• Šobrīd

    weather img

    Rīga -6°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Einars Repše: Pats sev lielākais soģis

    Vīru sarunas
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    Ieva
    Ieva
    30. aprīlis, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Ekspremjers  EINARS REPŠE
    Foto: Kristaps Kalns, Dienas Mediji
    Ekspremjers EINARS REPŠE
    Ekspremjers, kādreizējais Latvijas Bankas vadītājs EINARS REPŠE savulaik bija aizrāvies ar dabaszinātnēm un matemātiku. Arī uz pašreizējo situāciju viņš skatās caur skaitļiem, nevis emocijām. Iespējams, tāpēc, ka savas dzīves gaitā nāvei acīs skatījies vismaz reizes četras, un iemācījies tās uztvert kā situācijas, kas vienkārši jāatrisina.

    – Šobrīd vairums cilvēku nobažījušies par divām lietām – veselību un finansēm. Kā šo laiku pārdzīvojat jūs? 

    – Tāpat kā agrāk, nodarbojos ar bankām, finansēm un ekonomiskiem jautājumiem. Mazliet arī ar ieguldījumiem biržā, uzņēmumu akcijās – vairāk vai mazāk sekmīgi. Arī šobrīd, kad ir krīze. Tas gan jādara pietiekami uzmanīgi un profesionāli. Par iepriekšējo ceturksni man nebūs jāmaksā kapitāla pieauguma nodoklis, bet pagājušā gada visos ceturkšņos to esmu maksājis, turklāt diezgan ievērojamas summas. Ko vēl daru – konsultēju cilvēkus banku finanšu jautājumos. Arī ar sabiedrisko darbību nodarbojos – kopā ar Latvijas nākotnes foruma kolēģiem cenšos rast risinājumus, lai Latvija no krīzes varētu iziet spēcīgāka.

    – Mēs šobrīd baidāmies no koronavīrusa. Bet jūsu ģimenē bijušas citas nopietnas slimības – jūsu sieva Rūta salīdzinoši nesen cīnījās ar vēzi, bet meita Madara ir stomas paciente.

    Protams, šīs slimības ir likušas pārvērtēt dzīvi. Taču mēs visi nākotnē skatāmies ar ļoti pozitīvām domām. Kā domas noturēt pozitīvā gultnē? Pirmām kārtām pašam slimniekam jābūt iekšējam spēkam, jo tieši viņam ir vissmagāk.

    Ziniet, es domāju – katrā cilvēkā slēpjas neizmērojamas rezerves, tikai jāļauj tām kritiskos brīžos vaļa.

    Cilvēks ir daudz izturīgāks, nekā mums dažkārt šķiet. Ir piemēri, kad cilvēki, kas visu mūžu dzīvojuši kā siltumnīcas stādiņi, pēkšņi nonāk ekstrēmos apstākļos un tomēr izdzīvo. Tas parāda, ka cilvēka gars spēj izturēt daudz vairāk, nekā pats vispār spējis iedomāties. Galvenais – tam noticēt.

    – Ir cilvēcīgi jautāt – kāpēc tas tieši ar mani?

    – Nē, man tāds jautājums nerodas. Un nebūtu jau arī, par ko. Ir cilvēki, kas gan fiziski, gan garīgi piedzīvojuši daudz nopietnākus satricinājumus nekā es. Mani dzīve šai ziņā saudzējusi. Arī ģimenē neesam tai sliktākajā situācijā un ar gaišu skatu lūkojamies nākotnē. Ir veiktas un joprojām tiek veiktas dažādas terapijas, un, izskatās, pietiekami sekmīgi. Ar zināmu humoru vai sarkasmu mēs ģimenē sakām – nezāle nenīkst (ironiski iesmejas).

    – Sakāt – dzīve saudzējusi. Bet es atceros vismaz četras reizes, kad jūs varējāt aiziet bojā, bet brīnumainā kārtā izdzīvojāt.

    – Man pašam reizēm radies loģisks un ļoti pamatots jautājums – kādēļ liktenis mani tik ļoti saudzē? Neskatoties uz tām kļūdām, ko esmu pieļāvis arī šādā ziņā, tomēr esmu puslīdz sveikā ticis cauri.

    Salīdzinoši nesen, izslīdot no trases mežā un ar motociklu neveiksmīgi krītot, salauzu atslēgas kaulu. Pirmo reizi savas diezgan vētrainās dzīves laikā salauzu kaulu!

    – Izskatās, ka uztverat to diezgan priecīgi…

    Nuja, varēja taču daudzkārt sliktāk viss beigties. Katrā ziņā man nav atņemta spēja kustināt roku. Bet ir cilvēki, kam nav tā veicies – viņi ir zaudējuši lielu daļu no savas kustību un pārvietošanās brīvības –, bet tik un tā turpina dzīvot un priecāties par dzīvi.

    – Runājot par dzīves svinēšanu – tūlīt atzīmēsim 4. maiju. Savulaik balsojāt par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Atceraties, kā jutāties toreiz, kad vairākums nobalsoja par?

    – Neatceros, ka tai brīdī būtu raudājis, bet tas bija ļoti pacilājošs mirklis. Tauta laukā gaidīja, radioaparātos klausījās zālē notiekošo, tad gavilēja… Bija milzīgs saviļņojums. Bet, ziniet, tai laikā saviļņojums bija ik dienu. No brīža, kad vispār sākām par neatkarības ideju runāt, sākumā šaurā lokā, līdz brīdim, kad tā tika pilnībā īstenota.

    Tikai tad, kad iestājās rutīnas darbs, saviļņojums mazliet noplaka.

    Bet man tas turpinājās vēl vairākus gadus. Gan tad, kad vajadzēja atjaunot Latvijas Banku, gan veikt naudas reformas. Iestāšanās NATO bija vissvarīgākā no mūsu drošības viedokļa, Dievs dod šai organizācijai neļaut vājināties. Arī iestāšanās Eiropas Savienībā galvenokārt bija drošības jautājums. Ņemot vērā to, kādi procesi notiek Krievijā, ir labi, ka esam citā saimē.

    Saprotu, ka šobrīd esam dažādu likstu nomocīti, pieļāvuši dažādas kļūdas – nav jau tādu valstu un līderu, kas tās nav pieļāvuši –, bet tomēr mums vajadzētu mazāk gausties par to, cik maz esam sasnieguši. Objektīvi esam sasnieguši diezgan daudz.

    – Vai zināt kļūdas, ko esat pieļāvis pats?

    – Vai, lai tās visas uzskaitītu, ar vienu sarunu nepietiktu… Reizēm pasmaidu par tiem cilvēkiem, kas mani kritizē. Nav man neviena lielāka soģa un kritiķa pasaulē kā es pats. Katrs cilvēks, es tai skaitā, līdz sirmam vecumam atcerēsies to, ko izdarījis nepareizi, pat ja neviens cits cilvēks pasaulē par to nezinās. Saviem bērniem mācu – esiet krietni, dariet labu. Pat ja neviens cits nezinās, ka darāt sliktu, jūs paši to zināsiet. Un nepiedosiet sev līdz mūža galam. Kļūdas ir, un ar šodienas izpratni es daudz ko būtu darījis citādi. Bet toreiz, ierakumos vai dzīves steigā, man šķita – rīkojos atbilstoši apstākļiem.

    – Atceros, kad bijāt avarējis ar lidaparātu, arī reaģējāt netipiski. Nevis kreņķējāties par savainojumiem, skaitījāt zaudējumus, bet dusmojāties uz sevi un analizējāt, kas darīts nepareizi.

    – Tā ir. Tuvinieki šad tad prasa, kāpēc es klusēju, klusēju un tad pasaku kādu biezu vārdu. Es vienkārši klusējot pārdomāju savu dzīvi, sevi, savus darbus un nedarbus un pats sevi kritizēju. Un tad bez bieza vārda neiztikt. Tieši šo, nevis kādu ārēju kritiku man ir visgrūtāk pārdzīvot.

    – Runājot par kļūdām – tādā situācijā kā šobrīd ir viegli tās pieļaut. Kādas, piemēram, ir jūsu matemātiskās prognozes par koronavīrusu?

    (..)

    Pilna intervija un citi noderīgi materiāli žurnālā IEVA.

    • «Ja viens ir uz skatuves, bet otrs tāpēc nejūtas mazsvarīgāks – ir labi. Mums ir šāda saderība.» Intervija ar ģimenes ārsti, premjerministra Krišjāņa Kariņa sievu Andu Kariņu
    • Neatkarības ceļa aizsācēju bērni un mazbērni – pārdomās un atmiņās dalās Vita un Ēriks Dobeļi, Krišjānis Gorbunovs, Armands Kalnietis
    • Katrs savās mājās, tomēr kopā – klājam baltu galdautu, cepam plātsmaizi un svinam svētkus virtuāli!
    • Ekspremjers, kādreizējais Latvijas Bankas vadītājs Einars Repše: «Klusējot pārdomāju savu dzīvi, savus darbus un pats sevi kritizēju. Un tad bez bieza vārda neiztikt.»
    • Ko šobrīd vari gaidīt no sava ģimenes ārsta?
    • Kā atsvaidzināt savu pavasara garderobi, neizejot no mājas
    • Gribi savu tomātu un gurķu siltumnīciņu? Kādu izvēlēties?
    • Lielo meiteņu spēļmantiņas. Kas jauns erotisko rotaļlietu pasaulē?
    Ieva №17

     

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+