Filmu māksliniece Ieva Romanova: Kino – tā ir kā slimība, no kuras nevar izārstēties

Kino
Sandra Eglīte
Sandra Eglīte
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
14. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Filmu māksliniece Ieva Romanova
Foto: Ieva Andersone un no privātā arhīva
Filmu māksliniece Ieva Romanova
Filmu mākslinieces IEVAS ROMANOVAS filmogrāfijā ir vairāk par 20 darbiem. «Katra filma ir kā bērns: tu viņu auklē, kādu periodu tu viņā dzīvo, un tad tas beidzas – bērns izaug… Nāk nākamais bērns, un sākas viss no jauna. Tāda attieksme ir ne tikai man. Skatos uz Lielā Kristapa nominantiem un redzu – visiem autoriem tik ļoti gribas, lai viņu bērns tiktu novērtēts.»

Jau kopš 1999. gada, ar divu gadu pauzi, Ieva Romanova ir arī Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja. Tāpēc viņai rudens jau ierasti ir trauksmains laiks – tuvojas Lielais Kristaps, Latvijas filmu nozares lielākais pasākums. Kovidlaiks gan neļauj neko droši prognozēt, tomēr Ieva saka: «Gatavojam programmu A, programmu AB un programmu B. Lielais Kristaps notiks no 12. līdz 15. novembrim kinoteātrī Splendid Palace, taču šogad rādīsim filmas arī interneta platformā filmas.lv – lai šajos apstākļos pēc iespējas paplašinātu skatītāju loku.»

•••

Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku, Akmeņainais ceļš, Saulessvece, Aveņu vīns, Ziemassvētku jampadracis, Tereona galva, Laikmetu griežos, Likteņdzirnas, Dzīvīte, Bille – tā ir daļa no filmām, kurās Ieva Romanova bijusi māksliniece inscenētāja. Piecas reizes viņa saņēmusi Lielo Kristapu. Taču, kad mācījās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru nodaļā, Ievai pat prātā neienāca, ka saistīs savu dzīvi ar kino.

«Es biju pēdējā kursā, kad uz skolu nāca Kinokomitejas pārstāvji – interesējās par cilvēkiem, kuri varētu pretendēt mācīties par filmu māksliniekiem Gikā (Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūts Maskavā – red.). Nodaļas vadītājs teica: «Ieva, tu varētu būt tā, kas to dara!» Iebildu: «Es taču neko no tā nezinu!» Tomēr neizmantot šo iespēju arī nevarēju. Nodomāju, ka iestājeksāmeni – tas ir vesels mēnesis Maskavā, pat ja netikšu institūtā, apskatīšos muzejus, daudz ko jaunu uzzināšu.

Iestājeksāmenos tādi kā es, nacionālie kadri, drīkstēja nerakstīt sacerējumu, bet gan atstāstījumu. Manā gadījumā tas bija par Levitāna gleznu Marts – parādīja reprodukciju, un par to jāraksta atstāstījums. Bet es taču nezināju, kā gleznā attēlotās lietas sauc! Uzrakstīju tikai tik vien. (Ieva rāda kādus desmit centimetrus.) Dabūju trijnieku. Krievu valoda tolaik nebija mana stiprā puse. Bērnībā trenējos peldēšanā, un treneris runāja krieviski, arī zīmēšanas skolotājs bija krievs. Tā ka parunāt jau varēju, bet, lai pamatotu savu domu, man pietrūka vārdu, vajadzēja trīs teikumus, lai to vārdu raksturotu, un, kamēr to stāstīju, doma pazuda. (Smejas.) Tāpēc pirmo gadu Maskavā es gandrīz nerunāju.

Noslēgumā bija kolokvijs, ko varētu saukt par inteliģences un komunikāciju prasmju pārbaudi. Tas notika skarbi: garš galds nolikts pie loga, aiz tā sēd komisijas locekļi, tu sēdi pretī, acīs spīd gaisma no loga, tāpēc aiz galda sēdošo sejas īsti neredzi, tikai siluetus. Uzdod visvisādus jautājumus par itin visu. Man ielika piecnieku, bet tehniskā darbiniece, kas pēc tam gāja pa gaiteni, jūsmīgi teica – kak Romanova otvečala na sobesedovaņije, kak Romanova otvečala na sobesedovaņije! (Kā Romanova atbildēja pārrunās!) Es biju droša meitene, un tas man tajā situācijā palīdzēja. Un vēl es paļāvos liktenim, un, ja cilvēks paļaujas liktenim, tad viss notiek.

Zvanīju mammai no Maskavas un raudāju. Mamma satraucās: «Kas noticis?» Saku: «Mani uzņēma! Kas tagad būs?»

Es bažījos, ka mēs to nevaram atļauties, jo tētis bija miris, vecākā māsa studēja, bet mamma teica: «Nekas, bērniņ, mēs izturēsim!»

Mamma bija zobu tehniķe, jau tā strādāja garas stundas. Kad iestājos institūtā, mamma paņēma klāt vēl arī apkopējas darbu poliklīnikā. Paralēli mācībām arī es darīju dažādus darbiņus. Dzīvojām pieticīgi. Tomēr mamma mūs abas ar māsu izskoloja.»

•••

Ieva ir rīdziniece, izaugusi nelielajā Šarlotes ielā. Namā, kur vēl pirmās brīvvalsts laikā viņas vecmāmiņa sāka īrēt dzīvokli. «Mana tēva mātes ģimene nāk no Liepājas. Viņas brālis bija mans krusttēvs, brīnišķīgs cilvēks ar fantastisku vārdu Fricis Zēģelnieks. Jaunībā gājis jūrā, Latvijas laikos apmeklējis kursus un savam priekam gleznoja. Tā mūsu dzimtā bija vienīgā saikne ar mākslu, neviens pirms manis profesionāli ar to nenodarbojās.

Mana vecmāmiņa Anna Zēģelniece apprecējās ar Romanovu, un tā mēs esam Romanovi. Kad Maskavā stājos kinoinstitūtā, kolokvijā man uzdeva arī jautājumu, vai manai ģimenei ir kāda saistība ar Romanoviem – Krievijas cara ģimeni. Teicu: «Jā, ir tāds stāsts!» Joprojām neesam to izpētījuši, bet dzimtas leģenda skan tā: kāds no Krievijā valdošās ģimenes brālēniem krievu-poļu kara laikā (neesmu gan sapratusi, kura kara, jo 19. gadsimtā bija vairāki) izglābis no cilpas poļu kņazieni. Tad abi bēguši un tikuši līdz Kurzemei, kur palikuši, un tā nu mēs, viņu pēcteči, esam Romanovi.

Es biju tēta meita, tāpēc uzvārdu nemainīju, arī divreiz precoties un divreiz šķiroties. Man bija sajūta, ka uzvārds jāsaglabā, ka tas ir svarīgi. Es taču pret tēti esmu atbildīga! Tētis bija ļoti spēcīga personība. Pēc profesijas radioinženieris – tehnisks cilvēks, kas visu ko mācēja izdarīt. Viņš mani un māsu audzināja tā, ka mums jāspēj tikt galā ar dažādām situācijām – jāprot salabot krēslu, sazāģēt malku, salabot gludekli.

Kinomāksliniekam jāspēj saprast un risināt daudz tehnoloģisku lietu, tā ka man tas viss ļoti noderēja. Tētis man ļoti daudz deva, viņš ar mani ārkārtīgi daudz runāja, atklāti stāstīja par tādām lietām, par ko citi pārsvarā klusēja… Tēvs bija izgājis karu, un šo sarunu rezultātā es līdz šim nevaru mierīgi skatīties filmas par Otro pasaules karu. Tad man ir kā ezim adatas gaisā. Tētis tik daudz par karu stāstīja, ka man bērnībā kara bija par daudz… Man bija 16 gadi, kad viņš aizgāja, un tobrīd man likās, ka es dzīvē visu zinu. Es biju stipra un gatava dažādām dzīves situācijām. Tētis nomira, un tajā brīdī es sapratu, ka man ģimenē daudz kas jāuzņemas. Paralēli mācībām Lietišķās mākslas skolā es sāku strādāt. Mans pirmais darbs, ko uzņēmos 16 un pabeidzu 17 gados, bija Andreja Pumpura muzeja iekārtojums Lielvārdē.»

•••

«Mans tēva draugs bija Voldemārs Kalpiņš, Raiņa Literatūras muzeja direktors. (Ar V. Kalpiņa atbalstu izveidoja muzeja filiāles Raiņa dzīvesvietās Tadenavā, Jasmuižā, Majoros, Rūdolfa Blaumaņa Brakos, Eduarda Veidenbauma Kalāčos, Annas Brigaderes Sprīdīšos u. c. – red.) Mēs visi viņam palīdzējām, kad tas bija nepieciešams, vairākos muzejos talkas veidā biju strādājusi, tāpēc zināju, kā tās lietas muzejā notiek. Lai gan Voldemārs Kalpiņš bija manas māsas krusttēvs, patiesībā viņš arī man bija kā krusttēvs. Cilvēks, kuram abas prasījām padomu svarīgos dzīves brīžos. Es arī viņam jautāju, vai man braukt mācīties uz Maskavu. «Noteikti!» viņš sacīja.

Bet pēc tēva nāves, lai mani motivētu darboties, viņš palīdzēja man sākt strādāt Pumpura muzeja iekārtošanā. Rezultātā 1970. gada 9. septembrī Lielvārdes Kraujās tika atklāts Andreja Pumpura muzejs. Viegli jau negāja – saimniekiem nepatika, ka ēka, kur viņiem noliktava, jāatbrīvo muzejam. Bet tolaik jau man pārliecības netrūka! Atceros, kaut kādi materiāli nebija atvesti laikā, uzreiz aizgāju pie kolhoza priekšsēdētāja – kas jums te notiek?! Es taču nezināju, kas ir Kauliņtēvs, bet viņš man tā mierīgi: «Bērniņ, apsēdies! Nu, dabūsi tu tos dēļus, dabūsi…» Kad muzeja atklāšanā sapratu, kas viņš ir, kas tā par personību…

Savukārt muzeja zinātniskā konsultante bija brīnišķīgā literatūrzinātniece Saulcerīte Viese, ar kuru mēs ļoti labi sapratāmies. Beidzot Lietišķās mākslas skolu, mans diplomdarbs bija Aspazijas ekspozīcija Raiņa un Aspazijas Majoru vasarnīcas muzejā, ko gadu vēlāk kopā ar Saulcerīti realizējām.»

•••

«Pat tad, kad iekļuvu institūtā, joprojām nedomāju, ka strādāšu kino. Turklāt laikā, kad studēju, manā specialitātē – mākslinieks inscenētājs – pārtrauca uzņemt meitenes, viņām izveidoja kostīmu mākslinieku nodaļu.

Jo profesori vīrieši teica, ka no sievietēm nav jēgas, nav ko velti viņas skolot – sadzemdē bērnus u kino vairs nestrādā.

Sievietes diskriminēja, vienkārši sakot, aizsūtīja pie kleitām. Mana dzīve gan apliecina pretējo – man ir gan filmas, gan bērni. Jo manas sākotnējās domas, ka nestrādāšu kino, mainījās.

Kino – tā ir kā slimība, no kuras nevar izārstēties. Filmas tapšana ir ārkārtīgi aizraujošs process, radošs process, kurā jāpārvar dažnedažādi šķēršļi un neparedzamas situācijas, kur jāsastrādājas ar interesantiem cilvēkiem, kur ir nepārtraukta mainība, jo katra filma ir atšķirīga – aizvien sastopies ar jaunām tēmām, un ir par ko domāt, ko pētīt un atkal ir kam, man pat gribas teikt, – atdoties. Tu nokļūsti dažādās vietās, satiec un iepazīsti vietējos cilvēkus un situācijas. Tā ka es varu teikt, ka mana dzīve ir bijusi aizraujoša un interesanta.

Interesantas un aizraujošas bija arī studijas starptautiski labi novērtētā institūtā, kur sabrauca studenti no visas pasaules. Visaizkustinošākais mirklis, ko es tur piedzīvoju, bija notikums, ko šeit mēs noteikti tā neizjutām. Es biju atbraukusi uz mājām, atgriezos Maskavā, eju, un visas kopmītnes dārd, visas kopmītnes svin. Kas par lietu? Vjetnamā noslēgts miers! Institūtā mācījās arī vjetnamieši, karš tur turpinājās 20 gadus, daudzi atbrauca pa taisno no kara, tik izģinduši… Mēs viņiem jutām līdzi, un nu beidzot – Vjetnamā miers! To dienu atceroties, man joprojām asaras acīs, – kā mēs visi priecājāmies!

Tāpat kā vēlāk Kinostudijā bijām kā ģimene, arī institūtā studentu kopa bija kā ģimene. Turklāt tā saikne jau paliek. Pārstāvot Latvijas Kinematogrāfistu savienību, braucu uz starptautiskiem pasākumiem un parasti tur satieku kādu no Gika. Ar Lietuvas kolēģi mēs, kā institūtā bija ierasts, sarunājāmies krieviski. Reiz abi runājamies un mums apkārt lokus met kāds vīrietis, katrā aplī loks sašaurinās, līdz viņš mūs uzrunā: «Jūs taču esat no Gika?» Bulgāru režisors, arī institūtā mācījies, tik priecīgs iepazīties un aprunāties. 

Tolaik režisori un operatori mācījās piecus gadus, bet māksliniekus apmācīja kā ārstus – sešus gadus. Bijā sabraukuši no dažādām vietām, bijām ārkārtīgi atšķirīgi – ar savu domāšanu, dabas un procesu izjūtu. Piemēram, skatēs izstādīju savus darbus vienā telpā ar kazahieti, un mūsu darbi tik ļoti atšķīrās!

Institūtā veicināja šo dažādību, nemēģināja nonivelēt līdz krievu pamatīgajai skolai, un tā skola tiešām bija pamatīga.

Mēs arī cits no cita ārkārtīgi daudz mācījāmies. Lietišķajos mums stāstīja, ka latvieši ir gleznotāju tauta un tikai mēs saprotam, kā tas jādara, ka nevar ar to zilo krāsu… Bet Gikā es sapratu, ka var arī ar zilo krāsu, un rezultāts ir atšķirīgs, taču izteiksmīgs!

Institūts ir institūts, bet otra skola ir nodzīvot sešus gadus Maskavā ar tām iespējām, kas tur ir. Mācību programma noteica, ka mums vajadzēja iet un zīmēt ārpus institūta sienām – izvēlies tēmu, vietu un to dari. Reiz es izvēlējos Tagankas teātri. Mums, studentiem, bija iespēja teātros tikt pie brīvbiļetēm, bet ne Tagankā, tur nebija iespējams iekļūt. Nu tad es tādā veidā tur iekļuvu, visu redzēju un iepazinu.

Tomēr man nebija vilinājuma palikt Maskavā ar visām tās iespējām. Man ir ļoti svarīga Latvija, mājas, tai brīdī pamestie draugi, ģimene un dzimtenes sajūta.»

"Ar ģimeni, radiem un suņiem manā 60. gadu jubilejā Berģos."

•••

Ieva ir bijusi māksliniece vairāk nekā 20 filmām. Vai tad, kad tās rāda televīzijā, viņa skatās? «Tā kā tās tik labi zinu, varbūt neskatos visu pēc kārtas, bet paskatos… Reizēm ir lepnums un prieks – šis forši izskatās, bet brīžiem ir – au, jo pamani kļūdas. Pēc laika filma izskatās kaut kā citādi, nekā tikko pabeigta, tu sāc to vērtēt ar skatu no malas, aizmirstot, kāpēc tur ir tā vai šitā.

Filmas māksliniekam ārkārtīgi svarīga ir sadarbība ar operatoru – tu vari izstiepties vai sarauties, bet, ja operators neizjutīs to, ko tu vēlies panākt, ja jūs to nebūsiet kopā izdomājuši, tad tas, ko viena esi izdomājusi, nu, tas vienkārši nebūs!

Tā acs un pirksts, kas nospiež kameru un fiksē, operatora talants un redzējums ir ārkārtīgi svarīgs, lai filmā ieraudzītu manu darbu vai nomaskētu manas kļūdas.

Nu, visādi gadās! Dzīvītē iekārtojām Nogales pilī perfektu bērnistabu, uz durvju roktura uzkaru mantiņu – klauniņu. Tuvplānā rāda rotaļlietu, kas šūpojas, bet – atslēgas vietai apkārt nav plāksnītes, ir tāds caurums. Perfekto bērnistabu redz, cik nu redz, bet tuvplānā šūpojas rotaļlieta un fonā tas atslēgas caurums…

Filmas mākslinieks atbild par tās kopējo tēlu, par visu kadrā redzamo. Protams, to visu nevar izdarīt bez ciešas sasaistes ar operatoru, ar visu filmēšanas grupu un kopējo ideju. Tā ir liela domāšana, plānošana, projektēšana… Piemēram, sēžam un runājam ar režisoru, operatoru, un es zīmēju. Klausījos, sēdēju un zīmēju. Mājās zīmēju. Tad rādi citiem, kā redzi ieceri, viņi pieliek klāt, kā viņi redz, un pamazām… Runāt var daudz, bet, kad sāc zīmēt un ir jau kas konkrēts, arī citiem sāk virpināties lodītes, un tas palīdz. Jo esi labāk sagatavojies, jo raitāk un precīzāk var notikt filmēšana. Bet visu izdomāt un līdz tam nonākt – nu, tas ir radošs darbs kolektīvā.

Kinostudijas laikā mēs strādājām plecu pie pleca dienu no dienas. Tagad ir spraigāks laiks, filmēšanas grupai bieži vien vēl blakus darbi, saskrienas un pārrunā aktuālo. Toreiz visi visu zināja. Es zināju no kādas drēbes šūs katru kleitu, un arī šoferis to zināja! (Smejas.)

Kad 90. gadu sākumā pie mums sāka braukt filmēt ārzemju grupas, es strādāju pie filmas Red Hot, tā bija režisora Pola Hagisa pirmā filma, pēc tam viņš Oskaru saņēma. Nonākam līdz situācijai, kad jāsameklē filmēšanas vietas. Mūsu šoferis, kas ar filmēšanas grupām visu Latviju izbraucis, prasa: «Bet ko tev vajag? Kurai ainai vietu?» Režisors nesaprot, kāpēc šoferis to jautā: «Vai tad tu kaut ko zini par filmu?» Šoferis: «Bet, protams, es taču esmu lasījis scenāriju!» Viņi bija šokā. Šoferis lasījis scenāriju!»

Kurā brīdī daudzu cilvēku kopdarbs pārvēršas veiksmīgā, izcilā filmā? Ieva teic: «Nu, tā jau ar visu dzīvē notiek – kaut kas sanāk, un kaut kas nesanāk. Manuprāt, Dzīvīte par Krišjāņa Barona dzīvi izdevās, un tā tapa tik īpašā laikā. Tas prieks un atdeve, ar kādu filma tika veidota, bija kas fantastisks! Mēs strādājām, bet paralēli notika atmodas demonstrācijas, kurās mums nebija laika piedalīties. Ēdoles pils pagalmā mums stāvēja radio, un, kad nenotika filmēšana, visi stāvējām riņķī un klausījāmies.

Mums bija sajūta, ka darām to pašu darbu, ko cilvēki demonstrācijās. To, cik rūpīgi visu izdarījām, apliecina kāda saruna. Literatūrzinātniece Līvija Volkova pēc Dzīvītes noskatīšanās man jautāja, kā arhīvā atradām nevienam nezināmu kadru, kur Krišjānis Barons iet pa Pārdaugavu. Teicu: «Tas taču ir Valdemārs Zandbergs!» – «Nevar būt!» Ja jau pat Līvija Volkova mums noticēja…»

•••

Ievas Romanovas nesenākais kinodarbs – filma Bille – var teikt, bija sirdsdarbs. «Protams, tagad ir sarežģīti filmā atveidot 30. gadu Rīgu, jo pilsēta ir tik ļoti mainījusies. Taču, kaut esmu dzimusi jau pēc Staļina nāves, 30. gadu izjūtu esmu mantojusi no ģimenes. No omes, kā mēs saucām vecmāmiņu, radītās noskaņas mājās, attieksmes pret lietām un rūpības.

Tēva māte dzīvoja kopā ar mums, un ikdienā tik ļoti nāca līdzi pirmskara laiks – tas bija kā etalons, ko daudzi centās uzturēt. Kaut vai galda klāšanā – kā tika saudzēti Latvijas laika trauki… Neko jau nevarēja dabūt, un ome mums šuva un pāršuva no visa kā. Skolas kleita man bija no kaimiņu puiku divām uzvalku īsbiksēm – ar faltētiem svārciņiem, vien priekšā, kur priekšauts, faltes nebija.

Kādā 7. klasē man izejamā kleita tapa no tēva rūtainās žaketes – ome rūtis tā bija salikusi, ka to nevarēja manīt, bet, kad kleitu apgrieza otrādi – vienās vīlēs…

Man ļoti gribējās tos 30. gadus izdzīvot, piedalīties filmas veidošanā par to laiku. Kad Rolands Kalniņš gatavojās uzņemt filmu Akmeņainais ceļš, man tolaik bija mazs bērns. Tomēr es nespēju pateikt nē un sāku strādāt, kad vecākajai meitai bija tikai pusgadiņš. Atceros, kā Vecrīgā Kalēju ielā iekārtojām veikalu skatlogus. Iet garām kundze: «Vai, cik skaisti, kā Latvijas laikā!» Nāk nākamā: «Kas tad te ir?! Tā nu gan nebija!» Kad viņas viena pēc otras ar tik pretējiem viedokļiem nogāja garām, es nomierinājos. Katram sajūtas atšķiras, un atšķiras arī tas, ko katrs filmā grib redzēt. Reizēm tur ierauga ko tādu, ko neviens no autoriem pat nav iedomājies!»

Kāda filma varētu iekārdināt Ievu tagad ķerties pie darba? Viņa gan ir skeptiska: «Filmas veidošana ir milzu slodze, un es baidos, ka nodarīšu pāri sev, savai veselībai un kolēģus pievilšu. Vecums nav brālis, un arī nenāk viens, viņam viss kaut kas nāk līdzi… Pašlaik domāju, ka Bille paliks mana pēdējā filma. Man pietiek. Man tomēr ir seši mazbērni, kuriem es ik pa laikam esmu vajadzīga. Jo, ja tu esi filmā, tad tu esi filmā un mājās tevis nav.

Manus trīs bērnus man palīdzēja izaudzināt mamma un viņas māsas. Liels paldies viņām! Sākt strādāt, kad bērniņš ir maziņš… Man acis ir slapjā vietā, to atceroties. Atnāc mājās, un viņš tev tipina pretī, bet tu pirmos soļus neesi redzējusi. Tad viņš tev tipina pretī un saka – mamma, bet tu pirmo reizi šo pateikto vārdu neesi dzirdējusi… Es esmu parādā savai omei, kas mani audzināja, savai mammai, kura manus bērnus audzināja, un tas ir mans pienākums – mazbērnus palīdzēt audzināt.»

•••

«Manai mammai ir 93 gadi, viņa joprojām pucējas, reizēm dienā pārģērbjas trīs reizes, uz pusdienām ierodas citā tērpā, jo – kam tad tas paliks? Mammas saulainākie brīži ir tad, kad ciemojas kāds no sešiem mazmazbērniem, tie ir mani mazbērni. Es parasti saku, ka man ir trīs mākslas darbi, un tie ir mani bērni. Jo nekas nav tik svarīgs dzīvē, kā šis aspekts. »

Bet kā tik aizņemta filmu māksliniece spēja izaudzināt trīs bērnus? Ieva smejas: «Nu, tas ir murgs! To, ka ar vienu bērnu nav nekādu problēmu, uzzina tikai tad, kad jau ir vairāki bērni. Vienu jau var vienmēr kaut kur atstāt, apsēdināt, bet vairāki – tas jau ir kolektīvs, grupa. Meitenes vairāk, puika mazāk bija uzņemšanas laukumā. Lielā meita tagad ir kinoproducente, Billē kopā strādājām. Šobrīd auklē otro bēbi. Mazā meita Risebā beidza kinorežisorus, strādāja televīzijā, bet arī viņai tagad ir maza meitiņa. Tikai dēls nav kinocilvēks, bet gan jurists. Viņš ir brīnišķīgs tētis trim bērniem.

Man ar maniem bērniem ir laimējies, un tas ir labākais dzīvē.

Jūs jautājat, vai es, ja varētu, savā dzīvē ko darītu citādāk? Lielos lokos – nē… Ir gan brīži, kad tev nepietiek spēka vai esi nobijies, un domā, ka tas kaut kā aizies, taču izrādās, tam ir sekas. Ja tu tai brīdī esi par kādu atbildīgs, nevajag baidīties no konflikta vai tamlīdzīgi. Bet tās ir lietas, kuras vairs nevari mainīt, līdz ar to – nav ko nožēlot, kas bijis, tas bijis.

Pēc grūtiem darbiem, pēc filmas pabeigšanas, pēc talkas, kad visi nostrādājušies un mēle kā šlipse, tu esi neiedomājami noguris, bet tajā brīdī laimīgs, jo esi bijis stiprs. To atceries kā laimes sajūtu, kaut esi noguris. Taču, ja esi bijis vājš, tie brīži arī nāk atmiņā, bet ne ar prieku.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+