Rīga 0°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Rozenbergi – Anita, viņas dēls Gints un vedekla Marika – sagaida ar savu īpašo dzērienu – ūdeni, kas uzliets svaigiem augiem un augļiem. Pūķgalvas, ehinācejas lapas un ziedi, cidonijas un ābola šķēlītes piešķir tam īpašu garšu un aromātu – ideāls spirdzinājums aizejošās vasaras pēdējās karstajās dienās.
Prom no pilsētas
Krimuldas pagasta bioloģiskā zemnieku saimniecība Silpurmašas atrodas uz zemes, ko Anita mantojusi no senčiem. «Zemi savulaik piešķīra vectēvam par piedalīšanos Pirmajā pasaules karā. Mājas nosauca par Purmašām. Tur piedzima gan mana mamma, gan es. Kad tēvs atgriezās mājās no Sibīrijas, man bija desmit gadu. Purmašas pārdeva, un mēs pārcēlāmies uz Jūrmalu,» atceras Anita.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Anita atguva vectēva trīsdesmit hektārus zemes un nolēma, ka dibinās zemnieku saimniecību. Kad devusies nokārtot papīrus, saimniecību vajadzējis kaut kā nosaukt. Ko ātruma izdomāt? Papildinājusi seno nosaukumu, un vieta ieguvusi Silpurmašu vārdu.
Lauksaimniecībā Anitai pieredzes un lielas saprašanas nebija. Kā plastmasas tehnoloģe viņa nostrādājusi polietilēna rūpnīcas laboratorijā trīsdesmit gadu. Lai apgūtu jaunu darbības lauku, vajadzēja izglītoties, apmeklēt kursus, mācīties no citu pieredzes. Tolaik Anita vēl nezināja, vai pēcnācēji te saimniekos vai ne. Dēls – māksliniecisko mēbeļu galdnieks, viņa sieva – grāmatvede. Taču Gints un Marika gribēja laukus. Viņiem patika glītās dobes, kas paveras skatam, atliecot muguru pēc stundām ilgas ravēšanas, patika vērot, kā viss aug, zied un nobriest, just, cik dārzs ir pateicīgs, ka to apčubina.
Saimniekot bioloģiski
Kādu laiku jaunajiem zemniekiem nācās braukāt šurpu turpu, un tas bija apgrūtinoši. Anita dzīvot Rīgā nevēlējās. «Uzcēlām mežā būdiņu, kur atbraucot apmesties. Sastādījām avenes, puķes, dārzeņus savām vajadzībām. Reiz kādos kursos satikos ar zemniekiem, kuri saimniekoja bioloģiski, uzzināju vairāk un 1993. gadā pieteicos bioloģiskās zemnieku saimniecības statusa iegūšanai.»
Rozenbergi vēl tikai sākuši domāt, kā nokārtot sertifikāciju, kad pāris mēnešu pēc iesnieguma uzrakstīšanas saimniecībā ieradies Pārtikas un veterināra dienesta inspektors. Ko rādīt, ja nekā vēl nav?
«Kādreiz te bija rudzu lauks, bet pēdējos gados to neapstrādāja. Tā nu mums sanāca sākt uz tīras zemes. Stādījām un skatījāmies, kas labi augs. Augsne ir viegla, smilšaina, tā patīk sīpoliem un burkāniem. Sākumā paši strādājām Rīgā un šeit saimniekojām tikai brīvdienās. Kad ienācās zemeņu raža, ņēmām atvaļinājumu, lai ogas lasītu, realizētu un pēc tam sakoptu lauku. Pamazām zemeņu lauks izauga līdz diviem hektāriem. Tad gan saucām talkā palīgus,» stāsta Marika. Naudu, ko saņēma par zemenēm, ieguldīja saimniecības attīstībā.
Drīz vien Rozenbergi saprata: ja pārnāks dzīvot uz Silpurmašām, ar vienu aktīvu sezonu gadā būs par maz. Gints atceras: «Mums bija trīsdesmit trīs – zīmīgais Jēzus vecums –, kad uzcēlām šeit māju un pametām Rīgu pavisam. Tad sakām arī pašu izaudzēto pārstrādāt.»
Ja vajag, būs!
Marika atzīst, ka pārstrādei pievērsušies it kā nejauši. «Līdzko mums bija, ko piedāvāt pircējiem, izveidojās sadarbība ar interneta veikalu dabasdobe.lv. Viņi bija pirmie, kas zemnieku produkciju piegādāja līdz pat māju durvīm. Klientu loks arvien auga, pieprasījums bija liels. Uzzinājām, ko pircēji vēlas, kādu produktu piedāvājumā trūkst un paplašinājām sortimentu, jo ar Dabas dobes starpniecību varējām realizēt visu, ko bijām saražojuši. Joprojām sadarbojamies ar interneta veikaliem, tiešās pirkšanas pulciņiem un dažiem veikaliem, kur pārdod bioloģiski audzētus produktus.»
Klientes galvenokārt bija jaunās māmiņas, un viņu vajadzības bija vienkāršas: tīrs kartupelis, burkāns, ķirbis, biete. Tos arī audzējām.
Pirmais tirgus, uz ko pirms 13 gadiem Gints aizveda Silpurmašu ražojumus, bija Straupes lauku labumu tirdziņš Zirgu pastā. «Tiklīdz piebraucām, cilvēki kā skudriņas saskrēja un pāris stundās izpirka visas mūsu zemenes. Pēc tam sākām braukt uz tirgu Rīgā, Berga bazārā, tad – Mežaparkā, tad – uz Kalnciema ielu. Cilvēkiem patīk, ja var parunāties ar saimnieku, – veidojas saikne. Pircējus interesēja, kā saimnieko bioloģiskie zemnieki, un zaļie tirdziņi bija laba iespēja par to stāstīt. Viņi vērtēja, sacīja, kas garšo, un, pateicoties šīm sarunām, sapratām, ka varam darīt vairāk.»
Nākamajā gadā vēl pirms zemenēm Rozenbergi klientiem sarūpēja pirmo pavasara zaļumu kastītes ar svaigām nātru un pieneņu lapām, bet vēlāk – salātu mikslīšus. «Dabas dobes klientes galvenokārt bija jaunās māmiņas, un viņu vajadzības bija vienkāršas: tīrs kartupelis, burkāns, ķirbis, biete. Tos arī audzējām. Pēc pasūtījuma spiedām svaigas sulas. Paplašinot dārzeņu klāstu, sapratām, ka veidojas otrās šķiras produkti – tādi, kam kvalitātes ziņā nav nekādas vainas, taču izskats nav ideāls, piemēram, burkāni ar vairākiem pirkstiem. Labus produktus nedrīkst laist postā, tādēļ sākām tos pārstrādāt.»
Svaigi pārstrādāts
Kad no lielā burkānu lauka bagātīgās ražas ne visai glītajiem burkāniem izspieduši sulu, klienti bijuši sajūsmā. Pamazām sulu sortiments audzis, līdz Silpurmašas jau piedāvāja četrpadsmit veidu sulu un arī dažādus sulu kokteiļus. Visdārgākā bijusi rutku sula ar medu. Tiesa, šis posms nu ir pagājis – acīmredzot pieaugusi cilvēku vēlme un iespēja spiest sulas mājās. Tagad saimnieki to dara tikai tad, ja saņem pasūtījumu.
Gints stāsta, kā pārstrādi paplašinājuši citos virzienos: «Gatavojam ķirbju salātus, kas ir ļoti pieprasīti. Tos nepārdodam kā bioloģisko produktu, lai gan izmantotā cidoniju sula ir no pašu audzētām cidonijām un cukuru iepērkam bioloģisko, salātiem pievienojam krustnagliņas un kanēli, kas nav bioloģiski ražotas garšvielas. Toties biešu salāti gan ir bioloģiski, jo tiem nepieciešamās ķimenes iepērkam no bioloģiskās saimniecības. Sortimentā ir adžika un citas mērcītes, kas arī ir bioprodukti.»
Grūtības saimniekiem esot sagādājis konservants. Ar ko aizvietot etiķi, lai konservants būtu dabisks? Mēģinājuši gan plūmju, gan smiltsērkšķu sulu, taču veiksmīgākā un garšas ziņā neitrālākā izrādījusies cidoniju sula.
«Pavasarī gatavojam pesto no skābenēm un gārsas, vēlāk top bazilika pesto. Šiem produktiem ir īss izlietošanas termiņš. Ķirbju salātus vārām tieši tirdziņam, visu izpārdodam un nākamajai nedēļas nogalei gatavojam svaigus. Ja kāda produkta pieprasījums samazinās – domājam citu. Saldējam, skābējam, kaltējam, pagatavojam pulverus, sukādes no cidonijām, rabarberiem un ķirbjiem. Visu laiku jārada kaut kas jauns, citādi apnīk gan pircējiem, gan mums pašiem. Mēģinām rast veidus, kā izaudzēto saprātīgi pārstrādāt, lai visu ziemu ir, ko piedāvāt. Esam saskābējuši daudz gurķu un tomātu, arī saldētava ir pilna,» stāsta Marika.
Darbu ritenī
Viegli nav, dažādi augi un dārzeņi ienākas dažādos laikos – kamēr vienu audzē un ravē, cits jāpagūst novākt un pārstrādāt. Gints atzīst, ka tādā darbu ritenī Rozenbergi ir jau no agra pavasara. «Viss sākas ar bērzu sulu, ko tecinām un pārdodam. Pēc tam kādu brīdi jūtam nelielu nervozitāti – sulas laiks beidzies, pagrabi iztukšoti, jaunās ražas vēl nav. Tad parādās pirmie asni, salāti, tad – zemenes. Zemeņu apjomu gan esam samazinājuši. Vairāk audzēsim vēlās šķirnes, jo agrās nogatavojas vienā laikā ar zemenēm, ko ieved no Lietuvas, Polijas, Spānijas, Grieķijas. Bet, kad Latvijā zemeņu laiks ir pusē un no ārzemēm ogas vairs lielā daudzumā neieved, pieprasījums pēc mūsu zemenēm pieaug. Beidzoties zemeņu sezonai, sākas dārzeņu laiks.»
Šis esot bijis pirmais gads, kad Rozenbergi ielaiduši zemenes siltumnīcā, taču saldums tomēr nelīdzinoties tam, kāds ir uz lauka saules staros augušām ogām. Saimniecība pieredzējusi arī citus izmēģinājumus, piemēram, ziedkāpostu, brokoļu un kāļu audzēšana nav bijusi veiksmīga, jo tiem šeit nepatīk zeme. Toties var droši turēties pie pārbaudītam vērtībām – ķirbjiem, burkāniem, bietēm, sīpoliem un ķiplokiem, kas aug griezdamies un nemainīgi ir Latvijā visvairāk iecienītie dārzeņi.
Arī Silpurmašu mežs, kas atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā, ir sertificēts kā bioloģisks. «Tam nepieciešama tāda pati procedūra, kā zemei, – rakstām pieteikumu Vides kvalitātes sertifikācijas institūcijai, tad tiek noteikts pārejas posms, bet pēc tā visas meža veltes – bērzu sulu, bērzu un priežu pumpurus, gailenes, mellenes, tēju drogas – drīkstam piedāvāt kā bioproduktus. Mežs ir dāsns.»
Tējas saimnieki ievāc visas saimniecības teritorijā. Dārzā izaudzē piparmētru, ehināceju, raudeni, gaiļbiksīšu ziedus, bet pārējos augus – vīgriezi, ugunspuķi, pelašķus un asinszāli – salasa savās pļavās. Žāvē telpā, ēnā speciālās kastēs.
Iespējas jāizmanto
Pēdējie pāris gadi Gintam un Marikai bijuši īpaši intensīvi – īstenojuši divus projektus. Lieki piebilst, ka tas nozīmē striktus termiņus un skrupulozu atskaitīšanos par katru izlietoto centu.
«Viena projekta ietvaros aprīkojām siltumnīcu ar pilienlaistīšanas iekārtu un iegādājāmies sēklu materiālu ķiplokiem. Otrs projekts deva iespēju labiekārtot pārstrādes telpas. Nu jau esam par visu atskaitījušies un projektiem pielikuši punktu, bet jāatzīst, ka tas bija sarežģīti. Viss notika ļoti ātri – gan saprašana, ko mums vajag darbības attīstīšanai, gan projekta uzrakstīšana un iesniegšana. Pauze bija vien tikmēr, kamēr gaidījām apstiprināšanu. Līdzko projekts apstiprināts, iedod tik īsu īstenošanas termiņu, ka tajā grūti iekļauties. Labi, ka Lauku atbalsta dienests bija pretimnākošs un ļāva termiņu pagarināt, stāsta Marika.
Tagad Silpurmašās ķirbji, sīpoli un ķiploki vairs nav jāuzglabā dzīvojamajā mājā, kur pašiem bija atlikusi vien šaura taciņa, lai izsprauktos, turklāt ķirbjus ik pa laikam vajadzēja pārcilāt, pārbaudīt, vai nav iebojājušies. Jaunajā pagrabā visu var skaisti salikt plauktos un bez grūtībām apskatīt. Tiesa, arī pagrabs jāuzmana – pērnajā rudenī piemirsuši aizvērt lūkas, iepūtis ziemeļvējš, daļu dārzeņu apsaldējis, un tie ātri vien sākuši bojāties. Taču šis kreņķis pārdzīvots un devis labu mācību.
Arī Silpurmašu mežs, kas atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā, ir sertificēts kā bioloģisks.
Lai viss, kā nākas
Bioloģiskajai saimniekošanai ir stingri noteikumi un to ievērošana tiek kontrolēta. Savas pārliecības, saimniecības reputācijas un klientu uzticēšanās vārdā nekādas atkāpes Rozenbergi nepieļauj.
«Iepriekš nezinām, kad mūs apciemos Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori. Viņi atbrauc negaidīti un tad arī pasaka, ko pārbaudīs, – vienreiz paņem pāris kilogramu spinātu, citreiz zemenes, sīpolus vai jebko citu. Aizved līdzi, laboratorijā veic analīzes un informē par rezultātiem. Mums nav, par ko baidīties, – audzējam godīgi, ar ķīmiju nemēslojam. Cenšamies saprast, kur zaļmēslojumu iesēt, kur papuvē paturēt, lai cīnītos ar nezālēm. Un tā gadu no gada,» saka Marika. Pati saviem spēkiem ar saimniecības grāmatvedību viņa vairs galā netiek – papīru būšana ir milzīga. Vides kvalitātes dienestam nepārtraukti par visu jāatskaitās – ko ražo, cik izlieto, kādi ir krājumi, kādi atlikumi.
Citos darbos arī nepieciešama palīdzība. Ar ravēšanu klājas grūti, jo vairs neesot cilvēku, kas labprāt nāktu palīgā. Ja izdodas kādu atrast, pēc pāris dienām darba jau esot noguruši un prom. Taču turpat Silpurmašās mitinās tādi palīgi, kam nekas nav par grūti.
«Mums ir bites. Tās nav reģistrētas saimniecībā. Gribējām savu medu, bet sapratām, ka bites darbā ļoti palīdz – apputeksnē augus, un raža ir daudz lielāka. Vēl esam piejaucējuši zīlītes, kas cītīgi apēd kukaiņus un rūpējas par to, lai āboli nav tārpaini,» stāsta Gints. «Lutinu, lai neaizlaižas projām, piebaroju – pa ziemu izēd trīs 20 kilogramu saulespuķu sēklu maisus.»
Ērtāk, ātrāk, ražīgāk
Pretēji ravēšanai, kas allaž sagādā raizes, sēšana sokas raiti. «Pirmā sējmašīna, ko izmantojām burkānu sēšanai, bija ulmaņlaiku ierīce. Nevarējām saprast – ir kaut kas zemē iebiris vai nav? Lai kaut cik normāli iesētu, sēklas sajaucām ar putraimiem proporcijā 1 pret 3. Ja vagā redzama gaiša putraimu svītriņa, skaidrs, ka tur ir arī burkānu sēklas. Vēlāk nopirkām labu, precīzu rokas sējmašīnu, ar ko var iesēt no redīsa līdz zirnim, noregulēt katram augam vajadzīgās atstarpes un aiztaupīt retināšanu. Otra ierīce, kas palīdz darbā, ir riteņkaplis, ar ko vagas var izbraukt ļoti ātri. Un vēl mums ir ķiploku stādāmais, ko izmantojam arī sīpoliem un cūku pupām. Kādreiz 200 kilogramu sīksīpolu stādījām divas nedēļas. Nu to varam paveikt dažās stundās.»
Iepriekšējā gadā saimnieki sastādījuši īpaši daudz sīpolu, taču vasara bija sausa, viss izkalta, un cerētā raža neizdevās. Tādās reizēs ir svarīgi, lai izglābj kaut kas cits. Labi bija augušas cidonijas, un no tām tapa sukādes, sīrups, sula.
«Kad izkalta zemeņu lauks, lai arī cītīgi laistījām, pretī mums daba iedeva labu ķirbju ražu – tie izauga milzīgi kā nekad. Ar tādu domu arī veidojam tik dažādu dārzeņu klāstu. Pērn uz lauka labi saauga tomāti. Ko lai iesāk? Visu ražu realizēt svaigu nebija iespējams, tādēļ radās jauni bioprodukti: skābēti tomāti, tomātu sula, biezenis. Šogad bija jāpacenšas, lai atkal to pašu varētu saražot.
Vienmēr klausāmies laika prognozes, pavasarī ķeram mirkļus, kad varam stādīt uz lauka. Stādot un sējot cenšamies ievērot pareizos laikus, Mēness fāzes. Visu ir grūti paredzēt, var uznākt sausums vai krusa jaunos dzinumus sakapāt. Dažreiz laikapstākļi ir ideāli, bet kaut kas tomēr neaug, un nevaram saprast, kāpēc. Bet citreiz – skaties un brīnies, kā viss aug griezdamies. Kaut kas jau no visa sanāk vienmēr.»
Šogad saimnieki izmēģinājuši sevi citā ampluā – uzņēmuši Silpurmašās pāris tūristu un vienu ārzemju studentu grupu. «Piedāvājām iepazīt saimniecību, stāstījām, ko audzējam, kā pārstrādājam, devām nogaršot, studentus arī paēdinājām. Grupā bija daudz veģetāriešu un vegānu, nācās piedomāt, ko pagatavot.» Iegūta vērtīga pieredze, un, kas zina, varbūt šis ir virziens, ko ir vērts attīstīt.
Kad izkalta zemeņu lauks, lai arī cītīgi laistījām, pretī mums daba iedeva labu ķirbju ražu – tie izauga milzīgi kā nekad.
Prātā nākamais pavasaris
Rozenbergi ne mirkli nešaubās – savu darbu viņi mīl. Un nekas, ka bieži vien ir smagi nostrādājušies, ka liela atbildība, jo ir gan darba devēji, gan ņēmēji, ka pašiem vien viss jāsaprot un gudri jāizplāno saimniekošana. Viņu trim bērniem pašlaik šāda dzīve, visticamāk, šķiet mazliet garlaicīga, taču ir darbi, kuros bērni iesaistās, – dēls ar traktoru nopļauj vai uzfrēzē, meitas dodas līdzi izbraukumos un palīdz tirgoties.
Tādi īsti atvaļinājumi Silpurmašu saimniekiem lāgā nesanāk. Nedēļu neko nedarot, uzreiz jūtams trieciens pa kabatu, tādēļ Gints un Marika ieplāno īsākas brīvdienas, aizbrauc kopā ar bērniem uz kādu SPA Igaunijā, bet tālākiem ceļojumiem deleģē mammu Anitu.
Un tomēr – visu mest pie malas viņi negrasās. Atvieglot darbu, samazinot apjomu, – par to gan varētu padomāt. «Jā, citādi dažreiz kļūsti pavisam nervozs: izej ārā, paskaties uz vienu, uz otru pusi, redzi, cik daudz darāmā, un nesaproti, pie kā ķerties. Vēl arī laikapstākļi diktē, ko un cik varam padarīt,» teic Marika, bet Gints piebilst, ka visgrūtāk ir pavasaros: mazliet pastrādā, un jau piekusis. Iespējams, no svaigā gaisa, kas pēc garās ziemas nu tiek ieelpots pārpārēm. Taču lēnam organisms uzņem apgriezienus – aprīlī jau darbi sokas labāk, maijā – vēl labāk.
Silpurmašas ir Rozenbergu idille. Līdz ar pirmo, vēl pavisam vājo pavasara vēsmu saimnieki sāk spriest par to, kādas sēklas sēs un ko stādīs. Un tad jau putni dzied, viss plaukst, zaļo, smaržo. Ik dienu esot dabā, var pamanīt un izjust katru gadalaiku maiņas niansi. Jāstrādā ir smagi, bet, kad viss ir saaudzis un raža novākta, atkal rodas spēks darī
