• Šobrīd

    weather img

    Rīga +17°C Daļēji saulains, Z vējš, 2.57 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Imanta Ziedoņa meita: Kad kļuvu pieaugusi, sapratu, ka viņš pieder sabiedrībai

    Intervija
    Aiva Kanepone
    Aiva Kanepone
    10. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    No kreisās: Rimants Ziedonis, Baiba Ziedone-Jansone un Imants Ziedonis
    Foto: No Baibas Ziedones-Jansones personiskā arhīva
    No kreisās: Rimants Ziedonis, Baiba Ziedone-Jansone un Imants Ziedonis
    Baiba Ziedone-Jansone mani cienāja ar kafiju no tēta – dzejnieka Imanta Ziedoņa – dāvinātās krūzītes. Un no Imanta krūzes kafija tiešām garšo citādi! Imants aizgāja tur, kur viss ir viegli, un viņa meitai vairs nav, ar ko parunāties.

    Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2013. gada 51. numurā.

    Aiva: Kas jūsu dzīvē pa šo laiku, kopš tēva aiziešanas, mainījies?

    Baiba: Nekas daudz. Uz tētiņa kapa izaugusi zālīte.

    – Kādas ir jūsu pirmās bērnības atmiņas par tēti?

    – Pirmās ir atmiņas, ka tētis verandiņā raksta un viņu nedrīkst traucēt. Mums bija vienistabas dzīvoklītis, tāpēc viņš strādāja verandā. Tur tapa viņa pirmie dzejoļu krājumi.

    Atceros, kā mēs pirmo reizi sastrīdējāmies. Abi kārtojām istabu. Es teicu, ka vispirms jānoslauka putekļi un tikai tad jāslauka grīda. Bet viņš, sasviedis savus saburzītos dzejoļu melnrakstus, pilnu grīdu ar papīriem, saka: nē, tu vispirms saslaucīsi grīdu! Es biju spītīga kā auns, bet nācās klausīt. Vēl atminos, kā viņš mani mācīja slēpot, saglabājusies pat bilde, kur esmu nometusi slēpes un  no dusmām raudu, jo nesanāk. Tad vēl atceros, kā mēs braucām ar «mocīti». Tētis nopirka tādu zilu motociklu.

    – Slavenais dzejoļkrājuma motocikls?

    – Tas bija tas pats motocikls! Tēvs ļoti daudz ar to brauca. Reizēm piekabināja blakusvāģi un paņēma mani līdzi. Tad es biju pārlaimīga.

    Man ļoti skaistā atmiņā palikuši Ķemeri, mēs ar tēti tur daudz staigājām. Kad tagad aizbraucu uz Ķemeriem, sirds asiņo – kā var tā nolaist tās pasakainās vietas? Parks ap sanatoriju bija tā izkopts, tur bija greznas skulptūras… Tēvs man stāstīja par tām leģendas. Staigājām pa mežu, tur taciņas ar vizbulītēm. Vēl atceros – ja nebija mani pie kā atstāt, tad tēvs ņēma līdzi uz Rīgu, kur viņam kā jaunam dzejniekam bija jauno autoru semināri. Pāris reižu viņš līdz pēdējam brīdim rakstīja, un tad mēs skrējām uz staciju. Toreiz vilcieniem nebija automātiskās durvis, bet atveramas.

    Bija pāris reižu, kad tētis mani pēdējā brīdī burtiski iemeta tamburā. Bet man tas bija piedzīvojums: tā ielidot vilcienā!

    Tad, protams, vasaras Ragaciemā pie vecāsmātes, kad tēvs mani tur aizveda, – zivju un laivu darvas smarža. Ragaciemā viņš uzcēla pats sev dēļu būdiņu, pats nolīmēja ar tapetēm un no ārpuses nokrāsoja. Man liekas, pat nodarvoja ar laivu darvu. Tur viņš rakstīja. Tā bija tēta mājiņa.

    – Tajā laikā jūs sapratāt, ko jūsu tēvs īsti dara?

    – Protams. Man bija ieaudzināta cieņa pret viņa rakstīšanu. Atceros, ar kādu bijību turēju rokās viņa pašu pirmo krājumiņu «Zemes un sapņu smilts».

    – Jūsu brālis Rimants stāstīja, ka pēc vecāku šķiršanās tētis ar viņu tikās un kopā darīja «vīru lietas». Vai arī jums ar tēti pēc tam bija kādi kopīgi pasākumi?

    – Viņš bija ļoti aizņemts. Taču gan Rimants, gan es visu laiku regulāri ar tēvu tikāmies. Vēlāk braucām kopā dižkoku atbrīvošanas grupā.

    Zigis Vidiņš uzņēma dokumentālo filmu par šiem cilvēkiem. Es viņu vairāk atceros no studiju gadiem, kad mēs šad tad parunājāmies.

    Tētis man mācīja – tu tikai nevienam neklausi, dari, kā tu esi izdomājusi!

    Kad kādreiz vecumdienās viņš man kaut ko pārmeta, es teicu – atceries, kā tu man mācīji nevienam neklausīt? Tad viņš nosmējās un neko vairāk neteica.

    – Tas laikam ir stāsts par mugurkaulu?

    – Viņa spītība man noteikti ir iekšā. Tas man reizēm pat traucējis, piemēram, attiecībās ar priekšniekiem.

    Es diezgan vēlu sapratu, ka man jāstrādā individuāli. Bet tagad esmu uzņēmēja un man ir maģistra grāds tūrisma stratēģiskajā vadībā. Gribu darīt to, ko tiešām gribu. Un, ko nolemju, arī izdaru. Domāju, tas man nāk no tēva. Savukārt no mammītes tās smalkās lietas un skaistais rokraksts – kā mamma mani maziņu dresēja, lai man būtu skaists rokraksts! Studiju gadi gan to sabojāja.

    Tēvs man mācīja lasīt grāmatas. Man ļoti patika lasīt, esmu arī naktīs zem segas lasījusi. Tēvs vienmēr mācīja – pirms gulētiešanas kaut vai pusstundiņu kaut ko palasi! Joprojām nevaru aiziet gulēt, ja neesmu palasījusi.

    – Bet jūs jau esat ne tikai uzņēmēja – jūsu pirmā izglītība ir angļu filoloģe.

    – Padomju laikā uzņēmējdarbība nebija iespējama. Arī angļu filoloģija visiem šķita kaut kas nesaprotams – kam vajadzīga angļu valoda? Iestājoties man tā doma bija, ka varēšu lasīt angļu grāmatas, un vēl jau romantika, tālās zemes… Bet pēc tam biju ieguvēja! Brīdī, kad Latvija atguva neatkarību, ļoti trūka svešvalodu pratēju. Tad man bija daudz darba un, pateicoties valodai, ļoti interesanta dzīve.

    Tā tulkošana sākās tā, ka tētis man deva tulkot parindeņus. Pirmo grāmatiņu, tā bija Volta Disneja «Bembijs», tulkoju es, bet tētis diezgan pielaboja, tāpēc to izdeva ar viņa vārdu. Nākamo es pati ar savu vārdu iztulkoju – Volta Disneja «Cirka Dambo».

    Grāmatu tulkošana nav mana profesija, bet hobijs. Ar to nevar nopelnīt, tad jāsēž kā robotiņam un «jācep» viena grāmata pēc otras. Es samērā lēni tulkoju, tāpēc man nepatīk to darīt kā maizes darbu. Man patīk grāmatu izgaršot. Esmu tulkojusi arī tēva un citu dzejnieku parindeņus gan angliski, gan no angļu valodas latviski.

    Saistībā ar tēti visinteresantākais manā mūžā bija dižkoku atbrīvošanas grupas laiks. Tā bija dziļa ideja. Braucām izraut naglas no kokiem, nojaukt cūkaizgaldus ap tiem. Mans vecākais dēliņš jau bija paaudzies, reizēm viņu ņēmu līdzi. Tur visi bija radoši cilvēki, un padomju laikā tā bija oāze, kur varēja izsmieties, izmuldēties to, ko domā, un nebaidīties, ka tev pārmetīs, ka tu nepareizi domā. Mēs nostrādājāmies fiziski, un vakaros bija tā saucamie referāti. Man vislabāk patika dzejnieka Jāņa Baltvilka referāti ar daudzajiem zemtekstiem. Visi tā smējās, man vakarā pirms gulētiešanas no smiešanās sāpēja žokļu kauliņi. Tētiņš mums bija ideoloģiskais vadītājs. Bet oficiālais vadītājs bija Saliņtēvs no Mežkopības ministrijas.

    Tēvam patika pa Latviju staigāt krustu šķērsu. Man jau arī tas iedzimis, patīk braukt un ļoti patīk ceļš.

    – Lielceļa putekļu garša?

    – Tagad jau ar motociklu nebraucu. Bet kaut ko jaunu redzēt, mainīt, tas man patīk. Ja esmu ilgi nosēdējusies mājās, vienā brīdī tas viss apriebjas, un es kaut ko izdomāju.

    Tāpēc es izdomāju – ko es vislabāk protu? Angļu valodu! Un piereģistrēju privāto valodu skoliņu. Vēl pusmūžā izdomāju, ka man vajag maģistra grādu, un ielecu tūrismā. Man patīk ceļošana, un zemapziņā bija doma, ka man vajag būdiņu pie jūras. Un, ja tu kaut ko ļoti gribi, tas materializējas. Paziņa piedāvāja pirkt māju Kolkā, noriskējām, paņēmām kredītu un atvērām viesu māju. Žēl, ka tētiņš tik tālu vairs nevarēja aizbraukt. Es rādīju datorā bildes, viņš brīnījās – jā? Tiešām? Izskatās liela!

    Tagad es sezonas laikā dzīvojos pa Kolku, uzņemu viesus viesu mājā un jūtos neatkarīga.

    Agrāk palaikam ieskrēju pie tētiņa, izstāstīju, kas dzīvē jauns, kas ar vienu dēlu, kas ar otru. Viņš visu laiku kaut ko kādam diktēja, jo pats vairs nevarēja parakstīt. Grūti viņam bija arī runāt. Bet gribasspēks bija apbrīnojams. Vienā brīdī viņš saprata, ka beidzot jāatpūšas. Bet tāpat kārtoja dokumentus, lika pa mapītēm. Reizēm palūdza mani palīgā. Kamēr varēja staigāt, mēs gājām uz kafejnīcām, turpat uz «Zaļo vardi» vai citur.

    Viņam ļoti patika: apsēžas, pārliek amerikāņu stilā vienu kāju pāri otrai un dzer kafiju «latte».

    Visa mūža garumā mēs vienmēr svinējām vienu Ziemassvētku dienu kopā. Bērnībā pie manas vecāsmātes Ragaciemā tur sabrauca visi radi. Vēlāk Rīgā tēta dzīvoklī. To viņš vienmēr ļoti nopietni uztvēra. Vienmēr visiem kaut ko vēlēja, kaut ko dziļu, filozofisku, bet tā, lai visi saprot, arī mazbērni. Tad katrs stāstījām, ko labu esam izdarījuši. Ausma cienāja ar svētku vakariņām.

    Viņš visu mūžu ir daudz ceļojis. Bērnībā mums no ceļojumiem sūtīja skatu kartītes un mūs abus ar Rimantu uzrunāja: «Sveiki, mazie čabulīši!»

    Vienmēr atveda kādu sīkumiņu. Kad es jau biju studente, tad veda vai nu somiņas, vai cepures. Re, te viena no Japānas. Bija viena skaista, ar pērlītēm apšūta, bet razbainieks mazais puika tās pērlītes kā žagatiņa šur tur izgrieza ārā, un somiņa pagalam. No Francijas viņš man atveda melnu cepuri ar sarkanu malu.

    Atbrauca no Francijas un teica: «Es nesaprotu. It kā jau nav skaistules tās sievietes. Bet kaut kas viņās ir. Un es nesaprotu, kas viņās tāds ir?»

    Atbrauca no Japānas: «Nē! Japānietes tomēr ir visskaistākās sievietes. Cik viņas ir skaistas!» Pēc tam aizbrauca uz Filipīnām: «Nē, tomēr filipīnietes ir visskaistākās.» Sievietes viņam patika.

    – Viņš, šķiet, vispār ir bijis estēts.

    – Jā, tētim bija smalka gaume. Viņam patika ģērbties ar kvalitāti. Viņš domāja, ka tas estētisms viņam no vecātēva. Vecaistēvs bija zvejnieks, bet nelabprāt strādāja fiziskus darbus, toties viņam patika smalkas lietas.

    – Jūs dalījāties ar tēti arī personiskos pārdzīvojumos? Piemēram, vedāt «atrādīt» savu nākamo vīru?

    – Jā. Tas bija tik sen. Tēvam ļoti patika Gunārs. Mēs kopā braucām dižkoku atbrīvošanas grupā. Abi sapratās bez vārdiem. Es kaut ko sprēgāju, viņi saskatījās un pasmaidīja.

    Mēs ar vīru vienā skolā mācījāmies, tā arī iepazināmies.

    Esmu tāds neatkarīgs cilvēciņš, būt precētai nebija viegli – kā kaut kas nebija, kā vajag, laidos pie tēva un sūdzēju bēdas.

    Viņš man ļāva izrunāties. Tvaiks nogāja, iedeva piparmētru tējiņu. Man kļuva mierīgi. Mēs izdomājām –  jā, par ko es satraucos? Par sīkumiem!

    Šur tur ar tēti kopā braukājām. Aizbraucām uz Murjāņiem, izmetām līkumu pa apkārtni. Izbraucām pa Rīgu, pa laukiem. Viņam patika skatīties, kā viss attīstās un veidojas. Viņš īstenībā bija valstsvīrs. Es pat teiktu, ka tētis bija viedais. Reizēm brīnījos, kā piepildās viņa teiktais. Viņš arī daudz runājās ar citiem viedajiem.

    – Kad jums pusaudzes gados nosāpēja sirds, pie kā jūs meklējāt glābiņu – pie mammas vai pie tēta?

    – Pusaudžu gados mēs pie mammas Jūrmalā dzīvojām. Es arī biju diezgan noslēgta.

    Mamma bija skolotāja, mani īpaši nelaida uz ballēm, biju diezgan pareiza meitene. Mācījos arī mūzikas skolā. Bet, ja man tiešām bija viss līdz kaklam, tad bija, kur aizskriet, – braucu uz Rīgu. Ar tēvu vienmēr bija interesanti, dzinām velnu, muļķojāmies. Viņš ar valodu un jokiem vien prata mainīt noskaņojumu.

    Tie skaistākie bija studiju gadi. Mēs ar studiju biedriem esam bijuši ciemos Murjāņos, un tēvs ļoti labi jutās kopā ar jauniem cilvēkiem. Reiz bija izdomājis, ka mums jāpastaigā ar garajām koka kājām.

    Es studiju laikā apprecējos, un tad mēs vienu brīdi dzīvojām Ragaciemā, jo tā māja stāvēja tukša, bija palicis tikai vecaistēvs, kurš dzīvoja pie manas tantes. Tad mēs tur rīkojām studentu ballītes. Visu nakti spēlējām «Monopolu» un kaut kur fonā magnetofona lentē dziedāja Larisa Mondrusa.

    – Ir kāds dzejolis, kuru tēvs veltījis tieši jums?

    – Ir mums abiem ar Rimantu pa kādam rakstīts. Man veltīts dzejolis «Cilvēks iziet dzīvē» pašā pirmajā krājumā – laikam par bērnības svētkiem.

    Par Rimantu bija: «Mans bērns domās lēnāk par jums…»

    – Jūs nedusmojāties uz tēvu, kad viņš aizgāja no ģimenes?

    – Man bija skumji, jo es viņus abus ar mammu ļoti mīlēju. Vēlāk, kad kļuvu pieaugusi, sapratu, ka viņš pieder sabiedrībai, – ko lai dara! Bet tik un tā es ar viņu bieži tikos. Vienmēr, kad biju ciemos, izprasīja – ko es daru un kā daru. Kad mācījos universitātē un strādāju par pasniedzēju, viņš man sacīja – izstāsti, kāda ir tava diena! Kur tu aizej paēst pirms lekcijām?

    Šo un to viņš man dzīvē mācīja. Viņš teica – redzi? Kas tev tā par grimasi? Es noķēru! Man bija jāsmejas.

    – Kas jums ir no mammas?

    – No mammas – ģimeniskums. Viņa ļoti rūpējās par bērniem, reizēm pat par daudz. Mani pašu vecāki skoloja Majoru mūzikas skolā, un es arī savus bērnus vienmēr pierunāju iet uz mūzikas skolu. Vaktēju, lai neskraida pa pagastu ar puikām. Lai būtu kāds darbs, liku dēlam ravēt puķu dobes. Un kontrolēju, ko viņi dara! Vēl jau tagad gadās.

    – Jūsu mamma nāca no mežsargu ģimenes?

    – Mamma nāk no Krustpils rajona, un vectēva celtā māja bija dziļa meža malā. Es biju maziņa, trīs četri gadi, un vecāki viengad aizveda mani uz turieni. Bija šausmīgi auksta ziema un dziļš sniegs. Atceros, kā mēs tajā mājā esam trijatā – vecāmāte, tante un es – un ārā gaudo vilki.

    Vecāmamma mums bija ļoti gaiša. Neatceros, kad būtu dzirdējusi viņu paceļam balsi vai dusmojamies. Mums ir stāsts par vecotēvu. Viņš bija neatlaidīgs un ļoti gribēja vecomammu precēt, bet vecāmamma nē un nē! Beigās viņš ielēca vecāsmammas akā un teica – ārā nekāpšu, kamēr tu nedosi jāvārdu! Vectēvs bija mežsargs. Mežabrāļu laikos viņu iemeta cietumā, drīz pēc tam viņš nomira.

    Mamma arī braukāja ar zilo «moci», dragāja pa meža ceļiem un saknēm. Viņa varēja šķist tāda smalka būtne, bet, ja vajadzēja, varēja būt ļoti spītīga.

    Viņiem abiem bija raksturs. Grūti diviem ar tik spēcīgu raksturu.

    – Kā viņi iepazinās?

    – Ballē, cik atceros. Tēvam jaunībā bija tik melni mati, ka citi puiši greizsirdībā mammu ķircinājuši un dziedājuši: «Čigāns mans vienīgais draugs…»! Kādu brīdi viņi strādāja abi vienā skolā.

    Lapmežciemā kaut kur pie kluba mums bija pirmā mājiņa, kur tiku atvesta no dzemdību nama. Pēc tam dzīvojām Ķemeros, Robežu ielā. Mamma strādāja Ķemeru skolā, mani reizēm ņēma līdzi uz skolu, un lielās meitenes tad mani vāķīja. Tēvs mani gribēja vest uz baleta skolu, bet laikam bija pārāk tālu jāved. Bet uz dejošanas nodarbībām viņš mani veda.

    Mamma man reizēm pārmeta: «Tavs nejaukais raksturs! Tu esi tik līdzīga tēvam!»

    Es biju spītīga, glābj tikai tas, ka esmu dzimusi Svaru zvaigznājā un esmu diplomāte.

    Kad mēs bijām bērni un dzīvojām ar mammīti, tētis palaikam atbrauca ciemos. Bet viņi dzīvoja katrs savu dzīvi. Mammai arī bija sava dzīve, skaista dzīve. Jo viņa pati bija skaista. Reizēm viņai prasīja, vai nav Artmanei māsa. Frizūras bija līdzīgas, vienādais blondums. Mamma visu mūžu nostrādāja par skolotāju. Bija ļoti aktīva, viņai bija sava dāmu komiteja, viņa bija aktīviste senioru biedrībā un organizēja visādus pasākumus.

    2008. gadā mamma ļoti smagi saslima, bija smags insults, un četrus gadus nogulēja uz gultas.

    – Tas droši vien bija ļoti grūts laiks. Kā jūs tam tikāt pāri?

    – Bija smagi. Bet bija jātiek. Vienu gadu nodzīvoju ar mammīti mājās. Man tajā laikā bija ļoti labs priekšnieks, viņš ļāva gadu tulkot mājās.

    Bet tā nedrīkst darīt, man pašai sākās problēmas ar veselību. Katram cilvēkam jādzīvo sava dzīve. Tad draugi palīdzēja atrast cilvēkus, kas varēja palikt pie mammas. Vīrs ļoti palīdzēja. Par bērniem daudz domāju, par darbu. Es laikam protu aizbēgt no ikdienas.

    – Kāds Imants Ziedonis bija kā vectētiņš?

    – Viņš jau ļoti gribēja, lai mazbērni pie viņa atbrauc biežāk. Dāvis, kad bija mazāks, reizēm padzīvojās pie viņa Murjāņos. Dāvēns bija pirmais mazdēls, un es atceros, cik tētis bija laimīgs, kad viņš piedzima! Atbrauca ar lielu, smaržojošu rožu pušķi.

    Kad Dāvim veidojās valoda, tētis pierakstīja spārnotos izteicienus. Pirmo reizi, kad Dāvis atbrauca uz Murjāņiem, citi ēda olīvas. Dāvim garšoja maizīte ar desiņu.

    Tad vectēvs kā radošs gars izdomāja: «Redzi? Pagaršo! Tās ir mazas desiņas!» Kopš tās reizes Dāvis sāka ēst olīvas.

    Bieži viņi netikās, jo tēvam bija bagāta sabiedriskā dzīve. Bet, kad tikās, tad mazdēliem bija ļoti interesanti. Braucām uz Murjāņiem talkās. Viņi arī ļoti pārdzīvoja vectēva aiziešanu.

    – Ko dara jūsu vīrs un dēli?

    – Vīrs strādā apgādā «Zvaigzne ABC». Jaunākais dēls Uģis Londonā strādā celtniecībā. Dāvis vada vācu firmas meitasuzņēmumu Latvijā. Viņa meita, mana mazmeitiņa Krista, mums tāds Ziemassvētku bērns. Liela dziedātāja ar sulīgu balsi, spēlē klavieres. Dāvis tagad nopircis motociklu, visa ģimene braucām novērtēt.

    – Jums kādreiz ir traucējis tas, ka esat Imanta Ziedoņa meita?

    – Ir. Kad apprecējos, paņēmu vīra uzvārdu. Bet, gadiem ejot, kļuva žēl, ka uzvārdu esmu pazaudējusi, jo tēvs un mans uzvārds ir mans lepnums. Tad izdomāju, ka varētu to dabūt atpakaļ. Tagad esmu Ziedone-Jansone. Vismaz kaut kas man no tēva paliek. Dēliem ir vīra uzvārds – Jansons. Dzimtas uzvārds ir Rimanta dēlam.

    Reizēm jau ir savādi – kamēr nezina, ka esmu Ziedoņa meita, izturas pret mani kā pret normālu cilvēku. Kad uzzina, mainās attieksme. Un reizēm pazūd tāds cilvēciskais kontakts.

    – Jūs pati dzeju neesat rakstījusi?

    – Vienu dzejoli bērnībā uzrakstīju Ragaciemā, bet neviens neticēja, ka tas ir mans dzejolis, apvainojos un vairāk nerakstīju. Bijām ciemos pie vecāsmammas, es sēžu vecāsmammas mazajā istabiņā. Tētim jau bija publicēti pirmie dzejoļi, un visi viņu apsveic. Es domāju – man arī jāpamēģina! Dzejolis ir dzejolis, ja tam ir atskaņas. Es meklēju tās atskaņas. Tētis paņem to dzejoli un saka: «Jā… Nu atskaņas jau ir! Bet dzejolis – ir? Bet tu jau to neuzrakstīji? Tu to uzrakstīji?» Tad es uzmetu lūpu un aizgāju projām. Bet tas arī nav mans aicinājums.

    – Tētis uz jums kādreiz ir arī tā nopietni sadusmojies?

    – Bērnībā, kad dzīvojām Ķemeros, esmu dabūjusi ar žagariem, bet tikai vienu reizi. Es vēl skolā negāju. Bet neatceros iemeslu. Man liekas, bija tā, ka mamma mani sūtīja uz veikalu, un mēs ar draudzeni atlikumu notērējām, katra apēdām pa diviem trim saldējumiem. Kādi tad bija saldējumi – kraukšķošajās glāzītēs un ar lāpstiņu uzlikta šokolāde!

    Nē, pērienu es laikam dabūju cita iemesla dēļ. Mums garām tecēja tāda maza upīte, Robežupīte, sekla, līdz ceļiem. Bija vasara, un es biju tajā iebridusi. Viena pati. Kaut ko tur meklēju. Un paslīdēju un netiku vairs ārā! Sāku kliegt, un kaimiņu puika atnāca un mani izvilka. Tad es dabūju pērienu. Tētis bārās: «Kā tu drīkstēji!»

    Bet parasti viņš man pārmeta tā ļoti diplomātiski. Es biju diezgan jūtīga.

    – Par ko viņš lepojās un slavēja?

    – Viņš lepojās, kad piedzima pirmais mazdēls. Kad iznāca manas tulkotās grāmatas. Viņam patika, ka es augstskolā mācīju angļu valodu. Esmu darbojusies politikā, domāju, viņš ar to lepojās. Tā nav godkārība, man patika process, kad dzīvē notiek kaut kas jauns un var kaut kur izlikt enerģiju. Un es esmu ļoti patriotiska. Esmu arī bērniem mēģinājusi to ieaudzināt. Tas ir galvenais, kas man nācis no tēva, tāda valstiska domāšana. Kādreiz, skatoties ziņas, ar vīru strīdējāmies. Latvieši tik bieži gāna valdību. Bet kas ir valdība? No mūsu vidus nākuši cilvēki. Ja tev nepatīk, tad dari pats!

    – Jūsu tētis aizgāja klusām, skatoties seriālu «Likteņa līdumnieki». Jūs nojautāt, ka tas ir tik tuvu?

    – Ik pa brīdim tā viļņiem uznāca, reizēm viņš bija smaidīgs un bija labāk, reizēm – ļoti «švaks». Tajā vakarā es biju atbraukusi no Anglijas. Kad braucu prom, teicu tēvam – es trīs nedēļas nebūšu. Man piedzima mazdēliņš, un bija tur jābūt klāt.

    Kad atbraucu atpakaļ, es aizgāju pie tētiņa, iedzērām tēju, es telefonā parādīju mazmazdēliņa bildi un izstāstīju, kā Anglijā iet Uģim. Bet tēvs bija tāds ļoti nemierīgs. Kaut kas nebija labi.

    Tad aizgāju uz lekcijām mācīt angļu valodu, un pēkšņi Rimants zvana, ka jābrauc pie tētiņa…

    Skumji. Man tagad nav, ar ko parunāties. Pati smejos – es tagad kā bārene. Man bija īpašs kontakts ar tētiņu.

    Kad zvanīja telefons, es vienmēr zināju, kad zvana tētiņš.

    Ne ar vienu citu man tā nav. Tāda astrālā saite.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+