Rīga 0°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
20
-
1
-
2
-
8
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2018. gadā.
Daudziem prātā palikuši spēka vārdi, ko Mežaparka estrādē sacījāt no skatuves tautai. Kāpēc tādi nepieciešami? Vieni saka – tā ir neirolingvistiskā programmēšana, citi – noskaņošana uz viena viļņa.
Tautai ir jāatgādina, ka katrā kā personībā ir neatraisīts spēks, kas atraisās, kad šo spēku apzinās. Šis spēks mums ir nepieciešams, lai stātos pretī tagadnes un nākotnes izaicinājumiem. Šis uzmundrinājums, pacilātība, aizkustinājums, ko sniedz Dziesmusvētki, palīdz smelties savās dziļākajās dvēseles dzīlēs, atrast jaunus spēkus, lai stāstos ikdienas īstenībai pretī.
Šī runa joprojām pieejama Youtube, un to var noskatīties arī tie, kas tolaik vēl nebija dzimuši.
Tās teksts vienkārši teiktos tiešos un skaidros vārdos ir uzmundrinošs un tautu iedrošinošs. Ar domu, lai ļaudis apzinātos, ka viņiem nav nepieciešams ļauties jebkādām negatīvām noskaņām, negatīvām strāvām vai iespaidiem. Ka viņos pašos ir ļoti daudz pozitīvā, tikai par to jāatceras un tas jāliek lietā.
Vai pati dzīvē arī esat saņēmusi līdzīgus uzmundrinājumus?
Man ir bijuši brīži, kas savā ziņā mani mainījuši un devuši drosmi turpināt, bet tos nevar izteikt vienkāršos vārdos. Bijuši dažādi notikumi, cilvēki, kas mani aizkustinājuši un palikuši prātā. Atceros, piemēram, savas svētdienas skolas skolotājas palīgu. Viņš nolēma man iemācīt ar izteiksmi noskaitīt Poruka dzejoli Ziemassvētkos.
Izrādījās, ka viņš ir bijušais leģionārs, slims ar tuberkulozi un būtībā dzīvo sava mūža pēdējos mēnešus.
Viņš man ar milzīgu pacietību iemācīja, ka vārdi nav jāber cits pēc cita, pārtrauca pusvārdā un sacīja: «Pagaidi, padomā, ko tie vārdi saka!» Īsi pirms nāves šis cilvēks man uzdāvināja Poruka Brūklenāju vaiņagu. Arī tas manī atstāja dziļu iespaidu. Es domāju – dzīvē mums nereti ir brīži, kuru nozīmību novērtējam tikai vēlāk. Tie nenāk pēc pasūtījuma, bet tomēr nāk vēl un vēl.
Tas nozīmē, ka vajadzīgs kāds, kas mūsos redz potenciālu, kad tas vēl nav manāms?
Jā, piemēram, cilvēks, kas atraisa jūsos smieklus. No pēckara gadiem, kas bija smagi dažādos veidos, atceros – mūsu barakā, kur dzīvojām septiņpadsmit cilvēku vienā istabā, starp pieaugušajiem bija arī daudz smieklu. Tas palīdzēja pārdzīvot grūtos brīžus. Vēl tagad atceros, kā gatavojāmies karnevālam! Jā, kopīgi tika gan smiets, gan arī raudāts…
Jūs runājat par smiekliem, taču vairākkārt esat stāstījusi – pēc māsiņas aiziešanas vairs negribējāt dzīvot.
Tie bija ļoti dīvaini apstākļi, tāda epifānija… Pie domas par negribēšanu dzīvot mani noveda apstākļi, kas bija kļuvuši burtiski neciešami. Savos memuāros angļu valodā detaļās rakstu, kā tas toreiz bija. Izjutu ļoti spēcīgas fiziskās sāpes – man bija dizentērija, urīnpūšļa un nieru iekaisums, biju badā, aukstumā, man bija jāguļ uz diviem nevienāda augstuma koferiem zem loga, kur vilka auksts janvāra vējš. Apstākļi patiešām bija šausmīgi. Vienā brīdī tas viss sakrājās, sasummējās. Un tad nāca īpatnējs psiholoģisks pārdzīvojums – ne jau balsis es dzirdēju, bet apziņā radās izjūta, ka māsiņa sūta man ziņu. Ziņu, ka viss būs labi, ka ir jāsaņemas, un man uzreiz kļuva viegli ap sirdi.
Šodien saprotu, ka arī izdzīvoju tā dēvēto pārdzīvotāja vainas izjūtu, jo mana audžutēva īstā meita nomira, bet es paliku dzīva.
Audžutēvs gan ne tad, ne arī vēlāk nekad par to neizteicās. Pēc tam man piedzima arī brālītis, un no šā viedokļa viss bija kārtībā. Bet tas bija mans iekšējs pārdzīvojums, kas deva signālu. Galu galā mans dvēseles stāvoklis no izmisuma pārvērtās apņēmībā, ka ir jāsakož zobi un jāiet tālāk. Daudzi saka – bērni neko neizjūt, ne sēras, ne sāpes. Vienkārši daži pārdzīvo un tad izspiež no atmiņas bērnības pārdzīvojumus. Bet to, ka bērni pārdzīvo, varu apliecināt, jo es atceros. Kaut biju tikai septiņus gadus veca.
Šī vainas izjūta ir pārejoša vai pie tā bijis jāstrādā visu mūžu?
Tur nebija tikai vainas izjūta par māsiņas aiziešanu. Pirms tam, redzēdama, ka māsiņa ir agonijā, mamma man teica – vajag lūgt Dievu. Kad māsiņa aizgāja, baidījos, vai neesmu pa starpai iemigusi uz kādu brīdi, jo tas bija nakts vidus, un tāpēc… Bet es darīju, ko varēju, un es zināju to brīdi, kad māsiņa nomirst, un pēc dažā minūtēm arī paps atnāca un to pateica.
Runājot par sāpēm, kas mūžā jāpiedzīvo… Tuvinieku zaudēšana ir asākā no visām. Laiks viņu mazina, bet izdzēst… nē.
(Eksprezidente brīdi klusē un raugās tālumā.) Tas tāds dziļi filozofisks jautājums, kā attiekties pret šādiem zaudējumiem. Katram ir jāpieņem savs liktenis, vienam viņš ir šāds, otram citāds, bet – kāds nu ir, ar tādu jādzīvo. Mūsu dzīves jēga un būtība ir turpināt iet uz priekšu, cik nu ilgi mums ir atvēlēts. Dažam diemžēl tas laiks ir ļoti īss, citam garāks.
Vai tas, ka varam savu likteni grozīt, ir tikai pieņēmums?
Teoloģiskās filozofiskās debates par to, ko nozīmē brīva griba, nerimstas. Gan katoļu, gan protestantu baznīca balstās uz to, ka cilvēks ir sūtīts uz zemes, lai izmantotu savu brīvo gribu un veiktu savas izvēles. Bet Ženēvas kalvinisti ticēja predestinācijai, ka viss jau iepriekš ir nolemts. Mana dzīves pieredze liecina, ka taisnība ir abiem. Un ka mēs pieredzam neparedzamu maisījumu gan no viena, gan otra.
Ja viss jau nolemts, kāpēc dzīvot…
Tieši tā. Tāpēc jau tā brīvās gribas filozofija radās. Tomēr ir lietas, no kurām cilvēks gan cenšas izvairīties, bet nevar. Mans īstais tēvs bija visu darījis, lai nebūtu ar kuģi jābrauc uz Valparaiso, kā to prasīja rēdereja. Sieva bija pēdējā grūtniecības laikā, un viņš gribēja palikt Rīgā, bet viņam to neļāva. Viņam bija jābrauc, un tā viņš palika jūrā.
Bieži pieminat savu audžutēvu. Bet vai īstā tēva zaudējums arī atstājis kādu caurumu?
Mans audžutēvs bija mans paps, es viņu neuzskatīju kā citādi. Vienīgais, ko es zināju, – dažas mammas draudzenes mani sauca par bārenīti. Kad sāku lasīt tautas pasakas par bārenīti, sākumā man tas nepatika. Bet tad izrādījās – bārenīte vienmēr bija labāka par īsto meitu un ar viņu notika labas lietas… Kad vēl bārenītei pārlija zelta lietus, bet īstajai meitai uzlija piķis, tad es domāju – nav nemaz tik slikti.
Vēl konstatēju, ka man ir trejādi radi, nevis divējādi, un tai ziņā es esmu bagātāka par citiem.
Runājot par īsto tēvu… Man bija skumji zināt, ka viņa mūžs tik agri aprāvies. Kad prasīju, lai man par viņu pastāsta… Ko cilvēki varēja pastāstīt par tik jaunu cilvēku? Viņa mūžs bija tik ļoti īss, un no tā palikušas tikai dažas fotogrāfijas. Priecājos, ka mamma apprecējās otrreiz un ka manā dzīvē bija paps.
Šobrīd daudz runā par to, cik tēvam un vispār vecākiem svarīga nozīme bērna turpmākajā dzīvē. Ka bērns jāslavē, viņam jāiedod pašapziņa. Jūs to saņēmāt?
Mani vecāki nāca no tās paaudzes un no tās protestantu ētikas ziemeļnieciskā izpratnē, kur tā neuzskatīja. Līdzīgi kā Ingmaram Bergmanam, kura tēvs mācītājs bija atstājis smagu iespaidu, manējie uzskatīja, ka bērnus nevajag slavēt, jo tas sabojās viņu raksturu. Neatceros, ka man būtu teikti īpaši slavināšanas vārdi. Ja kaut kas labs bija izdarīts, tas tika uztverts kā pats par sevi saprotams.
Un kā jūs audzinājāt savus bērnus – Indru un Kārli?
Centos ievērot to, ko saka biheiviorālā psiholoģija, – pozitīvs uzmundrinājums vai atalgojums var būt ļoti svētīgs, lai virzītu uzvedību šādā vai citā virzienā. Mēs dažādos veidos centāmies uzsvērt to, kas izdarīts labi. Neuzskatījām, ka vajag tikai koriģēt bērnu.
Saka, ka mazbērni ir vēl īpašāki par bērniem. Jums ir trīs mazbērni. Kā jūs to izjūtat?
Katru kontaktu ar mazbērniem uzskatu kā Dieva dotu dāvanu sev. Vecvecāki savu iespaidu atstāj uz mazbērniem tad, ja viņiem ir iespēja būt tuvākā kontaktā. Gadās visādi. Atceros mūsu kaimiņu Vācijā, kurš savulaik manu brāli Edvīnu ļoti ucināja un lutināja. Kaimiņa sieva, kas bija brāļa auklīte, viņam pārmeta – ar saviem bērniem tik ļoti neesi ņēmies kā ar šo, pilnīgi svešu bērnu… Bet kaimiņam beidzot bija laiks, viņš bija pensijā un nu varēja priecāties par bērnu.
Vairums māšu mokās vainas izjūtā par laika trūkumu, par to, ka nevar pietiekami sevi veltīt bērniem. Kā to izdzīvojāt jūs?
Man kā jaunai profesorei bija ļoti smaga situācija. Man piespiedu kārtā bija jāatstāj bērni un jāatgriežas darbā – ja es nebūtu turpinājusi darbu, man būtu aprāvusies visa karjera. Toreiz apstākļi un noteikumi pret sievieti bija ļoti skarbi. Daudzus gadus vēlāk sastapu sievietes, kas sūdzējās – viņas visu mūžu palikušas par gadījuma lektorēm, kuras uzaicina lasīt vienu kursu te, otru kaut kur citur, samaksā viņām minimālo algu, bet tas arī viss.
Jā, karjerai bija jāziedo daudz. Mēs ņēmām auklītes, un manas rūpes bija tikai – kur un kādu auklīti dabūt.
Vissmagākais bija pirmais dēliņa gads, kad viņu atstāt bija ļoti grūti. Bet, tā kā dzīvoklis bija tuvu pie universitātes, nācu pusdienlaikā mājās. Tā varēju apraudzīt dēlu un kontrolēt aukli. Vispār jau ar bērniem bijām kopā katru brīvu brīdi. Kad uznāca hipiju laiks un tikai kādu 70 jūdžu attālumā no mūsu mājām notika Vudstokas festivāls, mums kā jaunam precētam pārim nemaz nebija domas uz turieni braukt, jo mums mājās bija mazi bērni un daudz pienākumu.
Vai laiks, ko neiedodam bērniem, vēlāk nesabojā attiecības?
To jau amerikāņi sen ir konstatējuši – ne laika kvantums minūtēs vai stundās, bet kontakta kvalitāte svarīga. Jūs varat atrasties tai pašā mājā, istabā, dzīvoklī, un nav emocionāla kontakta. To svarīgi apzināties.
Nezinu, kā ir patiesībā, bet, lasot intervijas, šķiet – jums ar bērniem joprojām ir labas attiecības. Vai tas prasījis piepūli?
Ziniet, mīlestība, manuprāt, neprasa piepūli. Mēs vienmēr respektējām savu bērnu personību un centāmies viņos ieaudzināt neatkarību. Kad dēls aizgāja no mājām, uz latviešu studiju centru Kalamazū, viņam bija deviņpadsmit gadu. Bet es nevarētu teikt, ka maniem bērniem būtu bijuši pusaudžu laika ekscesi un konflikti. Man šķita – laiks vienkārši rit uz priekšu. Te viņi ir mazi, te jau rīkojam iesvētības un tad jau pieauguši. Starp mums nekad nav bijis drāmas, par ko es esmu viņiem milzīgi pateicīga.
Ja būtu dzīvojusi citā laikā, jums tagad būtu trīs bērni. Jūsu dēliņš aizgāja pavisam maziņš, jo nebija pietiekami attīstījušās plaušas. Kā sievietei tikt tam pāri?
Vienīgi laiks palīdz, nekas cits. Viņa dzimšanas un nāves dienu, kas bija pārāk tuvu kopā, savā sirdī atceramies. Bet citādi – kā nekā Dievs man deva divus veselus bērnus, kuriem bija lemts dzīvot. Viņam nebija, un ar to jāsamierinās.
Vai ar to gribat teikt, ka varam būt stiprāki, nekā domājam?
Cilvēkiem ir tendence meklēt attaisnojumus, kāpēc viņi jūtas šādi vai citādi vai kāpēc rīkojas šādi vai citādi. Parasti meklē vainu kaut kur citur, kādos ārējos apstākļos. Bet tas vairāk atkarīgs no personības – kā nu kurš uz to reaģē.
Mani vecāki bija prasīgi pret sevi, pret mani.
Viņi ieaudzināja pienākuma izjūtu, tā dēvēto protestantu ētiku, kas iespaidojusi latviešu audzināšanu jau kopš reformācijas. Atbildības izjūta tika pieprasīta jau kopš bērnības. Pat ja ir grūti. To jau Rainis teicis – Ja ir grūt’, vajag spēt, stipram būt, uzvarēt.
Vai varat minēt kādu situāciju, kad šķitis – neiespējami, bet tomēr viss izrādījies iespējams?
Tas notiek visai bieži. Kad mani ievēlēja par prezidenti, žurnālisti prasīja, kas man šai darbā patīk vai nepatīk. Domāju – tas nu viens muļķīgs jautājums! Ja tu uzņēmies pienākumu vai amatu, tad rēķinies –tam ir savas prasības. Ja uzņēmies, tad pildi! Un nesāc nu tagad fantazēt, kuru rozīnīti no tā kliņģera es izņemšu un nolikšu malā. Ja esi uzņēmies, tad ej un dari.
Esat viena no salīdzinoši retajām prezidentēm sievietēm. Un jums ir sava teorija par sievišķību. Vispirms sievišķība nozīmē būt cilvēkam, kas ir piedzimis ar šo dzimumu, nevis citu. Ģimene man ieaudzināja – ja uz mums kā bēgļiem kāds rāda ar pirkstu, neaizmirst, ka mēs, latvieši, esam tikpat labi kā vācieši vai kādi citi. Arī no latviešu pasakām iemācījos, ka cilvēks ir cilvēks un ka viņam ir tiesības. Šo gribu attiecināt uz ikvienu sievieti.
Nesen biju Viļņā, kur Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite bija sasaukusi sieviešu pasaules līderu organizācijas dalībnieces, arī sievietes, kas bijušas vai ir politiskos amatos. Centrālais jautājums bija par to, lai sievietei būtu tiesības uz visu to, ko iespējams sasniegt ikvienam cilvēkam demokrātiskā sabiedrībā.
Tai pašā laikā vienmēr cenšos atgādināt – sievietei reproduktīvajos gados, sievietei kā mātei ir nepieciešams sabiedrības atbalsts.
Bērnu iznēsāt un dzemdēt var tikai sieviete, un viņai vajadzīgs atbalsts. Ja ne no sava partnera, tad vecākiem, māsām, brāļiem, kaimiņiem, draugiem un sabiedrības.
Pret ko man ir aizspriedumi – pret uzskatu, ka sieviete sava dzimuma dēļ nevar uzņemties atbildību, jo būt izlēmīgai nav sievišķīgi. Sabiedrības aizspriedumu komplekss, kas slēpjas aiz viltus sievišķības vārda, apkopo daudz kaitīgu stereotipu. Tie maskējas viltus sievišķībā, sievišķība kļūst par komerciālu preci. Bet sieviete kļūst par komerciālu preču patērētāju, lai tikai uzturētu savu skaistumu.
Sievietes vēlmi būt skaistai un sievišķīgai izmanto neskaitāmas industrijas, tas sievietēm būtu jāapzinās un jāprot atrast līdzsvaru starp komerciālu manipulāciju un savu iekšējo esmi.
Īpaši satraucoši pie šiem stereotipiem ir aspekti, kas rada šķēršļus sievietei realizēt savus talantus.
Piemēram, viņai ir talants matemātikā un fizikā, viņa grib būt arhitekte, inženiere, bet tiek teikts, ka tad viņa pazaudēs savu sievišķību. Pret to man ir iebildumi. Manā izpratnē tā ir sievišķības jēdziena nelietīga izmantošana neveselīgos nolūkos, lai sievieti turētu, kā saka amerikāņi, basām kājām, stāvoklī un pie plīts. Pret sievietes iegrožošanu šauros rāmīšos vienmēr iebildīšu. Ne velti savulaik apbraukāju visu Kanādu, lai runātu par sievietēm zinātnē un to, kas traucē meitenēm virzīties uz eksaktām zinātnēm.
Par laimi, šodien situācija ir citāda.
Bet atceros savu jaunību – gribēju kļūt par ārsti. Kad par to ieminējos kanādiešiem, viņi vaicāja: «Jūs gribat teikt, ka kļūsiet par māsiņu?» Atbildēju – nē, es negribu būt māsiņa, es gribu būt ārste! Galu galā tomēr draudzenes ietekmēta izvēlējos studēt psiholoģiju.
Vai, esot prezidentes amatā, esat izjutusi īpašu attieksmi tāpēc, ka esat sieviete?
Vienīgais incidents, ko varu minēt, notika, kad mani ievēlēja par Madrides kluba prezidenti. Tajā ir vairāk nekā simt abu dzimumu prezidentu un premjeru. Kad mani ievēlēja, viens bijušais prezidents no kādas Dienvidamerikas valsts koridorā mani sveicināja ar militāru sveicienu un sacīja: «Nu boss…»
Pamāju ar galvu, bet nodomāju – tev kā prezidentam doma, ka kluba prezidente būs sieviete, laikam mazliet ķeras.
Bijuši arī citi sīki incidenti, bet, par laimi, nekad neko, ko varētu saukt par aizspriedumiem. Ikreiz, kad nāku ar pārliecību – vispirms esmu cilvēks un tad sieviete, redzu, ka vīriešiem to ir daudz vieglāk pieņemt nekā atsevišķām sievietēm, kuras vēl nav atrisinājušas savas iekšējās izjūtas šai ziņā.
Vienmēr esat izrādījusi stingru gribu, nostāju un pārliecību. Vai ir kādas bailes, kam nācies pārkāpt pāri?
Droša tēva meita biju, droši sevi turējos, pret kungiem, pret ļaudīm škiltin šķīlu valodiņu. Šī ideja man vienmēr ir patikusi. Drosme sevī ir jāatrod. Vēl skolas laikā Marokā bijis, ka pie skolas mani gaida grupiņa, kas grib mani iekaustīt. Bet mājās jātiek, jāsaņem drosme un šai grupiņai jāiet cauri. Pāris dienu gāja diezgan grūti, bet tad man palīgā nāca kāda cita meitene un viņas komanda, tad abi grupējumi skolas priekšā sarīkoja kautiņu, un mana puse uzvarēja. Par laimi, pieauguši cilvēki uzvedas daudz civilizētāk (smaida).
Runājot par prezidenta amatu… Kandidātu tam parasti izvirza kāda partija. Vai varat sacīt, ka varējāt būt pilnīgi brīva no to partiju spiediena, kas savulaik izvirzīja jūs?
Nekad neesmu bijusi nevienā partijā un negrasos tur būt. Mani izvirzīja trīs partiju koalīcija – kreisie, labējie un centriskie. Bet visas šīs trīs partijas to neizpauda publiski, jo katrai jau iepriekš bija savs oficiālais prezidenta amata kandidāts.
Tad pēc piecām neveiksmīgām kārtām Saeimā bija jāizvirza jauni kandidāti, katram pieteikšanas dokuments jāparaksta vienai partijai.
Man to darīja toreizējie solciāldemokrāti, bet viņi to nebūtu darījuši, ja jau iepriekš nebūtu bijusi noruna ar Tautas partiju un Tēvzemei un brīvībai/LNNK. Man nevienam nekādi solījumi nebija jādod, un prezidentūras laikā ne ar vienu partiju man nebija nekādu sevišķu attiecību. Runājot par manu rīcības brīvību un varas iespējām – varēju balstīties uz savu personīgo iniciatīvu. Neviens nekādas prasības man neizvirzīja.
Tikai Andris Šķēle reiz privāti izteicās – ja būtu zinājis, ka es tik neatkarīga, būtu balsojis citādi.
Bet lielāko varu un neatkarību man deva tautas uzticība.
Lai cik mīlēta būtu, jūsu virzienā tika raidīti arī pārmetumi. Piemēram, par to, ka jūsu komandā darbojās jūsu dēls un vedekla.
Pirms dažam dienām mūsu toreizējais vēstnieks ANO man atvainojās, ka tolaik piedalījies melnajā kampaņā, kas tika vērsta pret mani jau pirmajā prezidentūras rudenī. Toreiz ziņoja, ka es esot prasījusi īpaši dārgu viesnīcu.
Bet bija tieši otrādi – lūdzu laikus sameklēt viesnīcu, lai būtu pēc iespējas lētāk.
Tas diemžēl netika izdarīts. Ar visiem pārmetumiem, kas izskanēja manā virzienā, saskaitot izdevumus, izrādījās, ka mana pirmā vizīte ANO izmaksāja mazāk nekā savulaik Guntim Ulmanim. Kad sniedzām šo informāciju medijiem, neviens to nepublicēja. Taču politiskajā dzīvē šādas nomelnojošas, melīgas un viltus ziņas kļūst arvien biežākas.
Kāds, jūsuprāt, bija šīs melnās kampaņas mērķis?
Filozofija ir nomelnot kādu cilvēku, kas kļuvis pārāk populārs, tāpēc bīstams. Sak, mazināsim viņa popularitāti, un mums būs lielākas iespējas izvērsties. Bet meli un viltus nekad nevar būt labāki par patiesību.
Labi, tā bija nomelnošanas kampaņa, bet jūsu dēls un vedekla taču kancelejā strādāja.
Dēlam tiešām bija līgums ar kanceleju par tulkošanas darbiem, jo viņš bija labākais no man pazīstamajiem tulkiem Latvijā. Viņš arī piedalījās manu runu rakstīšanā, taču strādāja tikai daļēju laiku. Viņš par savu darbu saņēma tādas likmes, kādas tolaik bija kancelejai, un tās bija mazākas, nekā viņš būtu varējis saņemt, tulkojot privātus pasūtījumus.
Tādā ziņā viņš uz kancelejas rēķina neiedzīvojās, tieši pretēji – upurējās, jo viņa mamma bija prezidente.
Savukārt vedekla Linda, kas tolaik vēl bija tikai mana dēla draudzene, īsu brīdi rezidencē pastrādāja kā administratore. Viņa toreiz nebija manas ģimenes locekle.
Pēdējais pārmetums, kas izskanējis, ir par jūsu kapavietu. Arvien nav skaidri apstākļi, kādos esat to ieguvusi tik prestižā vietā.
Vai jums ir žēl, ka man jau iepriekš ir nokārtota kapavieta? Bet paldies par Jūsu interesi par manu mūža māju man vēl dzīvai esot. Tiešām skaista un smalkjūtīga dāvana mūsu neatkarības simtgadē un svētku laikā.
Šomēnes kopā ar vīru Imantu svinēsiet 58. kāzu jubileju.
Nonākot pie šā skaitļa, varu teikt – esam gan pāris, gan komanda. Varam tikai cerēt, ka Dievs mums ļaus sagaidīt arī apaļo sešdesmito jubileju. Smejamies, ka mēs esam gatavi, jo līgumu esam noslēguši uz desmit gadiem.
Mana paaudze laulību uztvēra kā nopietnu lietu. Šķiršanās tika uzskatīta par izgāšanos.
Bet veiksmīga laulība var būt tikai tad, ja visu laiku notiek pielāgošanās.
Ja abi laulības jēgu ņēmuši nopietni un piestrādājuši, lai abu partnerība varētu turpināties. Ar joku par laulību līguma ikgadēju atjaunošanu vēlējāmies parādīt – laulība balstās uz vēlmi turpināt būt kopā. Labā griba un pozitīvas jūtas pret otru ir galvenais. Svarīgākais – vai es ar šo cilvēku jūtos labi un vēlos palikt kopā.
Ko savā vīrā vērtējat visaugstāk?
Viņš ir cilvēks ar milzīgu integritāti, viņā nav ļaunuma, zemiskuma. Viņš ir patiess, godīgs, ļoti labestīgs. Un mēs kopā smejamies par tiem pašiem jokiem un mīlam to pašu mūziku.
Domājot par nākotni – ko jūs vēlētos vēl izdarīt, paveikt, sasniegt?
Man ir dažādas vēlmes un ieceres. Gribētu piedzīvot gadu, kad dārzā sarkanās vaboles neapgrauž lilijas. Gribu pabeigt savu biogrāfiju angļu valodā, vēl kāds izdevējs lūdz, lai uzrakstu grāmatu par pazīstamiem cilvēkiem, ar kuriem esmu tikusies. Ceru, ka atlikušajos mūža gados palikšu pie skaidra prāta, jo man galva ir pilna ar idejām par to, ko vēl varētu uzrakstīt.
Cik viegli vai grūti jums ir samierināties ar gadiem, ar mainīgu izskatu, veselību?
Mums jau nav izvēles! Jau agrā bērnībā esmu pārliecinājusies, ka ir lietas, ar kurām jāsamierinās. Vecums ir to skaitā. Un daba pret cilvēku šai ziņā ir ļoti nežēlīga. Kaķītis un sunītis savā kažokā ir tikpat skaists kā jaunībā, bet cilvēks…
Vienmēr tik labi izskatāties, ka sabiedrībā mēdz diskutēt par to, vai esat veikusi kādus mākslīgus uzlabojumus vai ne.
Man reizēm, spogulī skatoties, piezogas doma, ka vajadzētu kaut ko darīt, īpaši paskatoties uz lūpu līniju. Taču līdz šim vienmēr pietrūcis laika.
Toties man ļoti žēl to jauniešu, kas sevi piepumpē ar silikonu, jo šobrīd tas ir modē.
Man šķiet, tas ir nevajadzīgi un neveselīgi. Te atkal ir runa par iedomātiem sievišķības kritērijiem.
Šai sarunā sajutu, ka varat būt arī diezgan asa. Jūsu darbinieki esot piedzīvojuši arī kliegšanu, bet neviens neuzdrošinoties par to skaļi runāt.
Brīnums gan – kur radusies ideja par kliegšanu, ja neviens par to neuzdrošinās runāt? Lai nu kas, bet kliegšana uz darbiniekiem vai kolēģiem nu nekādi nepieder pie manu rīcību repertuāra. Esmu labi audzināta, un vulgaritāte vienkārši nepieder pie mana stila. Tai pašā laikā – jā, es sagaidīju ļoti augstus standartus no visiem, kas saistīti ar prezidentūru kā institūciju.
Ja tu ne tikai uzņemies pienākumu darīt kaut ko, bet arī kļūsti par simbolu, pret to jāizturas ar atbildību.
Tas sakāms gan par mūsu vēstniekiem, gan darbiniekiem, kas ir ap Valsts prezidentu. Paģiraini cilvēki, kas otrā dienā nespēj pildīt savus pienākumus… Tas nav pieņemams. Ja viņi nav spējīgi darbu pildīt pēc augstākajiem kritērijiem, tad jāmeklē cits.
Jebkādus aizrādījumus nemēdzu izteikt tieši, bet drīzāk ar kancelejas vai protokola vadītāju kā starpnieku. Tā, piemēram, lūdzu protokolam ieteikt kādam mūsu vēstniekam iedot savu uzvalku tīrīšanā, kā arī regulāri to izgludināt. Un tai brīdī, kad viņš pavada prezidentu, lai ir tik laipns un ar suku vispirms noslauka blaugznas no saviem pleciem. Savu rīcību nenožēloju, jo šim cilvēkam bija intelektuālas dotības, bet ārējais izskats nebija vēstnieka līmenī. Pēc protokola aizrādījuma viņš savam ārējam izskatam pievērsa daudz lielāku uzmanību, un viss bija labi.
Sākām ar Dziesmusvētkiem un arī pabeigt šo sarunu es gribētu ar šiem svētkiem. Kādi ir tie spēka vārdi, kurus šodien gribat nodot mūsu tautai?
Mums visiem ir nespēka un nospiestības, tad atkal spēka un pacilātības brīži. Atgādinu, ka spēka avoti ir divi: viens mūsu katra sirdī un dvēselē un otrs ārpusē – mūsu tautā. Tas spēks, kas sirdī un dvēselē, katram sevī jāatrod un jāatmodina pašam. Bet vēl ir pleca sajūta, kopības izjūta, ko smeļamies viens no otra, piemēram, Dziesmusvētkos. Tāpat to gūstam, strādājot ne tikai personīgā labuma, bet kopības labad. Tas nav nepatīkams pienākums, bet tā ir privilēģija – dzīves ceļā iet kopā ar savu tautu.
Novēlu katram no mums savu mūžu darināt pēc iespējas skaistu un piepildītu, bet visiem kopā augt pārliecībā, ka spējam gan savu valsti, gan pasauli kopumā padarīt kaut mazliet labāku, nekā to atradām.
