Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vecmāmiņas rožceliņš un latgalietes spīts
«Kad dzirdu, ka tagad kāds stāsta, kā grib tautastērpu, taču nav finanšu vai vēl kāds iemesls kavē, es saku – jebkurš triju gadu laikā var sev pagatavot tautastērpu. Tas nav melots, bet jāuzsver, ka ir vajadzīga nežēlīga uzņēmība un nenovirzīšanās no mērķa – tu ej uz to, un ne pa labi, ne pa kreisi! Pēc savas pieredzes droši varu apgalvot, ka cilvēks pat no nulles var iemācīties gandrīz visu. Mans ceļš uz tautastērpu nav vienkāršs, kaut gan rokdarbi mani pavadījuši visu mūžu. Pirmo audeni noaust man iemācīja ģeogrāfijas skolotāja. Tomēr pie tautastērpa darināšanas ķēros kā neprofesionāle!
Var teikt, ka tautastērpa ceļā esmu izgājusi visas stadijas. Sāku ar skatuves tērpu – uzšuvu sev svārkus no sintētiskā auduma. No mammas man ir mantots tautastērps, padomju laikā gatavots folkloras ansamblim. Es biju mazs skuķis, kad tas tapa, atceros, kā mamma kopā ar vietējo audēju krāsoja diegus un tā sieviete teica – zaļais gan nesanāca! Toreiz, bērns būdama, brīnījos, kā gan var zaļā krāsa nesanākt, taču tagad saprotu, ka audēja zināja, kādam zaļajam tonim tais brunčos jābūt. Nu, nesanāca, un ir tāds elektrozaļš ieausts. Man mammas tautastērps ir mīļš un ļoti īpašs, taču tam nav vēsturiskas vērtības…
Manī brieda vēlme pēc vērtīga tērpa.
Trūka zināšanu, izgāju visus iespējamos kursus, un, kad jau manas zināšanas ļāva to darīt, vajadzēja izvēlēties, kāda novada tērpu gribu. Tolaik domāju – es jau tik garus gadus dzīvoju Rīgā, tad jau pienāktos Rīgas tērps. Tomēr nejutos kā īstena rīdziniece, un dzīvojam Imantā, drīzāk tā kā Pierīgā, tāpēc izvēlējos darināt Pierīgas tautastērpu. Aizbraucu uz Limbažiem, nopirku audumu, uzšuvu brunčus, un pamazām tapa viss, kas pie tērpa komplektācijas pienākas. Kaut gan atkal jāteic, ka arī šis drīzāk ir skatuves tērps. Lepna nogāju ar to 4. maija tautastērpu gājienā, kur mani noskatīja Ilze, kas meklēja tautumeitas savai grāmatai.»
Te vietā paskaidrot: Ilze Strēle ir ģimenes ārste, kuras sirdslieta ir tautastērpi un fotografēšana, viņa izveidojusi un vada biedrību Mans tautastērps, ar ceļojošo fotoizstādi Mans tautastērps viesojas visā Latvijā. Pērn iznāca grāmata Mans tautastērps, kurā 120 cilvēki stāsta par saviem tautastērpiem, savukārt Ilze viņus fotografējusi. Grāmatā ir arī Ivetas un viņas meitas fotogrāfijas un stāsti.
Kā tas notika, turpina stāstīt Iveta: «Tik daudzas lietas notika paralēli! Mana lielā meita Jacinta dzimusi Preiļos, bet ļoti vēlējās skaisto balto Abrenes tērpu. Solījos pa skolas vasaras brīvlaiku ķerties klāt. Bez šujmašīnas, visu ar rokām šuvu, lai autentiski. Tikmēr Ilze neliek mierā – meitenes, jābrauc fotografēties, un vajadzīgs tērpa stāsts! Bet man tas stāsts par Pierīgas tērpu nenāk… Tolaik apmeklēju kursus Piņķos un reiz apsēdos blakus Ievai Pīgoznei. (Ieva Pīgozne ir kultūrvēsturniece, latviešu apģērba vēstures pētniece, mākslas zinātņu doktore, pērn iznākusi viņas grāmatu Latviešu apģērbs. Par Ievu stāstījām 2019. gada IEVAS Stāstos Nr. 4. – aut.) Taču nekas jau nav nejauši, tā tikai man tobrīd šķita, ka apsēdos nejauši blakus! Izrādījās, ka arī Ievai viena no vecmāmiņām ir ar saknēm Vidsmuižā. Reiz stāstīju Ievai, ka man jāfotografējas Ilzes projektam, bet nenāk tas tērpa stāsts. Viņa uzreiz – tev taču ir no mammas mantotais tērps, neviens neliedz tev to iznest cilvēkos!
Taisnība jau Ievai bija, tomēr atzīšos, ka man bija grūti pašas šūdināto Pierīgas tērpu ielikt skapī un paņemt mammas vecos brunčus, kožu sakosto ņieburu, uzvilkt un iznest ļaudīs. Toties sildīja apziņa, ka tas tērps manai ģimenei un dzimtajai vietai ir ļoti būtisks. Grāmatai sabildējos, un mani pārņēma nemiers – vai tiešām Vidsmuižai nav cita tērpa! Un tad vēl mana mamma izcēla savas mammas, manas vecmāmiņas, austu rožceliņu… Vecmāmiņa man ir paraugs. Vieda un sirdsgudra, un dvēselē tik bagāta… Viņai trīs reizes dega māja, ugunsgrēku dzēšot viņai smagi cieta viena roka un pirksti. Tomēr viņa auda grīdceliņus, segas drellī…
Kad es to rožceliņu ieraudzīju, manī ieslēdzās latgalietes spīts – kāpēc es to nevaru, ja mana vecmāmiņa ar vienu roku varēja aust? Ar ko es sliktāka tagad, kad tādas iespējas?»
