Farmaceite Dace Zvīgule: «Lauku aptiekārs ne tikai iedod zāles, bet arī uzklausa un parunājas»

DACE ZVĪGULE ir talantīgā un – ko tur slēpt — reizēm arī skandalozā Nacionālā teātra aktiera Kaspara Zvīguļa mamma. Saprast, mīlēt, aizstāvēt un pasargāt ir viņas raksturs, aicinājums un varbūt pat liktenis.
Dzīvesstāsts
Gunta Šenberga
Ievas Stāsti
9. jūlijs

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone

«Es, māsiņa, mazākā…»

Esmu dzimusi laukos, zemnieku ģimenē. Tēvam un mātei bija sava saimniecība netālu no Limbažiem, Umurgas pagasta Lejasstiņķos. Kad piedzimu es, zeme, protams, jau bija atdota kolhozam Komunārs, un arī vecāki tajā strādāja.

Esmu no daudzbērnu ģimenes, man bija trīs brāļi un māsa. Patiesībā mammītei mēs bijām nevis pieci, bet gan seši, tikai viena māsiņa jau divu gadu vecumā mirusi. Esmu visskaistākā laika bērns, dzimusi 27. maijā, kad viss plaukst un ceriņi zied. Pirmais zaļums, pļavā ziedošās pienenes kopš jaunības ir manas mīļākās krāsas un mans mīļākais laiks. Bērnībā pie dzimtajām mājām ziedēja saulpurenes, es viņas saucu par cāļa galvām, un bezdelīgactiņas. Kā man tās patika! Tagad vairs nezinu, kur tādas atrast.

Brāļi mani lieli vīri, un arī vecākā māsa, mani, mazo māsiņu, ļoti mīlēja un lutināja. Līdz septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumam pat nezināju, ka mēs visi neesam viena tēva bērni.

Mammītes pirmais vīrs noslīka, un viņa palika viena ar četriem bērniem. Tētis viņu paņēma par sievu un audzināja mūs visus kā savējos.

Atceros, kādā jubilejā tētim jautāja, kāpēc viņš precējis atraitni ar četriem bērniem, un viņš atbildēja: «Es gribēju būt bagāts, un es arī esmu bagāts.» Mēs, bērni un mazbērni, bijām viņa bagātība.

Tētis bija desmit gadus vecāks par mammu. Es piedzimu, kad mammai bija četrdesmit un tētim piecdesmit gadu. Uz sagatavošanas klasi skolā mani veda māsa. Viņai tad jau bija 28 vai 29 gadi, ļoti piemērots vecums, lai būtu mamma tādam mazam meitēnam. Kad pirmajā septembrī beidzot līdzi atnāca mamma, klasesbiedri jautāja, kāpēc ar mani ir vecāmāte. Tas man tik sāpīgi iedūrās sirdī, ka pēc tam visu mūžu pārdzīvoju un lūdzu, kaut tikai mana mammīte nenomirtu drīz.

Viņa arī nodzīvoja garu mūžu un aizgāja, kad līdz simtajai dzimšanas dienai bija palikušas tikai divas nedēļas. Valsts prezidenta Bērziņa kunga sūtīto apsveikumu saņēmām tieši dzimšanas dienā, kad viņa pati jau bija devusies pie tēta. Trīsdesmit pēdējos mūža gadus mammīte dzīvoja kopā ar mani, manā ģimenē, un ļoti palīdzēja audzināt manus rakarus – gan brokastiņas pagatavoja, gan no skolas sagaidīja, un es biju laimīga, ka arī viņiem tiek tas mīļums.

Vēl 99 gadu vecumā Ziemassvētkos mammīte mums visiem dziedāja. Viņa bija beigusi tikai piecas vai septiņas klases, bet skolas gados gan dziedājusi, gan spēlējusi teātri. Skolotājs pat teicis, ka dziedāšana jāmācās tālāk, bet neiznāca, bija jāpaliek un jāstrādā tēva saimniecībā.»

Sava aptieka

«Vienmēr manī ir bijusi vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem, un likās, ka ārsta profesija būtu īstā, kur tai izpausties. Taču reizē arī nejutos droša – vai es būšu pietiekami gudra un centīga, lai tik ilgi un grūti mācītos. Brāļa sieva strādāja aptiekā, tur man ļoti patika – viss tik sakārtots, precīzs, atbilstošs manam raksturam…

Ne velti taču saka, ka farmaceits – tā nav profesija, bet gan raksturs un dzīvesveids.

Arī ķīmija man patika, tāpēc pēc vidusskolas iestājos Rīgas Medicīnas institūtā, Farmācijas fakultātē. Arī no sapņa palīdzēt tas nebija tālu. Aptiekārs, jo sevišķi lauku aptiekārs, jau tieši to arī dara – ne tikai iedod zāles, bet arī uzklausa, parunājas, un cilvēkam tāpēc vien kļūst vieglāk. Vasaras brīvlaikā pēc otrā kursa bija iespēja vēlreiz padomāt par savu izvēli. Strādāju par sanitāri specslimnīcas, tagadējā Linezera, ginekoloģijas nodaļā. Nodaļas vadītāja daktere Noriņa laikam saskatīja manī dotības un ieteica tomēr mainīt profesiju un kļūt par ārsti. Taču es nospriedu, ka mani vecāki ir pietiekami gados, es nedrīkstu sākt mācības no jauna. Tā arī paliku farmācijā un neesmu nožēlojusi.

Tā kā jau ceturtajā kursā apprecējos, beidzot augstskolu, varēju palikt strādāt Rīgā. Mana pirmā darba vieta bija Organiskās sintēzes institūta gatavo zāļu formu laboratorija. Strādāju pat pie slavenā Mildronāta zāļu formas izveidošanas. Pulverītis jau bija sintezēts, un vajadzēja panākt, lai tas turas kopā un organismā pareizā vietā sāk dalīties. Nostrādāju tikai gadu, jo piedzima Zane. Gadu auklēju meitiņu, bet, kad atgriezos institūtā, drīz vien pieteicās Kaspars. Tad vīram piedāvāja darbu kolhozā, mēs pārcēlāmies uz laukiem, un es institūtā vairs neatgriezos.

Lauki gan bija tikai stundas brauciena attālumā no Rīgas. Inciemā, ko Pansijā pilī savulaik gana krāšņi aprakstījis Anšlavs Eglītis. Mūsu laikā pansijā atradās kolhoza Ezerciems kantoris, bet vietējie to reizēm vēl arvien sauca par muižu. Savulaik Ezerciems bija slavens ar keramiku un dārzniecību. Dārzniecība bija kā maza valsts valstī – tai bija ļoti neatkarīgs un arī diezgan negants vadītājs, sava laboratorija un pat mazs dārziņš darbinieku bērniem. Farmaceita izglītība ļāva strādāt laboratorijā un sūtīt Zani un Kasparu dārziņā. Pieteicās trešais bērniņš Atis, un es atkal kādu brīdi nestrādāju, bet pēc tam radās iespēja strādāt nepilnu laiku. Kļuvu par traktoristu darba algas uzskaitvedi, jo šo darbu varēja veikt arī mājās un vairāk laika veltīt bērniem. Pēc tam kļuvu par kolhoza kasieri.

Iepazinu, kas ir traktors T40 un kas MTZ, kādi agregāti veic zemes apstrādi.

Dzīvojām virs ambulances, un guļamistabā visu laiku bija jūtama zāļu un dezinfekcijas līdzekļu smarža, jo toreiz visu tīrīja ar lizolu. Bērni bija mazi, slimoja, bieži vajadzēja zāles, un pēc tām bija jābrauc vai nu uz Siguldu, vai Raganu. Kādu nieku aptieka deva tirgot arī feldšerītei ambulancē zem mūsu dzīvokļa, bet ar to nepietika, un tieši feldšerīte mani skubināja: «Dace, tu taču esi farmaceite! Atver mums pašiem savu aptieku!» Kolhozi jau pamazām juka, sākās privatizācija. Vēl strādāju par kasieri, kad jau sāku veidot savu aptieku. Vīrs mani ļoti atbalstīja, no vecām kantora mēbelēm uzmeistaroja skapīšus un plauktus.

Bērni katrs darīja, ko spēja. Viņi visi ir aptiekā uzauguši. Zanei kā vecākajai un apzinīgākajai mācījām rakstīt cenu zīmes. Kaspars slaucīja putekļus un kārtoja zāļu pudelītes.

Toreiz es nesapratu, cik ļoti drīz viss pajuks. Strādājot par kasieri, izmaksāju algas tūkstoš cilvēkiem, un likās, ka arī pēc kolhoza būs darba vietas un vairāk cilvēku. Bet darba vietu un cilvēku palika arvien mazāk, un ar savu aptieku vien ģimeni uzturēt nevarēja. Braucu strādāt arī citur – gan uz Rīgu, gan pagasta centru Raganā. Darbs Rīgā ļāva atsvaidzināt zināšanas, un tad viss iegrozījās tā, ka Raganas aptieku gatavojās slēgt un man piedāvāja te atvērt savējo, un to es arī izdarīju. Vēlāk aptieku pārdevu aptieku ķēdei, taču vēl arvien tajā strādāju. Esmu algota darbiniece, vadītāja.

Aptiekas pārdošana man palīdzēja atbrīvoties no parādiem, iegūt savā īpašumā un sakārtot aptiekas ēku. To es diezgan cieši vēlējos. Māja ir celta padomju gados speciāli aptiekai. Pirmajā stāvā atradās tirdzniecības zāle, noliktavas un telpas zāļu gatavošanai, otrajā – dzīvokļi aptiekas pārvaldniecei un farmaceitam. Man ļoti patika doma, ka farmaceits dzīvo aptiekā. Tā ideja nenāk no padomju laikiem, tā ir bijis jau izsenis.

Es priecājos, ka tagad atkal viss ir tā, kā tam vajadzētu būt. Lejā ir aptieka, un augšā dzīvo aptiekārs – es.

Bet pagrabā Anrī savācis senu lietu kolekciju, arī aptiekas pudelītes un svariņus. Viņu ļoti interesē vēsture, un kolekcija ir perfekti sakārtota un aprūpēta. Saka jau, ka aptiekārs neesot profesija, bet raksturs. Tādā gadījumā viņš ir vēl lielāks aptiekārs par mani. Es esmu kārtīga, bet viņš ir pedantisks.»

Vīrietis ar neparasto vārdu

«Ar savu nākamo vīru iepazinos pēc ceturtā kursa institūtā. Ciemojos pie mammas māsas, un pēc kaut kā ienāca ļoti skaists jauneklis ar neparastu vārdu – Anrī. Vārdu viņam biju devusi mamma, kas dēlu audzināja viena pati, taču tas man iepatikās mazāk nekā puiša acis. Nākamajā reizē, kad atkal ciemojos tantes vasaras mājiņā, ko viņa īrēja pie Baltezera, tas pats jauneklis parādījās atkal. Šoreiz jau motorlaivā, jo strādāja par ūdenslīdēju un glābēju glābšanas stacijā Ķīšezerā. Aizbraucām līdz Baltezera kanālam, un tad laivas motorā kaut kas sabojājās. Kamēr Anrī ķimerējās ar motoru, es sēdēju laivā sakautrējusies un nobijusies. Peldēt neprotu vēl šodien – neizdevās viņam man to iemācīt.

Pēc pusgada, 21. janvārī, manās dzimtajās mājās svinējām kāzas.

Anrī pats rakstīja  ielūgumus visiem, arī man: «Neaizmirsti pagodināt ar savu klātbūtni mūsu kāzu svinības. Tos vārtus uz elli vērs Limbažu dzimtsarakstu birojā.»

Kopā nodzīvojām septiņpadsmit gadu un astoņpadsmitajā izšķīrāmies, un tā arī esam palikuši šķirti cilvēki. Kad izšķīrāmies, tiešām bija grūti laiki – kolhozs izjuka, arī Anrī nebija darba. Es savukārt tikko biju nodibinājusi aptieku. Bet tā bija tik ļoti maziņa, ka dzīvošanai ģimenei, kurā aug trīs skolēni, nepietika.

Es strādāju, audzināju bērnus, un, kad viņš aizgāja, arī man gribējās kaut ko sev. Kā jau Dvīnim pēc horoskopa, man ir ļoti grūti nostāvēt uz vienas kājas, vajag arī otru, kur balstīties. Pāris reižu esmu domājusi, ka varētu mēģināt veidot jaunas attiecības. Taču vienmēr esmu nobijusies – kurš cits gan rūpēsies par maniem bērniem tā, kā savulaik par brāļiem un māsu rūpējās mans tēvs? Tāpēc galu galā no visām iespējām atteicos.

Mēs ar Anrī esam daudzkārt šķīrusies un tikpat daudz reižu atkal satikušies. Viņš ir gājis un nācis, un es to esmu pieļāvusi. Bērnu svarīgākajos brīžos Anrī vienmēr ir bijis līdzās viņiem, bet ar ikdienas rūpēm man bieži bijis jātiek galā vienai pašai. Kad Zane iestājās Vidzemes Augstskolā Valmierā, pirmajā kursā līdzi varēju iedot tikai piecus latus, un ar tiem bija jāpietiek gan ceļam, gan nedēļa jāizdzīvo. Tāpēc bija jāņem no mājām līdzi pašu sarūpētais. Audzējām kartupelīšus, vārījām ievārījumus, marinējām gurķus…

Liels atspaids bija gotiņa, ko manai mammītei par pajām piešķīra, kad likvidēja kolhozu, kur viņa bija strādājusi. Netālu no mājas īrējam kūtiņu, un aptiekas pusdienas pārtraukumā skrēju gotiņu slaukt. Bet viņa bija diezgan nešpetna, līdz pusdienlaikam jau krietni nošmucējusi savu piena krātuvi.

Lai gan kārtīgi nomazgāju gan tesmeni, gan rokas, bet tik un tā likās, ka pēcpusdienā uz aptieku man nāk līdzi kūts smarža.

Varbūt ar savu dzīvi esmu ļoti nodarījusi pāri bērniem. Bet viņi ir pie mums atnākuši, un es ceru, ka spēj mūs pieņemt tādus, kādi esam. Citādi mēs neesam mācējuši būt. Mēs katrs esam darījuši to, ko esam varējuši. Es no sirds vēlu, lai bērni atrastu katrs savu otru pusīti un justos laimīgi. Varbūt arī bērnu dzīve ir tik sarežģīta tāpēc, ka tāda bijusi mūsējā. Es nezinu. Varbūt mana piedošanas un pieņemšanas spēja bijusi pārāk liela? Arī to es nezinu. Tikai nekā tāda nebūtu, ja nebūtu mīlestības. Ja nebūtu mīlestības, nebūtu pilnīgi nekā.»

Sarežģītie zvirbulēni

«No saviem brāļiem un māsām es vienīgā biju ar augstāko izglītību, un man bija svarīgi, lai visi bērni beidz augstskolu. Es viņus atbalstīju, cik vien spēju, un es esmu ļoti priecīga, ka tas ir izdevies.

Vecākā meita Zane, beidzot 9. klasi, bija skolotājai atzinusies, ka gribētu būt aktrise, taču vidusskolā jau sapņoja par medicīnu un vēlējās kļūt par ķirurģi. Taču, kad pēdējā skolas gadā anatomikumā sajuta formalīna smaržu, pilnīgi mainīja domas, iestājās tikko dibinātajā Vidzemes Augstskolā Valmierā tūrisma specialitātē. Viņas kurss bija pirmais Valmieras augstskolas izlaidums. Tā kā augstskolā apguva arī grāmatvedību, daudzus gadus līdztekus citiem darbiem Zane kārtoja arī grāmatvedību pie manis aptiekā. Viņai vienmēr paticis pamēģināt ko jaunu. Vienu gadu Zane ir mācījusies angļu valodu un strādājusi par auklīti Amerikā, ieguvusi maģistra grādu inovāciju jomā Tehniskajā universitātē, strādājusi ASV vēstniecības vīzu nodaļā, un arī šobrīd strādā saistībā ar Amerikas vēstniecību, tikai Vācijā.

Zane man iemācīja ceļot, viņa man uzdāvināja pirmo tālāko ceļojumu, liekas, uz Čehiju, un, protams, ka es «saslimu» ar ceļošanu.

Man ļoti patīk redzēt, kā citur izskatās un kas tur notiek. Arī aptiekāriem tika piedāvāti ceļojumi, bet nebija tā, ka kāds viņus izmaksātu. Kāda no zāļu lieltirgotavām tos organizēja, mums pašiem viņi bija jānopelna. Tā, pateicoties aptiekai, esmu pabijusi skaistos ceļojumos Zviedrijā, Ungārijā, Vācijā, Spānijā, Itālijā, Slovēnijā.

Kaspars (Nacionālā teātra aktieris Kaspars Zvīgulis. – G. Š.) ģimnāzijā mācījās matemātikas klasē, bet arī dejoja Dzirnās un piedalījās dramatiskajā pulciņā, ko vadīja Kaspars Grīnfelds, kas toreiz bija pavisam jauns skolotājs, mācīja franču valodu. Vidusskolu beidzot, Kaspara audzinātāja teica: «Ļaujiet viņam būt aktierim.» Ko gan es varēju ļaut vai neatļaut, tā bija viņa izvēle.

Ka mans dēls tiešām var būt aktieris, sapratu, kad studiju gados viņš nospēlēja Krievu drāmas teātrī.

Viņš vienmēr mani paaicina uz pirmizrādēm. Varbūt tikai uz vienu vai divām neesmu bijusi. Bet Pazudušais dēls Valmierā bija vienīgā Kaspara izrāde, ko redzēja mana mammīte. Kaspars bija Krustiņš, tas pazudušais dēls, kuru tēvs nošauj. Un izrādē Melis, ar kuru Kaspars  atgriezās Nacionālajā teātrī, viņš rāda to mirkli, kad tika nošauts, un krīt tieši tāpat kā toreiz…

Kad Kaspars krīt… Kad viņš aizgāja no teātra un teātris neslēpa, ka tas ir alkohola dēļ… Man ļoti sāp šis Kaspara rakstura vājums. Neesmu gājusi pie psihoterapeitiem, bet daudz domājusi par šo tēmu, meklējusi vainu sevī, lasījusi grāmatas, kāpēc tā noticis un ko darīt. Un galu galā esmu sapratusi, ka neviens cits neko tur nevar darīt, tikai pats. Otrs cilvēks var dot tikai savu mīlestību, atbalstīt, bet jācīnās viņam pašam.

Kaspars laikam gan ir sarežģītākais no maniem bērniem. Visjūtīgākais. Visatvērtākais. Taču viņš nav gatavs atvērties katram…

Es ilgi mācījos lietuviešu vārdu Austeja. Tāpat kā Kaspars, viņa ir radošs cilvēks, dramaturģe, viņi satikās projektā Nacionālajā teātrī, kopā strādājuši arī Lietuvā. Viņi viens otru ļoti atbalsta.

Kaspara un Sandras (Jaunā Rīgas teātra aktrise Sandra Kļaviņa. – G. Š.) ģimenes dzīve neizdevās. Bet savā ziņā tā arī izdevās, jo piedzima Žanete, lielākais brīnums un mīļums, kāds vien šajā pasaulē var būt. Tā kā abi viņas vecāki bija ļoti aizņemti teātrī, Žanete kādu laiku dzīvoja pie mums, te, laukos, sāka iet bērnudārzā un pat piedalījās pagasta konkursā Cālis. Viņa piedzima martā, un jūlijā atvēru aptieku Raganā. Šogad viņām abām ir jau četrpadsmit gadu.

Kad mazmeita paaugās, viņa, tāpat kā mani bērni, nāca palīgā aptiekā. Viņai vislabāk patika skaitīt naudiņu.

Žanetīte ir mans pirmais mazbērniņš. Viņu audzināja pavisam citādi nekā mūsu bērnus. Pret savējiem bijām diezgan strikti – tas jādara un šis jādara. Savējiem varēja arī pa dupsi sadot. Mazmeitai, cik vien mācēju, devu savu mīļumu. Arī vectētiņam Anrī viņa ir lielākais prieks un acuraugs. Inciemā viņš mazmeitiņai bija uzcēlis skaistas un stipras šūpoles. Kad pārcēlāmies uz Raganu, tūdaļ arī šeit cēla tādas pašas, kādas tikai vectēvs prot.

Otra mazmeitiņa Paula, jaunākā dēla Ata meita, mūsu ģimenē ienāca, kad bija jau paaugusies. Paula piedzima, kad vecāki bija ļoti jauni, un pēc tam viņi kādu laiku nebija kopā. Atis pabeidza augstskolu, ir uzņēmējdarbības vadības bakalaurs, strādāja apdrošināšanas aģentūrā, pēc tam Nacionālajā teātrī bija dekorāciju darbnīcas vadītājs un direktora vietnieks, atbildēja par teātra saimniecību. Bet viņš ļoti vēlējās, lai ģimene būtu kopā, tāpēc pat aizgāja no teātra, izveidoja savu uzņēmumu. Tāpat kā tēvam, Atim patīk strādāt ar koku, veidot, celt.

Es vēlējos būt ideāla sieva un ideāla māte, bet īsti nesanāca. Taču ģimene man vienmēr dzīvē bijusi pati svarīgākā. Man prieks, ka viņi visi man ir. Lai kas notiktu, viņiem visiem šeit atradīsies vieta.»

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs