Ilze Viņķele: Krīzes brīdī esmu savākta un loģiski domājoša

Intervija
Agnese Meiere
30. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Andrejs Ņikiforovs
Nevarētu teikt, ka veselības ministrei ILZEI VIŅĶELEI būtu viennozīmīgi pozitīvs tēls – savulaik ar savu rīcību vai izteikumiem viņa iemantojusi arī galvas kratīšanu un nosodījumu, piemēram, neprecīzi izsakoties par pensionāriem un pensijām. Tai pašā laikā daudzi viņu ciena par tiešumu un pārliecību. Mani fascinē Ilzes spēja būt pašai – nelēkt nevienam līdzi, bet noteikt toni. Piedzīvojusi šķiršanos un jaunas dzīves sākšanos, Ilze skaidri zina vienu – viņa ar visu spēj tikt galā. Galvenais, lai prāts un ķermenis nenodod.

AGNESE: Esot labklājības ministres amatā, zaudējāt daudzu cilvēku simpātijas, par pensijām pasakot – pensionāri saņem naudu, ko paši nav nopelnījuši.

ILZE: Toreiz gribēju pateikt – lielai daļai pensionāru nav cienījamu pensiju un vecuma nodrošinājuma. Un ka neko nelīdz cilvēkiem ar niecīgu budžetu, kam jāsamaksā par mājokli, jānopērk zāles un vēl jāpaēd, stāstīt – viņi ir strādājuši laikos, kad sociālās apdrošināšanas nemaz nebija. No tā viņiem vieglāk nekļūst. Visu mūžu esi strādājis, bet tāpēc, ka notikušas vēsturiskas izmaiņas, tu pēc piecdesmit darba gadiem pēkšņi attopies ar ļoti niecīgu pensiju. Es patiešām saprotu šo drāmu. Tāpēc arī teicu, ka neviens cits kā jaunā paaudze nevar pensionāriem nodrošināt pensijas. Gribēju pateikt tikai to, neko citu.

No šā notikuma man ir divas mācības. Pirmā – ja reiz strādāju politikā, mans darba pienākums ir runāt arī par nepatīkamām lietām. Šo principu neesmu mainījusi un nemainīšu. Otra mācība – piecas reizes jāpiedomā, kā vēsti pateikt tā, lai to nepārprot.

Personīgi esat izjutusi attieksmi – Viņķele sliktā?

Jā, protams. Bijis pat tā, ka veikalā, rindā stāvot, mani buknī. Tas, protams, nav patīkami.

Bet jūs jau vienmēr arī pamanāties iekulties visādās nepatikšanās. Nonākt opozīcijā…

Domāju, tas lielā mērā nāk no audzināšanas. Tēvs savus principus pauda skaļāk, savukārt mamma pie saviem principiem cieti turējās klusējot. Man vienmēr ir mācīts, ka ir lietas, kurās nedrīkst līferēt, mētāties no viena viedokļa pie cita.

Tāpat arī tas, ka jāiestājas par tiem, kas paši par sevi nevar pastāvēt. Tā es kopš bērnudārza neesmu to pārtraukusi, un nav arī plānots šo mainīt.

Protams, jāsaprot, ka ne visas kaujas ir manas, ka ne visur ir jāiesaistās. Tomēr man šķiet, dzīvot pēc principiem ir vieglāk. Protams, pastāv paštaisnuma risks. Viena no riska novēršanas taktikām ir profesionālas sarunas ar kolēģiem. Man nekad nav bijis bail strādāt kopā ar kompetentiem, spēcīgiem cilvēkiem, kam ir savs viedoklis. Manuprāt, tā ir laime – iegūt šādus cilvēkus savā komandā, nevis tādus, kas skatās uz tevi dievināšanas pilnām acīm un saka: «Ak, cik tu brīnišķīga, ak, cik tu gudra!»

Pieminējāt savus vecākus. Jūsu mamma pirms gada aizgāja mūžībā. Nesen runāju ar kādu sievieti, kurai aizgājuši abi vecāki, un viņa sacīja – mans aizsargmūris ir sadrupis. Esmu nākamā rindā…

To, ka esmu nākamā rindā, gan nesajutu. Varbūt tāpēc, ka pirms gadiem kādā skaistā dienā, braucot ar riteni, pēkšņi sapratu – man nav bail nomirt.

Visi jau zina stereotipiskos, klišejiskos teicienus – mēs visi kādreiz mirsim, labs mūžs nodzīvots un tā tālāk. Bet tās visas izrādās muļķības, kad tevi personīgi skar tuva cilvēka aiziešana. Mamma saslima pēkšņi un divus mēnešus bija slimnīcā uz gultas. Savā ziņā varēju sagatavoties neizbēgamajam, pierast pie domas, ka viņas vairs nebūs.

Vienīgi kādu brīdi šķita – viņa nomirs, tā arī nenākusi pie samaņas. Tad gan domāju – nē, nē, lūdzu, tikai ne tā… Un mamma nāca pie samaņas. Paspēja atvadīties.

Vissmagāk bija un ir papam, kurš kopā ar mammu nodzīvoja vairāk nekā piecdesmit gadu. Tas, ka bija jāstutē papiņš, man neļāva sevišķi gremdēties sērās.

Interesanti – tagad, kad mammas vairs nav, atceros tieši viņas rokas, tās visu laiku bija tik siltas.

Zinu, ka jūsu attiecības ar mammu nebija viennozīmīgas. Savā ziņā pat līdzīgas Noras Ikstenas aprakstītajām Mātes pienā.

Mācība, kas man nāk no mammas, – sievietei jāvar šķirties, ja šķiet, ka tas jādara. Viņiem ar tēvu… neklājās viegli. Es, piemēram, nevarētu iedomāties dzīvot tādās attiecībās. Tu taču par to maksā. Par savu nelaimīgumu maksā arī caur saviem bērniem.

Kas rada šo nelaimīgumu?

Vai nu attiecībās ir ķīmija un spēja vienam otru celt uz labu, vai tās nav. Var būt arī tā, ka sākumā šī spēja ir, bet vēlāk zūd. Mana mamma bija nelaimīga ļoti ilgu laiku, gadiem. Bet es neuzskatu, ka cilvēks var būt nelaimīgs kāda cita cilvēka dēļ, viņš ir nelaimīgs sevis dēļ. Tas otrs tikai ierosina kaut ko, kas tevi padara nelaimīgu, atspoguļo vājās vietas. Brieduma trūkumu, zemu pašapziņu vai jebko citu, ar ko pats mēģini tikt galā.

Man par savu vecāku paaudzi ir sajūta – tur bija maz laimīgu ģimeņu, kaut cilvēki it kā turējās kopā.

Bet kā tur varēja būt laimīgas ģimenes, ja viss ietvars bija vieni vienīgi meli no augšas līdz apakšai! Ja sistēma ir tāda, kas noliedz… nu kaut vai seksu. Iedomājieties, cik šausmīgi tajos laikos bija būt sievietei. Piemēram, higiēnas aspektā. Pazemojums ar vates kušķiem un marļu kalniem katru mēnesi, kad nāk mēnešreizes.

Paldies Dievam, cilvēki to ir aizmirsuši un vairs nepiedzīvo. Kaut gan… Man jādomā – kā un vai ar to šodien tiek galā meitenes, kuru ģimenēm ir ierobežota rocība. Bet toreiz…

Tev bija par katru štruntu jācīnās.

Nezinu, varbūt kādā Latvijas pilsētā apstākļi bija brīnišķīgi, bet ne pie mums Rēzeknē. Katras vakariņas manai mammai bija izaicinājums. Ej pēc darba un stāvi rindā tukšos veikalos. Nu kādas tur laimīgas attiecības ģimenē! Plus vēl alkoholisms kā daļa no kultūras. Vardarbība kā daļa no normas.

Jūsu mamma kādreiz runāja par savu nelaimīgumu?

Tā bija tabu tēma. Toreiz nerunāja ne par ko, izlikās, ka viss ir kārtībā. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc nelīferēju, bet saku, kā domāju.

Tad jau jūsu agrā laulība bija bēgšana no šā nelaimīguma.

Jā, tā bija bēgšana. Bet kā bēgšana tā arī beidzās… Ļoti agri aizlaidos no mājām uz attiecībām, kas deva mieru un stabilitāti, brīnišķīgus apstākļus manai izaugsmei. Par to esmu ļoti, ļoti pateicīga savam bijušajam vīram, savu bērnu tēvam. Kopā pavadījām lieliskus divdesmit gadus, kas nekur nepazudīs.

Sacījāt – vīrs deva apstākļus, kur attīstīties. Vai tas nozīmē, ka kopā ar mammu to nevarējāt? 

Ne gluži. Skatoties uz mammu, ļoti skaidri zināju, ko es negribu. Bet caur to, ko negribēju, varēju salīdzinoši viegli definēt, ko vēlos. Gribēju patstāvības sajūtu, gribēju būt neatkarīga, spējīga pieņemt lēmumus, brīva…

Vai vēlme izglābties no esošajiem apstākļiem neradīja eiforisku sajūtu par mīlestību?

Nē, tas nebija aprēķina gājiens. Es no sirds dziļi un patiesi biju iemīlējusies. Lielāko mūsu kopdzīves daļu tās bija mīlestības pilnas attiecības.

Kas šīs mīlestības pilnās attiecības izjauc pa šķiedrām? Noārda tā, ka mīlestība beidzas?

Beidzas kaut kas, ko nevar formulēt vārdos. Ir ļoti daudz padomu, kā sākt attiecības, ko pārim darīt precoties un kā dzīvot kopā. Bet neviens nemāca, kā izšķirties. Tā ir liela māksla noķert to brīdi, kad tas ir jādara. Kad citādi nevar.

Domāju, mums izdevās izšķirties… labi. Ja tā vispār var teikt par šķiršanos. Mēs joprojām esam labi draugi, un Juris man ir tuvākais cilvēks. Nenotika tā, kā mēdz notikt šķiroties, – ka jādala arī kopīgie draugi. Mēs joprojām rīkojam kopīgas balles, darām kopā dažādas lietas. Tāpat nekur nav pazudusi mūsu paplašinātā ģimene.

Jūs domājat Jura pirmo sievu?

(Smejas.) Izklausās dīvaini, vai ne? Domāju gan Jura pirmo sievu, gan arī viņa meitas, mazbērnus, kopīgi svinētos svētkus. Jura mazbērniem jūtos tāda kā proxy vecmāmiņa.

Pastāvēja iespēja nešķirties?

Nu, mana māte neizšķīrās…

Ja man būtu bijis vardarbīgs vīrs, kurš nejauki izturētos vai sirgtu ar kādām atkarībām, cilvēki izturētos saprotoši. Bet, ja tavs vīrs ir brīnišķīgs cilvēks, tikai kopā izdzīvotais ir beidzies un to nav iespējams reanimēt, jāpiedzīvo ļoti liela neizpratne.

«Viņš tev ir tik labs vīrs!» Bez šaubām, viņš ir brīnišķīgs cilvēks! Bet…

Redziet, mums jau bija uzbūvēta vesela ekosistēma. Daudz radu, draugu, ģimenes māja ar lielu dārzu, kur uzauguši visi rajona bērni. Vesela, milzīga, pašpietiekama pasaule. Man bija bail no tās kāpt laukā. Bet ja nu mani pieņēmumi ir aplami? Varbūt štrunts, ka vairs nejūtos labi šajās attiecībās? Tāda viena liela šķiršanās iemesla jau nebija. Tikai izjūtas.

Lēmums šķirties bija ļoti grūts. Ļoti, ļoti grūts… Bet ne neiespējams.

Gan jau bija kāds lūzumpunkts, kad sapratāt – viss notiek tā, kā tam jābūt.

Ziemassvētki. Parasti tajos sanācām kopā vismaz četrdesmit cilvēku. Savukārt tad, kad jau biju pieņēmusi lēmumu šķirties, apzināti izlēmu Ziemassvētkos palikt viena. Bet svētku dienā man uznāca panika – nekad neesmu bijusi viena, un tagad esmu. Tikai es, neviena cita.

Aizbraucu uz Jūrmalu izstaigāties, un pēkšņi sapratu – man jāiet peldēt. Tūliņ! Nogāju maliņā, noģērbos, iebridu jūrā un nopeldējos. Kad iznācu laukā, noslaucījos šallē, un – viss bija kā ar roku noņemts. Sapratu, ka viss ir pareizi! Ka dzīve ir skaista. Kopš tā laika šo tradīciju abi ar vidējo dēlu Antonu turpinām – Ziemassvētku dienā braucam uz jūru un nopeldamies.

Jums ar vidējo dēlu ir īpašas attiecības?

Tās ir īpašas ar visiem trim dēliem, bet vidējais, šķiet, man ir vislīdzīgākais pēc rakstura. Varbūt tāpēc mēs tā – cieši. Bet es lepojos ar katru no saviem puikām. Vecākajam, Jēkabam, klājies visgrūtāk. Bērnībā, četru gadu vecumā, viņam bija ļoti nopietnas veselības problēmas.

Četrus gadus nācās izdzīvot īstas mocības, par laimi, tagad viss ir kārtībā. Tomēr tas, ka dēls ir spējis pabeigt parastu skolu un atrast dzīves ceļu, man šķiet cieņas vērts. Viņš mācās un paralēli ir jau jūrnieks. Pusgadu nobrauc jūrā, tad atkal kādu laiku ir krastā un mācās.

Runājot par dēliem – pirms laika internetā klejoja videoieraksts, kurā jūsu dēls Jēkabs rupji lamājas.

Tas puika ir ellei izgājis cauri. Un mēs, visa ģimene, izgājām cauri elle, kad dēlu izvazāja pa medijiem. Jā, es zinu, uz ko es eju, – strādāju politikā un esmu pakļauta striktākai kontrolei un analīzei no sabiedrības puses.

Bet nevienam cilvēkam nav tiesību gramstīties gar maniem bērniem, ja vien viņi neizdara pārkāpumus, par kuriem pienākas sods.

Neviens nezina, neviens pat nevar iedomāties, kam tas puika izgājis cauri. Cik daudz no viņa prasījis tas, lai kļūtu par patstāvīgu cilvēku. (Ilzes acīs iemirdzas asaras, viņa brīdi klusē, un tad turpina.) Tobrīd man bija šausmīga netaisnības izjūta. Ar mani jūs varat darīt, ko vēlaties. Bet bērni un vecāki – manuprāt, tā ir tabu tēma.

Kāds varētu teikt, ka aizstāvat lamāšanos.

Es neattaisnoju un neaizstāvu. Lamāties ir neglīti, par to vispār nav divu domu. Bet jautājums ir – ko tieši šis video pasaka par Jēkabu, un ko tas pasaka par mani. Vai tas raksturo mani kā mammu?

Vecākais dēls ir jūrnieks. Ko dara jaunākais un vidējais?

Jaunākais mācās Āgenskalna valsts ģimnāzijā, bet vidējais šogad absolvēja Ventspils Augstskolu, iegūstot tulka un tulkotāja kvalifikāciju. Tagad meklē savu ceļu dzīvē, domājot, kur un ko grib darīt. Tāpat kā mans paps gribēja attiecībā uz mani, tāpat es vēlējos, lai kāds no bērniem kļūst par mediķi. Tā nenotika. Bet tā ir viņu dzīve, ne manējā.

Pēc šķiršanās savu dzīvi veidojāt atkal no jauna. Jūtat, ka esat mainījusies?

Es nezinu, vai mainījusies. Bet apzinos, ka esmu rīcībspējīga, pieaugusi, nobriedusi, lēmumus pieņemt spējīga sieviete. Jūtos brīva, neatkarīga un to es novēlu katrai.

Kad mums viss samežģījās, vidējam dēlam Antonam pastāstīju – mums ar papu ir grūts periods, mēs nezinām, kā tam tiksim cauri un kā tas varētu beigties. Dēlam tobrīd bija piecpadsmit gadu, un viņš ļoti pārdzīvoja notiekošo, prasīja man, kāpēc vispār to stāstu. Piecus gadus vēlāk, kad puika atbrauca no ERASMUS programmas, abi aizgājām garā nakts pastaigā pa Āgenskalnu. Pēc tam sēdējām parkā mēnessgaismā un runājāmies.

Antons teica – pirms pieciem gadiem viņš bijis ļoti nelaimīgs, bet tagad viss esot mainījies. Viņš esot ieguvis divus labākus vecākus un vēl divus labus draugus.

Jāpiebilst – šķiroties mēs ar Juri bijām vienojušies, ka bērnus tajā visā neiesaistīsim. Lai viņiem būtu stabilitātes, noteiktības un prognozējamības sajūta. Iespējami maz satricinājumu. Šķiet, izdevās.

Dzeltenā prese rakstīja par jūsu īpašajām attiecībām ar Robertu Ķīli. Tā ir patiesība?

Roberts man ir draugs. Bet ikdienā man ļoti svarīga neatkarība un brīvība.

Nekad neesat mēģinājusi praktizēt trauslo sievišķību. Un tomēr – vai arī jums nepieciešama atbalsta sistēma?

Jā, protams. Tagad, kad puikas jau ir lieli, arī viņi ir mana atbalsta sistēma. Tāpat arī mans bijušais vīrs, paps. Man ir arī īpašais draudzeņu, kā es saku, raganu loks. Bet skaidrs, ka šīs sistēmas funkcionē tikai tad, ja tā darbojas abpusēji.

Nevar būt tā, ka visi strādā tikai uz tevi, arī tev jāstrādā savu tuvo cilvēku labā. Mums ir regulāras tikšanās, apmainīšanās domām, tāda bateriju uzpildīšana. Bet vispār man svarīgi, lai varu tikt galā pati ar sevi, zināt – varu tikt cauri jebkurai situācijai, un, ja netieku, lai man ir, kam palūgt palīdzību.

Jums kādreiz ir sajūta, ka netiekat galā?

Ļoti reti. Tā jutos tad, kad sāku domāt par šķiršanos. Man šķita – netikšu galā. Netikšu galā ne aizejot, ne paliekot.

«Tikšana galā» nozīmē arī apziņu, ka varu netikt galā, ka varu kļūdīties un tomēr dzīvot tālāk. Kā, piemēram, ar to nelaimīgo izrunāšanos par pensionāriem. Nepārdomāju, kā to pateikt pareizi, pateicu, bet esmu taču dzīva. Mācība ir, iespēja atvainoties arī. Apziņa, ka drīkstu kļūdīties, ir ļoti atvieglojoša.

Jūs kādreiz arī raudat?

Protams. Bet ne krīzes brīdī. Pēc tam. Krīzes brīdī esmu ļoti savākta, loģiski domājoša. Kad vecākajam dēlam bija trīs gadi, viņš aizrijās ar konfekti.

Aizrijās tā, ka nekādā veidā nevarēju to dabūt laukā, un viņam jau sāka trūkt elpas.

Atceros – tai brīdī domāju: ātro palīdzību nesaukšu, viņi tāpat nepaspēs, puika nosmaks. Izdomāju, ka man viņš jākrata aiz kājām, varbūt konfekti izkratīšu. Bet, ja ne, – nu tad biju gatava ar pildspalvas kodoliņu viņam trahejā izdurt caurumu. Paldies Dievam, konfekte izkrita tāpat.

Un kāpēc jums ir vajadzība nemitīgi mācīties?

Tāpēc, ka man patīk. Un arī tāpēc, ka ir sajūta – kamēr kustinu smadzenes, esmu dzīva. Kad aizbraucu uz Ameriku, izskanēja viedoklis, ka bēgu. Taču patiesībā man četrdesmit sešu gadu vecumā piedāvāja iegūt stipendiju mācībām Amerikā.

Tāda iespēja gadās tikai vienreiz mūžā, jābūt galvā sistam, lai to neizmantotu. Nekad neesmu dzīvojusi ārpus Latvijas un nekad viena. Tas bija brīnišķīgi! Gads Amerikā bija viens no labākajiem manā dzīvē. Kaut arī pašai bija jāatrod dzīves vieta, pašai viss jāmenedžē, viss bija brīnišķīgi. Uzzināju – es patiešām ar visu varu tikt galā. Vienīgais, par ko sapņoju – lai galva un ķermenis neuzdod. Lai varu būt brīva, laimīga, harmonijā ar sevi. Ar interesi par dzīvi. Nedod Dievs, būt ar dzīvi neapmierinātai un nīgrai.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs