Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tagad arī redzam, ka taviem kolēģiem citās televīzijās pienāk laiks, kad viņi, būdami ļoti labi un profesionāli, tomēr tiek aizstāti ar jaunākiem.
– Tas ir ļoti nežēlīgi. Un viens no aspektiem, kāpēc vienu brīdi ļoti nopietni domāju, ka pievērsīšos psiholoģijai. Domāju, ka cilvēkos, kas apbružājušies tiešajā ēterā, notiek neatgriezeniskas izmaiņas, kuras grūti saprast, ja neesi pats ar to saskāries. Cilvēki, kas strādājuši kameras priekšā, īpaši tie, kas ir spiesti sekot sekunžu simtdaļām un iet tiešajā ēterā, ar sevi strādā kā ar instrumentu. Tas neapšaubāmi maina katras personības izpratni par sevi.
Nezinu nevienu ētera cilvēku, kurš negribētu patikt visiem.
Labi apjēdzot, ka tas nav iespējams. Šī te gribēšana patikt visiem kaut kādā mērā mūs izmaina tādā kā sīknaudā. It kā veselu skaistu vitrāžu sadala sīkos stikla gabaliņos. Atvadīšanās no kamerām un no gaismām var būt tiešām ļoti sāpīga. Varu mēģināt atcerēties, kā toreiz jutos… Ja pavisam godīgi, varbūt sākumā tiešām bija laiks, kad šķita – varētu arī drusku tā kā uzmest lūpu. Par to, ka neviens nelūdzas. Ka nestāv piecas, sešas televīzijas rindā un nevelk atpakaļ ēterā. Nav iespējams nostrādāt padsmit gadu diendienā un, kad tas beidzas, uzreiz peldēt citos ūdeņos laimīgs, balts un pūkains.
– Tomēr tu iepeldēji citos ūdeņos.
– Esmu ļoti pateicīga citām darba pieredzēm, kas mani ievilka pilnīgi jaunā straumē. Tomēr ir vēl viens aspekts, ar ko ētera cilvēkiem jārēķinās. Par ētera personībām mēs veidojam ļoti konkrētu priekšstatu. Nelaimīgā kārtā ziņu moderatori atstāj absolūtu kompetenta, pieklājīga, visās jomās zinoša, empātiska, eleganta, vienmēr sakārtota un līdzsvarota cilvēka iespaidu. Tad tu nonāc dzīvē ārpus studijas, ētera spozmes un sava sapucētā tēla… Un drīz vien jūti, ka cilvēki jaunajā dzīvē no tevis sagaida tieši to pašu, ko redzējuši ekrānā. Tu to jūti un saproti, bet nevari viņiem iestāstīt, ka šeit ir viens vienkārši normāls cilvēks. Šī tiešām ir nopietna problēma, ar kuru arī pati esmu saskārusies.
– No sērijas – ja reiz esi lasījusi politikas ziņas, tad esi arī šīs un citu jomu eksperte?
– Precīzi. Un tas ir ļoti nomācoši. Ļoti. Piedevām vēl, protams, uzrodas tā ētera cilvēku vēlme visiem patikt un būt visiem labam. Tad veidojas situācijas, kurās redzi, ka cilvēki it kā tevī sāk vilties. Tas ir ļoti bēdīgi. Tādas arī var būt darba blaknes.
Atceros darbu Valsts kontrolē – kolēģi ļoti augstu novērtēja manu radošumu. Tas mums bija tāds kopīgs ieguvums. Esmu absolūti par to, ka vajag miksēties radošajiem ar eksaktajiem stratēģiem. Man šķiet, ka ar mūsdienu tehnoloģijām un komunikāciju, ar visu, kas ar mums šodien notiek, radošumam paliek ļoti maz vietas, un tas ir viens no lielākajiem draudiem, ko saskatu. Mūsu bērni aug ar radošiem šabloniem.
Visu interviju ar Ilvu Milzarāju lasi Santa+ vai žurnāla Ieva jaunākajā numurā!
