā.

    – Tev nupat bija dzimšanas diena.

    – Jā. Pēc ilgiem laikiem šogad patiešām gribēju atzīmēt dzimšanas dienu. Bet jau tagad uztraucos par nākamo jubileju teātra kontekstā. Pazīstot sevi, zinu, ka varu pēdējā brīdī pateikt: «Lieciet mani mierā, es neko negribu!», un atkal ielīst savā čaulā, un ciest un pārdzīvot par kaut ko.

    – Tu jūti un pārdzīvo savu vecumu?

    – Nē. Taču es par to domāju. Es jūtos labi, ļoti labi. Šobrīd esmu labākā formā nekā tad, kad man bija divdesmit. Toreiz, mācoties teātra studijā, Herberts, kurš mums pasniedza skatuves kustību un vēl nebija mans vīrs, sauca mani par ķiļķēnu. Tāda es arī biju – mīksts un bezformīgs ķiļķēns. Tagad esmu labā fiziskā formā, un kā mana varone Žanna teica – «turu likteni pie rīkles!». Bet, kad tuvojas tie piecdesmit, nav jau runa vairs tikai par formu. Būtisks kļūst saturs.

    Apziņa, ka laiks vairs nav neizsmeļams. Un visam, ko tu dari un kas ar tevi notiek, gribas piešķirt jēgu.

    Ikdienā es savu vecumu vispār nejūtu. Sajūtu to, kad skatos uz saviem bērniem. Tad es jūtu, kā laiks caur pirkstu galiem burtiski aiztek. Ka aiz muguras jau ir vairāk nekā stāv priekšā. Un, ja vēl neesi īpaši labā garastāvoklī, tad, ko tur slēpt, mazliet pārņem bailes. Neziņa. Mani iedvesmo sievietes, kas arī cienījamos gados turpina labi izskatīties, būt aktīvas un šarmantas. Un kuras joprojām ir iekārojamas. Kā mana teātra krustmāte Aina Karele, piemēram. Skatos uz viņu un apbrīnoju to vitalitāti, iznesīgo stāju un dzīvotgribu! Nevajag ne glancētos žurnālus, ne Holivudas zvaigznes, – tādas sievietes ir blakus. Sieviete ir tik veca, cik jūtas. Man ir dienas, kad jūtos divdesmitgadīga – braucu uz riteņa, mati plīvo, kāds uzsauc: «Čau, Inese, nepazinu, tu kā tāda skolniece!» Un jāsmaida. Jaunība slēpjas kustībā, prasmē dzīvot ar prieku.

    – Tu proti priecīgi dzīvot?

    – Kā kuru brīdi. Reizēm, kad man ir divdesmit, smeļu prieku saujām un dāvāju to visai pasaulei. Bet mēdzu justies arī veca un nogurusi. Mēs visi zinām patiesību, ka laimīga sieviete vienmēr ir skaista, bet skaista sieviete ne vienmēr ir laimīga…

    Man patīk baudīt dzīvi. Un lielākoties mana dzīve ir tāds rokenrols.

    Man patīk būt kopā ar foršiem cilvēkiem, kurus mīlu. Man patīk iedzert vīnu līdz rīta gaismai, kaut arī pēc tam jūtu – «ok», nav vairs divdesmit, ir «bikiņ» vairāk… Bet es vienalga laiku pa laikam atļaujos uzgavilēt dzīvei. Un es domāju – tas ir bijis viens tāds mirklis. Tikai mirklis! Bet, kad sāku atcerēties sev būtiskus notikumus, saprotu, cik notikumiem blīva bijusi mana dzīve, cik piesātināta, krāsaina kā amerikāņu kalniņi – augšā, lejā, augšā, lejā. Interesanti, ka esmu palikusi piesardzīgāka pret avantūrām. Piemēram, pirms daudziem gadiem, kad nemaz nemācēju slēpot, es no kalna laidos lejā nedomājot. Kritu, cēlos, kritu un cēlos… Biju vienos zilumos, bet man nebija baiļu. Tagad stāvu kalna galā un man no bailēm kājas trīc. No kā? Kāpēc? Kur palikusi mana drosme, uzdrīkstēšanās un pārgalvība?

    – Kura, pēc pašas domām, bijusi tava spēcīgākā loma?

    – Ir vairākas lomas, kas mani rūdījušas, veidojušas kā aktrisi, kā personību. Bet, ja vērtēt pēc jaudīguma skalas – «Hanana» un «Ragana». Tās abas mani iespaidojušas gan kā aktrisi, gan kā sievieti.

    Parādīja man pašas oderi, ko rūpīgi slēpu gan no citiem, gan pati no sevis.

    – Bet mīļākais režisors?

    – Kad es tikai sāku, man izveidojās radošs sirds kontakts ar Juri Rijnieku. Mēs sapratāmies bez vārdiem. Arī, ja viņš runāja krustu un šķērsu, neviens viņu nesaprata – es vienmēr sapratu, ko viņš grib. Tāpēc mūsu kopdarbs vienmēr bijis veiksmīgs. Esmu strādājusi arī ar Herbertu kā režisoru. Viņš man vēl ļoti jaunai uzticēja atbildīgas lomas. Ar Herbertu strādājot, man bija stabilitātes un drošības sajūta. Bet, protams, ka savas labākās lomas esmu nospēlējusi pie Džilindžera. Tāpēc viņam ir īpaša vieta manā profesionālajā dzīvē un arī sirdī. Viņš ir čoms. Savējais.

    – Esi kādreiz atteikusies spēlēt kādā izrādē?

    – Nē, bet esmu devusi priekšroku mājas dzīvei un bērniem. Kad dzima mūsu ar Herbertu pirmais kopīgais bērns Katrīna, es uz diviem gadiem aizgāju no teātra un man nebija ne mazākās vēlmes tur atgriezties. Kad gaidīju Katrīnu, piedalījos bērnu izrādē, kur spēlēju Pekausīti drausmīgā biezā kažokā un divas stundas skraidīju tajā pa skatuvi, kamēr nokļuvu slimnīcā uz saglabāšanu. Nebija ilgi jādomā, kas man ir svarīgāk.

    Ar vieglu roku atmetu teātri.

    – Un kurā dzīves posmā juties vislaimīgākā?

    – Arī toreiz – esot prom no teātra. Bet vispār jau laimi nevar ierāmēt kādā konkrētā laika nogrieznī.

    – Vari noformulēt, kas sniedz to laimes sajūtu?

    – Kas man sniedz laimes sajūtu? Varbūt tā ir piederība kaut kam lielākam, ko es nevaru nosaukt vienā vārdā. Piederība tam, kur ietilpst ģimene, teātris, man tuvie cilvēki. Un tas kaut kas ir netraumēts un viengabalains. Un arī tu pats esi viengabalains un laimīgs, sakārtots. Varbūt man ir vecuma krīze, jo es pēdējā laikā sev bieži uzdodu jautājumu, kāpēc vairāk esmu skumja nekā priecīga. Jo kādreiz bija otrādi. Un man nav cita izskaidrojuma, kā – es vienkārši kļūstu vecāka.

    – Tu tici brīnumiem?

    – Ticu. Un ticu – ja kaut ko ļoti vēlies un par to daudz domā, tas piepildās. Esmu to piedzīvojusi vairākkārt. Kad biju izšķīrusies ar pirmo vīru, man bija divu gadu «klusais periods» attiecībās. Tas gan bija arī studiju laiks, un bohēma sita augstu vilni. Turklāt man bija mazs bērns, par kuru jārūpējas, un es vienmēr esmu bijusi atbildīga mamma. Atceros, toreiz jutos nogurusi gan no klusuma attiecībās, gan no bohēmas, un draudzenei teicu: «Kā es gribētu vīrieti, tādu ap 35 gadiem, kurš mani tā paņemtu, apskautu, iesēdinātu sev klēpī un teiktu – es mīlu tevi, es par tevi parūpēšos.» Un dabūju. Dabūju, ko gribēju!

    – Un tagad ko vēl gribētu?

    – Zini, man patiesībā viss ir. Tiešām viss ir. Kā krievi saka: «Ļiž bi ņespugnuķ»… Bet kādu trakulību es vēl gribētu piedzīvot? Tā, ka jūti, kā katra šūna dzīvo. Gribu ceļot. Man pat ir tāds kā ceļošanas bads šobrīd. Kur tik man vēl jāaizbrauc! Es gribu uz Gruziju, gribu uz Āziju, gribu uz Ameriku… Amerikā esmu bijusi vairākas reizes, bet pēdējais brauciens bija tik iespaidiem bagāts, ka nespēju aizmirst. Tāda sajūta, ka esmu ar tauvām pieķēdēta pie tā kontinenta. Man tā gribas tur atgriezties, un es zinu, ka atgriezīšos.

    – Par atgriešanos. Tu gribētu atgriezties savā bērnībā?

    – Es ļoti bieži atceros savu bērnību. Biju gaidīts un mīlēts bērns, kaut mūsu ģimene nebija harmoniska. Mūs ar brāli ļoti mīlēja. Paps bija ļoti miermīlīgs, siltas dabas, bet viņam bija vājība, no kuras mēs visi cietām… Atceros, kā paps klausījās «Amerikas balsi», un es turpat līdzās mācījos. Kad viņš skatījās hokeju, nevarēju saprast, kāpēc viņš vienmēr atbalsta čehus, nevis krievus. Tas man «pieleca» tikai stipri vēlāk. Es atceros viņa padušu smaržu. Viņš vienmēr skatījās hokeju, rokas aiz galvas aizlicis, un es ar degunu biju ienirusi viņa padusē. Paps aizgāja jau pirms vairākiem gadiem, un man patiesībā viņa joprojām tik ļoti pietrūkst… It kā mēs bijām gatavi, ka viņš aizies, bet tu nekad nevari būt gatavs tajā brīdī, kad tas notiek. Un vēl tagad man reizēm uznāk vēlme parunāties ar viņu. «Papu, gribu ar tevi parunāt! Tūlīt! Tieši tagad!» Un asaras birst kā pupas. Viņš tik interesanti stāstīja par savu bērnību, jaunību, bija tik daudz ko pieredzējis. To, cik daudz man nozīmēja paps, es sapratu tad, kad viņa vairs nebija. Ar viņa aiziešanu sāku novērtēt cilvēkus, kas blakus. Nepasaku kādu asāku vārdu, neattīstu lieku strīdu, neuzmetu dusmīgu skatienu. Jo saprotu, ka tas cilvēks vēl ir te un es vēl arī esmu te. Ka nevajag aiziet no mājas, aizcērtot durvis. Jo mēs taču esam viens otram tik nozīmīgi un svarīgi.

    Es jau arī esmu skrējusi kaut kur prom un gribējusi visu saraut aiz sevis, bet tad es domāju… pārāk augsta likme.

    – Teici, ka tu no bērnības mēdz izdomāt sev dzīves scenārijus, esi fantazētāja.

    – Jā, ir man tāda īpašība. Man vispār vienmēr licies, ka dzīvoju dubultu dzīvi. Nevis es pati, bet tieši mana dvēsele. Tā izdzīvo ne tikai šo konkrēto dzīvi, bet vēl kādu paralēlo. Un tās manas fantāzijas ir tik jaudīgas, ka nespēju no tām norobežoties. Tām ir ļoti liela vieta manās domās. Bērnībā tas bija pavisam izteikti, tad es nez kādus stāstus izdomāju un pati ticēju. Un joprojām – tā bēgšana no realitātes, vēlme pēc brīnuma un pasakas klātbūtnes – nav pazudusi. Skolas gados anketās bija jautājums, par ko gribi kļūt. Es vienmēr rakstīju «stjuarte» vai «aktrise». Jā, vēsture man arī vienmēr ir patikusi. Ceļojumos vienmēr «velkos» uz vecām drupām un varu tur pa akmeņiem klīst stundām. Jaunībā biju sev izdomājusi stipri citādāku dzīvi. Šķita, ka varētu kratīties noputējušā džipā pa tuksnesi ar mugursomu. Vēl neesmu to piedzīvojusi, bet gribētos. Tādu bezkomforta, skarbu piedzīvojumu uz izdzīvošanas robežas.

    – Tik daudzus gadus būt vadošajā sastāvā, atdodoties tam bez saudzības režīma – tev ir laba veselība?

    – Laba. Bet ir arī «nobīdes no normas». Pirms vairāk kā desmit gadiem ļoti smagā formā piedzīvoju pirmo veģetatīvo distoniju. Pirmā depresijas epizode man bija 24 gadu vecumā. Toreiz beidzās bohēmas laiks, aiz muguras bija pirmās laulības šķiršana. Sākās attiecības ar Herbertu, par mani rūpējās, jutos drošībā, un pēkšņi – depresija. Toreiz es pat nesapratu, kas tas ir. Aizskrēju uz «švilpiņmāju», un man, protams, lika lietot medikamentus. Bet es biju jauna, spēcīga, tāpēc ātri, pāris mēnešos tiku ar to galā. Sāku intensīvi sportot. Tas mani patiesībā tur virs ūdens joprojām. Daudz braucu ar riteni, peldu, vingroju, turklāt spēju pati sevi motivēt. Un viss bija labi, es pat aizmirsu par depresiju, līdz tā atgriezās pie manis ar dubultjaudu. Bija ļoti smagi. Ne tikai man, bet arī tiem, kas līdzās. Pirms izrādes «Hanana» izsauca ātros, mani sabaroja ar korvalolu un teica: «Meitiņ, tev viss labi! Tikai atpūsties vajag!» Gāju un spēlēju.

    Vairāk kā gadu visas savas atbildīgās lomas spēlēju ar ripiņu kā glābiņu kabatā un atvilktnē.

    Bet tā arī ne reizi neesmu to izmantojusi, uzejot uz skatuves. Es vispār neesmu tablešu cilvēks, uzskatu, ka cilvēks ar visu var tikt galā saviem spēkiem. Bet tad es pati piedzīvoju, ka pienāk brīdis, kad bez palīdzības neiztikt, citādi tas var beigties ļoti bēdīgi. Ir robeža, kuru pārkāpjot, tu vairs vienkārši nevarēsi atgriezties. Tāpēc par to nevajag klusēt. Tolaik manā ceļā burtiski sāka birt cilvēki, kuriem bija, ko man pastāstīt. Un tieši šīs sarunas man palīdzēja visvairāk. Ļāva izdzīvot un saprast, ka neesmu tāda viena. Divus gadus lietoju antidepresantus, lai tiktu no tā ārā. Taču nu jau to mehānismu atpazīstu un zinu, kā ar to cīnīties. Jāpraktizē prieks, jāsporto… Esmu empātiska, kā sūklis varu uzsūkt visu notiekošo. Kā aktrisei tā ir Dieva dāvana. Kā cilvēkam man tā dažreiz ir grūta pieredze.

    – Tu esi praktiska sieviete?

    – Galīgi neesmu. Šūt, adīt, tamborēt neprotu. Ar grūtībām nomaksāju rēķinus. Patīk iet uz tirgu, iepirkties, gatavot ēst. Ja ēdiens sanāk supergaršīgs, manējie man aplaudē! Gandrīz kā teātrī. Arī māju, piemēram, neprotu iekārtot. Varu tikai pateikt: tas man patīk, tas nepatīk, bet kā līdz tam “patīk” tikt – nē, tāda talanta man nav. Toties Herbertam ir. Arī par puķēm mūsu mājās rūpējas viņš. Manā gādībā puķes var nokalst un es pat nepamanīšu.

    – Zini, par ko Herberts tevi mīl?

    – Nezinu gan. Kad mēs satikāmies, man likās, ka esam absolūti nesaderīgi. Viņš – inteliģents, pieredzes bagāts, kā man toreiz likās, samērā nosvērts vīrietis. Es, kaut man jau bija mazs bērns, biju tāda nepieradināta. Varbūt te arī ir tā atslēga. Ka viņš tā īsti nevar mani ielikt rāmī un savaldīt.

    Es esmu priekš viņa tik nepareiza, ka viņam ar mani ir interesanti.

    – Sparinga partneri esat, kā boksā.

    – Teiksim tā: mēs vairāk saprotamies nekā nesaprotamies. Taču tad, kad nesaprotamies, tas ir tik jaudīgi, ka var nojaukt arī to līmeni, kurā saprotamies. Tad var iestāties krīze. Klusums. Tomēr mēs esam kopā. Sadzīvojam. Dzīvojam. Un viens otru joprojām papildinām. Esam iepazinuši viens otru šajos gados. Un es šajās attiecībās esmu iepazinusi pati sevi.

    – Kā tu sajūti – jā, tā ir mīlestība?

    Mīlestība ir iracionāla. To nevar nodefinēt. Un obligāts priekšnosacījums – tai ļauties. Jo zaudētājs tu nekad nevari būt.

    Es mīlestībā esmu fatāliste. Un vienmēr tāda esmu bijusi. Būt vai nebūt.

    Man ļoti pazīstamas ir gan mīlestības labās, gan sliktās (piemēram, greizsirdība) puses. Esmu mīlestībā pašaizliedzīga. Un arī ļoti savtīga. Bībelē mīlestībai veltītas skaistas rindas. Bet dzīvē…Dzīvē mums piemīt vēlme pieprasīt un gaidīt no otra to, ko savā galvā esam izdomājuši. Un, ja tas neatbilst gaidītajam, mēs ciešam.

    «Jo, kā mīlestība ceļ Tevi godā,

    Tāpat tā sitīs Tevi krustā.»

    Tāda ir arī mana pieredze. Un tieši tad, kad negaidu, ar mani notiek mīlestība.

    Kad iepazināmies, Herberts teica: «Tu esi devēja. Tev jāmācās ņemt.» Un tikai stipri vēlāk sapratu, ko tas vispār nozīmē. Man gribas domāt, ka es protu mīlēt. Bet varbūt arī nē… Jebkurā gadījumā, manā dzīvē ir bijis ļoti daudz mīlestības. Manā gadījumā Ziedoņa – «Mīlestība divreiz neatnāk/mīlestība dzīvē ir tik viena», neattaisnojas. Pie manis tā atnākusi veselas trīs reizes, satricinot visus manus pamatus.

    – Ir dzīves likumi, kurus tu ievēro?

    – «Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev». Tas likums vienmēr strādā. Lai kāda situācija būtu, uz brīdi ieliec sevi otra vietā. Un uzreiz saproti, ko tu drīksti teikt, ko ne un kā drīkst rīkoties, bet kā ne. Agrāk man viss bija melns vai balts, labs vai slikts. Jo ilgāk dzīvoju, jo labāk saprotu, ka tā ne tuvu nav. Ka gan baltajam, gan melnajam ir daudz nokrāsu. Es sen vairs nevienu nenosodu, ja vien kādam apzināti netiek darīts pāri.

    – Tu visu vari piedot?

    – Šobrīd man liekas, ka varu piedot…bet varbūt tomēr ne. Nevaru apgalvot.

    Jautājums par piedošanu kļūst skaidrs, kad pats paklūpi. Un pats gaidi piedošanu.

    Tajā brīdī tu arī pats kļūsti piedot spējīgs. Manā dzīvē bijuši visādi brīnumi, arī diezgan daudz nodevības. Tagad es varu paskatīties uz to, neteiksim – viegli, bet distancēti. Ja jau esmu piedzīvojusi nodevību, iespējams, neapzināti esmu to provocējusi. Man ir jāiziet cauri veselam ciklam dažādu emociju, lai beigās pieņemtu faktu, ka ar mani tas ir noticis. Un samierināties. Es jau varu te spriedelēt, bet joprojām ir brīži, kurus atceroties, man kamols kaklā sakāpj pāris sekundēs. Tātad to kamoliņu es vēl neesmu atritinājusi.

    – Tu esi laba mamma?

    – Domāju, ka jā. Esmu saviem bērniem ne tikai mamma, bet arī draugs. Viņi mani mīl, kaut dažreiz esmu traka un uzvedos ne tā, kā pieņemts. Viena no manām spēcīgākajām vainas sajūtām gan arī ir saistīta ar bērniem – konkrēti ar vecāko dēlu. Vienīgais, ko viņam tolaik varēju dot, bija mana mīlestība. Jo prasmju man nebija nekādu. Viņš gan ir vienīgais no maniem bērniem, kurš no manas nezināšanas cieta. Piemēram, kad es savos 19 gados zīdainim, labu gribēdama, iebaroju 200 ml svaigi spiestas biešu sulas… Un tādi gadījumi bija neskaitāmi.

    – Mīlestības tev bijis daudz, bet draudzības?

    – Ar draudzību man ir līdzīgi kā ar mīlestību. Ja draudzējos, tad draudzējos! Taču esmu arī zaudējusi sev būtiskas draudzības. Ilgstošas. Es no savas puses biju daudz ieguldījusi šajās attiecībās, tāpēc, kad tās izjuka, ļoti pārdzīvoju. Un tad vienā brīdī sapratu, ka arī šis zaudējums ir vēl viena mācību stunda. Skarba, bet svētīga. Un es tik labi jūtos, kad, atskatoties, neizjūtu sāpes, aizvainojumu. Vienkārši esmu nonākusi pie atziņas, ka visam ir savs sākums un gals. Esmu iepazinusi jaunus draugus, un ar sev raksturīgo fatālismu atkal ticu, ka tas ir uz mūžu. Man patīk sajust dvēselisko radniecību, to saikni, ka kaut kad, sen, sen jau esam tikušies un tagad satiekamies vēlreiz. Attiecības ir sfēra, kurā es visvairāk saņemu pa mizu. Tātad jāpiestrādā.

    – Katram teātrim ir sava dīva. Liepājas teātrim tā esi tu. Vai esi arī pati tā kādreiz jutusies?

    – Nekad. Man ir ļoti lielas darba spējas un, pieņemu, ka arī sava deva talanta. Varu strādāt, neskaitot stundas, un reizēm tas vainagojas ar panākumiem. Bet, kad es ar riteni triecos pa Liepājas ielām, es šaubos, ka kādam, uz mani paskatoties, ienāk prātā – o, dīva! Taču savas dotības es apzinos. Un arī par to «daudz strādāt» man ir viedoklis – tas ir tad, kad jūti, ka arī tava dvēsele strādā. Es pat nezinu, kas man liedz justies kā pilnasinīgai teātra prīmai, jo teorētiski pamats tam būtu. Bet es nekad tā neesmu jutusies. Ja mani noliktu uz lielās skatuves un man būtu desmit minūšu vai pat divu minūšu pārliecinoša runa pašai jāsaka… Es taču nomirtu jau aiz kulisēm! Tas, ko man patīk darīt uz skatuves dēļiem – spēlēt teātri, tā ir mana profesija. Ārpus tās esmu… nu kaut kāds garāmgājējs nejauši uz skatuves nonācis. Savā būtībā esmu vienkārša Velnciema meitene, no Strazdu ielas. Man bija tāda otrā plāna lomiņa vienā krievu filmā, vairs pat nosaukumu neatceros, kaut kas par puišiem. Nu, nav būtiski. Interesanti ir tas, kāpēc mani izvēlējās tai lomai. Pamatojums bija: «Mums nevajag smuku, mums vajag ķertu!» Nu ja – mani.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+