Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nu jau sešus gadus Latvijas vīna cienītāji var vadīties no profesionāļu vērtējuma, izvēloties labākos dzērienus saviem īpašajiem vai pavisam ikdienišķajiem pasākumiem. Šis gads nav izņēmums, un Latvijas labākie vīnziņi augusta nogalē trīs dienas nopietni strādāja pie gada lielākā izaicinājuma – konkursa Latvijas Gada vīns 2019 degustācijas.
Dzērienus šim konkursam atlasa importētāji, līdz ar to viss ekspertu izmēģinātais ir atrodams mūsu pašu veikalu plauktos. Degustācija ir anonīma – zināmi ir tikai daži parametri: vīnoga, reģions, alkohola un cukura līmenis, cena, kam noteikts – ražošanas gads. Ne ražotājs, ne izplatītājs – pudele noslēpta necaurspīdīgā papīra maisiņā, uz kura ir tikai numurs. Starp citu – cena te galīgi nav noteicošais, zelta medaļu šogad saņēma arī vīns, kura veikala cena esot zem 15 eiro!
Konkursam šogad tika iesniegti 432 vīni, kas tika degustēti 65 kategorijās. Populārākās no tām:
- Chardonnay un tā blendi – 44 vīni (Francija, Itālija, Austrālija, Čīle, Spānija, Argentīna, Jaunzēlande, ASV, Dienvidāfrika);
- Cabernet Sauvignon un tā blendi – 37 vīni (Francija, ASV, Argentīna, Austrālija, Čīle, Itālija, Spānija, Izraēla, Moldova uc.);
- Riesling – 31 vīns (Vācija, Francija, Austrija, Austrālija, Jaunzēlande);
- Shiraz/Syrah un tā blendi – 30 vīni (Francija, Austrālija, Čīle, ASV, Argentīna, Portugāle, Dienvidāfrika utjp.);
- Sauvignon Blanc – 23 vīni (Čīle, Jaunzēlande, pasaule);
- Dienviditālijas sarkanvīni – 21 vīns (Primitivo, Negroamaro, Nero d’Avola, Aglianico etc.);
- Tempranillo – 20 vīni (Spānija);
- Pinot Noir – 17 vīni (Čīle, Jaunzēlande, pasaule);
- Malbec – 15 vīni (Argentīna, Austrālija, Francija, Čīle, ASV);
- Prosecco – 15 vīni (Itālija);
- Cava – 14 vīni (Spānija);
- Champagne – 13 vīni (Francija)
Tikai 16 vīni šogad ieguva augstāko – zelta – novērtējumu. 99 ir sudraba un 234 – bronzas medaļnieki.
Latvijas TOP 100 vīnu sarakstā, kas tradicionāli tiek atklāts Riga Wine & Champagne rudens sesijā, noteikti tiek iekļauti visi zelta medaļnieki, pārējos skatās pēc punktiem – augstāk novērtētie sudraba vīni un reizēm dažas bronzas. To jau nosaka žūrijas vērtējums.
Vīnziņi darbu iesāka pl. 9 un degustēja līdz pat vakaram. Darbs ritēja nelielā telpā, divās grupās, katrai vērtējot savus vīnus. Tie sadalīti pa klasēm – kad šo rindu autore viesojās degustācijā, eksperti vērtēja World: Misc. Reds un California: Cabernet Sauvignon, Merlot & blends. Tātad – pārējās pasaules dažādi sarkanvīni un Kalifornijas vīni no konkrētām vīnogām un blendi.
Žūrijas locekļi pirms pasākuma saņem sarakstu ar kategorijām, kā notiks vērtēšana. Daži izvēlas kādu no grupām, ja jūtas spēcīgāki tajās, pārējie tiek sadalīti pēc nejaušības principa. Žūrijas vadītājs visus sešus gadus bijis Maikls Šusters, sešus gadus vērtētājos ir Latvijas vadošie vīnziņi Raimonds Tomsons, Aigars Lukstiņš, Romāns Komars un Aigars Nords. Šā gada žūrijā, kurā bija arī divas dāmas – Agnese Gintere un Linda Karpenko -, visi bija vismaz ar viena gada pieredzi vērtēšanā.
Darbs norit klusumā, vienīgā skaņa ir vīna degustācijām raksturīgais šlurp šlurp un izspļaušana. Izgaršojuši nianses, vīnzņi apmainās replikām – šis ir labs! vai 329. man patika, bet potenciāls apšaubāms, izskan pa kādam jokam, kolēģiem apceļot vienam otru. Vīns – tas tomēr ir labsajūtas dzēriens, pat ja paveicamais darbs ir nopietns.
Brīžos, kad grupā nav vienprātības, tiek rīkota pārbalsošana, kurā attiecīgo vīnu vērtē jau visi eksperti. Tas nenotiekot pārāk bieži, bet man paveicās – uzreiz četrus vīnus, un visiem izšķīrās – zelta vai sudraba medaļa. Pirmais bija spāņu cava, kas vienbalsīgi ieguva zeltu, tad sekoja trīs šampanieši. Viens dabūja sudrabu, divi – zeltu. Komentāri – kava izkabināja un smaržo pēc 100 eiro banknotēm, arī Nē, nu smuks! un Viņi bija pelnījuši! par pēdējo vērtējamo, ko pavadīja aplausi. Viesmīlis gan man pačukstēja, kas tas bija – nu jā…
Latvijas labākais vīnzinis Raimonds Tomsons: vīnam jāizrāda cieņa
– Secinājums, ko ar kolēģiem pārrunājām, – demokrātiskais budžeta gals lēnā garā, pacietīgi kļūst kvalitatīvāks. Tas nozīmē, ka arī budžeta kategorijā cilvēki sāk pievērst uzmanību tam, ko viņi dzer. Domāju, tas saistīts gan ar tirgus kopējām tendencēm, arī ar cilvēku interesēm, jo viņi ceļo, saprot, kas ir labs, demokrātisks vīns un ko no tā sagaidīt, gan arī tas, ka vīnu
iesniedzēji vairs nešauj uz aklo, bet saprot, kas tos vīnus vērtē un saprot, ka izbraukt cauri ar nelikvīdiem nevar – pieķers.
Pozitīvi arī tas, ka katra vīna kategorija tiek skatīta atsevišķi – prosecco netiek salīdzināts ar šampanieti un sulīgie, gardie Gruzijas vai Moldovas vīni – ar bordo vai pjemontu. Katram vīnam sava vieta, patērētājs un cena. Tas arī tiek ņemts vērā, jo jābūt godīgiem attiecībā uz šiem vīniem – kur tas tiek ražots, cik maksā. Kvalitātei jābūt jebkurā kategorijā.
– Jums trīs dienu laikā bija jānodegustē vairāk nekā 400 – kā dienas beigās var vēl kaut ko sagaršot, novērtēt?
– Jā, tas ir darbs, kas prasa koncentrēšanos. Degustēt pa mazam malkam, ir maize, ūdens un pusdienas pa vidu. Bet tas ir fiziski smags darbs, lai cik smieklīgi tas neizklausītos.
Teiksim, smago sarkanvīnu grupā, kur ir 10 vīni, reizēm jau pēc piektā, sestā rodas sajūta, ka ir grūti. Bet to var izdarīt. Spriežot pēc sevis, ir ļoti jākoncentrējas un nedrīkst novirzīties, tajās pāris minūtēs, kad tu tam vīnam esi pieķēries, viņam jāizrāda cieņa, jo tas ir tikai un vienīgi godīgi pret ražotāju, tirgotāju – nedrīkst pavirši pieiet. Cilvēki tomēr tās vīnogas ir audzējuši, vākuši ražu, vīns ir atvests.
– Vai bija pārsteigumi?
– Jā! Es negribētu teikt, ka daudz, jo izlepušus vīna cilvēkus ir grūti pārsteigt. Bija vairāki gadījumi, kad foršs vīns vai – o, šo biju piemirsis! Ka var būt vīns savā cenā un kategorijā pārsteidzošs, un tas ir šā konkursa mērķis – atgādināt vai atklāt ko jaunu.
– Ņemot vērā jūsu darbu, titulus un pieredzi – vai varat izbaudīt vīnu vienkārši tāpat?
– Gribētu teikt, ka spēju, bet jebkura vīna pudele, kas tiek atvērta un baudīta, vai tas būtu Rīgā vai atpūtā laukos, vai ģimenes lokā – vienkārši atvērt, izdzert un aizmirst ir grūti. Vienmēr gribas saprast, ko es dzeru, kāpēc, un kas ir specifisks ražotājam. Vienmēr jau ir tas profesionālais kretīnisms, ka tu izlasi, ko dzer, jo nav gluži vienalga. Tusiņos skatos, vai man ir garastāvoklis dzert to, kas tiek piedāvāts, bet es ņe vipendrivajusj (neizlecu). Bet tomēr tā vīnziņu bagāža un pieredze – arvien retāk atgriežamies pie vienkāršām un demokrātiskām lietām, bet meklējam, kas vēl nav pamēģināts. Dzert mazāk, bet kvalitatīvāk.
