Ģeniālais apelsīns – Sidnejas opera

Kā jau ierasts rudeņos Sidnejā, arī 1973. gada 20. oktobris bija saulaina un silta diena. Kaut gan rudeņi šeit nav tik vējaini kā pavasari, tomēr, kamēr karaliene Elizabete II, atsegtiem pleciem un baltā koķetā beretē, teica svinīgo uzrunu, ik pa laikam brīze iešalca mikrofonā, nomācot sacīto, un enerģiski plandīja gan lapu, uz kuras bija rakstīta uzruna, gan Viņas Augstības sniegbalto kleitu.

Elizabetes tērpa krāsa bija pieskaņota notikuma centrālajam objektam – jaunuzceltajam Sidnejas opernamam, kura atklāšanas ceremoniju karaliene pagodināja. Vairāk nekā divi tūkstoši baltu mazu kuģīšu peldēja ap milzīgo operas nama platformu, bet gaisu tricināja Austrālijas jūras flotes helikopteri.

Lai gan operas nams atgādina poētisku skulptūru, kas rāmi peld Sidnejas piekrastē, tā tapšana līdzinājās dramatiskai vētrai.

Citi lasa

Zane Piļka- Karaļeviča

Piemiņa

Viņš nomira manu acu priekšā: Dzīvesbiedre pastāsta, kādas bija aktiera Lūša pēdējās stundas

Gita Vīksne

Slavenības

Šlāgerdziedātāja Aija Legzdiņa dramatiski novājējusi. Viņu vairs nevar atpazīt…

Lauma Lapsa

Skandāls

Atklājas jaunas detaļas par Jelgavas novada mēra Lasmaņa ēverģēlībām darbā. Bijušās darbinieces stāsts

Brīdī, kad debesīs pacēlās tūkstošiem krāsainu balonu, signalizējot, ka Sidnejas opera ir pasludināta par atklātu, nama arhitekts Jerns Utsons nestāvēja līdzās karalienei un Austrālijas politiķiem un ministriem. Viņa nebija arī starp simtiem viesu, kas pa gigantiskajiem pakāpieniem plūda uz grandiozajām svinībām. Un velti būtu viņu meklēt Sidnejā vai kur citur Austrālijā – kontinentā, kuru viņš bija steigā pametis, lai nekad vairs nespertu uz tā savu kāju. Pārāk dramatisks bija radību process un pārāk sāpīga šķiršanās.

Kur satiekas zināšanu ūdeņi

Nepilnus simt gadus pēc tam, kad Sidnejas ostā no Portsmutas ieradās pirmie katordznieki, atvedot sev līdzi sēklas un ganāmpulkus – aitas, kazas, zirgus un arī cūkas, pilsēta tika pie sava pirmā muzikālā teātra. 1879. gadā Sidnejā tika atklāta komiskā operete un vodeviļa – bijušajā noliktavas ēkā Kingstrītas un Jorkstrītas ielas stūrī. Tikai sešdesmit gadu pēc tam, kad Britu valsts sekretāra lorda Sidneja vārdā nosauktajā Austrālijas pilsētā tika uzcelta pirmā ēka – airētāju barakas.

Vēlāk, kopš paša 20. gs. sākuma, muzikālie sarīkojumi notika pilsētas rātsnamā, līdz 40. gadu beigās Jaundienvidvelsas Valsts mūzikas konservatorijas direktors sers Jūdžīns Gūsenss paziņoja, ka Sidnejas rātsnama zāle Austrālijas muzikālajam vērienam kļuvusi par mazu. Angļu komponists Gūsenss uz Austrāliju pārcēlās 1947. gadā, lai stātos pie Sidnejas Simfoniskā orķestra diriģenta pults. Iepriekšējos divdesmit gadus viņš bija pavadījis Amerikā, kur diriģēja plašās, speciāli šim nolūkam celtās koncertzālēs.

Ierodoties Sidnejā, Gūsenss nekavējoties norādīja uz vecā rātsnama nepiemērotību koncertzāles funkcijām un sajuta, ka te paveras spoža izdevība ne vien mūzikai un ne vien Sidnejai, bet visai Austrālijai. Viņa ambīcijas bija uzcelt jaunu koncertzāli ar vislabāko akustiku un 3500 skatītāju vietām, kas būtu mājvieta operas kolektīvam un kur atrastos arī piemērota zāle kamermūzikai.

Gūsenss neredzēja neviena iemesla, kāpēc gan tik muzikālai pilsētai kā Sidneja tādas nebūtu.

Lai viņu sadzirdētu, bija vajadzīgi desmit gadi un īstās ausis, kas piederēja izbijušam dzelzceļa darbiniekam, vēlāk Darba partijas politiķim un 1953. gadā ievēlētajam Jaundienvidvelsas premjeram Džozefam Kehilam.

Imigrantu dēlu, no mazotnes pie smaga fiziska darba radināto Kehilu, var dēvēt par opernama krusttēvu, kurš kā lokomotīve līdz savam pēdējam elpas vilcienam darīja visu, lai projekts no Gūsensa ieceres kļūtu par realitāti. Kehils 1954. gadā sarīkoja konferenci un krāšņā runā iestājās par to, ka valsts var uzplaukt tikai tad, ja tai ir iespēja pienācīgi izpaust savu talantu, un ka operas nams nedrīkst būt ēnains nostūris, bet tam jābūt Sidnejas lepnumam ne vien šodien, bet arī vēl pēc simt gadiem.

Sers Gūsenss bija ieraudzījis, kur mūzikas namam jāslejas un uzstāja, ka opera jāceļ piekrastē – Benelonga ragā, kas jau vairākus tūkstošus gadu bijis nozīmīgs punkts Austrālijas kartē.

Pirms daudziem gadu simtiem šī vieta gadigalu ļaudīm – iezemiešiem no eoru tautas, bija pazīstama ar nosaukumu Tubowgule, kas tulkojot nozīmē «kur zināšanu ūdeņi satiekas».

Tur, kur šodien stiepjas Pitstrīta, svaiga ūdens straume plūda lejup pa upi uz alu klints kraujā, kas plūdmaiņās kļuva par salu. Saldūdens un sālsūdens maisījums veidoja perfektu vietu zvejošanai, bet pati Tubowgule kļuva par iezemiešu pulcēšanās punktu, kur visi satikās, lai dzīrotu, dejotu, dziedātu un stāstītu stāstus. Kad 2011. gadā tika veikti būvdarbi, lai zem Sidnejas opernama izbūvētu tuneli, arheologi uzgāja dažādas zīmes klints sienās, kas stāstīja, kā senāk šī vieta tikusi izmantota. Britu kolonisti, kas Austrālijā ieradās 18. gs beigās, šeit nomitināja savus ganāmpulkus un zirgus, ko viņi atveda no Keiptaunas, un Tubowgule pārdēvēja par Cattle Point – Liellopu ragu.

Tagadējais nosaukums Benelonga rags dots par godu kādam aborigēnam ar garu un sarežģītu vārdu – Woollarawarre Bennelong. Pēc kolonistu iebrukuma viņš tika sagūstīts un padarīts par sarunvedi starp iekarotājiem un iezemiešiem. Melns kungs jūraszilā frakā – tāds viņa zīmētais portrets saglabājies līdz mūsdienām. Benelongs prata noskaņot atbraucējus sev labvēlīgi un kļuva par pirmo aborigēnu, kurš viesojies Londonā un apmeklējis gan Koventgārdenas teātri, gan parlamentu.

1817. gadā britu ģenerālmajors Laklans Makvorijs pavēlēja šeit būvēt fortu pēc arhitekta Frānsisa Grīnveja plāna. Anglis Grīnvejs uz Austrāliju tika aiztransportēts kā par krāpniecību notiesāts katordznieks, bet visu iespēju zemē Jaundienvidvelsā kļuva par apbrīnotu arhitektu, kurš lepojās ar vairākām tolaik ievērojamām celtnēm. Makvorija forts 1902. gadā tika nojaukts un deva vietu militārās tehnikas novietnei, līdz Gūsenss šajā vietā saskatīja lielisku potenciālu koncertzāles būvniecībai. Valdība tika pārliecināta, atlika vien izvēlēties efektīgu un modernu arhitektūru.

Soms nobalso par dāni

20. gadsimta 50. gadi Austrālijai bija straujas ekonomiskās izaugsmes laiks, kura dzinējspēks bija milzīgais Eiropas imigrantu vilnis pēc Otrā pasaules kara. Jaunajai koncertzālei vajadzēja atbalsot šo progresīvo noskaņojumu. 1955. gadā izraudzījās vietu ēkas būvniecībai – Benelonga ragu – un vēl pēc gada izsludināja Sidnejas opernama arhitektūras konkursu. Konkursa nolikums tika izklāstīts divdesmit piecu lappušu biezā bukletā, ko iesauca par Brūno grāmatu – Brown Book, un tajā dalībnieki varēja iepazīties ar Benelonga raga melnbaltiem attēliem.

Arhitektiem bija jāpiedāvā sava vīzija, kas ietver galveno lielo zāli ar 3000 sēdvietām un mazāku zāli, kurā varētu satilpt 1200 apmeklētāju, – lai tās būtu piemērotas gan plašiem operas uzvedumiem, orķestra un kora koncertiem, gan lekcijām, baleta izrādēm un vēl dažādiem citiem pasākumiem.

Starptautiskais konkurss saņēma milzīgu daudzumu pieteikumus – divsimt trīsdesmit trīs. Sidnejas jauno operu bija uzskicējuši arhitekti no 28 valstīm.

Viens no dalībniekiem – dāņu arhitekts Jerns Utsons – gandrīz līdz pēdējai konkursa dienai strādāja pie rasējumiem savā pieticīgajā birojā Hellebekā ziemeļos no Kopenhāgenas. Pirms pāris mēnešiem viņš bija saticis bariņu jaunu sidnejiešu, kas devās uz olimpiskajām jāšanas sacensībām, kuras togad norisinājās Stokholmā.

Jerns jau kādu laiku bija auklējies ar ideju par tālās Austrālijas dizaina konkursu, kura reklāmu pamanīja kādā zviedru arhitektūras žurnālā, un viņu iespaidoja entuziasms, ar kuru jaunās meitenes stāstīja par savu zemi un tās brīnišķīgo ostu. Viņš strādāja lēni un ilgi, gandrīz pusgadu – stils, kas raksturos visu turpmāko Utsona darbu un radīs ne mazums sarežģījumu. «Es gribēju to izdarīt pareizi. Es vēlējos kaut ko, kas augtu tāpat, kā tobrīd auga Austrālija,» viņš vēlāk atcerējās.

Utsons aizsūtīja savus divpadsmit zīmējumus pēdējā brīdī.

Laikā, kad Utsons piedalījās konkursā, viņam bija trīsdesmit astoņi. Viņš piedzima 1918. gadā Kopenhāgenā, un viņa bērnība pagāja Pirmā pasaules kara ēnā. Pēc kara sāka valdīt modernisms un tehnoloģiskais progress. Kad Jerns bija divpadsmit gadu vecs, 1930. gadā, viņa vecāki devās uz Stokholmas starptautisko izstādi, kur viņus dziļi iespaidoja Gunnara Asplunda modernā arhitektūra.

«Mani vecāki atgriezās, pilnīgi pārņemti ar jaunajām idejām un domām. Ātri vien viņi ķērās klāt mūsu mājas pārveidei,» būdams jau slavens arhitekts, Utsons atcerējās bērnības pieredzi, kas veidoja arī viņa arhitektonisko domāšanu. Jaunais koncepts bija telpa un gaisma. Ģimene atbrīvojās no visām vecajām, smagnējām, nepraktiskajām mēbelēm, dodot vietu gaismai un gaisam.

Vēlāk Jerns studēja arhitektūru pilsētas Karaliskajā mākslas akadēmijā. Pēc Otrā pasaules kara beigām viņš devās uz Helsinkiem, lai stažētos Alvara Ālto birojā. Taču Utsonam nesanāk ilgi pavadīt Ālto paspārnē, jo viņš drīz iegūst stipendiju, kas jaunajam arhitektam dod iespēju doties uz Maroku un Ziemeļameriku.

Ziemeļamerikā viņš satiek tādus arhitektūras varenos kā Frenks Loids Raits, Mīss van der Roe, kā arī dizaineru Čārlzu Īmsu. Te viņš iepazinās arī ar Ēro Sārinenu – somu izcelsmes amerikāņu arhitektu, kurš vēlāk nospēlēs nozīmīgu lomu viņa un Sidnejas operas liktenī. Dienvidamerikā Utsonu dziļi iespaidoja acteku un maiju drupas. Viņu īpaši aizrāva senās arhitektūras garīgi mistiskais aspekts – arhitekts iztēlojās, kā šie tempļi cilvēkus no ikdienas pārcēla pavisam citā, transcendentālā, plāksnē, kur starp mākoņiem un zvaigznēm viņi varēja sarunāties ar dieviem. Visa šī pieredze un iedvesmas atbalsojas arī Sidnejā, kuras opernamā amatniecība un senā arhitektūra sajaucas ar modernisma domāšanu.

Desmit gadus pirms Sidnejas operas konkursa Utsons piedalījās sacensībā par Londonas Kristāla pils jauno dizainu.

Viņš gan neuzvarēja, taču viņa pieteikums liecina, ka, atraidot šo projektu, Londona bija zaudējusi iespēju uzbūvēt kaut ko tikpat pārsteidzošu kā Sidnejas opera.

Arhitektu dalība konkursos stāsta par viņu ambīcijām – tas nav viegls ceļš, jo pie konkursu projektiem tiek pavadītas naktis vairāku mēnešu garumā, rēķinoties, ka ieguvums var izrādīties nulle. Ar naudu atalgoti tiek tikai uzvarētāji, bet, lai uzvarētu, jārada kas izcils.

1957. gada janvārī Austrālijā sākās konkursantu vērtēšana. Žūrija sastāvēja no četriem profesionāļiem, no kuriem pats ievērojamākais bija jau pieminētais Ēro Sārinens – rūdīts modernists, kurš operas konkursa laikā jau bija pārslimojis modernisma taisnstūrveida formas un tagad radīja ekspresīvāku betona arhitektūru.

Tieši operas konkursa laikā Sārinens strādāja pie savas ievērojamākās būves – pasažieru termināla Džona Kenedija lidostā Ņujorkā.

Jaunā Utsona arhitektoniskais redzējums sabalsojās ar Sārinena stilu, un soms nobalsoja par nevienam nezināmo dāni.

Populārs aizkulišu stāstiņš tieši Sārinenu vaino Utsona uzvarā. Nokavējis pirmās desmit žūrēšanas dienas, Sārinens ar novēlošanos esot iepazinies ar atlasītajiem projektiem un bijis gaužām neapmierināts, līdz no atraidīto projektu kaudzes izvilcis Utsona zīmējumus un iesaucies: «Lūk, te arī ir īstais uzvarētājs!»

1957. gada 29. janvārī Jaundienvidvelsas premjers Kehils oficiāli paziņoja uzvarētāju – nevienam nezināmo dāni Jernu Utsonu. Savā ziņojumā žūrija rakstīja: «Mēs atkal un atkal atgriezāmies pie šiem zīmējumiem un esam pārliecināti, ka tieši tie atspoguļo konceptu, kas ir spējīgs kļūt par vienu no izcilākajām pasaules būvēm. Pateicoties savai oriģinalitātei, tas ir kontroversiāls dizains. Taču mēs esam pilnībā pārliecināti arī par tā vērtību.»

Brīdī, kad jaunumi sasniedza Dāniju, Utsons pastaigājās pa savas Hellebekas mežu. Priecīgo ziņu viņam pavēstīja meita Lina.

«Viņa nometa savu velosipēdu turpat zemē un paziņoja, ka tagad man vairs nebūs neviena aizbildinājuma, kāpēc viņai nepirkt zirgu.»

Uzvarētājs ieguva 5000 mārciņu.

Kad 1957. gadā Utsons pirmo reizi ieradās Sidnejā, viņš tika uzņemts kā sensācija. Žurnāls Australian Women’s Weekly apgalvoja, ka slaidais arhitekts esot glītāka Garija Kūpera versija, kamēr Woman’s Day jūsmoja par lielisko dāni, publicējot fotogrāfijas, kurās smaidošais arhitekts pozēja pie sava darba galda.

Kolonu birztala

50. gadu vidū modernisms un internacionālais stils bija valdījis jau trīsdesmit gadus. Vēršoties pret pirmskara arhitektūras dekoratīvismu un daiļrunību, tas sludināja skaidras līnijas, tīras plaknes, taisnus leņķus un funkciju pāri formai.

Daudzi no Sidnejas operas konkursa pieteikumiem bija izpildīti labākajās modernisma tradīcijās un atgādināja stikla kastes. Utsona dizains atšķīrās no tiem, tāpat kā kaste atšķiras no apelsīna.

Tas līdzinājās skulptūrai, tas bija ekspresīvs, tas vedināja iztēloties. Turklāt šis projekts, atšķirībā no visiem pārējiem konkursa dalībnieku iesniegtajiem, pilnībā izmantoja visas Benelonga raga sniegtās iespējas. «Kad veidoju šo dizainu, es nebiju redzējis Sidnejas ostu, kaut gan es to pazinu no fotogrāfijām un navigācijas kartēm. Mani paņēma Sidnejas klintsrags, un es domāju – ja vien varētu cilvēkus pacelt augšā, virsotnē, kur viņi var uzstāties un atpūsties, tas būtu vēl viens klintsrags. Šajā ziņā mani iedvesmoja maiju piramīdas Meksikā – Čičenicā. Maiji izveidoja šīs platformas vienā līmenī ar džungļu jumtu un radīja it kā vēl vienu pasauli astoņus metrus virs parastās. Es paturēju to prātā, veidojot operas namu.»

1959. gada 2. martā pūlis savācās zem lietussargiem, lai, spītējot nokrišņiem, svinīgā ceremonijā dotu startu ēkas celtniecībai. Utsons bija ieradies pirms nedēļas un atvedis bronzas plāksni, ko novietot punktā, kur krustosies abu koncertzāļu asis. Premjers Kehils plāksnīti pieskrūvēja, un tajā pašā brīdī atskanēja pirmie vesera sitieni.

Ilgi nebija jāgaida arī problēmas. Celtniecības pirmajā posmā atklājās, ka vietas ģeoloģija konkursa nolikumā nav bijusi precīzi izklāstīta un akmens masa, uz kuras celtne tiks novietota, nespēs izturēt aprēķināto slodzi.

Tika uzskatīts, ka zemesrags sastāv no tādas pašas smilšakmens masas kā apkārtējā zeme, taču izrādījās, tas veidots no irdenām aluviāla nogulām, sālsūdens izgrauzts un pilnībā nepiemērots slodzei, kāda bija iecerēta jaunbūvei. Glābšanas darbos pa perimetru būvlaukuma ziemeļu pusē iestādīja 700 dzelzsbetona kolonnas – katru teju metru diametrā. Tās piepildīja nestabilo klinti būvlaukuma centrālajā daļā. Šie sagatavošanās darbi, protams, tāmē nebija ierēķināti un krietni sadārdzināja projektu.

Otra lielākā problēma bija vēl nezināmais jumta svars. Visprātīgākais būtu bijis pirms būvniecības uzsākšanas novērst galvenās dizaina problēmas, taču Kehils steidzās, jo baidījās, ka birokrātiskās procedūras un politiskā opozīcija noraus stopkrānu. Turklāt viņš pats bija 68 gadus vecs un ar grūtībām pārvēlēts, tāpēc dārga bija katra minūte. Taču jau pēc sešiem mēnešiem Kehilam parlamenta sapulcē pēkšņi kļuva slikti, bet jau nākamajā dienā politiķis devās mūžībā.

Guļot uz nāves gultas, viņš Normenam Raianam, bijušajam elektroinženierim, tagad publisko darbu ministram, lika nosolīties, ka operas projekts netiks izgāzts.

Martā no klints sāka pacelties podesta aprises, pilnībā pārvēršot zemesragu un ar saviem grandiozajiem izmēriem kļūstot par lielāko betona struktūru planētas dienvidu puslodē. Pirmo celtniecības posmu pabeidza 1963. gadā, gandrīz piecus gadus pēc pamatakmens ielikšanas un divus gadus vēlāk, nekā plānots.

Jumta jukas un māla bļodas

Kad Sidnejā uzsāka būvniecību, Utsons atgriezās Hallebekā, kur kopā ar savu arhitektu komandu sāka pētīt jumta konstrukcijas. Ne velti Sidnejas operas nama jumts ir šedevrs, kuram jāpateicas par visas būves slavu. Tā tapšana bija īsts trilleris.

Lai izprastu, kā uzbūvēt šīs sfēriskās čaulas, tās bija jāizsaka matemātiski. Kad Arup & Partners biroja inženieri prasīja Utsonam, lai viņš izsaka jumta izliekumu formas matemātiski, viņš paņēma plastmasas lineālu, salocīja to pret galdu un vienkārši piefiksēja izliekumus. Zīmējumus viņš aizsūtīja Arup & Partners uz Londonu, paskaidrojot, ka šīs ir tās formas, kuras viņš vēlas.

Pamazām operas jumta aprises arvien vairāk attālinājās no formām, kuras bija redzamas konkursā uzvarējušā dizaina skicēs.

Jumta kores profili kļuva augstāki un smailāki, noslēdzošās čaulas forma vairs nepārkārās kā klints pār jūru. Šie augstākie profili atvēlēja lielāku telpu skatuvei un auditorijām. Taču formas izteikt matemātiskos un uzbūvējamos aprēķinos sāka šķist teju neiespējami. Trīs gados risinājums, kā uzbūvēt operas jumtu, joprojām nebija atrasts.

Gadi un jauni mēģinājumi nomainīja cits citu, taču bez rezultāta, līdz Jaundienvidvelsas valdība ieteica Utsonam meklēt citus inženierus. Taču viņš šo priekšlikumu noraidīja, apgalvojot, ka viņa un Arup & Partners sadarbība nesīs augļus. Beigās atrisinājums nāca no arhitekta paša.

Vairāki mīti apvij sfēriskā risinājuma rašanos, un viens no populārākajiem stāstiņiem ir tāds, ka pār Utsonu nākusi apskaidrība brīdī, kad viņš mizojis apelsīnu. Viņš pats vēlāk, atceroties deviņus vētrainos gadus jeb operas sāgu, intervijā Sydney Morning Herald apgalvojis – kaut gan visi domā, ka iedvesmas avots bijušas buras, patiesībā tas bijis apelsīns.

«Daudzi domā, ka manu dizainu iedvesmoja ostā kuģojošās jahtas vai gliemežvāki. Bet tas nav šis stāsts.

Tas ir kā apelsīns – jūs nolobāt apelsīnam mizu un pēc tam iegūstiet šīs daivām līdzīgās formas. Tāds ir mans modelis.

Tā sagadījies, ka baltām burām ir līdzīga forma. Buras mani iedvesmojušas tikai tādā mērā, ka mans tēvs bija flotes arhitekts un es pazinu lielas formas.»

Cita versija lasāma Sidnejas opernama mājaslapā. Tajā stāstīts, ka, milzu problēmu gūzmas nospiests, Utsons viens pats čurnējis savā Hellebekas ofisā un knibinājies ap vienu no operas modeļiem – palielu kartona modelīti, kādi arī šodienas digitalizētajā laikmetā joprojām atrodami arhitektu birojos (izgatavoti no kartona un ar rokām) un sācis jumta čaulas likt kopā, kraut kaudzē… Līdz pēkšņi iedegusies spuldzīte un risinājums bija gatavs! Jumta plaknes ir tik līdzīgas, ka tās iespējams atvasināt no vienas, konstantas formas.

Lai vai kā arhitekts nonāca pie sava ģeniālā risinājuma, bet 1962. gada janvārī viņš būvniekiem iesniedza opernama Dzelteno grāmatu – 38 lapas ar plāniem, skicēm un detalizētu jumta čaulu risinājumu.

Savukārt ideja par to, kā jāizskatās opernama apdarei, pie arhitekta atnāca brīdī, kad viņš peldējās Lielajā Barjerrifā.

Ēkas fasāde atspoguļos ostu un piekrastes mājas ar sarkanajiem jumtiem. Utsons vēlējās, lai ēkas virsma kontrastētu ar Sidnejas ostas ūdens tumši un debesu skaidri zilo. Flīzēm, kas klās ēku, jābūt spīdīgām, bet ne tik spožām, lai tās ņirbētu. Taču, kā tikt pie šāda materiāla? Atbildi viņš atrada Japānas virtuvē. Viņš šo operas nama ideālo tekstūru – viegli raupju, nedaudz graudainu – ieraudzīja keramikas bļodās. Bija nepieciešami neatlaidīgi eksperimenti trīs gadu garumā, lai taptu flīzes, kas arhitektu apmierinātu.

Flīzes, kuras dizaina vēsturē iegājušas kā Sidnejas flīzes, ir 120 mm lieli māla kvadrāti ar nelielu sasmalcināta akmens piejaukumu, kas rada raupjuma efektu. 1 056 006 flīzītes, kuras sedz operas kupolus, izgatavoja turpat zem monumentālajām kāpnēm izveidotajā ceplī. Vēlāk Utsons apgalvos, ka šī šķietami detaļa ir viens no pamatakmeņiem visā kopējā ēkas dizainā. «Tas ir svarīgi, ka lielā skulptūra, kura stāv krastmalā, uztver un atspoguļo debesis visā to daudzveidībā – no ausmas līdz krēslai dienu pēc dienas cauru gadu.»

Strupceļš un bēgšana

Būvniecības pauze bija pamatīgi sanervozējusi politiķus, kas sāka satraukties par ēkas augošajiem izdevumiem – trīs gadu laikā trīs ar pusi miljoni bija izauguši par trīspadsmit. Taču jebkādu iejaukšanos no augšas Utsons noraidīja, uzstājot, ka arī turpmāk viņš saglabās pilnīgu kontroli pār projektu, lai būtu drošs, ka viņa vīzija materializēsies tieši tā, kā iecerēts. Politiķu spiediens uz arhitektu samazināt tāmi radīja spriedzi Utsona un inženieru starpā.

Kad pār Benelonga ragu pacēlās gigantiskās sijas, operas būvlaukums kļuva par politiķu un arhitektoniskā perfekcionisma kaujas lauku.

Spriedze pārgāja atklātos konfliktos, publiski apšaubot Utsona spēju radīt operas interjeru. Taču pēdējais grūdiens, kas izstūma Utsonu no paša projekta, bija valdības maiņa. 1965. gadā operas būvniecības lielākā lobētāja Darba partija pēc 25 gadu valdīšanas atkāpās Liberāļu priekšā, kuri veidoja koalīciju ar Deivisa Hjūsa vadītajiem Zemniekiem.

Ņemot vērā Utsona attiecības ar Kehila pēcteci, arhitekta laiks bija iztecējis. Hjūss uzsāka aktīvu kampaņu par operas finansējuma apcirpšanu un nāca klajā ar paziņojumu, ka Utsons no autoruzraudzības tiek atstādināts un turpmāk tiks atalgots vienīgi par saviem projektu zīmējumiem.

Tieši tobrīd Utsons strādāja pie siju prototipēšanas, un viņam bija nepieciešami 60 tūkstoši mārciņu, lai varētu izstrādāt maketu. Vajadzēja testēt milzu saplākšņa sijas, kurām bija gan jābalsta griesti zem arkveida čaulām, gan jātiek galā ar milzu stikla sienām. Kad Hjūss inženieriem jautāja viņu domas, tie atbildēja, ka stipri apšauba Utsona izvēli par labu saplāksnim.

Tas bija strupceļš. Bez naudas Utsons nevarēja pārbaudīt savas teorijas pareizību, bez sijām nevarēja izveidot interjera zīmējumus, un, ja nebija zīmējumu, nebija arī algas.

Kad stūrī iedzītais arhitekts ieradās pie politiķa, lai paziņotu, ka ir spiests atkāpties, Hjūss viņu neaizkavēja. Vien pielēja ugunij eļļu, sakot: «Tie jau ir tikai draudi. Tu jau tā draudi visu laiku.» Utsons uzķērās.

Pēc daudziem gadiem, atceroties šo laiku, Utsons atzīs, ka kritika un neapmierinātība bija saprotama: «Tas bija dārgi, tas bija ilgi. Un tas sākās ar falšu aprēķinu – trīs ar pusi miljoniem –, ar ko man nebija nekāda sakara.»

Nākamajā rītā avīžu virsraksti kliedza: Utsons atcelts. Vai Sidnejas baltais zilonis? Opernams nekad netiks uzcelts? Parlamentu pārplūdināja sašutušās radošās inteliģences protesta vēstules no visas pasaules. 3. martā tūkstošu cilvēku parāde, kuru vadīja arhitekti, maršēja pa Sidnejas ielām uz parlamentu, pieprasot Utsona atjaunošanu operas projekta virsvadītāja postenī. Atbalstītāju grupa, kas sevi dēvēja par Utzon-in Charge, iesniedza premjeram trīs tūkstošu parakstītu petīciju. Hjūsa piedāvājumu kļūt par projekta konsultantu arhitekts noraidīja.

1966. gada 28. aprīlī Utsons ar sievu Lisu un viņu trim bērniem steigšus kāpj pa Qantas jet trapu dažas sekundes pirms lidaparāta pacelšanās uz Honolulu. Utsonu bērni – meita Lina un dēli Jans un Kims – semestra vidū tika izrauti no skolas sola, lidmašīnas biļetes nopirktas pēdējā brīdī.

Kad lidmašīna ir pacēlusies virs Benelonga raga, arhitekts skatās lejā uz savu sapni, kas pārvērties murgā. Tā ir pēdējā reize, kad viņš redz Austrālijas kontinentu.

Utsona bagāžā ir nepabeigtie trešā posma rasējumi. Mājupceļā viņi tomēr vēl izmet līkumu, lai piestātu pie maiju tempļiem, kuru arhitektoniskās formas ir iedvesmojušas vīziju par Sidnejas opernamu. Utsons klusībā vēl cer, ka drīz vien Hjūss būs spiests atzīt – opernamu bez viņa pabeigt nav iespējams – un aicinās atpakaļ. Taču viņš kļūdījās. Arhitektu atpakaļ neaicināja. Nespēdams noskatīties, kā viņa mūža sapni piepilda citi, viņš par Sidnejas opernamu vairs negribēja neko zināt.

Turpinājums

Kuram gan būtu drosme iekāpt Utsona kurpēs? Stāties pretī perfekcionisma rēgam, kas tagad klīda pa nepabeigto būvi? Jaunajam, talantīgajam Sidnejā skolotajam arhitektam Pīteram Holam netrūka ne drosmes, ne ambīciju un nekaunības pārņemt projekta trešo posmu un strādāt pie interjeru izveides.

Holam nebija atbalstītāju, un daudzi tā laika arhitekti uzskatīja, ka Utsons ir neaizstājams, bet vietnieka izraudzīšanās – negodīga spēle.

Patiesībā sākumā Hols nobijās un piedāvājumu noraidīja. Taču, kad tika uzrunāts otrreiz, izteica ultimātu, ka Utsons nekad, nekad un nekad vairs šajā projektā neatgriezīsies.

Pats vēl piezvanīja uz Dāniju un telefoniski pārliecinājās. Pēc tam atrotīja piedurknes un ķērās pie projekta plāniem, lai turpinātu Utsona iesākto.

Taču viņu sagaidīja šoks un šausmas. Nekādu plānu nebija. Utsons nebija atstājis neko. Ne mērījumus, ne dokumentāciju, vien dažus nenozīmīgus zīmējumus un skices. Nebija arī darba rasējumu, nedz arī atslēgas zīmējumu, kas parādītu arhitekta domu gaitu. Viss bija pazudis. (Patiesībā Utsona asistents Bils Vītlands visus papīrus bija nodevis glabāšanā, un līdz pat 1972. gadam visi tos uzskatīja par zudušiem.) Tā nu Holam nācās krietni pasvīst, braukājot pāri okeānam, lai satiktu visus Utsona kolēģus, sadarbības partnerus, inženierus, kā arī apmeklētu un izpētītu Eiropas, Amerikas un Japānas koncertzāles.

Savukārt Utsons pēc bēgšanas no Austrālijas ienira divos nozīmīgos arhitektūras projektos, tie ir: Bagsvērdas baznīca un Kuveitas Nacionālās asamblejas ēka. Arī tās ir kas vairāk nekā vienkārši ēkas. Austrālijā Utsons tā arī neatgriezās. Viņš nepiedalījās operas atklāšanas ceremonijā un arī neapmeklēja Austrālijas Karaliskā institūta arhitektūras Zelta medaļas pasniegšanas ceremoniju.

Kad 1978. gadā viņu apbalvoja ar Britu Arhitektu institūta karalisko Zelta medaļu, viņš vien noteica: «Ja jums patīk arhitekta darbs, dodiet viņam nevis medaļu, bet kaut ko uzbūvēt.»

Visu atlikušo mūžu Utsons nodzīvoja Spānijā, okeāna krastā Maļorkā, kur uzbūvēja savai ģimenei māju, kuru varētu nosaukt par mājīgu viņa arhitektonisko ideju rezumē. Tomēr aizmirst Austrāliju nespēja un Spāniju par savām mājām izvēlējās tāpēc, ka tās siltais klimats un klinšainais krasts viņam to atgādināja.

Baltais kuģis vai zilonis?

1973. gada 28. septembrī, gandrīz mēnesi pirms opernama oficiālās atklāšanas, skatuves aizkars pacēlās pirmajam uzvedumam – Sergeja Prokofjeva operai Karš un miers Austrālijas operas kolektīva izpildījumā. Repertuārs ātri vien pārkāpa klasiskās operas, baleta un simfoniskās mūzikas robežas, un baltās buras kuģoja džeza, tostarp Ellas Ficdžeraldas, popa un roka ritmos.

Ēkas slavai augot, to sāka apmeklēt arvien spožākas zvaigznes, un, lai tās visas uzskaitītu, būtu neieciešams žurnāla speciālizlaidums. Vien daži spilgti mirkļi –1980. gadā koncertzālē Arnolds Švarcenegers izcīnīja Mistera Olimpija titulu bodibildingā, bet pēc septiņiem gadiem šajā pašā zālē uzstājās pāvests Jānis Pāvils II.

Te Nelsons Mandela, atbrīvots pēc ieslodzījumā pavadītajiem 27 gadiem, sludināja piedošanu četrdesmittūkstošgalvainam pūlim, kas viņā klausījās uz operas monumentālajām kāpnēm. Te, balto buru pakājē, sacentās aitu cirpēji, un no šejienes pacēlās gaisa baloni, svinot Sidnejas apaļo jubileju.

1990. gadā režisors Bazs Lurmens kopā ar dizaineri Ketrīnu Mārtinu uzveda Pučīni Bohēmu, bet septiņus gadus vēlāk režisors ar dizaineri apprecējās uz tās pašas skatuves ar tām pašām dekorācijām.

Te dziedājuši Bjorka, Bobs Dilans un arī latvieši.

2017. gadā uvertīru no Vāgnera operas Rienci diriģēja Andris Poga, bet Prokofjeva 1. vijoļkoncertu spēlēja Baiba Skride.

Te dziedājusi Maija Kovaļevska, un pērnvasar te uzstājās Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas meiteņu koris Lira. Te kaili gulējuši vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku, pozējot mākslinieka Spensera Tanika fotokamerai.

Te mutuļojušas kaislības un viļņojuši protesti, kad Jaundienvidvelsas hipodroms uz opernama burām sarīkoja īstu gaismas šovu, projicējot zirgu vārdus. Simtiem sidnejiešu sapulcējās pie baltā kuģa un, skandējot Not for sale! (netiek pārdots!), paceltās rokās turēja telefonus ar ieslēgtiem lukturīšiem, protestēdami pret politiķu un biznesmeņu vēlmi opernamu padarīt par azartspēļu reklāmas laukumu. Vairāk nekā ceturtdaļmiljons cilvēku parakstīja petīciju pret ieceri ēku komercializēt.

«Cilvēka garam dažreiz jāņem palīgā spārni vai buras un jārada kaut kas, kas nav vienkārši utilitārs vai ikdienišķs,» karaliene Elizabete II secināja savā atklāšanas ceremonijas uzrunā, piebilstot, ka būvniecības process nebija gluži bez problēmām, bet rezultāts ir iekarojis visas pasaules iztēli.

Lai arī jaunais dānis, skicējot operas namu, neapšaubāmi bija ambīciju pilns, nezin gan, vai viņš spēja iztēloties, ka viņa zīmētais nams reiz būs visos pasaules arhitektūras topos un pat pretendēs uz astotā pasaules brīnuma titulu.

Operas piecas zāles, kinoteātri, restorāni, kafejnīcas un veikaliņi čum un mudž no tūristiem, kas te sabraukuši no visas pasaules. Lai arī parasti ēkas skulpturālās formas izpelnās poētiskus salīdzinājumus, tomēr tā ir nosaukta arī par ziloni, jo apēd tik daudz elektrības, cik pilsēta ar 25 tūkstošiem iedzīvotāju. Bet pāri visam arhitekta Luija Kāna vārdi par sava kolēģa šedevru: «Saule pati nezināja, cik viņas gaisma ir skaista, iekams tā nebija atspoguļojusies šajā ēkā.»