Epidemioloģe Liliāna Civjāne – Latvijai ir vajadzīgi epidemiologi

Intervijas
Gunta Lūse
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
21. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Līdz ar pandēmijas sākšanos īpašā uzmanības lokā nonāca Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore LILIĀNA CIVJĀNE (Tzivian), jo viņa ir sertificēta epidemioloģe, turklāt ar 25 gadu studiju un pētnieciskā darba pieredzi citās valstīs, no tiem 10 gadi ir tieši epidemioloģijas jomā.

Liliānas dzīves līkloči veduši cauri Izraēlai un Vācijai, bet pirms trim gadiem atpakaļ uz Latviju viņu atveda mīlestība. Šoruden profesorei sāksies atkal jauns dzīves loks – Liliāna vadīs pašas izveidotu maģistra studiju programmu Epidemioloģija un medicīniskā statistika. «Kādā intervijā man vaicāja, vai es izgudroju pandēmiju, lai visiem kļūtu skaidrs, ka pasaulei ir vajadzīgi epidemiologi, ka Latvijai ir nepieciešama šāda studiju programma,» sirsnīgi smejas profesore.

«Katrā situācijā var atrast ko labu. Ir daudz jomu, kur šajā laikā notikusi strauja attīstība. Piemēram, līdz pandēmijai un strādāšanai attālināti, daļa augstskolas pasniedzēju neizmantoja datoru tik intensīvi, bet pašlaik jau visiem ir jāstrādā ar vairākām programmām. Un vēl man šķiet, ka esam kļuvuši cilvēcīgāki. Mēs ar manu dzīvesbiedru gan daudz diskutējām – viņš teica, ka ekonomikas krīze nevienu nepadara cilvēcīgāku, jo ir neziņa, uztraukums par nākotni.

Es gan šo cilvēcību saredzēju: veciem ļaudīm un kaimiņiem piegādāja produktus, sazinājās, atbalstīja. Daudzi publiskā vidē ieteica dažādus amatniekus, speciālistus, sak, ej pie šā cilvēka. Lasīju, ka Itālijā par izdzertu kafijas tasīti nereti mēdza atstāt 50 eiro, kā simbolisku žestu, lai palīdzētu kafejnīcas īpašniekiem izdzīvot. Mēs vairāk novērtējam to, ka varam atkal satikties, būt kopā ar visu ģimeni, brīvi pārvietoties.»

Es braucu prom!

Liliāna ir dzimusi Rīgā. Kopš agras bērnības viņa iemīlēja suņus. Jau astoņu gadu vecumā meitene trenēja savu pirmo suni, tādā pieauguša cilvēka nopietnībā, ļoti atbildīgi. Šis hobijs ar gadiem nepārgāja. «Ar savu pēdējo suni Santu Izraēlas komandas sastāvā 2005. gadā piedalījos pasaules mēroga Schutzhund (sargsuņu) sacensībās Francijā.

Izraēlā suni trenēt nav viegli – ir ļoti karsts, dzīvnieks nevar to izturēt, tādēļ vasarā jāceļas pat četros no rīta, lai treniņš izdotos. Agrāk suņu trenēšana man bija vislabākais veids, kā tikt vaļā no stresa. Pēc tam, kad sākās doktorantūra, tam vairs nebija ne laika, ne spēka,» paskaidro Liliāna.

Diezgan likumsakarīgi, ka viņa izvēlējās studēt Latvijas Universitātē biologos, specializējās cilvēka un dzīvnieku fizioloģijā. Pēc augstskolas beigšanas Liliāna sāka strādāt Organiskās sintēzes institūtā, kur veica eksperimentus ar trušiem un žurciņām, –

«Šie mira cits pēc cita. Reizēm smejos, ka man ir jau paredzēta vieta ellē, kur nonāk visi citi žurku galinātāji.»

Viņas sapnis bija turpināt studijas, lai ietu zinātnes ceļu, kļūtu par pētnieci. Pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi iezīmēja lieliskas pārmaiņas valstī un sabiedrībā. Diemžēl tie nesa līdzi arī daudz negatīva.

«Mūsu laboratorijā un arī citviet Latvijā valdīja nacionālisms. Es sapratu, ka tuvākajā laikā diez vai radīsies iespēja studēt doktorantūrā, jo man priekšā visdrīzāk būs daudzi citi latviešu cilvēki. Es vairs neredzēju nākotnes perspektīvas.

Tad sākās lielais aizbraukšanas vilnis, brauca prom liela daļa manu draugu – daži uz Ameriku, citi uz Izraēlu. Cits pēc cita aizbrauca, mēs tikai visus pavadījām. Kādā brīdī es teicu vīram, tolaik jau biju apprecējusies, – brauksim uz Izraēlu! Es gan vispār nezināju, ko nozīmē ārzemes. Tolaik taču nebija ne interneta, ne citu informācijas gūšanas iespēju. Turklāt es nebraucu uz Izraēlu kā uz sapņu zemi.»

Vai suņi tur ir?

Liliāna sāka mācīties ivritu, tā ir mūsdienu ebreju valoda, ko lieto Izraēlā. Mācības notika Rīgas sinagogā, izveidojās tāda nelegāla grupiņa. «Es ļoti centos apgūt valodu, jo sapratu, ka tā būs pirmā svarīgākā prasme svešajā zemē. Pie mūsu ivrita grupas ieradās cilvēki no Izraēlas, stāstīja par turienes dzīvi. Es uzreiz jautāju: sakiet, lūdzu, vai Izraēlā ir suņi? Man kā suņumīlei tas bija ļoti svarīgi! Viņi teica: suņu tur nav! Atnācu mājās un teicu, ka nekur nebraukšu,» Liliāna no sirds smejas par savu toreizējo naivumu.

Pēc laiciņa sinagogā viesojās cilvēki no kibuca, tas ir komūnas tipa lauksaimniecības kooperatīvs Izraēlā. Liliāna atkal uzdeva savu sakrālo jautājumu. Šie ļaudis apgalvoja pretējo – Izraēlā esot ļoti daudz suņu. Tātad var braukt.

«Vienīgais, par ko domāju ar sāpēm – es nekad vairs neredzēšu savus vecākus.

Jo bija skaidrs, ka nekad vairs nevarēsim atgriezties Latvijā. Tātad es nevarēšu būt klāt, kad mamma un tēvs būs veci un slimi, kad viņi nomirs. Par to es ļoti daudz raudāju. 

Pēc kibuca sieviešu stāstiem es biju pilnīgā pārliecībā, ka Izraēlā man būs jāslauc govis. Jo tā bija šo sieviešu ikdiena. Manī bija apjukums – no vienas puses, gribēju turpināt pētniecisko darbu, un biju pārliecināta, ka Izraēlā man tas izdosies, no otras puses, biju gatava slaukt govis. Nesaprotu, kā tas viss sadzīvoja manā galvā?! Un vēl kibuca ļaudis teica, ka pie viņiem neviens neslēdz ārdurvis. Kad Izraēlā ieraudzīju, ka mana tante slēdz durvis, brīnījos: kāpēc tu tā dari? Viņa smējās: paskaties, šeit pat logiem ir restes! Izrādījās, ka man nav obligāti jākļūst par slaucēju, ka Izraēlā ir pilsētas, attīstīta ekonomika un zinātne, darbojas augstskolas, notiek pētniecība. Tātad es varu turpināt studēt!»

Skrējām cauri karavīru rindai

Bija 1990. gada pavasaris. Latvijā vēl valdīja padomiskums, robežas ciet, nebija tiešo lidmašīnu reisu. Liliāna ar vīru devās ceļā, līdzi stiepjot milzu čemodānus un somas. Jo viņi zināja, ka pārējā bagāža, tātad visa iedzīve, pienāks galamērķī labi ja pēc pusgada vai pat gada, jo to veda ar kuģi. Lai tiktu uz Telavivu, viņi vispirms lidoja uz Maskavu, tad uz Prāgu un Budapeštu, tas prasīja vairākas dienas.

«Kad ielidojām Budapeštā, kļuva zināms, ka Izraēlā sākušies arābu terorakti. Mēs nezinājām, kad tiksim tālāk un vai vispār varēsim aizlidot. Pēc trim dienām mūs pamodināja, lika piecās minūtēs sakravāt mantas un doties laukā. Tur tumsiņā stāvēja Izraēlas armijas puiši ar ieročiem, viņi izveidoja tādu kā tuneli, kuram mēs skrējām cauri līdz autobusam, kas veda uz lidostu. Tur atkal skrējām cauri karavīru rindai. Kad lidojot palūkojāmies laukā, ieraudzījām, ka katrā pusē lido pa lidmašīnai – šādi tikām sargāti.

Kad pirms tam dzirdēju par algām Izraēlā, es tās pa tiešo pielīdzināju savai Latvijas algai un biju pacilāta – o, lieliski dzīvosim. Nesapratu, ka dzīvoklis maksā pavisam citādi, ka jāmaksā nodokļi.

Padomju Latvijā mēs pat nezinājām, vai tādus vispār maksājam.

Tomēr drīz pēc ierašanās rakstīju uz mājām pozitīvas vēstules – Izraēlā ir labi, skaisti, man te viss patīk. Pēc gada arī mamma ar jaunāko brāli un vecmāmiņa izlēma pārcelties uz Izraēlu. Īsti saprast svešo zemi gan sāku tikai apmēram pēc trim gadiem.»

Un tad sākās karš

«Iestājos darbā laboratorijā, mani tur labi pieņēma, dzīve sāka nokārtoties, bet tad sākās karš. Tas nebija ilgs, taču tobrīd to nezinājām. Man bija šausmīgas bailes, teicu, ka uz darbu neiešu. Laboratorijas vadītājs ar savu automašīnu speciāli brauca gar manu māju, lai es tiktu uz darbu un atpakaļ.

Mums nebija speciālas istabas ar trieciendrošām, biezām sienām – tādas ir ierīkotas visos jaunajos dzīvokļos, bet mūsu māja bija veca. Visdrošākā telpa mums bija tualete, tur patvērāmies kopā ar suni un kaķi. Bija noteikums, ka jāuzvelk gāzmaska, lai pasargātos no indīgajām gāzēm, ja tādas būs. Reiz šādi nācās sēdēt vairākas stundas, es pat aizmigu ar gāzmasku uz sejas.

Suns jau ar kādu ceturto trauksmes reizi saprata, kas jādara, – sēdēja pie tualetes durvīm, lai tiktu iekšā. Taču kaķis gan ne! Darbojās speciāla sistēma – divas minūtes pirms sirēnas pa radio ar speciālu kodu izskanēja brīdinoša ziņa. Droši vien tai brīdī izlidoja pretinieka raķete.

Īsajā mirklī līdz baisajam sirēnas troksnim vajadzēja paspēt noķert kaķi un iemest tualetes telpā.

Citādi viņš pamuka zem gultas un nebija dabūjams laukā.

Bija cilvēki, kuri karadarbības laiku uztvēra visai viegli, daži pat līda uz jumta, lai redzētu, kā notriec pretinieka raķetes. Man gan bija nepārtraukts stress. Un tam bija neparastas sekas. Es vēl pārāk labi nezināju valodu, vismaz ne tik labi, lai saprastu ziņas televīzijā. Taču pirmajā kara dienā es ieslēdzu televizoru un – visu sapratu!»

Es tieku doktorantūrā!

Daudzus gadus Liliāna strādāja Izraēlas slimnīcu un poliklīniku medicīnas laboratorijās. Darbs bija visai vienveidīgs, viņa sapņoja par studijām, par pētniecību. Kamēr dēls Toms bija mazs, studēt doktorantūrā izrādījās neiespējami. Taču puika ātri kļuva patstāvīgs un jau otrajā klasē gatavoja ēst gan sev, gan mammai. «Es sapratu, ka varu atkal studēt.

Reiz darba kolēģe izstāstīja, ka viņas draudzene rakstījusi doktorantūras darbu epidemioloģijā par bērniem, kuriem ir mājdzīvnieks, tostarp suns. Es biju sajūsmā! Nolēmu, ka izgudrošu savu projektu. Devos uz Beerševas pilsētu, uz Benguriona universitāti Negevā un teicu, ka vēlētos doktorantūrā studēt epidemioloģiju. Vispirms vajadzēja gadu mācīties kopā ar maģistrantiem, izcili viss bija jānokārto. Turpināju strādāt, jo nezināju, vai pēc šī gada mani uzņems doktorantūrā.

Ideja par pētījuma tēmu radās visai neparastos apstākļos. Bija svētki, mēs devāmies atpūsties netālu no valsts robežas. Redzam – visi brauc atpakaļ, pretējā virzienā. Izrādījās – karš, atkal bija uzliesmojis Izraēlas un Libānas konflikts. Mēs tomēr nebraucām mājās, bet palikām viesnīcā, sēdējām savā namiņā. Ārā nedrīkstējām iet, varēju mierīgi domāt.

Man radās ideja pētīt cilvēku dzīves kvalitātes atšķirības – kā mainās stresa līmenis un dzīves kvalitāte, ja cilvēks piedzīvo mājdzīvnieka nāvi. Tā arī palika mana doktora darba tēma, ko pētīju vēl četrus gadus – Izraēlā tas ir minimālais laiks doktora disertācijas izstrādei.

Pēc doktorantūras strādāju vairākos darbos, lasīju lekcijas dažās koledžās un universitātēs, arī Benguriona universitātē.

Vienlaikus sāku lūkot valsti, kur varētu un gribētu veikt pētījumu. Toreiz mani interesēja apkārtējās vides epidemioloģija. Amerika šķita par tālu, metu acis uz stipendijām Eiropā. Nonācu Vācijā, Heinriha Heines universitātē Diseldorfā. Pētīju gaisa piesārņojuma un trokšņa ietekmi uz kognitīvo veselību. Mācījos vācu valodu. Nostrādāju tur trīsarpus gadus – divus gadus pēcdoktorantūrā, vēl gadu kā pētniece.»

Es iemīlēju Diseldorfu

Liliāna teic, ka viņai bija viegli iedzīvoties Diseldorfā, jo tā ir līdzīga Rīgai, īpaši vecpilsēta. «Tagad lieliski pazīstu arī Diseldorfas apkārtni, tuvējās pilsētiņas. Es ātri vien atradu grupu, kas regulāri devās ekskursijās ar profesionālu gidu, kurš runāja krieviski, un sadraudzējos ar šiem cilvēkiem. Ar vāciešiem man tas neizdevās – bija labi kopā strādāt, piedalīties kopīgos pasākumos, piemēram, apmeklēt Ziemassvētku tirdziņu.

Jūs kopā smejaties, pļāpājat un baudāt karstvīnu, bet nākamajā dienā attiecības atkal ir lietišķas, esat tikai kolēģi.

Vismaz tāda ir mana pieredze, iespējams, citiem ir citāda.

Vācijā daudzās jomās valda savdabīga stingrība, piemēram, ir ļoti grūti nomainīt telefona kompāniju. Man mājās nedrīkstēja būt kaķis tāpēc, ka dzīvoklim bija balkons, un tas nozīmē, ka dzīvnieks var izlēkt, apdraudēt sevi. Turklāt mana alga bija pārāk maza, tātad var nepietikt kaķa uzturēšanai. Saņēmu atteikumu kaķa iegādei.

Rīgā gan nesen tikām pie sava mājdzīvnieka. Bengālijas šķirnes kaķis Taiga mitinās mana dzīvesbiedra vienistabas dzīvoklī. Man šķiet, ja tas notiktu Vācijā, kaķis paskatītos un nicīgi teiktu: «Šeit?! Šeit nu gan es nedzīvošu!»»

Tāds garš vīrietis ar bārdu

«Nedomāju, ka atgriezīšos Latvijā, kaut vienmēr izjutu nostalģiju – Rīga ir mana dzimtā vieta, kur nodzīvoju visu bērnību un jaunību, te man ir radinieki, draugi, studiju biedri, ciemos pie tēva braucu katru gadu.

Sāku meklēt kvalifikācijai atbilstošu pētnieka vietu. Vācijā ir tradīcija, ka tajā pašā darbavietā nedrīksti ieņemt augstāku pozīciju. Tajā ir sava loģika – kolēģi pierod, kādā amatā esi, un viņi nemainīs attieksmi, ja piepeši būsi augstākā līmenī. Lai paceltos karjerā, jāpāriet uz citu vietu, manā gadījumā – citu augstskolu vai pētniecības iestādi. Meklēju gan Vācijā, gan tuvākajās valstīs. Pieteikumus pārsvarā sūtīju uz Eiropas rietumiem, Skandināviju. Taču liktenis sūtīja savas zīmes…

Atbraucu uz Rīgu nosvinēt dzimšanas dienu, kas man ir 24. decembrī. Gada beigās parasti satiekos ar studiju biedri, viņa ir mana labākā draudzene kopš universitātes laikiem. Draudzene teica, ka mūsu ballītē piedalīsies vēl viens kādreizējais studiju biedrs. Es zināju, ka studiju gados viņam ļoti patiku. Tolaik viņš bija sīks puišelis, kuram pat bārda neauga. Kad ieraudzīju viņu atkal pēc tik daudziem gadiem, biju patīkami pārsteigta. Uzreiz pat nepazinu. Tāds garš vīrietis, ļoti simpātisks! Šis vakars mums abiem izrādījās liktenīgs.»

Šausmas, ko tu dari?

Turpmākais gads pagāja ceļojot – brīvdienās abi braukāja viens pie otra. Taču kādā brīdī saprata, ka grib būt kopā visu laiku. «Es nolēmu pārcelties uz Latviju. Daudzi Rīgas paziņas mani atrunāja – šausmas, ko tu dari?! Vienīgi draudzene un brālēna dēls Viktors teica, ka dzīvot Latvijā nav tik traki, arī te var īstenot savas idejas. Devos pie Latvijas Universitātes rektora profesora Indriķa Muižnieka un teicu, ka gribu strādāt augstskolā. Studiju programmu epidemioloģijā iesāku plānot, vēl Vācijā esot, šo ideju arī parādīju profesoram Muižniekam.

Zināju, ka šādas programmas nav nevienā Baltijas valstī, ka Latvijā trūkst epidemiologu un medicīnisko statistiķu. Ir sakrāts daudz datu, to apjoms arvien palielinās, bet trūkst profesionāļu, kuri varētu tos reāli apstrādāt, veikt daudzus svarīgus pētījumus. Priecājos, ka Latvijas Universitāte par to ieinteresējās.

Izveidoju programmu, kurā pati gribētu mācīties. Savācu izcilu komandu – esmu lepna, ka mums ir viscilvēciskākie pasniedzēji visā fakultātē.

Mūsdienu epidemioloģija ir daudznozaru zinātne. Mūsu programma sagatavos pētniekus, kuri spēs izstrādāt epidemioloģisko un citu pētījumu metodoloģiju, veikt sarežģītu datu analīzi un interpretēt rezultātus, balstoties uz jaunākajām starptautiskajām atziņām. Pētīs visu, kas saistīts ar cilvēka organismu, pārzinās medicīnas statistiku, mācēs novērtēt medicīnas pētījumus. Tā būs izglītība, ko varēs izmantot plašā un specifiskā jomā.

Ne viens vien gan teica, ka epidemioloģija ir pārāk maz zināma Latvijā. Nav jau brīnums, jo arī pasaulē epidemioloģija kā zinātne eksistē tikai nepilnus 20 gadus!»

Peldos visu gadu

«Jau kādu laiku feisbukā manīju kolēģes bildes no rūdīšanās pasākumiem, peldēšanās ziemā. Es jau kopš bērnības katru rītu eju aukstā dušā, tā dara visi mūsu ģimenē. Teicu dzīvesbiedram: kāpēc arī mēs nevarētu peldēties ziemā?! Nolēmām pirmo reizi to darīt 31. decembrī – lai tās ir mūsu Jaungada svinības. Pienāca nolemtais datums, draugs mudināja braukt uz jūru.

Es šaubījos: vai tiešām to gribi? Viņš uzstāja: bet mēs taču nolēmām!

Peldēšanās jūrā nav viegla, jo ir ilgi jāiet, kamēr vari iemērkties. Salst kājas. Vēlāk nopirkām speciālās čības, ko citviet valkā, lai sargātos no jūras ežiem. Iznācām no ūdens, un draugs teica: viss, es nepeldēšos veselu gadu! Bet man tas saglabājās kā iknedēļas ieradums. Peldos, kamēr nav ledus ezerā vai, ja nav vēja, arī Gaujā. Savulaik iesāku skriet, tas man patīk. Taču vienmēr pietrūkst laika. Ziemas pelde aizņem vien 15 minūtes ar visu ģērbšanos. Ūdenī esmu īsu mirkli – kādas 20 sekundes, bet sajūtas ir tikpat brīnišķīgas, it kā būtu noskrējusi pusstundu ilgu krosiņu.

Kad sākās pandēmija, peldēšanos atliku, jo šķita, ka organismam jau tā ir pārāk daudz stresa. Toties daudz staigāju, visur gāju kājām, arī uz fakultāti – kas gan ko nepaieties pusotru stundu?! Visur eju ar sejas masku. Uzskatu, ka šā brīža situācijā piesardzības nevar būt par daudz. Tomēr dabā atļaujos to nevilkt. Mežā vai parkā ir pietiekami liela iespēja nevienu nesatikt. Ja ieraugu tālumā kādu cilvēku, izplānoju vairākus gājienus uz priekšu – kā iešu, kur pagriezīšos, lai svešinieku nesatiktu. Tas līdzinās interesantai datorspēlei. Man patīk uztvert dzīvi kā izaicinājumu, atļaujoties darīt, bet tomēr analizējot notiekošo un vēršot skatu nākotnē.»

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+