Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tas ir luksuss – dzīvot laukos
Mums, lauciniekiem, šo laiku pārdzīvot ir vieglāk, jo ikdienas pienākumi un neatliekamie saimniecības darbi pandēmijas laikā iedarbojas terapeitiski. Manuprāt, tas ir luksuss, ja cilvēks ierobežojumu apstākļos var dzīvot laukos, nevis pilsētas dzīvoklī.
Te, Murjāņos, gan nav nekādi dziļie lauki – tikai 40 minūtes no Rīgas, taču šie daži kvadrātkilometri man šķiet pati skaistākā vieta pasaulē, mana mazā dzimtene. Katru dienu abi ar suni ejam staigāt uz mežu. Nedēļu nogalēs daudzi cilvēki uz šejieni brauc pastaigāties. Es labprāt ar viņiem dalu savas taciņas, ja vien viņi nebojā mūsu dzīves kārtību un ievēro distanci.
Vienam Aivariņam mājās ir jābūt
Suņi mūsu mājās ir bijuši vienmēr, taču suņa mūžs ir daudz īsāks par cilvēka mūžu, un, kad pienāk šķiršanās brīdis, tas ir bezgala sāpīgi. Kad nomira iepriekšējais suns, lai atvieglotu manas ciešanas, meitas draugs man atnesa kucēnu, sakot: vienam Aivariņam mājās jābūt (mans bijušais vīrs ir Aivars). Tā es dabūju sunīti ar visu vārdu. Kamēr kucēns kļūst par draugu, jāiegulda diezgan liels darbs. Tagad Aivariņam ir pusotra gada, un es pat iedomāties nevaru, ka viena varētu iet pastaigāties. Četrkājainais draugs noteikti atvieglo manu dzīvi – novērš uzmanību no nevajadzīgām domām un piesaista ikdienai.
Kvadrātmetrs neatkarības gleznošanai
Glābiņš man ir darbs – gleznošana. Pandēmija tai it nemaz netraucē. Lai gleznotu, man vajag vien kādu kvadrātmetru neatkarības un ļoti daudz laika, bet nošķirtība vienmēr bijusi mana ikdiena.
Man prieks, ka ar saviem darbiem galerijas Alma logos arī tagad varu iepriecināt un uzmundrināt līdzcilvēkus.
Izstādes nosaukums ir Woof Woof, un tā ir veltījums suņiem. Kad radās šī ideja, man gan ienāca prātā: daudziem dzīvniekmīļiem ir problēmas ar cilvēkiem, tāpēc viņi visu savu uzmanību vērš uz dzīvniekiem. Gribas cerēt, ka ar mani nav tik traki… Tagad jāstrādā pie jaunas izstādes, kaut, protams, nezinu, kā tā īstenosies.
Jaunības kino
Vakaros ātri kļūst tumšs, īsti nav vajadzīgās gaismas, lai strādātu, un tad glābj filmas, no kurām daudzas jau zinu gluži vai no galvas – tās, kuras jaunībā skatījos kinoteātros un kur filmējušies spoži aktieri: Žans Gabēns, Simona Sinjorē, Romija Šneidere, Alēns Delons un citi. Nekad iepriekš arī neesmu tik ļoti iedziļinājusies atsevišķu režisoru daiļradē. Piemēram, ar aizrautību noskatījos vairākas Dienvidkorejas režisora Kima Kiduka filmas (viņš decembrī nomira Latvijā). Izcils režisors! Tad vēl esmu pievērsusies Klodam Šabrolam – viņš uzņēmis izcilus detektīvus ar lieliskiem aktieriem.
Puķes ir paradīzes liecinieces
Esmu trauciņos sasējusi puķu sēkliņas, saulītē jau smuki izdīgušas… Un vēl – divu veidu mazos tomātiņus, kam galvenokārt būs dekoratīva nozīme. Manai mammai bija ļoti laba dārza arhitektūras izjūta, man arī piemīt telpiskā domāšana, bet citāda. Kad vecāki vēl bija dzīvi, mums pa visiem kopā bija vairāk to zaļo pirkstiņu un roku, kas ravē. Tagad es, cik spēju, tik izdaru. Bet bez puķēm nevaru. Esmu tā augusi. Tādu gludu zālienu neciešu. Man šķiet, ka puķes ir paradīzes liecinieces mums, kas neko par paradīzi nezinām.
Domas par to, kā dzīvosim tālāk
Es tiešām daudz domāju par to, kāda būs pasaule pēc šīs slimības, par atbildību, kas mums katram ir par savu dzīvi. Amerikāņu rakstnieks un dramaturgs Torntons Vailders raksta: kara laikā cilvēki domā, ka pēc kara viņi dzīvos labāk, bet, kad karš ir beidzies, viņi sāk domāt, kā dzīvot ērtāk… Tā ir tā drāma. Situāciju, kādā pašlaik dzīvojam mēs, var salīdzināt ar karu.
