Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sandras Kalnietes dzīves atziņas
1.
Jūtos lepna par to, ko mēs esam izturējuši un sasnieguši. Tāpēc mani aizskar vaimanājošā intonācija, kas ik pa brīdim izskan Latvijā.
Tas ir pašcieņas un arī mēroga jautājums – kā mēs sevi redzam. Tiem, kas vaimanā par Latviju kā neizdevušos valsti, vajadzētu aizbraukt uz Moldovu un paskatīties, kā tur klājas. Tad cilvēki redzētu milzīgo ceļu, ko esam nogājuši. Jo visas tās valstis, kas izveidojās, Padomju Savienībai sabrūkot, bija uz vienas starta līnijas…
Man ir arī milzīgs lepnums par mūsu jaunatni. Viņi ir brīvā valstī dzimuši brīvi cilvēki, kuri nesirgst ar tiem kompleksiem, kurus padomju režīms iedēstīja vecāka gadagājuma cilvēkos. Mūsu jauniešiem ir bijusi iespēja studēt pasaules labākajās augstskolās, un jau šobrīd skaidri iezīmējas šķirtne starp gados vecākiem politiķiem un jaunajiem: pēdējos uztrauc klimata pārmaiņas, vienlīdzīgas iespējas visiem, kā arī cilvēka tiesības būt citādiem.
2.
Tikai ļoti liela posta brīžos visi iet uz vienu mērķi, pēc tam katrs šajā mērķī redz vispirms sevi. Tāda ir cilvēka daba.
Labi, ja izdodas no tā izaugt un ieraudzīt arī to, kas nepieciešams plašākai apkārtnei. Diemžēl gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā ir gana daudz deputātu, kuriem paša intereses ir pirmajā vietā. Un tomēr tas nedrīkst apstādināt pārējos – katram ir jādara tas, kas jādara.
Mani uz priekšu dzinusi ideja par Latvijas neatkarību, vēlāk pasaulei vēlējos pastāstīt par milzīgo netaisnību un ļaunumu, ko latviešu tauta piedzīvoja totalitārā režīma dēļ.
Tāpēc uzrakstīju grāmatu Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos – to nerakstīju Latvijai, jo mēs paši labi zinām savu stāstu. Rakstīju to Rietumeiropai un esmu ārkārtīgi gandarīta, ka, pateicoties mums, Austrumeiropas politiķiem, ir izdevies panākt vienotu Eiropas Savienības pozīciju par to, ka nacisms un komunisms ir vienlīdz noziedzīgi totalitārie režīmi. Taču labi atceros, kāda brēka sacēlās, kad pirmoreiz par to ierunājos.
3.
Ļoti dziļu personīgu krīzi pārdzīvoju tieši pēc Tautas frontes. Biju sevi garīgi un fiziski ļoti iztukšojusi, būtībā pārdegusi. Resursus nav tik viegli atjaunot – tam bija vajadzīgi vairāki gadi.
Tāpēc citiem varu vienīgi ieteikt nepieļaut šo situāciju, jo iztukšots cilvēks ir apgrūtinājums gan sev, gan arī citiem. Bet vissāpīgāk to ir redzēt vistuvākajiem cilvēkiem. Šajā laikā izjuka mana ģimene – eksistenciālās situācijās pat vismīļākie cilvēki nevar palīdzēt, jo pārdzīvojumi otram nav izstāstāmi un apkārtējie ir bezspēcīgi. Vismelnākajam posmam dzīvē ir jāiet cauri vienatnē.
Šī pieredze man ir mācījusi sevi saudzēt vairāk. Man gan vairs nav bijis jāstrādā tik intensīvi. Jā, ir atsevišķi darbu sastrēgumu periodi, tomēr pēc katra nāk mierīgāks posms, kas palīdz resursus līdzsvarot.
4.
Pieaugušā vecumā mammu uztvēru kā mazu meitenīti, kura jālutina, jo viņai nepelnīti nodarīts pāri. Tagad domāju, ka Sibīrijas dēļ viņa garīgi nekad nenobrieda par sievieti. Vecāku lutinātu meitu iegrūda postā, nabadzībā, cietsirdībā un badā…
Katram cilvēkam ļoti būtisks ir pamats, ko viņā ieliek ģimene, ārkārtīgi svarīgi ir justies savu vecāku mīlētam, just viņu atbalstu un, kas vēl ir svarīgi, dzīvot normālu dzīvi, kurā nav pārmērīga spiediena ārējo apstākļu dēļ, kas kropļo un traumē jaunā cilvēka personības veidošanos. Jo, kad pieaugušā dzīvē nāk lieli pārbaudījumi, cilvēkam ir vieglāk tikt tiem pāri, ja viņa paša nobriešanas posms ir bijis veselīgs, ja ir uzkrāti resursi.
Mana mamma nāca no mīlošas ģimenes, taču viņai bija tikai četrpadsmit gadu, kad viņa tika iesviesta visbriesmīgākajos pārbaudījumos. Bet cilvēkam līdz divdesmit gadu vecumam ir svarīgākais pieaugšanas posms… Tā vietā, lai izietu cauri normālam pakāpeniskam procesam, mana mamma nonāca postā un bija tuvu nāvei. Tas viņu ietekmēja visu turpmāko mūžu, vecumā atgriežoties ar baiļu un trauksmes sajūtām.
5.
Katrā savas dzīves grūtajā brīdī esmu meklējusi atbildi, kāpēc ar mani tā notiek. Tas man ir palīdzējis pašai nesarūgtināties un saglabāt gaišu attieksmi pret cilvēkiem.
Analizējot, kas ar mani ir noticis, es nemeklēju vainu citos, bet cenšos saprast, ko esmu darījusi nepareizi un kāpēc tieši es esmu nokļuvusi šajā bedrē. Patiesībā visu var izanalizēt, bet…
Redziet, bedres ir dažādas, tāpēc tajās nākas iekrist vairākkārt.
6.
Nevienam ārlietu ministram nav bijis jāpieņem lēmums par cilvēku sūtīšanu nāvē. Man iekrita būt ministrei Irākas krīzes laikā. Šis bija manas dzīves grūtākais lēmums.
Ministrs tāpēc ir ministrs, ka viņam jāspēj uz ikvienu lēmumu paskatīties plašākā, nevis ikdienas dzīves mērogā. Ir jāspēj redzēt kopainu un jāapzinās sava lēmuma sekas valstiskā līmenī. Ja mēs toreiz nebūtu atbalstījuši ASV, tad Latvijas iestāšanās NATO aizkavētos, bet mums bija nepieciešams šis atbalsts.
Cilvēcīgi pārmetumus, ka mūsu puiši tiek sūtīti karā, bija grūti izturēt. Jo īpaši vēlāk, kad izrādījās, ka ASV pasaulei stāstītais nav gluži patiesība, – masu iznīcināšanas ieroči Irākā netika atrasti, lai gan tas bija viens no galvenajiem motīviem, kāpēc ASV vēlējās ievest karaspēku. Man to bija grūti nest.
Kad biju ministre, man vienmēr līdzi bija aploksne, kurā soli pa solim bija aprakstīta procedūra, kas man un aizsardzības ministram būtu jādara, ja kristu kāds no Latvijas karavīriem. Aploksne man bija līdzi pilnīgi visur – operā, pieņemšanā vai brīvdienās laukos. Es nespēju pat izstāstīt, cik smagi tas bija… Esmu bezgala pateicīga liktenim, ka man tas nebija jāpiedzīvo. Laikā, kad biju ministre, neviens karavīrs ārvalstu misijās nav kritis.
7.
Dzīve ir tā, kas cilvēku savalda, un viņš saprot, ka sava rīcība ir jākontrolē.
Mūs rāmjos ieliek triecieni, kurus saņemam no dzīves. Jo mēs jau visi šai pasaulē nākam ar lielu entuziasmu un tad atsitamies… Mana lielākā problēma visu mūžu ir bijis mans tiešums. Tikai gadiem ejot, esmu mācījusies tūlīt nedeklarēt visu, ko domāju. Ja gribi ko sakarīgu izdarīt, ir nepieciešami sabiedrotie.
8.
Dzīvojot dažādās vietās pasaulē, secināju, ka man vislabāk patīk latviešu vīrieši.
Man ir viegli ar latviešu vīriešiem, jo es saprotu viņu vājās vietas un novērtēju arī to, kas viņos ir vienreizīgs. Lielākoties mūsu vīrieši nav agresīvi, viņiem ir zelta rokas, uz lielu daļu var paļauties. Man patīk latviešu vīriešu neuzbāzība, nosvērtība. Bet par viņu vājajām pusēm liela atbildība ir jāuzņemas vēsturei – iekarotāju pūļi izkāva vīriešus un radīja ļoti stipru latviešu sievietes tipu, jo bija jāiztur un jāturpina vienām. Tā vēl arvien saviem dēliem un vēlāk arī vīriem mēdzam putekļus no ceļa noslaucīt. Tomēr pasaule mainās: jaunajiem vīriešiem ir lielākas iespējas, un, spriežot pēc mana mazdēla un tiem puišiem, ar kuriem esmu kopā strādājusi, viņi veidojas uzņēmīgi un spējīgi.
9.
Mīlestība padara cilvēku pilnīgāku. Tā ir būtiska, jo, kad jūti, ka kādam cilvēkam daudz nozīmē, tas tevi ceļ arī savās acīs.
Daudzus gadus man bija attāluma attiecības ar manu tagadējo vīru: mēs abi aktīvi strādājām katrs savā pilsētā un satikāmies reizi vai divas mēnesī. Taču mēs abi zinājām, ka viens otram esam īpaši cilvēki. Šī apziņa bija ļoti svarīga, man nebija jāvēršas apkārt ar lūkojošu skatu… Man bija partneris, ar kuru vienoja stabilas attiecības. Mūsu cerēšanās ilga astoņpadsmit gadu, un tas bija labi, jo pusmūžā nav tik viegli sākt kopdzīvi un atvērties otram kā jaunībā. Brieduma gados ir grūtāk adaptēties, tāpēc ir labi kādu laiku saglabāt zināmu distanci.
10.
Jaunībā var neprecēties, bet vecumā gan ir jāprecas.
Tā ir skumja atziņa un saistīta ar Civillikuma dažādām pusēm. Kad cilvēki vairs nav tik braši kā jaunībā, ir svarīgi nodrošināties, lai viens otra vietā var risināt dažādus jautājumus.
Mēs nolēmām precēties, kad biju noskatījusies ļoti smagu filmu par Alcheimera slimību un tās sekām.
Tovakar piezvanīju Ansim un teicu, lai viņš apsēžas, man ir kas ļoti svarīgs sakāms. Biju sagatavojusi argumentus, ko teikšu, bet, izdzirdot pirmo teikumu, ka mums jāprecas, Ansis uzreiz atbildēja: labi!
Jauki, ka mēs apprecējāmies, jo tā tomēr ir citas pakāpes tuvība. Vārdi mans partneris izklausās pilnīgi citādi nekā mans vīrs. Un mans vīrs ir man pats tuvākais cilvēks.
11.
Jaunībā cilvēks mīl pašu mīlestību, un tajā ir ļoti daudz egoisma. Ja salīdzinu sevi toreiz un tagad, varu teikt, ka attiecības pašlaik vairs nav stāsts par mani, bet gan par otru.
Gadiem ritot, mēs maināmies un daudz labāk saprotam otru cilvēku. Es tikai piecdesmit gadu vecumā sāku apjaust, cik ļoti vīriešu būtība atšķiras no sieviešu būtības. Un ka mēģinājumi vienam otru feminizēt vai maskulinizēt ir pilnīgi nepareizi, ka otrs ir jāpieņem tāds, kādi esam. Tad attiecības veidojas daudz tuvākas, nav arī vilšanās.
12.
Sievietēm daba devusi milzīgu priekšrocību salīdzinājumā ar vīrieti.
Mēs spējam radīt jaunu dzīvību, un šī jaunā dzīvība daudz ko mūsos maina. Sievietes dzīvē seksualitāte nespēlē tik lielu lomu kā vīriešiem.
Man bieži vīriešu ir žēl – dzimtas turpināšanas instinkts viņos ir tik spēcīgs, ka viņi kļūst viegli manipulējami.
Protams, ar nosacījumu, ka sieviete prot to darīt. Jo katram tas ir citāds, vienam tas ir iepakots smalkos zīdpapīros, tāpēc vīrietim vajadzīgas dziļas, intelektuālas sarunas, citam tas ir daudz primitīvāk būvēts. Tomēr, ja sieviete atrod pareizo manipulācijas veidu, viņa panāk savu. To redzam arī politikā. Ar sievieti tik viegli manipulēt nav iespējams. Ne velti ir teiciens: vīrs ir galva, bet sieva – kakls, kas to galvu groza.
13.
Stāstus, ka sievietes nevar sastrādāties, manuprāt, ir izdomājuši vīrieši.
Man ir ļoti veiksmīga pieredze, strādājot ar sievietēm, jo sievietes ir ļoti konkrētas un mērķtiecīgas. Lielākā daļa sieviešu, kas sasniegušas panākumus politikā vai citur, ir daudz kvalificētākas nekā liela daļa vīriešu, jo, lai tur nonāktu, viņām sevi bijis jāpierāda krietni vairāk.
