Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sakritības
Tā nu Iveta nolēma atjaunot savas mīļās Vidsmuižas tautastērpu – tādu, kādu to 19. gadsimta otrajā pusē darināja un godos valkāja Vidsmuižas sievas. Bet parauga, no kā paskatīties, nebija. Ko darīt?
«Atcerējos, ka pirms gadiem kāda veca audēja man stāstīja, kā 90. gados to gribējusi darīt un meklējusi muzejā Vidsmuižas tērpu. Diemžēl izrādījies, ka arhīvā tāda neesot. Tomēr uzrakstīju pieprasījumu muzejam un saņēmu atbildi, ka ir divi Vidsmuižas brunči. Jāiet skatīties! Biju pārsteigta, cik tie skaisti, ka brunčiem gar apakšmalu ir samta maliņa.
Vispirms braucu uz Galēniem, kur neliela austuvīte, lai uzrunātu ciema sievas un kopā sāktu ceļu pretī tautastērpam. Īstu atsaucību neguvu un arī sapratu, ka tas tur uz vietas nebūs tik vienkārši. Es te, Rīgā dzīvojot, varu gan ar etnogrāfēm konsultēties un atrādīt izdarīto, gan uz muzeju aiziet, kad kāda neskaidrība rodas. Nolēmu, ka darīšu pati un, kad tērps būs gatavs, to vedīšu uz tā pirmsākumu. Gāja jau visādi… Brunču velkos bijusi kokvilna, bet tagad visi strādā ar pusvilnu. Dabūju krāsot kokvilnu. Zaļā ir ļoti īpatnējas nokrāsas, septiņas reizes krāsoju, tikai vienā sanāca.
Tērps jau nesastāv no brunčiem vien! Kur atrast, kā tolaik darināja kreklu?
Viena tautastērpu pētniece saka – ņem Preiļu, tas tik skaists, otra – paņem blakus pagasta kreklu.
Es tik ļoti gribēju, lai viss tērpā ir atbilstoši laikam un vietai… Man kaut kas iekšēji saka – nē, nē, nē! Sakrita, ka Ieva Pīgozne, meklējot materiālus savai grāmatu, nejauši aprakstos par pavisam citu Latgales daļu atrada to, ko man tik ļoti vajadzēja. Viņa zvanīja no muzeja: «Klausies, šī ir tava laimīgā diena! Es atradu aprakstus, kuros kreklu lāpītāja, kas mazgāja un lāpīja kreklus tuvējām trim draudzēm, ir aprakstījusi Vidsmuižas kreklu ar robiņiem.» Tas izrādījās ārkārtīgi interesants apraksts – divi pirksti tur, trīs pirksti tur… Strādāju pēc šī apraksta, atkārtoti gāju uz muzeju, salīdzināju ar citu kreklu robiņiem un uzšuvu! Tik smuki iznāca, ka prieks! Par tumšo kopku Ieva ziņas jau bija ievākusi. Priekšautu mums varen daudz. Zeķes arī pēc apraksta atradām. Atlika uzcakot.
Tagad atskatoties varu teikt, ka tērpa tapšanas laikā kaut kas saslēdzās, lai es to izdarītu. Jo gadījās tik daudz sakritību, kas nebija atkarīgas no manis. Vai gan tad, kad piekritu novadīt kādas kāzas Galēnos, es varēju paredzēt, ka pēc tam man teiks: «Mēs aprunājāmies un nolēmām tev uzdāvināt šo.» Un tas izrādās lina audums, kas austs mājās blakus Zeimuļu kapulaukam pirms simt gadiem! Kā gan kaut kas tāds var notikt?! No tā lina uzšuvu kreklu.
Redzot gatavo tērpu, man reizēm cilvēki jautā – kas tas bija par projektu? Es saku – tas bija manas sirds projekts.
Manuprāt, ja strādā projektā, tev ir termiņi, kas jāievēro. Sirds projektā ir vēl trakāk – jo tu atskaities tikai savai sirdsapziņai. Gan par tempu, gan kvalitāti, gan itin visu kopā. Tu vari to izcelt, vari arī nedarīt… Bet kā tu vari nedarīt, ja tas ir tavs sapnis?! Pie šī tērpa, sadarbībā ar Ievu Pīgozni, intensīvi strādājām astoņus mēnešus, bet pirms tam gadu un divus mēnešus gatavojām iestrādes.
Man bija svarīgi iznest savas dzimtās Vidsmuižas vārdu. Un ar Vidsmuižas tautastērpu es to izdarīju. Tērps pārstāvēja Latgali Gaismas pilī izstādē Mans tautastērps, ar to gāju simtgades Dziesmu un deju svētkos, tas publicēts Ievas Pīgoznes grāmatā Latviešu apģērbs, un tas vēl nav viss, kur tērps pabijis! Uzskatu: tu jau vari ko izgatavot, bet, ja par to priecāsies viens, nevienam nerādīsi un nedalīsies, tad tam nav jēgas. Ir jādalās!
Kad aizvedu tērpu parādīt uz Galēniem, uz vietu, kur ir tā pirmsākumi, tas bija tik īpaši. Sanāca cilvēki priecīgi un pateicīgi, ka mums kas tāds ir, ka tas ir celts gaismā. Sagatavoju mapītes, kurās aprakstīts, kas un kā jādara, lai taptu Vidsmuižas tērps, ar visiem audumu, robiņu, dziju utt. paraugiem. Atdevu mapītes vietējam Roberta Mūka muzejam, Galēnu bibliotēkai – ja kāds vēlas, var iet, ņemt un darināt savu tautastērpu.»
