Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
17
-
2
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Katram darbam sava garoza, un šī nav tā biezākā
Saimnieks aicina nogaršot gliemežus. Uz degustācijas galda noliktas divas bļodiņas: vienā ir sviestā kopā ar ķiplokiem sacepti mīkstmieši, otrā – gliemežu salāti ar zaļumiem. Līdzās maize, Valna glymiezs. Pirmo kumosu mutē lieku bažīgi, jo esmu iedomājusies, ka vīngliemeža gaļa ir gluma… Nekā – tā ir stingra, pat pasīksta, jo, kā vēlāk paskaidro Valentīna, – gliemeža pēdiņa taču ir muskulis! Tāpēc arī tā tik ilgi jāvāra.
Bez piedevām gliemja gaļa, šķiet, būtu bezgaršīga, bet, ar tām pagatavota, ir pat ļoti baudāma.
«Kad darbs jau bija uzņēmis apgriezienus, aizdomājos, ka vajadzētu atrast pielietojumu arī čaumalām,» atceras Ainis. «Un nu jau gadus sešus vietējie amatnieki no tām izgatavo dažādas rotaslietas. Čaumalas piegādājam arī lepniem restorāniem – tur pavāri tās pilda ar no mums iepirkto, bet pašu gatavoto gliemežu gaļu. Čaumalas pieprasa arī floristikas speciālisti.
Būtībā sanāk bezatlikumu saimniecība, jo nesen uzradās arī ķidu uzpircējs. Šis vīrs tās sajauc ar graudiem un rezultātā iegūst ļoti barojošu zivju barību – viņam pieder zivju dīķi. Un teju vai otru peļņu mums nes suvenīru tirgošana: gliemežu krājkasītes, gliemežu svilpītes un piekariņi. Kā arī zeķītes no gliemežu vilnas. Noticējāt? Nu labi, ka ne, bet gadās jau visādi kuriozi, viesi ne vienmēr atšķir patiesību no manas muldēšanas!» smejas Ainis.
Varbūt vēl gliemežu skriešanas sacensības viņš varētu sarīkot – citviet pasaulē taču tādas notiek? Izrādās, arī šī ideja jau ir īstenota – šogad Preiļu pilsētas svētkos gliemeži skrējās jau otro reizi!
Kas Ošu mājās notiek rudenī un ziemā? «Nekas, gaidām pavasari! Es strādāju apsaimniekošanas jomā, Valentīna bērnudārzā par saimniecības pārzini. Sievai jau vēl rūpe par audzētavas teritoriju, dārzu. Mums darbi sadalīti – sieva strādā, es runāju!» Ainis piemiedz aci. Tad pavisam nopietni piebilst, ka agrāk pat iedomāties neesot varējis, cik daudz spēka paņem runāšana. Īpaši – saturīga un atraktīva. Tāpēc dienās, kad autobuss pēc autobusa pieved tūristus, viņš vakaros esot pilnīgi nekāds.
«Bet, kā saka, katram darbam sava garoza, un šī nu nav tā biezākā. Un no katra darba kaut ko iemācāmies. Es jau tā biju labs runātājs, bet nu vēl labāks! Un tiem tautiešiem, kuri, tāpat kā es pirms gadiem, nezina, kā izdzīvot, no savas pieredzes varu ieteikt uzmanīgi apskatīties visapkārt – Latvijā noteikti ir vēl gana jaunatklājamu darba nišu. Galvenais – uzdrīkstēties un nebaidīties apgūt arī ko tādu, kas varbūt sākumā tiešām šķiet tikai traka, pat pilnīgi absurda ideja. Dieva labvēlība tiek dulliem optimistiem!»
Intervijas turpinājums:
