Zaļā siera ražotnes saimnieku Ceriņu moto – rukā un tev būs!

Dzīvesveids
Ilze Klapere
Ilze Klapere
Ievas Virtuve
Ievas Virtuve
2. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Smaidīgie Siera ražotnes saimnieki Ilmārs un Zane Ceriņi mūs sagaida ar kūpošiem mājas makaroniem un gaisā smaržojošu zaļā siera aromātu. Ar zaļo sieru viss sākās – pirms 13 gadiem kopā ar mammu Ilmārs uzsāka siera ražošanu. No Ilmāra pilnīgi noteikti var mācīties darbaprieku, un pagājušajā gadā viņš saņēma pelnītu apbalvojumu – Goda cilvēks uzņēmējdarbībā Raunas pagastā.

Vienkāršs džeks no Raunas

Jau tad, kad Ilmārs mācījās pamatskolā, viņš zināja, ka vidusskolā un augstskolā nemācīsies: «Es sapratu, ka nebūšu ne fiziķis vai matemātiķis, ne dakteris vai politiķis. Biju vienkāršs, darbīgs džeks, un man patika strādāt! Tāpēc es iestājos pavāru skolā, mācījos piena tehnologos un pirmajā praksē aizbraucu uz Holandi, lai nopelnītu naudu.»

Viegli nav bijis – četrus mēnešus Ilmārs rukāja fermā, darīja dažādus darbus, turklāt svešvalodā nezināja neviena vārda. Pēc atbraukšanas mājās pastrādājis šo un to, tostarp par pavāru, bet sapratis, ka naudu tomēr te nevar nopelnīt tik, cik gribas, – atkal jābrauc prom! «Uz kuģa virsū un – pāris gadus pastrādāju Zviedrijā un Norvēģijā. Bet tad sapratu, ka nekādas izaugsmes man tur nav – kā saka, nauda ir, gadi iet, bet dzīve uz priekšu neiet.»

Atbraucis atpakaļ, parunājis ar mammu Mariju, kura bija piena tehnoloģe vadošā amatā. Izrādās, mammai jau kādu laiku bijusi doma par biznesu, proti, zaļā siera ražošanu.Domāts, darīts! Paņēmuši kredītu, Ilmāram arī bijuši iekrājumi un – aiziet! «Bija doma ražotni uztaisīt turpat, piemājas teritorijā. Jau nojaucu šķūni, ielēju pamatus…

Bet kaimiņš paziņoja, ka šitādu ražošanu ar smaciņu (jo ar zaļo sieru tā ir!) viņš necietīšot.

Eh, nu labi – sameklēju šo vietu, bet šodien esmu kaimiņam pateicīgs, jo pareizi jau tas vien bija. Te gan sākumā nelikās nekas rožains, būve baigais grausts, bet es nesūrojos, pats ņēmu, darīju un uzbūvēju. Diezgan ilgi ņēmos, kādu gadu remontējos, un man jau daži vaicāja, vai neesmu jocīgs! Bet man bija pilnīgi skaidra ticība tam, ko es daru, un ka viss būs labi! Jo to nu varu apliecināt vēl un vēlreiz – ja tu rukā no sirds, viss būs un notiks. Ar laiku paplašinājāmies.»

Zaļā siera atdzimšana

Interesanti, ka tagad zaļo sieru Latvijā neviens cits neražo, bet savulaik tāds produkts mums, latviešiem, ir bijis. Siera specifika ir pievienotais sierāboliņš, kuru Ceriņi vasarās paši izaudzē, tad novāc lapas, izkaltē, saberž pulverī un, pievienojot sieram, iegūst savu unikālo produktu. Tiesa, tas ir laikietilpīgs darbs. Diemžēl pirms pieciem gadiem Ilmāra mamma pāragri aizgāja viņsaulē – tik tikko viss bija nokārtojies, kredīts nomaksāts, bizness pamazām attīstījās.

«Tā notiek, un tur neko nevar līdzēt, bet esmu ļoti pateicīgs savai mammai, ka kopā to viņas ideju attīstījām. Tolaik biju jau nodibinājis ģimeni, un mēs ar sievu Zani turpinājām strādāt (abiem ir divi bērni, 8 un 5 gadus veci – aut.). Mums ir ļoti labs tandēms – es daru visu, ko vien vajag, taisu sieru un makaronus, braucu un tirgoju, gudroju, ko vēl jaunu palaist tirgū, bet sievai padodas citas lietas – piemēram, man nepatīk datori, sociālie tīkli, rakstīšana un rēķināšana, toties Zane to visu prot un viņai arī sanāk!  Un vēl man ir prieks, ka sieva aizgāja no darba Valmierā un sāka strādāt mūsu pašu uzņēmumā – lai arī viņai patika savs darbs, faktiski Zane to pašu dara arī tagad, bet viņai vairs nav tik daudz jābraukā, un tas viss notiek mūsu ģimenes uzņēmuma attīstības labā. Esam arī pārliecināti Raunas patrioti – te ir vislabāk!»

Sviesta un makaronu stāsts

«Atskatoties uz visu mūsu produkcijas attīstības ceļu – tas viss noticis praktisku iemeslu dēļ un loģiskā secībā. Savulaik, kad braukāju pa tirdziņiem ar zaļo sieru, rīkoju degustācijas, kaisot sieru uz maizītēm. Bet, lai rīvētais siers turētos uz tām maizītēm, vajadzēja apsmērēt ar sviestu. Kādu sviestu lai ņem? Vajag savējo! Tā sākām gatavot paši savu gī sviestu,» stāsta Ilmārs.

Un tad nāca slavenā krīze. Darbu apjoms samazinājās, un daudziem bija jādomā, ko vispār darīt vai ko vēl darīt.

Ilmārs izdomāja, ka jātaisa makaroni: «Pa tirdziņiem braukājot, vienmēr stāstīju cilvēkiem, ka ļoti garšīgi ir pārkaisīt zaļo sieru ne tikai maizītēm, bet arī siltiem, tikko vārītiem makaroniem – bet kas gan ir pliks stāstījums bez iespējas pamēģināt? Nopirku to mazo makaronu taisāmo mašīnīti un pamēģināju. Mīkla jau makaroniem būtībā ir elementāra – milti un olas! Pirmos mājas makaronus uztaisīju ar sierāboliņu.»

Bet nu jau siera un makaronu ražotnē top ap piecpadsmit dažādu veidu mājas makaronu – ar svaigām bietēm un burkāniem, ar kaltētiem sīpoliem, tomātiem, papriku, baravikām, kaņepju proteīnu, halapenjo pipariem u. c.

Roku darbs – 50 kilogrami dienā!

Patlaban ražotnē strādā četri cilvēki – Ilmārs, Zane, virtuves darbinieces Margarita un Ilona. Ilmārs pats, kā jau iepriekš minēts, dara viskautko, Zane nodarbojas ar mārketingu un rīko makaronu taisīšanas darbnīcas skolēnu grupām, bet abas virtuves darbinieces pārsvarā taisa mīklu, rullē un griež strēmelēs makaronus. Uzminiet nu, cik daudz viņas divatā vienā dienā paveic?

Pirms atminējuma gan vēl ir stāsts no Ilmāra: «Mēs makaronus taisām ar rokām no mūsu pašu kviešu miltiem un dabīgām piedevām. Bija brīdis, kad gribēju visu to grūto roku darba procesu optimizēt un nopirku smalku itāļu makaronu taisāmo mašīnu, tādu profesionālo.

Vai, vai… diemžēl tie mūsu milti mašīnai nepatika, jo mīkla ir visai ķepīga, un nekas tur nesanāca. Bija jāizvēlas – pirkt itāļu speciālos miltus vai palikt pie roku darba?

Izlēmu par labu pēdējam, jo tikai šādi mūsu makaroni iegūst savu īsto konsistenci, ko pircēji jau bija iecienījuši. Par laimi, dārgo itāļu mašīnu izdevās pārdot!»

Jā, un tātad – vienā dienā viens cilvēks ražotnē izrullē, sagriež un savieto kaltēties 35 kilogramus mājas makaronu mīklas! Tātad, atbilde uz iepriekš uzdoto jautājumu: «Cik makaronu saražo divi cilvēki vienā darba dienā?» – 50 kilogramu jau izžāvētu makaronu. Iespaidīgi!

Zaļā siera noslēpumi

  • Zaļais siers ir interesants produkts – tas satur daudz olbaltumvielu (39 procenti 100 gramos produkta!), bet gandrīz nemaz tauku, tāpēc ir piemērots dažādām diētām, kur vajag maz tauku, bet gribas labu, pikantu garšas noti.
  • Sierāboliņš ir kultūraugs, kas speciāli jāaudzē – tas neaug dabā un pļavās. Tas ir arī jāravē un, kad izaudzis, jānovāc. Vajadzīgi ir tikai zaļie lapu pušķīši, tāpēc Ilmārs pats uztaisījis speciālu vācamo rīku, ar kuru ērti nogriezt tieši tos. Tad sierāboliņa lapas nonāk kaltē, pēc tam tiek saberztas pulverī, kuru vēlāk pievieno sieram vai makaronu mīklai.
  • Ilmārs dzirdējis, ka par sierāboliņa veselīgajām īpašībām mēdz stāstīt visādas brīnumu lietas – kā jau mūsdienās tas pieņemts, jo cilvēki meklē superproduktus. Bet Ilmārs teic, ka viņš ar tādu mārketingu nenodarbojas, tāpēc stāsta skaidri un gaiši – sierāboliņš ir interesants garšaugs ar savdabīgām garšas un smaržas notīm, tāpēc arī labs!

Kā apēst zaļo sieru?

  • Uz maizītēm. Vienkārši pārkaisa ar sviestu apziestai maizītei, bet garšu pilnībai te ļoti iederas arī svaiga tomāta šķēlīte.
  • Pārkaisot makaroniem. Tikko nokāstus makaronus liek šķīvī, pievieno gī sviesta piciņas un pārkaisa ar zaļo sieru. Izcila saderība! Pilnai laimei atkal iesakāmi tomāti – tagad var izvēlēties mazos ķirštomātiņus, kas ziemas sezonā ir aromātiskāki un garšīgāki par lielajiem.
  • Dažādos salātos. Kā jau iepriekš minēts, zaļais siers satur maz tauku, daudz olbaltumvielu, turklāt izceļas ar pikantu garšu un aromātu.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+