Esi gudra un pašapzinīga — neļauj sev kāpt uz galvas!

«Tu esi pārāk laba, un citi to izmanto,» tā ir frāze, ko par sevi nereti nākas dzirdēt cilvēkam, kurš ļauj citiem dancot sev pa galvu – priekšniecībai, ģimenei, draugiem… Un pienāk brīdis, kad vairs nemaz negribas būt labai, gribas, lai beidzot tevi respektē. Lai ņem vērā arī tavas vēlmes un vajadzības. Tikai – kā to panākt, ja līdz šim savu dzīvi esi pakārtojusi visiem citiem, tikai ne sev?
Psiholoģija
Aiva Alksne
27. februāris

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Ik pa mirklim dzīvē ir situācijas, kad saprotamu iemeslu dēļ sevi vairāk jāvelta mājiniekiem vai darbā jāuzņemas kādi papildu pienākumi – sagādā tas mums prieku vai ne. Citādi ir tad, ja tevī ilgstoši rūgst neapmierinātības izjūta par to, kā kaut kas notiek vai nenotiek tavā dzīvē. Kad tu jau sāc dusmoties uz otru par to, ka viņš no tevis prasa kaut ko, ko tu nemaz negribi, un pati uz sevi, ka tik viegli pakļaujies. Jo tu tiešām nesapņo katras brīvdienas braukt pie mammas uz laukiem, kā viņa to grib. Tev nemaz nepatīk, ka darbā priekšnieks atkal ir uz taviem pleciem uzkrāvis kolēģa iekavētos darbus un tu kārtējo reizi esi tam piekritusi. Tev sāp, ka tava labsajūta un vēlmes ģimenē vairs nevienu neinteresē… Nemitīgi citiem izdabājot, appuišojot, pakļaujoties, nespējot pateikt nē un pastāvēt par sevi, tu kā nobijies zvērs dzen sevi arvien dziļāk stūrī. Un saproti vien to, ka jūties pagalam nelaimīga un nomākta, jo situācijas, kurām katrreiz pati sevi nolem, nesagādā ne kripatiņas prieka – tikai skumjas, bezcerību un pat apātiju…

Brīdī, kad to apzinies, liekuļot vairs nav iespējams – tu tiešām ļauj citiem sevi dancināt, un, visticamāk, tava karstākā vēlēšanās tomēr ir to pārtraukt.

Un, ja reiz esi šādu lēmumu pieņēmusi, tad neatliek nekas cits, kā uzņemties atbildību par savu dzīvi un sākt kaut ko darīt. Viegli tas nav, jo – būsim jau godīgas – visticamāk, diezgan ilgi esi atstājusi sevi novārtā. Tā nevar būt – vakar neviens tev uz galvas nesēdēja, bet šodien sēž. Parasti tas tomēr notiek pakāpeniski. Neiebilstot, piekrītot, izdarot, samierinoties, paciešot… Jo gribas būt labai. Iespējams, uz galvas tev kāpj gan darbā, gan privātajā dzīvē. Bet, iespējams, tikai darbā, un, lai to kompensētu, mājās par sevi iestājies par visiem divsimt procentiem. Vai arī pretēji – mājās tavu dzīvi nosaka vīrs vai bērns, un tad nu darbā tu nevienam neļauj sevi izrīkot.

Kāpēc tā notiek?

Diemžēl pie tā, ka atļaujam kādam citam diktēt spēles noteikumus un pašas nemitīgi pielāgojamies citu vajadzībām un kaprīzēm, vainot varam tikai un vienīgi savu ne pārāk augsto pašvērtējumu. Jo pamatos tas viss tiek darīts ar domu: lai es būtu laba citiem, man ir jāpakļaujas, es nevaru būt tāda, kāda esmu. Un var pat gadīties, ka tik viegli pakļaujies tāpēc, ka sen jau esi savu es pazaudējusi. Un tad vismaz tie citi skaidri un gaiši pasaka, ko viņi no tevis sagaida, un tu attiecīgi vari to izpildīt un tādā veidā justies laba. Un, kamēr tā jūties, tikmēr viss ir kārtībā. Taču kādā brīdī vadzis tomēr lūst, un tu vairs psiholoģiski to nevari izturēt. Tikai nelaimē tā, ka gadiem kultivētas attiecības nopurināt no sevis nav nemaz tik viegli.

Neviens nepiedzimst stumdāms un bīdāms – tas, ka ļaujam citiem sevi izrīkot, nāk no bērnībā saņemtās audzināšanas.

Droši vien vecāki ne vien gribējuši, lai esi pakļāvīga un paklausīga, bet ir arī to panākuši. Kolīdz bērna personība tiek salauzta, tā tas pa ķēdīti aiziet tālāk. Bet notikt var arī pretēji – bērns ne tikai nepakļaujas, bet pusaudža vecumā kā revolucionārs izlaužas no ģimenes un turpmāk savā dzīvē vispār nespēj nevienam pakļauties – pat tur, kur vajadzētu. Jo kāpšana uz galvas ir vai nu pakļaušanās, vai nepakļaušanās. Ja man kāds kāpj uz galvas, tas nozīmē, ka es viņam ļauju to darīt.

Kas ir tie kāpēji, un kā rīkoties?

#Priekšnieks. Darbavietā pastāvēt par sevi ir salīdzinoši vienkāršāk – tur tavus pienākumus nosaka darba līgums. Tātad – sarkanās līnijas, ko nedrīkst pārkāpt, ir diezgan skaidri redzamas. Ja kāds man vēlas uzkraut papildu darbu, tad es to izvērtēju: ja apzinos, ka tas noder manai izaugsmei un esmu mierā ar jauno situāciju, tad savam darba devējam tā arī saku – šis neietilpst manos pienākumos, bet esmu gatava to darīt, jo mani tas interesē. Vai – esmu gatava to darīt par papildu samaksu. Bet, ja darba apjoms pieaug un no tā netiek gūts nekāds labums, tad neatliek nekas cits, kā runāt par to ar darba devēju. Jautājums – vai tev vispār ir dūša runāt ar priekšnieku? Ļoti bieži mums ir bailes to darīt, jo ir sajūta, ka esam darba devēja varā, un, ja pretosimies vai iebildīsim, tad mūs tūliņ pat atlaidīs. Un te atkal sevi liek manīt zemais pašvērtējums. Cilvēks ar stabilu pašvērtību, visticamāk, nodomās: nu labi, atlaidīs mani šeit – vai tad darba trūkst!? Ja mani šeit neciena, nevērtē, kāpj uz galvas, liek darīt to, par ko nemaksā, es meklēšu citu darbu. Nereti tā vietā, lai pārvarētu bailes runāt ar augstākstāvošajiem, cilvēks klusiņām uz viņiem apvainojas, sāk niķoties kā bērns, aizbildinās ar izgudrotiem iemesliem, kāpēc kaut ko nevar, vai vienkārši draud rakstīt atlūgumu. Tomēr vislabākais variants ir spēt ar priekšnieku runāt līdzvērtīgi, bet tam, kā jau noproti, vajag krampi, vajag būt pārliecinātai, ka šī saruna tevi neiznīcinās. Taču, ja šis konkrētais darbs ir tik svarīgs, ka baidies to pazaudēt, un priekšnieks šķiet varens kā Dievs, tad, iespējams, atliek samierināties, ka ar tevi var izrīkoties pēc sirds patikas un tu tik un tā neprotestēsi. No malas neviens neatnāks un tevi neizglābs. Nevienam nepatīk justies izmantotam, taču sajūta, ka arī tu pati lietas labā neko nedari, liek justies dubultā neapmierinātai.

#Bērni. Interesanti gan – kā citādi viņi varētu uzkāpt tev uz galvas, ja vien pati to nepieļautu? Sākumā jau tas šķiet tīrais nieks, piemēram, sakārtot bērna mantas tā, kā tev šķiet pareizi.  Taču ar laiku bērnam sāk šķist pašsaprotami, ka mamma visu dara viņa vietā, tā teikt, mamma pagatavos, mamma pasniegs, mamma izmazgās. Un tad, kad tavā priekšā ir pusaudzis, augumā garāks par tevi, kurš vēl arvien pieradis, ka visas viņa vēlmes tiek no acīm nolasītas, pirms viņš vispār atver muti, tevī beidzot sāk vārīties milzīgs dusmu katls. Svarīgi nevis bezspēcībā nolaist rokas, bet maziem solīšiem, lēnām un pakāpeniski (un nekā citādi!) situāciju mainīt. Bet, lai to varētu, vispirms tev pašai jāapzinās, kāds tas būs lāča pakalpojums, ja ļausi visam ritēt vecajās sliedēs. Diemžēl nereti mammas ieņem upura lomu attiecībā pret bērnu un saka: nujā, es jau upurēju savu dzīvi bērnam, tas jau mans krusts, kas man ir jānes… Kā nu būs tai dzīvē, tā būs, bet es vismaz būšu izdarījusi visu… Bet vai bērnam tāpēc būs labāka dzīve? Pienāks mirklis, kad viņš kritīs no tā sava troņa, un visai sāpīgi. Retajam pēc tam dzīvē nenokrist.

#Partneris. Partnerattiecībās neļaut kāpt uz galvas ir vissarežģītāk. Jo – kā tad īsti ir pareizi? Ja cilvēks nāk no veselīgas ģimenes, šāds jautājums, protams, nepastāv, bet mēs jau zinām, kādas mēdz būt attiecības ģimenē, līdz ar to mums katram ir sava pieredzes bagāža. Ja manā pieredzē sievietes un vīrieša attiecību modelī viens otram sēž uz galvas (nav pat svarīgi – kurš kuram), tad, iespējams, esmu to pieņēmusi kā pareizu modeli un bez liekas domāšanas reproducēju tālāk. Jo attiecības jau sākas brīdī, kad satiekas divi pieauguši cilvēki, un, ja viens tajās ieiet ar gatavību sēdēt otram uz galvas, bet otrs piekrīt – lai jau sēž –, abi dzīvo laimīgi līdz brīdim, kamēr tas apmierina abus. Tad, kad vienam paliek par grūtu, viņš sāk domāt: kāpēc es vienmēr pakļaujies, kāpēc pārstāju dzīvot savu dzīvi? Un vai nu kaut ko maina, vai arī turpina ciest.

Turklāt attiecībās ir vēl kas tāds, kas raksturīgs tieši sievietēm. Proti, sākumā sakraut uz sevis visu – es šo varu un to varu – un tādējādi apliecināt sevi kā sievietei, kā sievai. Bet tad, kad tas paliek par grūtu, šo kārtību nevar tā vienkārši izmainīt. Partneris jau pie tā ir pieradināts un jūtas ērti. Dažkārt sievietes, kuras pašas nejūtas gana vērtīgas savās acīs, tā arī neuzdrošinās pacīnīties, jo ir bail, ka vīrs var apvainoties, sadusmoties un beigu beigās aiziet pie kādas citas. Tāpēc turpina vien tālāk vīru apčubināt. Un kuru te vainot? Vainot to, kurš sēž tev uz galvas, ir bezjēdzīgi. Problēma ir jārisina tam, kuram tā ir problēma.

#Mamma. Visticamāk, viņa no laika gala tevi radinājusi tā, ka tev ir viņai jāpakļaujas, un tu dzīvo atbilstoši viņas prasībām. Un tad tiešām var teikt: tev nav pašai savas galvas, jo tu dzīvo kā ar mammas galvu – viņa prasa, un tu dari. Neskatoties uz to, cik tev ir gadu un cik pašai bērnu. Ne velti daudzas no mums strīda brīdī savai mātei teikušas: māt, man ir 50 gadi un 3 bērni (pieņemsim), vai tiešām tu domā, ka es nezinu, kas vajadzīgs man un maniem bērniem? Bet nē, tik un tā ir: atbrauc pakaļ gurķīšiem, bērniem vajag gurķīšus… Bet tev pēc gurķīšiem jābrauc 200 kilometrus…

Ar mammu noteikt robežas tiešām ir sarežģītāk – ar priekšniecību iespējams izrunāties, bērni ir jāaudzina, tā ir mūsu atbildība, bet mamma nudien mums nav jāaudzina. Turklāt katra mēs jūtamies mammai mazliet parādā, un vairumā gadījumu jau tomēr bērns pret vecākiem izjūt vajadzību cieņpilni izturēties un zināmā vecumā savus vecākus arī pasaudzēt. Līdz ar to tu nevari būt vairs tik šerpa vai kategoriska, tik kritiska vai noraidoša. Kad pats sajūties pieaudzis un ar savu vērtību, vecākus gribas pasaudzēt. Un tad reizēm mēs kaut ko darām viņiem par prieku, lai mājās miers un vecākiem labi. Bet te ir jābūt mēra izjūtai. Ja dari to, nenodarot sev pāri (paliec tu pati, dari tik cik vari vai gribi), tad viss ir kārtībā, bet, ja sāc zaudēt savu dzīvi, šajā brīdī ir jāpieliek punkts un vecāki jāatstāj robežas otrā pusē.

#Draugi. Ar viņiem ir visvienkāršāk – tu vienkārši pasaki, ka vairs nevēlies būt, piemēram, par savas draudzenes emocionālo miskasti vai neesi gatava mainīt savus plānus ikreiz, kad viņa pēdējā brīdī lūdz pieskatīt savus bērnus, uzskatot to par pašsaprotamu. Iespējams, mainīsies draudzības saturs, piepildījums, bet iespējams arī, ka draudzība izbeigsies, jo tu vairs neļausi sevi izmantot. Jo – izmantot var tikai to, kurš ļaujas.

Ne jau vienmēr tevi izmanto!

* Ja esi piedzīvojusi to, ka tevi izmanto, pilnīgi iespējams, ka tu ar aizdomām skaties uz katru cilvēku, un arī uz attiecībām, kas veidojas tavā dzīvē, – raugies ar neuzticēšanos un pārspīlētu vērīgumu. Taču šāda attieksme var izrādīties pilnīgi nepamatota. Tikpat labi iespējams, ka tu labprātīgi ļauj otram kāpt sev uz galvas (esi ieņēmusi upura lomu) un tas otrs pat nenojauš, ka viņš tiek uztverts kā varmāka. Tāpēc attiecībās ir svarīgi sarunāties, būt godīgiem un stāstīt otram, kā tu jūties. 

* Ja, bērns būdama, esi sēdējusi mammai uz galvas, tad, iespējams, jebkurš mājiens no dzīvesbiedra puses, kas liek uzņemties tev atbildību un kaut ko darīt (ne tikai baudīt dzīvi), izklausās tā, ka otrs tagad vēlas tev uzsēsties galvas. Tādā gadījumā jautājums ir tikai par to, vai pats spēj adaptēties dzīves realitātē.

3 soļi pretim pārmaiņām

1. Vispirms pieņemt un godīgi pašai sev atzīties – jā, es tiešām jūtos ļoti slikti, ka nemitīgi ļauju kādam kāpt sev uz galvas.

2. Saprast, kas man ir jādara, lai šo situāciju mainītu. Kāds ir mans mērķis? Ko es vēlos panākt? Jo, ja man sēž uz galvas un es to negribu, tad tā ir tikai mana atbildība to nepieļaut. Jāsaprot, kas ir konkrētās lietas, kas par to liecina. Bērns nenovāc aiz sevis traukus? Tad jāpanāk, lai trauki tiktu novākti. Vēlies, lai vīrs tev dāvina ziedus, saka komplimentus, ved uz teātri un Kanāriju salām, un tad tas būs rādītājs tam, ka viņš tev nesēž uz galvas? Bet varbūt vērts pamanīt, ka tev vienmēr mašīnā ieliets benzīns un notīrīts celiņš pie mājas, pa kuru vari ienest savu mandarīnu maisiņu… Jo varbūt tikai šķiet, ka sēž uz galvas? Šādā gadījumā būtu vērts aprunāties ar speciālistu.

3. Sākt rīkoties. Un te nav vienotas receptes – mēs katra sirds dziļumos tomēr zinām savās vājās vietas vai vismaz nojaušam, kāpēc tā ar mums notiek un ko vajadzētu mainīt.

 

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs