Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Natālija ir oficiāli atzīta kolekcionāre, kas drīkst ne tikai ievākt, bet arī pārdot kolekcijas tomātu sēklas, – tādu kolekcionāru nav daudz. Viņas darbošanos uzrauga Valsts Augu aizsardzības dienests, un Natālija atzīst, ka Vidzemes reģionālā nodaļa, kas atrodas Valmierā, «to lietu ņem stingri».
Katru gadu Natālija piedalās tomātu izstādē, ko Rīgā, Dabas muzejā, rīko dārzkopības entuziastu klubs Tomāts. «Rīgā es lidoju, mana dvēsele priecājas starp domubiedriem.» Uz izstādi Natālija ved ap divdesmit šķirņu tomātus, katru reizi izvēloties kaut ko īpašu. Vienu gadu tas var būt zvēru dārzs: šķirnes, kuru nosaukumos minētas lauvas, tīģeri, tīģerīši, lapsas, divu veidu gaiļi – zelta un sarkanais, Japānas krabis un vēl visādi citādi lopiņi. Citugad – augļu dārzs, sākot ar ķiršu tomātiem un beidzot ar kivi, arbūziem un ananasiem.
Ir arī cilvēku tomāti – Sibīrijas, Vidzemes, Londonas karaļi, karalienes un kardināls, direktors, kosmonauts un pat ielasmeita…
Un nu jau trīs gadus tomātu svētki un izstāde notiek arī pašu pagastā – Brenguļos, šogad 31. augustā.
Vedot uz izstādi, tomātus pa vienam ietin papīrā un saudzīgi ieliek kastēs, un mašīnu Natālija vada lēni un prātīgi, lai savus dārgumus lieki nekratītu un netraumētu. Auto vadīšanas tiesības viņa ieguvusi tikai 55 gadu vecumā – un galvenokārt tādēļ, lai varētu vadāt tomātus: «Man patīk parunāt ar domubiedriem. Varu padalīties ar savām domām, un vienmēr arī pati uzzinu ko jaunu.»
Natālija ir dzimusi rīdziniece. Uz laukiem Brenguļos Valmieras tuvumā kopā ar vīru un diviem maziem puikām pārcēlās pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem no Rīgas, kur ģimene dzīvoja lielā šaurībā. Natālija ir profesionāla pavāre, un vietējais kolhozs, kuram vajadzēja šefpavāri, jaunajiem ļaudīm pat aizdeva naudu mājiņas pirkšanai.
Taču drīz vien kolhozu laiki beidzās, un ģimene nodibināja pati savu zemnieku saimniecību ar piecām govīm, sivēnmātēm, aitām un zosīm. «Visu ko vajadzēja iemācīties. Vidusskolu biju beigusi, bet nezināju, ka govij piens parādās tikai tad, kad atskrien teļš. Tik gudra es biju,» atzīstas Natālija.
«Bērnībā dzīvojām līdzās Mežaparkam, un tie tad arī bija lielākie lauki, kādus biju redzējusi.»
Juku laikos, kad piens īsti nevienam nebija vajadzīgs, kūti nojauca un sāka audzēt kartupeļus un pushektāru zemeņu, ko veda uz trim Rīgas tirgiem. Tad abi ar vīru atkal atrada darbu ārpus mājām, līdz Natālijas darbavietu bērnudārza veļasmājā likvidēja. Un – laime nelaimē – beidzot viņa no visas sirds varēja pievērsties vienai no savām divām lielajām kaislībām: tomātiem.
«Tomāti gan man te bijuši vienmēr. Bez tiem es nevaru. Tomāti man nenormāli garšo. Bērnībā pat kūkas man negaršoja tā kā tomāti. Ar sviestu apziestu rupjmaizes ķieģelīša šķēli un tomātu – to es atceros kā savu lielāko kārumu. Tāpat arī tomātu sulu.
No Mangaļiem ar draudzenēm braucām uz Sarkandaugavu uz ķinīti, un viņas veikalā nevarēja mani atraut no tomātu sulas sifona. Dzēru glāzi pēc glāzes.
Pirmo tomātu pārdevu tikai pirms dažiem gadiem. Vienmēr to bija par maz man pašai. Ražas laikā ēdu no rīta līdz vakaram, bet ziemā pagrabs pilns sarkanu burciņu: spiežu sulu, gatavoju kečupu, lieku sālsūdenī, savā sulā, želejā, marinēju…»
Laukos Natālija kā sūklītis arī sāka vākt informāciju par tomātiem: lasīja, apmeklēja kursus. Un pirms gadiem divdesmit arī sāka veidot tomātu kolekciju. ‘Egīls’, ‘Naudas koks’, ‘Cēsu agrie’, ‘Sibīrijas karalis’ ir šķirnes, kas kolekcijā saglabājušās vēl no pašiem tās pirmsākumiem.
Otra tikpat lielā kaislība, kas spēj konkurēt ar tomātiem, Natālijai ir smagā roka klasika.
Ja Rīgā uzstājas Deep Purple, Metallica, Aerosmith, Nazareth vai Black Sabbath, Natālija uzvelk melnu krekliņu, ādas vesti, ieliek ausīs kaula auskarus, pamet visu, pat tomātus, un brauc.
Viena pati vai dažreiz kopā ar dēliem, jo vīram patīk citāda mūzika. «Izdzīvojot šo mūziku, jūtu tirpoņu mugurkaulā. Jā, tā ir agresīva mūzika. Es, gluži pretēji, esmu ļoti mierīgs cilvēks, un varbūt tieši tāpēc man vajadzīgs tonuss, ko šāda mūzika sniedz. Kad atgriežos no koncerta, man atkal ir spēks strādāt. Un jāstrādā man ir daudz un smagi. Pat īsti nevaru kādu pasaukt sev palīgā, jo daudzajās šķirnēs neviens cits nespēj orientēties.
Un arī melno darbu – kaut vai paravēt – neviens cits man pa prātam nespēj izdarīt, lai gan pēc dabas es neesmu kašķīga. Reizēm šķiet, ka vīrs ir pat mazliet greizsirdīgs uz tomātiem, kuriem es veltu tik daudz laika. Bet tā nu tas ir. Nesen pat angļu valodas kursos topiku par savu hobiju es nosaucu: The greenhouse is my heaven – «Siltumnīca ir mana paradīze.» Un tā tas tiešām ir.»
Vairāk par interesantām šķirnēm no Natālijas Zeltiņas tomātu kolekcijas un viņas tomātu audzēšanas knifiem – žurnāla IEVAS Māja jaunākajā numurā.
