Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dāvana dzimšanas dienā
Bet ar to stāsts nebeidzas! Iveta ķērās klāt nākamajam sirds projektam – 11. gadsimta latgaļu tērpa darināšanai. Izrādās, to viņa bija gribējusi darināt pirmo, bet… «Man ļoti veicas sastapt īpašus cilvēkus,» teic Iveta un turpina stāstīt: «Pie manas Vidsmuižas atrodas Zeimuļu kapulauks, kurā divas reizes arheologi veikuši izrakumus. Pirmoreiz cara laikā 1892. gadā, un tajos iegūtie materiāli tagad ir Pēterburgā, Ermitāžā. Otro reizi arheologi strādājuši Latvijas laikā, 1929. gadā, un materiāli glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Man stāstīja, ka Zeimuļu kapulaukā atrastas bagātīgas rotas, tāpēc gāju uz muzeju tās skatīties. Gribēju saprast, vai gribu ko tādu sev darināt. Arheoloģijas nodaļā uzrunāju Iritu Žeieri. Viņa man prasa: «Vai jūs tiešām interesē tieši šis kapulauks?» Es saku: «Jā, tieši Zeimuļi un nekas cits!» (Smejas.) Izstāstīju, kāpēc, un pēkšņi Irita man saka: «Ziniet, no Zeimuļiem ir arī villaines fragments. Ja jums ir interese, es varētu, kad man būs laiks, uzzīmēt shematisku villaines risinājumu.» Izejot no muzeja, es burtiski lidoju!
Ziemassvētki ir brīnumu laiks, un tad es saņēmu dāvanu – Irita bija uzzīmējusi villaini. Jau biju sakrāsojusi (kā pienākas senajam tērpam – tikai ar augiem) dzijas, būtu jāsāk strādāt, bet es nezin kāpēc bremzēju, kaut kas mani attur. Tajā brīdī atnāca atbilde par Vidsmuižas tērpa brunčiem – ka tie ir muzejā. Nāca lielie Dziesmu svētki, un 19. gadsimta tērps bija svarīgāks. Jo tas ir tērps, ko tiešām vajadzēja izcelt, tas ir lietošanai tautai.
Senais tērps jau ir ekskluzīvs – ne katrs to var atļauties, un droši vien ne katram to vajag.
Tā nu es pieķēros Vidsmuižas tērpa gatavošanai un atliku seno latgaļu tērpu vēlākam laikam.
Vasarā mani uzaicināja uz Riebiņu novada svētkiem – aizvedu tautastērpu septiņas komplektācijas. Tur es izjutu tādu mīlestību, kas nāca no cilvēkiem, ka sapratu – es nevaru apstāties! Uzreiz pēc svētkiem gāju pie Iritas uz muzeju un saku: «Mums jāceļ gaismā senais latgaļu tērps! Un tas jāizdara ātri, līdz dzimšanas dienai!» Viņa paskatās uz mani izbrīnīta: «Vai līdz tavai dzimšanas dienai?» Es saku: «Nē, līdz valsts simtajai dzimšanas dienai!» Viņa apmulsa: «Nu, nez vai… Ir taču jau jūlijs!»
Zināju, ka esmu traka, ka esmu uzstādījusi to latiņu pārlieku augstu, ka ir par maz laika, bet… Nezinu, vai tajos mēnešos man diennaktī bija 24 vai 48 stundas, bet par visām mēs to dabūjām gatavu. Kāpēc saku – par visām? Man palīdzēja tik daudzas, kā es saku, cakotājas!
Viena – šķeterēja, otra ielika celaino jostu, cita notapoja seno prasmju ietvaros vienas adatas zeķes, kas ir ārkārtīgi sarežģīti, un vēl un vēl…
Esmu pateicīga visām savām cakotājām, ka par visām cēlām gaismā seno tērpu! Man ārkārtīgi paveicās atrast gan rotkali, gan meistaru, kas izgatavoja vēsturiski pareizus apavus. Kā caur adatas aci paspējām un Mārtiņdienā, mana vectēva vārdadienā, vedām tērpu uz Vidsmuižu. Tur kultūras namā bija liels pasākums! Tas bija tik skaisti – sveicām Latviju dzimšanas dienā, cits citam paspiedām roku rakstainos cimdos…
Protams, saprotu, ka šim senajam tērpam nebūs daudz atdarinājumu, bet esmu gandarīta, ka tērps ir izcelts. Ja man vēl izdosies atrast datus un tam dabūt klāt vīru tērpu, tā būs liela vērtība! Man gribas, lai sievietei tautastērpā vīrišķais ir blakus. Ja līdz nākamajiem Dziesmu svētkiem varētu seno latgaļu vīru tērpu uztapināt, tas būtu fantastiski.
Kad tu esi tajā lietā un dari no sirds, tad jau nevari apstāties. Laiku zodz tur, kur to nevajadzētu. Jā, arī ģimenei.
Mani lielie bērni Jacinta un Jānis Elijs jau savā dzīvē, man ir arī mazdēliņš Hans. Vedekliņa nāk no Kurzemes, bet ar vācu saknēm, tāpēc puisītim tāds vārds izvēlēts. Interesanti sanācis, ka lielie bērni turpina manas un vīra pirmās izvēlētās profesijas. Jacinta ir mediķe, Jānis Elijs – pilots.
Jaunākā meitiņa Enija vēl skolniece. Vakar mums bija priecīgs notikums – Enijai atveda pateicības un grāmatas no nemateriālā kultūras centra Upītes. Enija piedalījās radošo darbu un zīmēšanas konkursā. Viņai patīk Andra Slišāna bērnu dzeja latgaliski – lasa un smejas, kad nesanāk. Man prieks, ka ar šo mans bērns atgriežas pie saknēm – mācās latgaliski lasīt. Esmu tīrasiņu latgaliete, un man par to nav kauns, es atļaujos arī feisbukā rakstīt latgaliski. Ja kāds mani nosauc par čangalieti – nu, lai, tā ir mana identitāte!»
Protams, jūs jau saprotat, ka Ivetas stāstam būs turpinājums. Priekšdarbi jau tiek veikti, lai pavisam drīz izskanētu ziņa, ka izveidota biedrība Latgales etnogrāfiskā vēstniecība. Plāni diži. Vai gan kāds šaubās, ka spītīgajām latgalietēm izdosies?
