Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2017. gada 49. numurā.
– Jūs nākat no dzimtas, kurā ir daudz ar kultūru saistītu cilvēku. Tas liek justies īpaši?
– Drīzāk jūtos par to pateicīga. Mana mamma bija teātra zinātniece, tāpēc jau no bērnības biju pieradusi, ka apkārt ir aktieri, rakstnieki, dzejnieki. Tas, ka cilvēks bija izdarījis kaut ko kultūrvēsturiski nozīmīgu, man šķita gan jauki, gan arī dabiski.
Citi lasa
Mani visu dzīvi ir pavadījusi izjūta, ka mūsu uzdevums ir dalīties citam ar citu.
Ja cilvēka dvēseles kliedziens sasniedz citus ar dzejoli, dziesmu, mākslas darbu un viņos kaut kas novibrē, tas ir brīnišķīgi. Arī to, ka man pašai ir izdevies cilvēkus saviļņot, es pieņemu ar lielu pateicību no likteņa un Dieva. Lai gan jau agrā jaunībā zināju, ka vārds un mūzika var būt kā pamudinātājs un cilvēku iedvesmotājs, tik un tā, domājot par to, kas pagātnē noticis, dažkārt mani pārņem izjūta, ka esmu piedzīvojusi brīnumus.
– Tomēr arī grūti brīži jums nav sveši: jūs gandrīz izslēdza no konservatorijas, vēlāk Raimonds Pauls, kas par jums bija ieinteresējies, pārtrauca sadarbību.
– Kā tik nav bijis! Savā laikā mani aizliedza atskaņot radio, aicināt uzstāties koncertos, izmeta arī no oficiālā kursa mūzikas konservatorijā par pretvalstisku dziesmu dziedāšanu. Taču par mani iestājās pasniedzēji, līdz ar to varēju palikt brīvklausītājos. Jā, man nav oficiāla papīra, ka esmu ieguvusi augstāko muzikālo izglītību, tomēr man šīs zināšanas ir. Arī tas ir brīnums, ka šīs bija vienīgās represijas, ko piedzīvoju. Esmu tikusi no daudz kā pasargāta, jo pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados cilvēkus, kas nebija lojāli padomju varai, vēl lika trakonamos un tur nozāļoja. Vai arī, kā to gribēja izdarīt ar mana dēla tēvu, sūtīja uz Černobiļu likvidēt kodolsprādziena sekas, kas cilvēkiem nozīmēja drošu nāvi. Sergeju neaizsūtīja, līdz ar to varu sacīt, ka mēs abi esam piedzīvojuši Dieva brīnumu. Piemēram, mana mamma, kura pilnīgi pieļāva, ka atkal var sākties izvešanas, man jau bija salikusi somu ar nepieciešamākajām lietām…
Jā, vēlāk Pauls pārtrauca sadarbību, bet kas par to? Vienas durvis aizvērās, bet citas atvērās.
– Tomēr Pauls bija milzīga autoritāte, jūs taču kā mūziķe, dzirdot viņa spriedumu, varējāt sevi norakstīt.
– Nē, tas man nekad nav bijis raksturīgi. Laikam tāpēc, ka kopš bērnības man apkārt bijis tik daudz ar kultūru saistītu cilvēku, es nevienu neesmu pacēlusi augstāk par otru. Acīmredzot manās acīs neviens nav bijis tāda autoritāte, kas spētu mani ļoti ietekmēt. Zinu, ka tā mēdz notikt, arī starp manām draudzenēm ir sievietes, kuras kāds cilvēks ar vārdu ir nokritizējis, un tad viņas gadiem mēģinājušas pierādīt, ka viņam nav taisnība. Bet šādi sievietes velta savu psihisko enerģiju un iet ciešanu pilno ērkšķu ceļu. Man tā nav bijis, joprojām cilvēka profesija un sabiedrībā ieņemtais slavas vainagotais statuss man neko nenozīmē. Gluži otrādi, man patīk jēdziens – klusie varoņi. Visi cilvēki ikdienā izdara savas klusās varonības.
Manuprāt, gudri ir nevis skriet ar pieri sienā, bet iet tur, kur durvis ir atvērtas. Protams, darbā ir daudz jāiegulda, jābūt čaklai, tomēr ej tur, kur tevi aicina, kur esi vēlama. Tā mēs varam apiet tumšās bedres un nokļūt tur, kur vēlējāmies. To varu apgalvot pēc savas pieredzes: ja necīnies un negribi panākt kaut ko par katru cenu, durvis pašķiras. Tā bija toreiz arī ar Paulu – viņš ar mani strādāt vairs negribēja, toties mani uzaicināja uz operetes teātri. Tā bija brīnišķīga skola.
Ja vēl par izglītību – man nav tikai papīra, pati izglītība jau ir.
Man bija pilnīgi vienalga, kad apkārt man stāstīja, ka es nepareizi dziedu estrādes mūziku.
Es paļāvos uz sevi, ne citu teikto, un atradu Juri Kulakovu, kuram tieši patika, kā es dziedu. Tagad man ir jau sekotāji – arī citi mūziķi rokmūzikā izmanto akadēmisko balss tembru.
– Uz skatuves jūs šķietat ļoti ēteriska, tomēr tas laikam ir maldīgs iespaids. Jūs tomēr esat nazītis. Ļoti spītīgi turaties pie tā, ko uzskatāt par labu esam.
– Jā, jā, man vienmēr ir bijis uzšķaudīt uz to, ko kāds par mani sacījis (smejas). Tas laikam man no mammas. Viņa pat skaitīja tādu dzejoli, kura vārdus vairs neatceros, bet kura jēga bija: ja kādam ir iebildumi pret to, ko daru, es par to tikai pasvilpoju. Bet tas nav lielīgi vai augstprātīgi, jo man patiešām šķiet, ka pilnīgi katrs cilvēks zina, kā viņam ir labāk, tāpēc nevajag prasīt padomus no malas. Ja paliksi pie tā, ko uzskati par pareizu, ar laiku satiksi arī citus līdzīgi domājošos.
– Esat stāstījusi, ka jūs ļoti ietekmēja pirmais vīrs un dēla tēvs Sergejs – abi esat bijuši jauni un traki. Jūsu mamma politikas kontekstā no šīm attiecībām necentās atrunāt?
– Ar Sergeju iepazinos 1981. gadā, viņš bija īsts disidents, starpnieks starp šejienes un ārzemju latviešiem. Pateicoties viņam, nonācu disidentu vidē, no viņa iedvesmojos. Baiļu man nebija vispār, tās piedzīvoju vien tad, kad 1986. gadā Sergeju grasījās sūtīt uz Černobiļu. Mēs patiešām bijām jauni un traki. Tas bija brīnišķīgs laiks. Man šķiet, ka neesmu pazinusi nevienu citu cilvēku, kurš būtu bijis tik brīvs kā Sergejs. Viņu nevarēja ielikt nekādos rāmjos.
Ja par mammu… Viņa nav mēģinājusi mani kaut kā regulēt, mums nebija tādas attiecības. Mani uzaudzināja vecmāmiņa. Mamma daudz strādāja, viņu satikām paretam, mamma mums ar brālīti bija kā tāda svētku balva. Mēs kopā pavadījām vasaras pie jūras. Mamma ar savu piemēru rādīja, kā nesagumt zem ikdienas nastas, kā pārlieku nenorūpēties par to, vai naudas šodien būs pietiekami vai ne. Viņa daudz stāstīja par savu darbu, iedvesmoja mūs. Bet ikdiena pagāja ar vecmāmiņu un brālīti, mēs dzīvojām ļoti mīļi. Kad kādā no brīvdienām ciemos atbrauca mamma, mums bija lieli prieki. Tad parasti no rītiem ielīdām pie mammas gultā katrs savā pusē, un viņa mums lasīja grāmatas. Lai gan bijām mazi, mums lasīja ļoti vērtīgu literatūru, pat Bredberija Pieneņu vīnu. Man šķiet, ka mamma mums iedeva labāko, ko vien varēja. Savukārt vecmāmiņa mūsos ielika dzīves pamatvērtības.
– Vecmāmiņa bijusi jūsu patvērums laikā, kad domājāt, ka esat neglītais pīlēns.
– Pirmsskolas vecumā man viss bija labi, biju maza, smuka meitenīte. Taču mamma uzskatīja, ka meitenēm nevajag zināt, ka viņas ir smukas, tāpēc man neizteica nevienu komplimentu. Tā es augu. Šodien psiholoģijā pastāv teorija, ka cilvēkus var iedalīt divās daļās: vieni, kas auguši ar skaistā cilvēka apziņu, un otri, kam tās nav. Pirmās sievietes būs mierīgākas, pašpārliecinātākas, viņām nav raksturīgi tik daudz meklējumu, nedrošības, mainīgu izjūtu, kā tas ir otrajām. Es esmu bijusi kā trausls ziediņš – kad saule uzspīd, es atplaukstu, bet, kad apstākļi nav tik silti, saraujos. Tāpēc pilnīgi pretēji savai mammai uzskatu, ka meitenēm labi vārdi ir jāsaka, jo tāpat mums dzīve ir gana grūta. Šī apziņa, ka esi skaista, sievietei tomēr dod iekšēju spēku. Šādi sieviete prot labāk aizstāvēties pret vīriešiem, viņa neizvēlas sliktos zēnus. Tā, kura būs ar labu pašapziņu, izvēlēsies stabilāku vīrieti, jo domās arī par sevi. Savukārt sievietes bez stabilas pašapziņas nereti dzīvo kā upuri: tas nekas, ka vīrietis kaut ko sliktu izdarīja, es kā mazā, naivā būtne viņa vietā visu izlabošu.
Es ilgstoši esmu pieņēmusi kā pašsaprotamu, ka man var darīt pāri. Tāpēc meitenes ir jālutina, viņām ir jāsaka, cik viņas ir vērtīgas.
– Kurā brīdī sākāt par sevi šaubīties? Bērnībā taču bijāt maza, smuka meitenīte.
– Kad man izrāva aizdegunes mandeles, kas atbild par daudzām funkcijām organismā, sašūpojās vielmaiņa. Es kļuvu apaļāka, neveiklāka. Tad es tiešām jutos kā neglītais pīlēns. Vecmāmiņa ļoti centās mani uzsmukināt, pina matus kā tādus kliņģerīšus, bet man mati bija ļoti smalki, tāpēc meitenes smējās par mani skolā.
Mamma un vecmāmiņa mani ar brāli audzināja tā, ka mums jābūt līdzjūtīgiem pret cilvēkiem, arī pret dzīves pabērniem. Varbūt tāpēc šī smiešanās mani ļoti dziļi neaizskāra.
Skolā mācījās arī ļoti apaļīga meitenīte ar vājāku reakciju, un viņu kā reiz citi bērni ļoti abižoja. Mans brālītis pamatskolā bija mazs, smalks un tievs, tikai pēc astotās klases viņš strauji izauga. Ar visu savu sīko augumiņu viņš bija vienīgais, kurš šo meiteni aizstāvēja. Viens pats viņš bija pret lielo puiku baru. Vēl tagad atceros, cik ļoti lepna biju par savu brāli.
Par manu pašapziņu neviens nerūpējās. Taču to noteikti stiprināja tas, ka man bija tik kolosāls brālis. Viņš man bija tēva vietā, jo vecāki agri izšķīrās. Es draudzējos ar viņa draugiem, man patika dauzīties ar puikām.
Tā ir līnija, kas iet cauri visam manam mūžam, – vislielākais atbalsts man vienmēr ir bijuši tieši draugi. Personīgajā dzīvē man nav sevišķi veicies, bet fantastiski draugi gan bijuši visu mūžu.
– Esat skumusi par to, ka nav izdevusies privātā dzīve?
– Protams, esmu skumusi. Man nav bijusi stabila ģimene ar vīru, kurš mani atbalstītu, kurš rūpētos par mani, kur nu vēl pelnītu naudu un mani uzturētu! Man ir bijis pilnīgi otrādi – esmu visus savus vīrus uzturējusi, kā nu mācējusi.
Mans trauslums vairāk izpaudies mākslā, nevis ikdienas rūpēs.
Tur esmu bijusi vairāk mātišķa. Man nav bijis blakus vīrietis, kurš būtu mans balsts, tomēr man visu mūžu bijušas skaistas draudzības gan ar vīriešiem, gan ar sievietēm. Daudzus no vīriešiem es varētu saukt par saviem garīgajiem brāļiem. Es jūtu viņu mīlestību, tā ir tik liela, ka neesmu pārliecināta, vai gribētu to mainīt pret to vienu stabilo vīrieti… Protams, tagad man vieglāk to teikt, jo neesmu vairs divdesmitgadīga meitene, manī vairs nav ligzdas vīšanas sindroma.
– Attiecības jau var gribēties jebkurā vecumā!
– Protams, pēc romantiskām attiecībām ilgojos. Bet es arī nenožēloju to, kas bijis. Māksliniecēm tā ir bieži, ka viņas tik daudz no sevis investē mākslā, ka personīgajai dzīvei neatliek ne laika, ne spēka. Tai pašā laikā man ir bijušas gan mīlestības, gan aizraušanās. Tāpat ir izaudzināts dēls, un nu pasaulē ienāca arī mana mazmeitiņa.
– Jums bijuši trīs vīri un katra laulība bijusi garāka par iepriekšējo. Tomēr par savu vīru jūs saucat pašu pirmo – Sergeju.
– Jā, katra nākamā laulība bija ilgāka un arī šausmīgāka.
Ar Sergeju mēs viens otru mīlējām un cienījām visu mūžu. Mēs nevarējām dzīvot kopā, jo viņš bija brīvais hipijs, kurš nemaz nebija piemērots ģimenes dzīvei. Tas jau bija daudz, ka mēs vispār kādu laiku varējām būt precējušies. Viņš pieņēma manu uzvārdu, līdz ar to arī dēls Matīss ir Akuraters.
Sergejs man uzticējās, tāpēc laikā, kad jau bija ļoti slims, meklēja ģimeni. Mēs atkal sagājām kopā, kaut juridiski bijām šķirti. Matīss tēvu uzaicināja dzīvot pie mums, un viņš piekrita.
– Jūs varējāt iet arī citu ceļu, piemēram, teikt: tik ilgi bez mums dzīvoji, tagad tiec galā pats!
– Nekādā gadījumā. Redziet, mēs pat izšķīrāmies draudzīgi. Kad gājām uz tiesu šķirties, domājām, ko lai tādu izdomā, lai mūs patiešām izšķirtu. Toreiz sacīju, ka Sergejs strādā pa naktīm, mums ir mazs bērns, un es nevaru šādā ritmā dzīvot, man naktīs ir jāguļ. Sergejs pats padomju laikos iemiesoja šo ģimenes neiespējamību – gariem matiem, brīvā apģērbā, izklaidīgā stājā. Tiesā visiem šķīrējiem bija pilnīgi skaidrs, ka man ir taisnība un ar šādu tipu dzīvot kopā nav iespējams (smejas).
Bet viņš arī nebija piemērots ģimenes dzīvei. Taču visu mūžu man viņā aizrāva drosme un lielā brīvība. Pat pēdējā vasarā, kad Sergejs jau bija ļoti slims, viņš demonstrēja vīrišķību. Viņš izlēma, ka negulēs slimnīcā, bet ar velosipēdu braukās pa visu Latviju. Domāju, ka ķīmijterapijai tāpat nebūtu bijusi nekāda jēga, viss bija jau pārāk aizlaists. Bet Sergejs izbaudīja vasaru, brauca uz skaistām vietām, satikās ar draugiem. Viņš nekad nežēlojās. Vēlāk mākslinieks Jānis Straupe man stāstīja, ka abi vienu vakaru bija sēdējuši pie jūras un skatījušies saulrietu. Jānis aicinājis braukt mājās, bet Sergejs tik teicis: vēl nē, pasēdēsim vēl. Tikai pēc Sergeja nāves viņš sapratis, ka Sergejs jau zinājis, ka šī būs pēdējā reize.
– Jums pašai nebija grūti, ka atkal jābūt tai stiprajai, kas par otru parūpēsies?
– Nē, tas taču ir dabiski, ka cilvēki viens otram palīdz. Drīzāk grūti būtu tad, ja otrs neļautos palīdzēt. To, ka Sergejs atnāca dzīvot pie mums, es drīzāk uztvēru kā apbalvojumu.
Mēs visu mūžu esam līdzās bijuši. Kopā daudz kur braukuši, svinējuši Matīsa jubilejas, aprunājušies par dažnedažādajām tēmām, palīdzējuši viens otram. Viņš bija brīnišķīgs, un esmu lepna, ka tāds cilvēks ir mana dēla tēvs.
– Kāpēc neizdevās jūsu nākamās laulības?
– Dažām sievietēm ir sindroms visu mūžu izvēlēties sliktos puišus. Arī es šo eksāmenu neesmu spējusi nolikt.
Acīmredzot mani uzrunājis tas, ka sākotnēji viņi ir ļoti romantiski, pilni dzīvības enerģijas, traki un nevaldāmi. Neko piezemētāku par viņiem pat negribas atcerēties.
Bet šis precēšanās un šķiršanās fakts man neliekas svarīgs. Es taču kā Elizabete Teilore varētu būt kaut sešas reizes precējusies, nu un? Ja tā nopietni, to otro un trešo precēšanās reizi es pat nepieminētu, jo neuzskatu, ka šie cilvēki būtu bijuši mani vīri šā vārda labākajā nozīmē. Kad visu, kas bijis, novērtēju ar laika distanci, man šķiet, ka esmu bijusi precējusies tikai vienreiz – ar sava dēla tēvu.
Precoties otrreiz un trešo reizi, bija zīmes, kas norādīja, ka to nevajadzētu darīt. To pat nedrīkst stāstīt, tas ir pārāk dramatiski. Tai pašā laikā man ir bijušas attiecības, kuras atceros ar lielu prieku.
Man nešķiet, ka šie vīrieši manā dzīvē būtu bijuši mazāk svarīgi tikai tāpēc, ka mūs nav vienojis laulības zīmogs.
– Jūs esat izaudzinājusi dēlu. Māksliniecei tas ir sarežģīts uzdevums?
– Salīdzinot ar citām māmiņām, kas pavadīja astoņas stundas darbā, turklāt laikā, kad auga Matīss, bija jāstrādā arī sestdienās, domāju, ka mums pat bija krietni labāki apstākļi. Es darba dienās varēju diezgan daudz būt mājās. Tāpat bija izbraukumu koncerti, uz kuriem Matīsu ņēmu līdzi. Ļoti daudz ar dēlu esmu dalījusies, runājusi par psiholoģiskām, garīgām tēmām. Matīsu no laika gala esmu uztvērusi kā līdzvērtīgu cilvēku.
Mums vienmēr bijušas labas attiecības, vienīgais, ar ko gan visiem vecākiem jārēķinās, ka pusaudža vecums sarežģīts ir visiem. Tad notiek dažādas kolīzijas pašnoteikšanās jomā, kas ir gana sarežģīts un individuāls process. Bet tas vienkārši ir jāpārcieš, un uz to vecākiem jāskatās pietiekami saudzīgi un smalkjūtīgi.
Vienīgais, pret ko man bijusi nepatika laikā, kamēr Matīss nebija izaudzis, bija skola. Tāpēc vecāku sapulcēs maz esmu piedalījusies. Pati kādu laiku mācījos 49. vidusskolā, un šī skola savas dzelžainās, skarbās disciplīnas dēļ man iedvesa šausmas. Joprojām, kad skolās paredzēti koncerti, man jāsaņemas, pārkāpjot to slieksni.
Bet citādi, man šķiet, ir tik dabiski veidot labas attiecības ar savu bērnu, un šai ziņā nav starpības, kāda ir vecāku profesija. Kad bērniņš piedzimst, mēs taču viņu uztveram kā lielāko dāvanu, viņu mīlam un cienām par to, ka viņš vispār ir, viņam nav jāizdara nekāds varoņdarbs. To cieņu ir svarīgi saglabāt arī vēlāk, tāpat arī ļoti svarīga ir empātija, spēja iejusties tajā, kā bērns dažādās situācijās jūtas.
– Jums dēls jau pieaudzis, nodibinājis savu ģimeni. Kā jums bija viņu palaist savā dzīvē?
– Tas gan man grūtības neradīja, līdzīgi kā mana mamma tad, kad es augu, arī es vienmēr esmu respektējusi dēla brīvību un pašnoteikšanos. Es pat neatceros tādu brīdi, kad man viņu būtu nācies palaist vaļā. Man šķiet, ka arī kā vīramāte esmu ļoti laba. Nekad neesmu domājusi, kādai būtu jābūt mana dēla mīļotajai sievietei vai ko viņai vajadzētu prast. Dēla izvēle ir pati svarīgākā, un viņš pats zina, kādēļ viņš izvēlas tieši konkrēto meiteni. Es pret to izturos ar lielu cieņu. Turklāt jūtos pateicīga šai meitenei, jo viņa manam dēlam dāvā sevi; rūpes, maigums, uzmanība, kas tiek veltītas otram cilvēkam, ir kaut kas ļoti liels. Tas vispār ir pats lielākais, ko sieviete un vīrietis var viens otram dot. Tas ir gan skaisti, gan grūti. Tāpēc es to novērtēju.
Kad piedzima Matīss, mans mātes instinkts bija kā tīģerienei. Es dēlu uztvēru tik harmoniski! Pašlaik man ir mazmeitiņa, un izjūtas ir pilnīgi citas: manī ir biklums un milzīga pietāte. Skatos uz viņu kā uz pašu lielāko brīnumu, kāds vien pasaulē iedomājams.
– Kad sazvanījāmies, teicāt, ka esat pārcēlusies prom no Rīgas. Kāpēc tāda izvēle?
– Jā, es dzīvoju Apšuciemā, priežu mežā pie jūras. Māmiņa sen tur bija uzcēlusi vasarnīcu, to renovējām, lai var dzīvot arī ziemā. Apšuciemā mitinos ar savu balto suni, kuram rados ir labradors. Mans Dāgs ir tik ļoti labdabīgs.
Jau kopš agras jaunības sapņoju dzīvot ārpus pilsētas. Protams, arī Mežaparkā bija jauki, tomēr pašlaik izmantoju iespēju realizēt savu sapni, jo – kad tad, ja ne tagad? Es taču to nevarēšu sākt piepildīt vēl pēc desmit gadiem!
Es biju ļoti noilgojusies pēc autonomas pašnoteikšanās arī tajā ziņā, ka vairākus gadus kopu savu māmiņu. Sievietes ar līdzīgu pieredzi zinās, ka pienāk brīdis, kad šķiet: tu vairs neesi tikai viens cilvēks. Tevī jau ir divi cilvēki, jo par otru jādomā nepārtraukti. Bet tas paņem tik daudz enerģijas un spēka, ka veidojas hronisks nogurums. Protams, ir arī milzīgs mīļums, ka varat būt kopā, bet vienlaikus ir ļoti grūti. Un pašlaik man ir vajadzīga vienatnes pauze, kad esmu tikai ar suni.
Gribu daudz klusuma un būšanas ar sevi.
Turklāt mans suns tagad ir kā mans personīgais svara vērotājs. Ja ir brīva diena, trīs reizes dienā abi ejam staigāt tālus gabalus. Arī citās dienās – gribi vai negribi – vismaz divas reizes ir jāiet staigāt. Un efekts ir! Jaunības un enerģijas uzturēšanai dzīvot Apšuciemā ar suni ir lieliski. Šis dzīvesveids ir labākā skaistumkopšana. Un vēl sievietes skaistumam ir vajadzīgs miers. Atceros, ka reiz pasākumā satiku aktrisi Viju Artmani. Tobrīd dažādas emocionālās vētras jau biju piedzīvotas un uz dzīvi raudzījos relatīvāk. Toreiz Artmane man teica: «Ieva, tu esi skaistāka, jo esi kļuvusi mierīgāka.»
