Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kā īsti šobrīd jūties? Vai esi gatava pagātnei aizvērt durvis?
– Domāju, ka neviens no mums tās neaizver. Tas ir ļoti garš ceļojums cauri sajūtām un emocijām, kuras piedzīvojam, kādā brīdī ļaujot tām attīstīties ātrāk, kādā – atkal lēnāk.
– Esi teikusi: mans plāns ir nebēgt no tās ielas, bet turpināt dzīvot.
– Šo noskaņu laikam man ir iedevusi ģimene. Ir dziesmas vārdi Always look on the bright side of the life*. Šobrīd man šķiet aktuālāk runāt par padarīto un skatīties nākotnē, nevis par melno periodu, kad bija ārkārtīgi grūti. Katram ir savs personīgais stāsts, kā iziet cauri. Man bija ļoti svarīgi, lai Mārtiņa darbs netiktu aizmirsts, un prieks redzēt, ka tas tiek novērtēts. Bet stāsts jau nav par mani. Stāsts nemaz nav par mani! Es tikai iesaiņoju. Manuprāt, tas ir cieņpilni pret cilvēku, ar kuru tik ilgi esi bijis kopā, un tas ļoti daudz ir devis arī maniem bērniem. Varēju jau ignorēt šo skumjo stāstu, bet darīju pretēji, un laiks rādīs, vai tas bija pareizs piegājiens. Nesen ar dēlu Paulu bijām raidījuma Gudrs, vēl gudrāks filmēšanā. Latvijas Televīzijā vairākās vietās ir plakāti ar Mārtiņu, un Paulam nav problēmu pieiet klāt un pateikt – o, tētis, nofotografējamies! Vai arī Jasmīna klausās Gunas Zariņas nesen ierakstīto radio reklāmas klipu ar aicinājumu ziedot grāmatas skolai un saka – uzliec vēlreiz! Un tad mēs skatāmies Karalis Lauva, un visi trīs raudam… Jo tur ir tas stāsts par tēti. Vai tas ir beidzies? Noteikti nē, mēs turpinām iet cauri šim procesam, sadzīvojot ar emocijām. Bet mums nav melnā, bet gan sirsnīgā ikdiena. Pirms trim gadiem teicu – redzēs, kā būs. Tagad varu teikt to pašu. Man palīdz profesionālā vide, jo darbs ir tik dinamisks, ka nevar atslābt.
[..]
– Kas vēl tevī mainījies iekšēji?
– Esmu guvusi apstiprinājumu iekšējai sajūtai, ka varu ar daudz ko tikt galā, tikai ļoti jārūpējas par sevi, jāuzliek vispirms sev tā skābekļa maska… Piemēram, nesenais Jaunzēlandes politiķes (premjerministres Džasindas Ārdērnas – aut.) izgājiens, kad viņa aizgāja prom no amata izdegšanas dēļ, un neviens nesaprata, par kādu izdegšanu viņa runā. Jo neviens tā nedara! Bet, manuprāt, tā bija ļoti lielā uzdrīkstēšanās. Atmiņā palicis viņas teiktais, ko izmantoju arī vienā savā runā, – you can be kind, but strong**. Laipns, bet stingrs! Uzskatu, ka labestība ir viena no jaunās pasaules galvenajām vērtībām. Labestība, nevis braukšana pāri ar kāpurķēdēm būs tā, kāpēc tevi atcerēsies, vienalga, vai skatāmies kara virzienā vai attiecībās darbā. Ne velti IT pasaulē ir tāds jēdziens agility jeb veiklība. Šodien labestība un veiklība ir svarīgas vadības piegājienā, ģimenē, bērnu audzināšanā. Mēs vairs nevaram būt autoritāri ar bērniem, mums jāspēj būt saprotošākiem, jāspēj iedziļināties un veltīt viņiem uzmanību, jo ierīces neveicina pacietību, bet gan mētāšanos. Ja arī vecāki mētājas, viņiem, nabagiem, vispār var saiet uz īso. Tāpēc ir ļoti svarīgi būt laipnam, bet stingram.
– Pastāsti, kā tu rūpējies par sevi? Cik zinu, meditē…
– Svarīgas ir gan fiziskās aktivitātes, gan garīgās, meditāciju ieskaitot. Man patika viens uzdevums – bija jāsaraksta visas savas lomas. Pamēģini kādreiz! Redzēsi, cik to ir ārkārtīgi daudz. Jo tu esi mamma, sieva, draudzene, krustmāte, vadītāja, padotā… Man sanāca divpadsmit lomas! Un tad mūs lūdza pievienot klāt vēl vienu lomu – es. Nebiju vienīgā, kura to nebija pierakstījusi.
Visu interviju laisiet žurnāla «Ieva» jaunajā numurā vai «Santa+».
