• Šobrīd

    weather img

    Rīga +15°C

    Ēriha Marijas Remarka stūrakmeņi – neskaitāmas sievietes, uzdzīve un kara šausmas

    Literatūra
    Gunta Šenberga
    23. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Vai atceraties Lielo lasīšanu pirms dažiem gadiem? Starp 100 pašu lasītāju nominētajām iemīļotākajām bija četras Ēriha Marijas Remarka grāmatas. Rietumu frontē bez pārmaiņām, Trīs draugi, Melnais obelisks un Triumfa arka. Šajā sarakstā nevienam citam autoram – ne latviešu, ne ārzemju – tik daudz grāmatu nebija.

    Romāns, kas atnesa pasaules slavu

    Lai gan dažkārt par Remarku mēdz stāstīt, ka viņš pēkšņi kādu rītu pamodās pasaulslavens pēc sava pirmā darba Rietumu frontē bez pārmaiņām iznākšanas, gluži tā nav. Pirmajā pasaules karā vācu armijā viņu iesauca 1916. gadā. Pavisam jaunu, viņam tikko bija apritējuši astoņpadsmit gadi, un vēl nebija pabeigtas mācības skolotāju seminārā. Deviņpadsmit gadu vecumā viņš tika nosūtīts uz Rietumu fronti un drīz vien ievainots kreisajā kājā, labajā rokā un kaklā. Hospitālī, dziedējot ievainojumus, Remarks sāka rakstīt.

    Pēc kara viņš pabeidza mācīties par skolotāju un neilgu laiku arī pastrādāja. Taču drīz vien sāka pelnīt maizi ar rakstīšanu. Pirmo dzejoli Tu un es un pāris aprakstus publicēja žurnālā Schönheit (Skaistums). Tā gan – vismaz raugoties no nākotnes skatpunkta – nebija pārāk cienījama vieta debijai. Žurnāls izcēlās ar rakstiem par āriešu īpašo skaistumu un viņu veselības potenciāla uzlabošanu.

    Tad nākamais rakstnieks pievērsās dažādiem gadījuma darbiem, kuru skaitā bija gan kapakmeņu tirgošana, gan ērģeļu spēlēšana garīgi slimo dziednīcas kapelā – viss tas, ko darīja Ludvigs Bodmers romānā Melnais obelisks. Tieši šajā romānā un tēlā atrodams visvairāk no rakstnieka paša. Un jau 1920. gadā iznāca viņa pirmais romāns Sapņu būda, ko citur mēdz dēvēt arī par Sapņu istabu. Tas nebija labs romāns, taču savas mājvietas, lai cik greznas tās arī būtu, līdz mūža galam Remarks sauca par būdām. Tad sāka sacerēt reklāmas tekstus autoriepu ražotājam, kuru šodien pazīstam ar nosaukumu Continental, kā arī rakstus firmas žurnālam Echo Continental un ceļojumu aprakstus sporta žurnālam Sport im Bild.

    Taču tā visa bija tikai iesildīšanās romānam Rietumu frontē bez pārmaiņām.

    Savam svarīgākajam romānam Remarks bija nobriedis, kad viņam bija jau teju trīsdesmit. Ko jauns zēns piedzīvoja, to vīrs uzrakstīja.

    Pirmā pasaules kara ierakumos viņu tādu bija daudz. Izceltu no ģimnāzijas sola, amata mācekļu vietas vai atrautu no arkla tēva saimniecībā. Ne viņi karu bija iesākuši, ne gribējuši. Taču bija spiesti izjust uz savas ādas visu tā bezjēdzību un šausmas. Zēni, kas īsti neatrada vietu pēckara dzīvē. Un pārāk augstu šo dzīvi arī nevērtēja un nejuta nekādu respektu pret tās kārtību. Paļāvās paši uz sevi un varbūt dažiem, kas bija piedzīvojuši to pašu. Aizmirsās alkoholā – ja iespējams, labā – un mīlestībā, ja paveicās. Amerikāņu rakstniece, mākslas kolekcionāre, Parīzes salona saimniece un slavena bohēmiste Ģertrūde Staina to nosauca par zudušo paaudzi, un Hemingvejs viņas vārdus izmantoja par romāna Un saule lec moto. Remarks bija vācu zudušās paaudzes spēcīgākā balss.

    Romānu Rietumu frontē bez pārmaiņām Remarks uzrakstīja 1927. gadā, taču uzreiz tam neatradās izdevējs, un grāmatā tas iznāca tikai 1929. gadā. Uzreiz to arī sāka tulkot visā pasaulē, un jau aprīlī turpinājumos publicēja arī Latvijā laikraksts Latvis – vēl vecajā, gotiskajā drukā, ar nosaukumu Rietumos bez pārmaiņām. Pēc romāna motīviem 1930. gadā Holivudā tika uzņemta tāda paša nosaukuma filma. Gan romāns, gan filma autoru ne tikai padarīja slavenu, bet arī ļāva labi nopelnīt. Lielu daļu naudas viņš tērēja Sezana, van Goga, Gogēna un Renuāra gleznām. Vēlāk kolekciju papildināja gan ar gleznām, gan austrumu paklājiem, gan citiem mākslas priekšmetiem.

    1931. gadā Remarku par romānu Rietumu frontē bez pārmaiņām izvirzīja Nobela miera prēmijai. Taču to izdarīja divi ārzemnieki – poļu starptautisko tiesību profesors Zigmunds Cibihovskis un amerikāņu filozofs un diplomāts Nikolass Marejs Batlers (kurš, starp citu, pats kļuva par Nobela miera prēmijas laureātu). Turpretī vācu virsnieku organizācija pret izvirzīšanu protestēja, jo romāns nomelnojot un apmelojot varonīgo vācu armiju un tās kareivjus.

    Arī vēlākajos gados Remarks konsekventi turpināja vērsties pret karu, militārismu un nacionālsociālismu. Tāpēc loģiski, ka tad, kad pie varas nāca nacisti, Remarka grāmatas tika aizliegtas un publiski dedzinātas. Reizēm mēdz stāstīt, ka Hitlers īpaši ienīdis Remarku un vērsies pret viņu tāpēc, ka rakstnieks esot cēlies no Francijas ebrejiem un patiesībā viņa uzvārds esot Krāmers, tikai maskēšanās nolūkos uzrakstīts otrādi (lasot no otra gala uzvārdu Remark tiešām sanāk Kramer).

    Taču Ērihs Marija Remarks, īstajā vārdā Ērihs Pauls Remarks, ir dzimis 1898. gada 22. jūnijā Osnabrikā, vācu grāmatsējēja ģimenē. Tā kā Osnabrika atrodas Vācijas rietumu daļā, savulaik tā bijusi pievienota Francijas teritorijai, arī ģimenes uzvārdam esot franču izcelsme, un oriģinālā tas rakstāms Remarque. Pret vācisko Remark to nomainījis rakstnieka vectēvs 19. gadsimtā, bet mazdēls īsto uzvārdu sācis izmantot par pseidonīmu divdesmitajos gados, kad iemēģinājis roku rakstniecībā. Savukārt otro vārdu Pauls aizvietojis ar Mariju – par godu gan dzejniekam Raineram Marijam Rilkem, gan savai mātei Annai Marijai, kas mirusi no vēža 1917. gadā, kamēr Ērihs bija karā.

    1937. gadā nacisti Remarkam atņēma arī Vācijas pilsonību. Taču tad viņš jau sen bija pametis Vāciju uz visiem laikiem. 1931. gadā pēc nākamā romāna Mājupceļš iznākšanas – par karu pārdzīvojušo jauno cilvēku atgriešanos mierlaika dzīvē – viņš bija nopircis māju Šveicē, Madžores ezera krastā, un apmetās tur, bet, karam tuvojoties, 1939. gadā, devās tālāk uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

    Vēl pēc daudziem gadiem, kad Remarkam bija jau sešdesmit pieci, viņa draudzene Ruta Martone, ar kuru tuvāk iepazīsimies vēlāk, liecināja: «Kad pastā aizpildīju ierakstītā sūtījuma kartīti par Sezana grāmatu [ko vēlējos no Amerikas nosūtīt Remarkam uz Šveici], pasta darbinieks man godbijīgi pajautāja: «Vai tas ir tas Remarks? Es domāju Rietumu frontē bez pārmaiņām autoru.» Tas notika vairāk nekā trīsdesmit gadu pēc tam, kad šī grāmata Amerikā tika izdota pirmoreiz.

    Šim jautājumam nebūtu vajadzējis mani izbrīnīt. Grāmata savu iespaidu, īpaši uz jauniem cilvēkiem, nebija zaudējusi. Ja ne vienmēr globālā mērogā, karots tiek visā pasaulē, un sešdesmitajos gados Vjetnamas sakāves laikā manu ļoti amerikānisko draugu deviņpadsmitgadīgais dēls Kalifornijā ārkārtīgi pārliecinoši deklarēja, ka romāns Rietumu frontē bez pārmaiņām esot izmainījis visu viņa dzīvi un pasaules uzskatu; tur esot pateikts tas, ko par karu domājot viņš, taču neesot spējis formulēt, un izveidojis viņu par karadienesta pretinieku.» Remarku nekas nebūtu spējis iepriecināt vairāk.

    Starp Ameriku un Šveici

    Ārzemēs rakstnieks dzīvoja gana labklājīgu dzīvi. Lai gan viņš nebija daudzrakstītājs un neviena no grāmatām neatkārtoja Rietumu frontes panākumus, pārticību tās nodrošināja. Turklāt īsti nevarēja saprast, kad viņš vispār raksta, jo gana daudz laika aizņēma arī mīlas romāni un saviesīgā dzīve. To gan ierobežoja japāņu uzbrukums Pērlhārborai 1941. gada 7. decembrī un Amerikas iesaistīšanās karā. Neraugoties uz to, ka nacisti bija viņam atņēmuši pavalstniecību un dedzināja viņa grāmatas, Remarks bija un palika vācietis.

    Turklāt dzīvoja Rietumkrastā, Kalifornijā, vistuvāk Pērlhārborai, un arī viņam nācās ievērot karalaika likumus, kas Vācijas pavalstniekiem liedza pēc pulksten astoņiem vakarā iziet no mājas. Šādos apstākļos jau pēc pāris nedēļām Remarks no mājas, ko īrēja, pārcēlās uz viesnīcu, kur vismaz varēja apstaigāt halli, bāru un restorānu. Tomēr dziļi sirdī viņš esot vēlējies kļūt par kara korespondentu un apskaudis Hemingveju, kurš daudzos kara notikumos varēja būt klāt.

    Ruta gan apšauba, ka būtu atradies kaut viens ārsts, kurš jau tad – tikai nedaudz vairāk nekā četrdesmit gadu vecumā – atzītu Remarku par derīgu karam, kaut vai tikai korespondenta statusā. Viņš ne jau tikai aprakstīja Jamaikas rumu, kas divkārt vecāks par trīsdesmitgadīgo Robertu Lokampu (Trīs draugi) un «mirdzēja kā dzintars». Vai noslēpumaino kalvadosu, ko katrs padomju lasītājs jutās spiests nogaršot, lai labāk saprastu doktoru Raviku (Triumfa arka), un arī mazlietiņ vīlās, jo tas garšoja pēc kandžas… Viņš tiešām bija no paaudzes, kas «dzer par daudz». Lai gan – kura paaudze tāda nav? Kad bija piedzēries, spēja būt agresīvs un nepatīkams, asiņu pieplūdušām acīm un atslābušiem sejas pantiem. Kalifornijā priekšroku deva selestēnam (konjaka šķirne), Ņujorkā dzēra galvenokārt sarkano bordo un vienā vakarā mierīgi varēja izdzert divas pudeles. Pēc katras iedzeršanas viņam bija bailes pamosties vienam. Varbūt patiesībā tās bija bailes nepamosties vispār. Un galu galā atklājās, ka viņam ir aknu ciroze. Šķiet, nebija šaubu, kāds ir tās iemesls.

    Tomēr viņš rakstīja. Ar roku uz līniju lapām kārtīgā, skaistā rokrakstā ar zīmuli, lai varētu dzēst un labot. Daudzkārt laboja arī mašīnrakstu, un, ja manuskripts nebūtu jānodod izdevējam, droši vien turpinātu to bezgalīgi. Attiecībā uz rakstīšanu viņa iemīļotā frāze bijusi:

    «Lai rakstītu, nepieciešami 10 procenti talanta un 90 procenti dibena.»

    Un: «Ģēnijs sastāv no dibena un centības.» Turklāt šo rakstniecībā svarīgo ķermeņa daļu viņš saucis visos tajos daudzajos vārdos, ko pieņemts uzskatīt par nepieklājīgiem un sabiedrībā skaļi neizrunāt. 1938. gadā iznāca Trīs draugi, 1941. gadā – Mīli savu tuvāko, 1946. gadā – Triumfa arka…

    Arī pēc kara Remarks nelūdza atjaunot Vācijas pavalstniecību un iegriezās tur tikai retu reizi – kā ciemiņš. Viņš nekad dzimtenei nepiedeva to, kam tā ļāvusi notikt, kad pie varas nāca tie, «kam kājās ir zābaki – vācu patriotu dižākais sapnis», un «uniformas, kas ir sūdu krāsā». Tie nošāva Gotfrīdu Lencu Trīs draugos, un ar tiem viņš kāvās Melnajā obeliskā. 1947. gadā Remarks kļuva par pilntiesīgu ASV pilsoni.

    Remarka dzīve pēc Otrā pasaules kara ritēja starp ASV – sākumā Kaliforniju, pēc tam Ņujorku – un Šveici. Arvien ilgāku laiku viņš pavadīja pie Madžores ezera savā Casa Mont Tabor, ko vēlāk jau sauca par Casa Remarque un Villa Remarque. Dzīves pēdējos desmit gadus – jau gandrīz visu laiku.

    1954. gadā iznāca Laiks dzīvot un laiks mirt, 1956. gadā – Melnais obelisks, 1961. gadā – Debesīm nav lutekļu, 1962. gadā – Lisabonas nakts… «Visu savu dzīvi viņš aizvien bija bijis lēnīgs,» rakstīja Ruta Martone. «Viņam bija vajadzīgi desmit gadi, lai romānā Rietumu frontē bez pārmaiņām attēlotu savus Pirmajā pasaules karā gūtos iespaidus, un gandrīz tikpat ilgs laiks bija vajadzīgs, lai uzrakstītu romānu Laiks dzīvot un laiks mirt. Emigrācija, ciešanas, ko sagādāja dzīve bez naudas un pases (viņa vācu pasi nacisti 1937. gadā bija atzinuši par nederīgu), sākumā tika attēlotas grāmatās Mīli savu tuvāko un Triumfa arka, vēl satraucošāk Lisabonas naktī – aptuveni divdesmit gadu pēc tam, kad šie notikumi bija norisinājušies. (..) Taču Melnajam obeliskam – grāmatai, kurā visvairāk ir attēlota viņa paša dzīve (..) un kurā ir runa par pēckara laiku Vācijā ap 1923. gadu, līdz pilnīgam briedumam bija vajadzīgi trīsdesmit gadi.»

    Savās pēdējo desmit dzīves gadu vēstulēs no Šveices Rutai viņš stāstīja galvenokārt par savu veselību, par daudzajām nelielajām sirdslēkmēm, kuras, kā pats, nezaudējot humora izjūtu, izteicās, nedrīkstētu kļūt par paradumu. Pēc 1963. gadā pārciestās smagās triekas viņam nācās no jauna iemācīties rakstīt – ne jau grāmatas, bet visparastākās vēstules, un tajās bija daudz kļūdu un svītrojumu. Slima sirds, aknu ciroze, smadzeņu asinsvadu skleroze, asinsrites traucējumi, ģikts, acu slimība, deguna asiņošana – it kā diezgan nekaitīga lieta, taču tā traucē rakstīt…

    Tomēr 1965. gadā viņš sāka rakstīt Ēnas paradīzē. Taču pēc nākamās smagās sirdslēkmes ārsts rakstnieku brīdināja, ka koncentrēšanās, kas nepieciešama rakstīšanai, viņam ir par smagu un būtībā izvēle ir vai nu strādāt, vai dzīvot. «Būdams vecs gļēvulis, es, protams, izšķīros par rakstīšanu,» taču, ņemot vērā «nogurumu un sklerotiskās smadzenes», nevarot zināt, vai kas iznāks. Viņa dzīvība karājās mata galā, taču mats izrādījās pietiekami stiprs, lai izturētu vēl vairākus gadus. Romāns Ēnas paradīzē iznāca jau pēc rakstnieka nāves, un diezin vai viņš būtu piekritis, ka tas jau ir gatavs un izdodams vēl bez daudziem, daudziem labojumiem.

    Remarks nomira 1970. gada 25. septembrī Šveicē, Lokarno pilsētas slimnīcā, netālu no savas dzīvesvietas, un ir apbedīts turpat, kur pēdējos gadus dzīvoja, – Porto Ronko ciema kapsētā pie skaistā Madžores ezera. Remarka māja tikusi vairākkārt pārdota.

    Remarka sievietes

    Par ģimenes dzīvi Remarks mēdzis izteikties visai nicīgi un uzsvērt, ka laulībai ir tikai viens vienīgs iemesls, proti: pēdējās piecas minūtes pirms nāves nebūt vienam. Turklāt tas neesot pietiekams iemesls, lai uz mūžu piesaistītu sev otru cilvēku. Tomēr pats bija precējies trīsreiz. Divas reizes no tām – ar vienu un to pašu sievieti. Pirmoreiz jaunībā, 1926. gadā, ar bijušo dejotāju Ilzi Jutu Zambonu, kas amerikāņu sabiedrībā dēvēta par Žannu. Viņi iepazinušies divdesmitajos gados Hannoverē, kur Remarks sacerēja reklāmas tekstus Continental riepām, un Juta viņa dēļ esot pametusi savu gana turīgo vīru, bijusi klāt un gandrīz vai turējusi roku Rietumu frontē bez pārmaiņām rakstīšanas laikā. Turklāt neilgi pēc kāzām viņš par 500 reihsmarkām esot nopircis sev Būhvaldes brīvkunga titulu. Šis gan nav stāsta vienīgais variants. Tā kā laulība bijusi vētraina un abi partneri nav sevi apgrūtinājuši ar uzticību otram, tad šāda dzīve jau pēc četriem gadiem novedusi pie šķiršanās, un, pārceļoties uz Šveici, Remarks atkal bija brīvs cilvēks.

    Taču 1938. gadā, kad atmosfēra Vācijā jau bija nokaitēta, viņš bijušo sievu apprecēja otrreiz – lai arī viņa drīkstētu emigrēt uz Šveici. Vēlāk viņi abi kopā rada patvērumu Amerikas Savienotajās Valstīs, un, lai gan kopā nedzīvoja, oficiāli Remarks bija precējies ar Ilzi Jutu līdz pat 1957. gadam. Viņa bijusi uzkrītoši skaista – slaida kā niedre, iespējams, tāpēc, ka ilgstoši slimojusi ar tuberkulozi, ar ļoti gaišām acīm. Runāja, ka tieši sieva kļuvusi par prototipu vairākām Remarka varonēm, arī Trīs draugu Patrīcijai Holmanei. No Jutas Remarks izšķīrās tikai tad, kad gatavojās precēties trešoreiz – ar aktrisi Poleti (Polīnu) Godāru, Čārlija Čaplina bijušo sievu. Tomēr bijušo sievu materiāli atbalstīja līdz pat sava mūža beigām un arī testamentā neaizmirsa.

    Precēta vīra statuss gan nekad nav traucējis Remarka kaislīgajiem romāniem. Kā likums, ar ļoti īpašām sievietēm.

    Visslavenākā no viņām, protams, ir Marlēna Dītriha. Lai gan arī Marlēna bija precējusies, Remarks bija viņas pastāvīgais pavadonis sabiedrībā. Aktrise iemīlējās, un viņai bija romāni ar citiem, taču Remarks «Marlēnā bija iemīlējies tik neprātīgi vai, citiem vārdiem sakot, tik izmisīgi sapinies viņas valgos, ka bija zaudējis īstenības izjūtu», raksta Ruta Martone. Tās bija sarežģītas attiecības. Marlēna ar meitu Mariju dzīvoja vienā viesnīcā, Remarks – citā. Viss, ko viņš gribēja un kas viņu interesēja, bija noslēpumainais, mistiskais tēls, kādu no Marlēnas bija radījis režisors fon Šternbergs viņas slavenākajā filmā Zilais eņģelis. Teiksmaina būtne, nevis reāla, stipra sieviete, kura reizēm mazgāja grīdu un citreiz gatavoja ēdienu – arī pašam Remarkam. Tad viņa pārtapa par «ģimenes govi», kā Remarks dēvēja sievietes, kas pārņemtas ar rūpēm par mājsaimniecību.

    Varbūt tāpēc viņš galu galā apprecēja Poleti, kas esot lepojusies, ka pat ūdeni neprotot uzvārīt? Tomēr beigās pabeigusi kulinārijas kursus un iemācījusies gatavot itin labi. Starp citu, gluži tāpat kā pats rakstnieks. Un arī pēdējās piecas minūtes pirms nāves viņam nevajadzēja būt vienam. Līdzās slimnīcā bija dzīvesbiedre Polete Godāra, kas mira divdesmit gadu vēlāk un atdusas līdzās viņam.

    Ņujorkā Remarks iepazinās arī ar Rutu Martoni, kuras atmiņas par Remarku Mans draugs Bonijs deviņdesmito gadu beigās izdotas arī latviešu valodā Silvijas Ģībietes tulkojumā. Kad viņi iepazinās, Rutai vēl nebija trīsdesmit, Ēriham jeb Bonijam, kā viņš sevi dēvēja Amerikā, – jau pāri četrdesmit. Turklāt viņš bija ne tikai ļoti izskatīgs vīrietis un pasaulslavena romāna autors, bet arī Marlēnas Dītrihas pastāvīgs pavadonis. Tāpat kā Remarks, Ruta bija ieradusies Amerikā no Eiropas. Austrijas pilsone, dzimusi intelektuāļu ģimenē, kur mājās «pie galda sarunas risinājās sengrieķu valodā» – «gan par mākslu, gan vēsturi, gan citām intelektuālām tēmām, taču par cilvēku savstarpējām attiecībām nekad». Ruta bija gribējusi kļūt par aktrisi, bet Amerikā dzīvoja visai pieticīgos apstākļos, mitinājās «šofera dzīvoklītī» un maizi pelnīja, strādājot par sekretāri un pat pārdevēju, vēlāk arī tulkojot, strādājot par literāro aģenti un rakstot pati.

    Remarks un Ruta atbalstīja viens otru emocionālajās krīzēs – citas krīzes viņš vispār neatzina –, rakstnieks viņai mācījis pazīt cilvēkus un viņu vājības, smieties – arī tad, ja jāraud, devis padomus rakstniecībā. Un, lai gan attiecībās klātesošs ir arī seksuālais moments jeb, kā to dēvējis Remarks, «spēle» – dažkārt rezultatīva, bet citkārt ne –, tas viņiem nav traucējis saglabāt draudzību vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā, līdz pat Remarka nāvei. Un pēdējie vārdi, ko Remarks trīs mēnešus pirms nāves teicis Rutai telefona sarunā, atrazdamies klīnikā Cīrihē: «Saudzē sevi, manu eņģel, tāpat kā mēs saudzējam tevi.»

    Savas sievietes Remarks nekad nesauca viņu īstajos vārdos. Viņam patika izdomāt iesaukas. Dītrihu viņš dēvēja «mana dāma», bet vēlāk, kad attiecības pasliktinājās un izjuka – «mana līgava» un «mana bijusī līgava», Marlēnas meitu Mariju – par «nebēdni», bet Rutu Martoni – par «princesi Hoenloi» un «manu eņģeli».

    Remarks ir bijis dāsns pret sievietēm, kas viņu interesēja. Ruta Martone raksta: «Ja man bija kaut kas īpašs, kaut kas no luksusa, kaut kas dārgs, tad galvenokārt pateicoties no Bonija saņemtajiem čekiem.» Viņa uzmanības apliecinājumi bija ar kvalitātes zīmi – Grand Marnier un konjaks Celestin, kad Grand Marnier kara laikā vairs nebija dabūjams. Kartjē veikalā pirkts kabatas pulkstenis – zinot, ka dāvanas saņēmēja necieš rokas pulksteņus.

    Reti smaržas, toties bieži grāmatas un arvien bezgala daudz ziedu. Divdesmit piecas baltas krizantēmas Ziemassvētkos – tik garos kātos, ka nevarēja tām atrast piemērotu vāzi, bija jāliek ūdensspainī un jāatbalsta pret sienu. «Viņš ziedus mīlēja daudz vairāk, nekā vīriešiem parasts. Vislabāk viņam patika rozes, īpaši sārti dzeltenās ar nosaukumu ‘Talisman’, un papagaiļtulpes, tāpat viņš varēja norūpējies līkņāt ap gardēnijas stādu savā Ņujorkas dzīvoklī.» Arī paša dzimšanas dienu bez ziediem Remarks nespējis iedomāties. Ja citi neatnesa, bija gatavs tos nopirkt sev pats.

    Ļoti daudz naudas viņš bija izdevis arī par dāvanām Dītrihai. Pirms dažiem gadiem Sotheby’s izsolē Ņujorkā nonāca Remarka dāvinātā trijkrāsu zelta rokassprādze ar lazurīta aizdari, un rīkotāji prognozēja, ka tai vajadzētu aiziet par 20–30 tūkstošiem dolāru. Ruta Martone atceras arī rokassprādzē iestrādātu sevišķi dārgu milzīgu topāzu, ar kuru Dītrihai paticis fotografēties. Reiz dusmu uzplūdā Remarks atklājis, ka tas maksājis trešo daļu no viņa visai prāvajiem gada ienākumiem.

    Taču, lai cik ļoti Remarks novērtēja skaistas un dārgas lietas, reiz, kad viņa Šveices mājā iekļuvuši laupītāji un aiznesuši daļu no vērtīgās mākslas kolekcijas, rakstnieks priecājies, ka tas noticis naktī, kad visi gulēja un nevienam nevajadzēja izšaut uz laupītājiem.

    Cilvēka – pat laupītāja – dzīvību viņš vērtēja augstāk par visu.

    Remarka villa pēc viņa nāves vairākkārt pārdota, un Remarka biedrībai, kas vēlētos to atpirkt, lai iekārtotu tur rakstnieka muzeju, tā arī nav izdevies savākt vajadzīgos miljonus. Un varbūt arī nevajag. «Tas nebūs piepildījums, par kādu sapņojām jaunībā un kādu gaidījām tur karalaukā. (..) Varbūt es nekad vairs nespēšu būt īsti laimīgs, varbūt karš to ir satriecis, un būšu arvien mazliet atsvešināts un nekur nejutīšos īsti mājās, tomēr nekad arī nebūšu pavisam nelaimīgs, jo arvien atradīsies kas tāds, kas mani balstīs, un kaut arī tās būtu tikai manas rokas vai koks, vai elpojoša zeme.» (Mājupceļš) Vai Remarka grāmatas. Ko lasīt un mīlēt.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+