Šokolādes gūstā. Konfekšu meistare Zenta Jemeļičeva

Dzīvesstāsts
Sandra Eglīte
5. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Pirms daudziem gadiem maza lauku meitene sapņoja par darbu šokolādes fabrikā. Tagad katru darbdienas rītu ceturksni pāri sešiem Zenta Jemeļičeva ir gatava uzsākt savu dienu leģendārajā Laimā. Jau 39 gadus viņa ir ekskluzīvo konfekšu meistare.

«Jau kopš bērnības man ļoti garšo saldumi,» tā sākas Zentas Jemeļičevas stāsts. «Atceros, kā tētis algas dienā mēdza nopirkt šokolādes tāfelīti Rigonda, viņš atnesa to mājās un sadalīja mums četriem – man, māsai un abiem brāļiem… Vēlāk gan vecāki pārcēlās uz dzīvi nedaudz tuvāk Rīgai, bet es izaugu laukos Jēkabpils pusē, Atašienes pagastā. Reiz no skolas braucām ekskursijā uz Rīgu, tad arī pirmo reizi biju cirkā. Sagadījās, ka braucām garām Laimai, to nemaz nevar izstāstīt, kā tur smaržoja!

Man bija sapnis – redzēt, kā tā saldā dzīve top, un tur strādāt. Taču pēc 8. klases aizgāju uz profskolu Ogrē, izmācījos par šuvēju.

Man patika, biju arī praksē Ogres trikotāžas kombinātā, tomēr saldumi vairāk pievilka. Es pat nevaru izskaidrot, kāpēc, taču mani ļoti interesēja, kā tie top. Tā nu, būdama Rīgā, gāju garām Laimai, saņēmos un iegāju rūpnīcas kadru daļā. Kadru daļas priekšniecei teicu – es ļoti gribu te strādāt, ļoti! Viņa atbildēja – lūdzu, nāciet, pieņemsim!

Es biju tik priecīga, un tikai tad attapos – kā tad ar dzīvošanu?! Aizbraucu uz laukiem, saku mammai – darbu dabūju, bet nezinu, kur dzīvot. Ziniet, man vienmēr dzīvē ceļā gadījušies ļoti labsirdīgi cilvēki, kuri, ja tāda vajadzība, vienmēr palīdz. Tā arī toreiz. Kaimiņiene, padzirdējusi par manām raizēm, saka – man ir laba paziņa, pie viņas var dabūt gultasvietu! Tā es nokļuvu pie ļoti labas tantiņas. Joprojām atceros – alga man bija 45 rubļi, mēnesī par gultasvietu maksāju 5 rubļus.»

Saldā dzīve

«Kad sāku strādāt, mani vispirms izvadāja pa cehiem, visu parādīja, tikai tad aizveda uz trešo stāvu. Tur atradās divpadsmit automāti, kas iesaiņoja konfektes, un tā bija mana darbavieta. Parādīja, kā jāizskatās pareizi iesaiņotām konfektēm, kas jādara, un – aiziet! Konfektes tik ātri skrien pa līniju, viss jāredz un jāpamana, ka pirmajās stundās šķita – to nav iespējams izdarīt. Bet – kad esi jauns, tu taču visu vari. Turklāt man patika, es tiešām jutos tā, ka esmu nokļuvusi tur, kur gribēju būt.»

Protams, visi vienmēr interesējas, kā tad ir ar konfekšu ēšanu – vai drīkst, vai garšo, vai neapnīk? Zenta godīgi atbild: «Nu, brāķīti jau drīkstēja apēst. Kā vienmēr teica – ja gribi, tad ēd, tikai tā neuzkrītoši. Protams, vienmēr jāprotas ar cieņu izturēties, nevis nekaunīgi grozīties pa priekšu ar pilnu muti.

Sākumā jau man ļoti gribējās visas konfektes pamēģināt, es taču retu no tām biju pat redzējusi. Tolaik jau veikalos konfektes kā tagad nevarēja nopirkt.

Tik ļoti gribējās visas nogaršot, ka man uzreiz svars pieauga! (Smejas.)

Tie taču bija pilnīgi citi laiki, mūsdienu jaunatne pat iedomāties nevar, par ko mēs priecājāmies. Šokolādes smarža nāca man līdzi, un es jutos tik īpaša. Kad aizbraucu ciemos uz laukiem, tēvs atbrauca pretī ar traktoru un priecājās – mana saldā Laimas meita! Viņš lepojās, ka es te strādāju, stāstīja, ka arī citi kolhozā viņam prasot, kā tad man pa Laimu iet.

Darbā laikam bija noskatījušies, ka tā jauniņā ir dikti apzinīga. Jo sev par pārsteigumu tiku strādāt izlases cehā – tur gatavoja īpašas, ekskluzīvas konfektes. Toreiz viena darbiniece aizgāja pensijā un viņas vietā paņēma mani.

Biju pati jaunākā – tikai 19 gadi, pārējās ar lielu pieredzi, visas ļoti mierīgas, izturētas, tur bija savs izturēšanās un darba stils. Kas man atlika? Turēt līdzi un mācīties! Tas man patika.

Un patīk joprojām, es taču vēl joprojām turpat strādāju jau 39 gadus…

Protams, šajā laikā ļoti daudz kas ir mainījies. Arī tagad ir nepieciešama cilvēka acs un pieredze, taču tagad jau mums ir gudras mašīnas – nospied podziņas un viss notiek. Kādreiz, lai notemperētu šokolādi, bija citādi – vienlaikus smalks, precīzs un fiziski smags darbs.»

Te vietā paskaidrot, kas ir un kāpēc nepieciešama šokolādes temperēšana. Lai taptu konfektes, šokolāde ir jāizkausē. Ja to vienkārši uzsildītu un izkausētu, pēc tam atdzisusi tā neizskatīsies un arī negaršos tik labi, kā esam pieraduši. Temperēšana ir nepieciešama, lai kristalizētu šokolādē esošo kakao sviestu. Kad šokolāde pēc šī procesa atdziest, tā iegūst cietību, kraukšķīgumu un spīdumu. Bet, lai viss notiktu, kā nākas, temperēšana jāveic aukstā vai karstā ūdens peldē, šokolādei nepārsniedzot 28 grādus, vai 27 grādus piena šokolādei.

Zenta pirmos darba gadus atceras tā: «Ar laiku jau daudz ko iemācījos noteikt pēc skata un dzirdes. Tomēr bez termometra neiztikām, jo šokolādes temperatūra ļoti precīzi jāievēro. Ja pārsniegs 28 grādus, savelsies kunkulī. Ja par maz, nenotiks kristalizācija, un rezultāts nebūs tik garšīgs. Izklausās savādi, bet mēs šokolādi ar spainīšiem ielējām muldā un no tās izlējām, jā, jā, ar spainīšiem! Tas fiziski bija ļoti smagi.

Taču ar kolēģēm par to nebēdājām, jo mūs vairāk aizrāva patīkamā daļa – kā no tās masas tapa konfektes. Man tas šķita un joprojām šķiet kā brīnums. Bet mūsu darba rezultātu katru dienu nāca pārbaudīt tehnologs: pacēla konfektīti, paskatījās apakšiņas, uzlika uz svariem – cik katra sver. Ja neatbilda prasībām, nolika malā. Kad ir tādas prasības, tad jau iemācies strādāt atbilstoši.»

Turklāt zinu, ka mans darbs citiem rada svētkus vai kādu īpašu mirkli. Saldumi taču ir svētki, vai ne?

Sirdij tuvs cilvēks

«Mūsdienu jauniešiem ir savas grūtības – milzu konkurence, materiālie vilinājumi un augstās prasības. Mums bija citas grūtības, dzīvojām ļoti pieticīgi. Taču es ar prieku atceros, kā mēs, visi jauni, gājām pēc darba kopā izklaidēties, visādi pasākumi notika – jautro un asprātīgo klubs, sporta sacensības. Un tad man piešķīra ceļazīmi atpūtas braucienam uz Melno jūru, uz Gagru. Tajos laikos kaut kur aizbraukt – tas bija kas īpašs.

Pirmo reizi dzīvē lidoju, dzīvojām augstu kalnos, pa dienu ekskursijas, vakaros – uz restorāniem. No Laimas bijām divas, vienu tādu jaunu skuķi jau nelaida! (Smejas.) Protams, mūs ievēroja, kaut gan nebiju blondīne. Es biju sprogainiem matiem, man jaunībā ļoti patika ilgviļņi. Jau pirmajā vakarā, laikam redzot, ka es tāda naiva, godīga varu iedzīvoties nepatikšanās, pienāca klāt restorāna oficiants Gariks un teica – tā kā jūs esat tik jauna, es visu atvaļinājuma laiku jūs apsargāšu.

Un tā viņš arī darīja. Neuzbāzās, bet ļoti džentlmeniski rīkojās, tiklīdz mani kāds nelika mierā, viņš pienāca – atvainojiet! Un visi uzreiz saprata. Gariks pavadīja mani līdz pat durvīm, nekādu divdomību, ar cieņu. Tas bija tik patīkami!

Tā nu es darbā atgriezos priecīga, nosauļojusies smuki brūna, bet šokolādes cehā strādāja daudz jaunu, skaistu vīriešu, tai skaitā divi Sergeji. Un abi man klāt! Viens bija neatlaidīgāks, otrs – vairāk runāja.

Tā kā man ļoti patīk klausīties, tad es klausījos. Tikmēr klausījos tajā, kurš daudz stāstīja, kamēr viņš izrādījās manas dzīves sapnis.

Tikai pēc tam uzzināju, ka mana Sergeja mamma arī strādā Laimā, kadru daļā. Viņa man teica – Zentiņ, nepamet manu Serjožu! Vīramāte – gods un slava viņai – mani sirsnīgi pieņēma un iemīļoja, vienmēr ļoti labi pret mani izturējās. Varēja jau turēt mani aizdomās, ka es, meitene no laukiem, gribēju ieprecēties viņu dzīvoklī, bet tā viņi nekad nedomāja. Vīra vecāki bija krievi, māte pēc izglītības bērnudārza audzinātāja, tēvs – armijnieks.  Te man ir jāizstāsta kāda lieta. Kad mācījos 8. klasē, uz ražas novākšanu kolhozā atsūtīja studentus – topošos jūrniekus. Viņi sarunājās krieviski, laukos jau krieviski nerunāja, un man iepatikās valoda. Iedomājieties, es toreiz mammai nezin kāpēc pateicu – mans vīrs būs krievs! Atceros, ka mamma atbildēja – galvenais, Zentiņ, lai tas būtu sirdij tuvs cilvēks. Un tā arī notika – apprecējos ar krievu, sirdij tuvu cilvēku.»

Pilna māja

«Ar divu gadu starpību piedzima dēli. Pirmo pēc vīratēva vēlmes nosaucām par Vasiliju. Dikti cerēju, ka otrā būs meitiņa, jau vārdu Sandra izvēlējos, bet piedzima puika. Pēc manas mammas ieteikuma – Andrejs. Ar bērniņiem es sarunājos latviski, ar pārējiem ģimenē – krieviski. Un tad arī vīra kungs sāka runāt latviski.

Dzīvojām pie vīra vecākiem divās istabās – viņi un mēs ar vīru un abiem dēliem, savukārt vasarās – vasarnīcā Saulkrastos. Man patika, jo vienmēr bija pilna māja, jautrība, tā ir arī sirsnīgāk, kad cits citam palīdz. Tagad jau cits laiks, katrs grib dzīvot par sevi, bet es jutos labi, ka bijām visi kopā. Vīratēvs teica – Zentiņ, pēdējās ziņas! Un lasīja priekšā avīzes, žurnālus, pat grāmatas. Kopā ar vīramāti gatavojām visādus gardumus. Viņa bija izcila rokdarbniece, gribēja mani arī iemācīt adīt, bet tas nu gan nebija man! (Smejas.)

Kad pēc otrā bērniņa piedzimšanas man bija grūts laiks, vajadzēja iet uz ļoti smagu operāciju, vīramāte mani atbalstīja, kā vien varēja, bija man kā otrā mamma. Vīratēvs aizgāja pirmais, bet, kad puikām bija knapi pāri desmit gadiem, arī vīramāte… Viņas man ļoti pietrūka, paliku kā bez rokām.

Taču vīramāte turpināja palīdzēt – nāca pie manis sapņos, teica priekšā, brīdināja – šodien uzmanies, rīt viss būs labi, neuztraucies!

Tie bija ļoti skaisti sapņi, līdz kādu nakti sapnī redzēju, ka aizeju uz kapiņiem pie vīra vecākiem, nolieku svecītes, paceļu acis – vīramāte stāv man priekšā un saka: Zentiņ, es tev daudz palīdzēju, bet tagad tu aizdegsi svecītes un es vairs jūs netraucēšu. Un es skatos – viņa aiziet pa Saulkrastu jūru… No tās reizes es vairs vīramāti sapņos neesmu redzējusi. Saulkrastu kapos guļ vīra vecāki un nu jau divus gadus arī vīrs. Skaisti, bet pāragri aizgāja… Viņš brauca ar velosipēdu – tas ir mūsu ģimenes hobijs! –, palika slikti ar sirsniņu un nomira.

Te vietā maza atkāpīte, ko gribu pateikt – nekad nesteidzieties! Īpaši piektdienās nesteidzieties. Tā bija augusta piektdiena, un es pēc darba, kā jau parasti vasarās, skrēju uz Saulkrastiem tā, it kā mani tur nezin kas gaidītu. Kas tad tur gaidīja?! Tikai vasarnīca, dārzs un āboli! Dēli gatavojās draugam uz kāzām, vīrs gribēja palikt Rīgā, vēl man teica – Zentiņ, kur tu tā skrien?! Paskaties, cik skaisti dēli izauguši! Es attraucu – redzēju, redzēju! Aizsteidzos, un tas arī bija viss… Nākamajā dienā, sestdienā, dēli aizgāja uz kāzām. Kad pēc tām pārnāca – tēva nav, velosipēda nav, telefons stāv, nosprieduši, ka tēvs pie drauga aizbraucis, telefonu aizmirsis. Bet svētdien no rīta pie durvīm policija…  

Es domāju, ka vīrs līdz pēdējam brīdim rūpējās par dēliem, gribēja, lai viņi izpriecājas. Ja būtu telefonu līdzi paņēmis, kā tad dēli draugam kāzas nosvinētu?

Ir jāsmaida!

«Tagad es vienmēr saku – meitenes, kamēr mēs esam, ir jāsmaida! Pēc vīra nāves bija tik smagi, tomēr arī tolaik es domāju, ka jāpriecājas dzīvot, jo mēs jau nezinām kurā brīdī…

Kad man bija pavisam slikti, daktere ieteica izlasīt Lūles Vīlmas grāmatas. Izlasīju un tagad visiem iesaku. Es sapratu, ka tā jau nevar – tu tikai strādā, centies un gādā par citiem. Sapratu, ka ir jāmīl sevi. Ja sevi nemīlēsi, tu arī darbā nebūsi vajadzīgs, nevienam nebūsi vajadzīgs. Tāpēc es eju uz darbu, nē, es neeju, es uz darbu braucu ar velosipēdu. No dzīvokļa pie Dominas līdz Miera ielai katru rītu minos ar riteni. Jā, cauru gadu, izņēmums ir tikai tās retās reizes, kad ļoti biezs sniegs sasnieg. Brauciens ir lieliska rīta rosme, es to tiešām izbaudu. Labāka pamošanās nemaz nevar būt!

Tumšajā laikā braucu kā tāda izrotāta eglīte – gaismiņas visapkārt, lakats plīvo. Ķivere? Kā gan sieviete, kas grib būt skaista, var braukt ar ķiveri? (Smejas.) Man ir dažādi maršruti, tos pēc noskaņojuma izvēlos. Gadās, ka braucu un dziedu.

Darbs sākas pusseptiņos no rīta, bet mēs parasti jau piecpadsmit pāri sešiem esam cehā. Iepriekš uzkrāsoju lūpas un ar smaidu saku – labrīt, meitenes!

Kad darbdiena beidzas, es atkal uz velosipēda un mājup. Taču parasti jau man ar to vien nepietiek, es vēl pariņķoju ar riteni, man visas apkārtnes ieliņas jāizbraukā, kārtīgi jāizkustas. Esmu ātras dabas cilvēks, man vajag visu izdarīt – ātrāk, ātrāk! Dažreiz dēli saka – mammu, bišķiņ piestāj! Bet man nepatīk, ka velkas, man gribas paspēt visu! Gadi iet, bet tas manī nemainās.

Atvaļinājums man sākas ar jūras dienām. No vasarnīcas pa pludmali aizeju līdz Zvejniekciemam, stumjot velosipēdu, bet atpakaļ braucu pa šoseju. Vai arī otrādi – turp aizminos pa lielceļu, bet atpakaļ nāku gar jūru. Atpūta un fiziska slodze vienlaikus – kārtīga elpošana, nedomā par problēmām, un tie skaistie skati! Cik daudz skaista var redzēt un dzirdēt…»

Kaut kas jauns

«Vēl es esmu sapratusi – visu laiku dzīvē ienāk kaut kas jauns un ik pēc pieciem gadiem mainās vaļasprieki. Piemēram? Es nezināju, ka televīzijā var tik ļoti just līdzi velobraucieniem, bet nu jau vairākus gadus es skatos sacensības Francijā, Itālijā, Spānijā, man ir mīluļi, par kuriem īpaši pārdzīvoju. Kā sākas velosacensību sezona, viss! Sēžu pie televizora, dzīvoju līdzi un vairs neko mājās nedaru, jo nav laika.

Tāpat es nezināju, ka notiek lēkšana ar slēpēm no tramplīna. Tagad šīs sacensības ir mana ziemas aizraušanās.

Es nekad neesmu dzīvojusi viena, bet saprotu, ka tāds brīdis var pienākt. Vēl jaunākais dēls ir pie manis. Pagaidām. Cik man bija grūti atlaist vecāko dēlu, kad viņš aizgāja savā dzīvē… Ziniet, es nevarēju parunāt, darbā pat paraudāju. Šķita, ka dzīvoklī ir pilnīgs tukšums, jaunākais pat tā kā apvainojās – un kā tad viņš? Ar prātu sapratu, ka dēls ir pieaudzis cilvēks, viņam taču jādzīvo kopā ar meiteni, ne mammu, bet pirmās divas nedēļas bija ļoti smagas. Protams, no tā mācījos un tagad saku jaunākajam – Andrīti, tev arī laiks dzīvot sev! Tā ir normālā lietu kārtība, nedrīkst sev bērnu tik ļoti piesaistīt, lai tikai pašai labāk. Vislielākais prieks man tagad būtu mazbērni. Vīrs vedeklas un mazdēlus ļoti gaidīja, bet nesagaidīja.»

Labākā dāvana – šokolāde

«39 gadus mans darbs ir saistīts ar šokolādi, taču man tā nav apnikusi, ko jūs! Pēc šiem daudzajiem gadiem gandrīz vai aizvērtām acīm varu visu izdarīt, bet neapnīk, vienīgais – jau bišķi nogurstu, gadi ņem savu, tomēr es vēl varu iet, darīt. Cik vien strādāšu, konfektes paliks mans prieks un piepildītais sapnis.  

Vienmēr esmu priecīga, ja man uzdāvina šokolādi vai konfektes. Tā, manuprāt, ir vismīļākā dāvana. Pati pagaršoju, citus uzcienāju, tik garšīgi! Tagad tās lielās šokolādes tāfelītes skaistos iepakojumos – tik patīkami tādu nopirkt. Es pērku arī citu ražotās konfektes, man patīk tās novērtēt un salīdzināt ar mūsējām. Pavisam godīgi saku, ka es priekšroku dodu Laimas saldumiem. Man joprojām ļoti garšo trifeles. Es visiem iesaku – ja gribat labu konfekti, pērciet mūsu pašu ražotās, ir diezgan, ko izvēlēties.

Bērnībā patika Dienvidu nakts, taču Rudzupuķe, manuprāt, ir konfekte pāri laikam, ļoti garšīga, tur ir īstais sviests.

Ir gan viena lieta, ar ko nespēju samierināties. Tā ir vienaldzība. Es vakar uz ielas redzēju, kā trīs pusaudži ķildojas, bet neviens neapstājas, iet garām. Nokāpu no velosipēda un jautāju – zēni, vai jums to vajag, ko jūs darāt?! Ja mēs neapstāsimies, kad viņi kaujas, tad taču viņi sapratīs, ka visiem ir vienalga, kas ar viņiem notiek. Ja mēs cits citam nepalīdzēsim, kā kaut kas labs mūsu dzīvē var būt?»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs