Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Mana darba specifika ir bildēt pasākumus, kā arī uzņēmumu darbinieku portretus. Kad valstī 13. martā pasludināja ārkārtējo situāciju un uzreiz atcēlās pieci lieli pasākumi, kuros bija paredzēts fotografēt, man kļuva skaidrs, ka ātri vien jādomā, ko vēl es varētu darīt. Man tomēr ir ģimene, kurā aug divi bērni (6 un 12 gadus veci), un neviens no mums taču nezina, cik ilgi šī krīze ievilksies.
Savā ziņā man pat bija tāds kā azarts – pamēģināt darīt kaut ko pilnīgi jaunu.
Pieteicos darbā pārtikas piegādes internetveikalā. Mērķtiecīgi izvēlējos tieši šo darbu, jo kādas citas jomas varbūt var apstāties, bet pārtikas piegāde noteikti darbosies līdz pēdējam. Un tā kopš 26. marta mans darbs ir komplektēt klientiem pārtikas grozus.
Man, pūcei un nakts cilvēkam, grūtākais šajā darbā ir celties piecos no rīta, bet interesanti bija sākt strādāt kolektīvā – pārbaudīt, vai es to vispār varu. Izrādās, varu. Šis nav sarežģīts darbs – tikai jāatrod vajadzīgie produkti un jāsaliek grozā. Bet esmu piefiksējis, ka pa dienu iznāk nostaigāt kādus 10–12 kilometrus. Taču, tā kā tas ir maiņu darbs, brīvajās dienās varu ieplānot arī kādas bildēšanas – pagājušajā mēnesī tādas bija četras. Nav daudz, bet tagad tāda ir daudzu fotogrāfu dzīves realitāte. Fotogrāfs esmu kopš 19 gadu vecuma, un divdesmit gadu esmu nodarbojies tikai ar to, neko citu dzīvē neesmu darījis. Savulaik, kad aizgāju no fotoziņu aģentūras F64, kļuvu par frīlanseri, un absolūti nenožēloju, ka izvēlējos strādāt pats sev – ja ir pietiekami daudz pasūtījumu, ir arī peļņa.
Ko krīze man iemācījusi? Man nav bail ne no kāda darba, un es nekaunos no tā, ko šobrīd daru. Kad ieraugu uz ielām tās cilvēku jūras, kuriem acīmredzot nav, ko darīt, negribu būt viens no viņiem. Un negribu būt arī viens no tiem, kuri intervijās stāsta, ka šobrīd viss ir pilnīgā p…ā. Ja gaidītu tikai kādu atbalstu no malas, man būtu daudz grūtāk. Turklāt man kā radošam cilvēkam ir ļoti grūti nosēdēt mājās.
Ģimene ļoti pozitīvi uztver manu jauno darbu, un sieva mani slavē, ka tik ātri noreaģēju uz situācijas maiņu. Tagad, lai cik smaga un grūta bijusi darbadiena, vakarā noguris, bet ar prieku braucu mājās – jo zinu, ka man vispār ir darbs.
Nemaz nebija tik grūti pieņemt šīs izmaiņas. Turklāt apzinos, ka tas ir tikai uz laiku. Jā, vasara noteikti būs tukša pasākumu ziņā. Bet gan jau palēnām viss sāks atgriezties ierastajās sliedēs.»
