Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latgaliete Imantā
«Es nāku no pagasta, kas laika gaitā šurpu turpu mētāts – bijis piederīgs Rēzeknes apriņķim, Preiļu rajonam, tagad iekļauts Riebiņu novadā. Turklāt arī pagasta nosaukums mainīts – līdz 1940. gadam tas bija Vidsmuižas, bet pēc tam un joprojām – Galēnu pagasts.
Mākslinieciskais redzējums man ir jau kopš skolas laika. Atceros, skolotāja mudināja mācīties mākslas skolā, taču mani interesēja medicīna. Tā nu pēc 8. klases aizbraucu uz Rīgu mācīties medicīnas skolā. Tolaik feldšeris laukos bija kā dakteris, un man gribējās būt tieši par feldšeri.
Braukājot uz mājām, reiz Viļānu dzelzceļa stacijā iepazinos ar Imantu. Viņš dzīvoja Galēnos, kā smejos, aiz ābeļdārza, un arī brauca uz Rīgu, kur mācījās aviācijas skolā. Mani pēc skolas beigšanas aizsūtīja strādāt par feldšeri uz Dekšārēm. Imantam bija iespēja strādāt Rīgā, bet tolaik es nebiju ar mieru te palikt. Man taču cilvēki jādakterē mīļajā Latgalē! (Smejas.) Vīrs arī atbrauca uz laukiem, strādāja Viļānu skolā par skolotāju, vēlāk Rēzeknes Augstskolā. Viens pēc otra piedzima lielie bērni.
Kad pasludināja, ka feldšerpunktos vairs nevajag feldšerus, jo nāks strādāt ģimenes ārsti, sapratu, ka man kaut kas jādara, lai nepaliktu bez darba. Gribēju mācīties, bet man auga divi mazi bērni, nevarēju braukt uz Rīgu. Tolaik dzīvojām Rēzeknē, tur atvēra augstskolu un solīja, ka varēs studēt arī psiholoģiju, kas mani vairāk interesēja. Tā gan nenotika, tāpēc izmācījos par pedagogu. Vīrs sāka nodarboties ar tā laika jaunumu – datoriem, viņam piedāvāja labu darbu Rīgā, un mēs pārcēlāmies… Es gan neuzskatu sevi par rīdzinieci: dzīvojam Imantā, kur pirms 13 gadiem uzcēlām māju, – skat, mūsu iela joprojām nav asfaltēta, braucam pa tādu ceļu kā manā mīļajā Vidsmuižā!»
VECMĀMIŅAS ROŽCELIŅŠ
«Kad dzirdu, ka tagad kāds stāsta, kā grib tautastērpu, taču nav finanšu vai vēl kāds iemesls kavē, es saku – jebkurš triju gadu laikā var sev pagatavot tautastērpu. Tas nav melots, bet jāuzsver, ka ir vajadzīga nežēlīga uzņēmība un nenovirzīšanās no mērķa – tu ej uz to, un ne pa labi, ne pa kreisi! Pēc savas pieredzes droši varu apgalvot, ka cilvēks pat no nulles var iemācīties gandrīz visu. Mans ceļš uz tautastērpu nav vienkāršs, kaut gan rokdarbi mani pavadījuši visu mūžu. Pirmo audeni noaust man iemācīja ģeogrāfijas skolotāja. Tomēr pie tautastērpa darināšanas ķēros kā neprofesionāle!
Var teikt, ka tautastērpa ceļā esmu izgājusi visas stadijas. Sāku ar skatuves tērpu – uzšuvu sev svārkus no sintētiskā auduma. No mammas man ir mantots tautastērps, padomju laikā gatavots folkloras ansamblim. Es biju mazs skuķis, kad tas tapa, atceros, kā mamma kopā ar vietējo audēju krāsoja diegus un tā sieviete teica – zaļais gan nesanāca! Toreiz, bērns būdama, brīnījos, kā gan var zaļā krāsa nesanākt, taču tagad saprotu, ka audēja zināja, kādam zaļajam tonim tais brunčos jābūt. Nu, nesanāca, un ir tāds elektrozaļš ieausts. Man mammas tautastērps ir mīļš un ļoti īpašs, taču tam nav vēsturiskas vērtības…
Manī brieda vēlme pēc vērtīga tērpa. Trūka zināšanu, izgāju visus iespējamos kursus, un, kad jau manas zināšanas ļāva to darīt, vajadzēja izvēlēties, kāda novada tērpu gribu. Tolaik domāju – es jau tik garus gadus dzīvoju Rīgā, tad jau pienāktos Rīgas tērps. Tomēr nejutos kā īstena rīdziniece, un dzīvojam Imantā, drīzāk tā kā Pierīgā, tāpēc izvēlējos darināt Pierīgas tautastērpu. Aizbraucu uz Limbažiem, nopirku audumu, uzšuvu brunčus, un pamazām tapa viss, kas pie tērpa komplektācijas pienākas. Kaut gan atkal jāteic, ka arī šis drīzāk ir skatuves tērps. Lepna nogāju ar to 4. maija tautastērpu gājienā, kur mani noskatīja Ilze, kas meklēja tautumeitas savai grāmatai.»
Te vietā paskaidrot: Ilze Strēle ir ģimenes ārste, kuras sirdslieta ir tautastērpi un fotografēšana, viņa izveidojusi un vada biedrību Mans tautastērps, ar ceļojošo fotoizstādi Mans tautastērps viesojas visā Latvijā. Pērn iznāca grāmata Mans tautastērps, kurā 120 cilvēki stāsta par saviem tautastērpiem, savukārt Ilze viņus fotografējusi. Grāmatā ir arī Ivetas un viņas meitas fotogrāfijas un stāsti.
Kā tas notika, turpina stāstīt Iveta: «Tik daudzas lietas notika paralēli! Mana lielā meita Jacinta dzimusi Preiļos, bet ļoti vēlējās skaisto balto Abrenes tērpu. Solījos pa skolas vasaras brīvlaiku ķerties klāt. Bez šujmašīnas, visu ar rokām šuvu, lai autentiski. Tikmēr Ilze neliek mierā – meitenes, jābrauc fotografēties, un vajadzīgs tērpa stāsts! Bet man tas stāsts par Pierīgas tērpu nenāk… Tolaik apmeklēju kursus Piņķos un reiz apsēdos blakus Ievai Pīgoznei. (Ieva Pīgozne ir kultūrvēsturniece, latviešu apģērba vēstures pētniece, mākslas zinātņu doktore, pērn iznākusi viņas grāmatu Latviešu apģērbs. Par Ievu stāstījām šī gada IEVAS Stāstos Nr. 4. – aut.) Taču nekas jau nav nejauši, tā tikai man tobrīd šķita, ka apsēdos nejauši blakus! Izrādījās, ka arī Ievai viena no vecmāmiņām ir ar saknēm Vidsmuižā. Reiz stāstīju Ievai, ka man jāfotografējas Ilzes projektam, bet nenāk tas tērpa stāsts. Viņa uzreiz – tev taču ir no mammas mantotais tērps, neviens neliedz tev to iznest cilvēkos!
Taisnība jau Ievai bija, tomēr atzīšos, ka man bija grūti pašas šūdināto Pierīgas tērpu ielikt skapī un paņemt mammas vecos brunčus, kožu sakosto ņieburu, uzvilkt un iznest ļaudīs. Toties sildīja apziņa, ka tas tērps manai ģimenei un dzimtajai vietai ir ļoti būtisks. Grāmatai sabildējos, un mani pārņēma nemiers – vai tiešām Vidsmuižai nav cita tērpa! Un tad vēl mana mamma izcēla savas mammas, manas vecmāmiņas, austu rožceliņu… Vecmāmiņa man ir paraugs. Vieda un sirdsgudra, un dvēselē tik bagāta… Viņai trīs reizes dega māja, ugunsgrēku dzēšot viņai smagi cieta viena roka un pirksti. Tomēr viņa auda grīdceliņus, segas drellī… Kad es to rožceliņu ieraudzīju, manī ieslēdzās latgalietes spīts – kāpēc es to nevaru, ja mana vecmāmiņa ar vienu roku varēja aust? Ar ko es sliktāka tagad, kad tādas iespējas?»
SAKRITĪBAS
Tā nu Iveta nolēma atjaunot savas mīļās Vidsmuižas tautastērpu – tādu, kādu to 19. gadsimta otrajā pusē darināja un godos valkāja Vidsmuižas sievas. Bet parauga, no kā paskatīties, nebija. Ko darīt?
«Atcerējos, ka pirms gadiem kāda veca audēja man stāstīja, kā 90. gados to gribējusi darīt un meklējusi muzejā Vidsmuižas tērpu. Diemžēl izrādījies, ka arhīvā tāda neesot. Tomēr uzrakstīju pieprasījumu muzejam un saņēmu atbildi, ka ir divi Vidsmuižas brunči. Jāiet skatīties! Biju pārsteigta, cik tie skaisti, ka brunčiem gar apakšmalu ir samta maliņa.
Vispirms braucu uz Galēniem, kur neliela austuvīte, lai uzrunātu ciema sievas un kopā sāktu ceļu pretī tautastērpam. Īstu atsaucību neguvu un arī sapratu, ka tas tur uz vietas nebūs tik vienkārši. Es te, Rīgā dzīvojot, varu gan ar etnogrāfēm konsultēties un atrādīt izdarīto, gan uz muzeju aiziet, kad kāda neskaidrība rodas. Nolēmu, ka darīšu pati un, kad tērps būs gatavs, to vedīšu uz tā pirmsākumu. Gāja jau visādi… Brunču velkos bijusi kokvilna, bet tagad visi strādā ar pusvilnu. Dabūju krāsot kokvilnu. Zaļā ir ļoti īpatnējas nokrāsas, septiņas reizes krāsoju, tikai vienā sanāca.
Tērps jau nesastāv no brunčiem vien! Kur atrast, kā tolaik darināja kreklu? Viena tautastērpu pētniece saka – ņem Preiļu, tas tik skaists, otra – paņem blakus pagasta kreklu. Es tik ļoti gribēju, lai viss tērpā ir atbilstoši laikam un vietai… Man kaut kas iekšēji saka – nē, nē, nē! Sakrita, ka Ieva Pīgozne, meklējot materiālus savai grāmatu, nejauši aprakstos par pavisam citu Latgales daļu atrada to, ko man tik ļoti vajadzēja. Viņa zvanīja no muzeja: «Klausies, šī ir tava laimīgā diena! Es atradu aprakstus, kuros kreklu lāpītāja, kas mazgāja un lāpīja kreklus tuvējām trim draudzēm, ir aprakstījusi Vidsmuižas kreklu ar robiņiem.» Tas izrādījās ārkārtīgi interesants apraksts – divi pirksti tur, trīs pirksti tur… Strādāju pēc šī apraksta, atkārtoti gāju uz muzeju, salīdzināju ar citu kreklu robiņiem un uzšuvu! Tik smuki iznāca, ka prieks! Par tumšo kopku Ieva ziņas jau bija ievākusi. Priekšautu mums varen daudz. Zeķes arī pēc apraksta atradām. Atlika uzcakot.
Tagad atskatoties varu teikt, ka tērpa tapšanas laikā kaut kas saslēdzās, lai es to izdarītu. Jo gadījās tik daudz sakritību, kas nebija atkarīgas no manis. Vai gan tad, kad piekritu novadīt kādas kāzas Galēnos, es varēju paredzēt, ka pēc tam man teiks: «Mēs aprunājāmies un nolēmām tev uzdāvināt šo.» Un tas izrādās lina audums, kas austs mājās blakus Zeimuļu kapulaukam pirms simt gadiem! Kā gan kaut kas tāds var notikt?! No tā lina uzšuvu kreklu.
Redzot gatavo tērpu, man reizēm cilvēki jautā – kas tas bija par projektu? Es saku – tas bija manas sirds projekts.
Manuprāt, ja strādā projektā, tev ir termiņi, kas jāievēro. Sirds projektā ir vēl trakāk – jo tu atskaities tikai savai sirdsapziņai. Gan par tempu, gan kvalitāti, gan itin visu kopā. Tu vari to izcelt, vari arī nedarīt… Bet kā tu vari nedarīt, ja tas ir tavs sapnis?! Pie šī tērpa, sadarbībā ar Ievu Pīgozni, intensīvi strādājām astoņus mēnešus, bet pirms tam gadu un divus mēnešus gatavojām iestrādes.
Man bija svarīgi iznest savas dzimtās Vidsmuižas vārdu. Un ar Vidsmuižas tautastērpu es to izdarīju. Tērps pārstāvēja Latgali Gaismas pilī izstādē Mans tautastērps, ar to gāju simtgades Dziesmu un deju svētkos, tas publicēts Ievas Pīgoznes grāmatā Latviešu apģērbs, un tas vēl nav viss, kur tērps pabijis! Uzskatu: tu jau vari ko izgatavot, bet, ja par to priecāsies viens, nevienam nerādīsi un nedalīsies, tad tam nav jēgas. Ir jādalās!
Kad aizvedu tērpu parādīt uz Galēniem, uz vietu, kur ir tā pirmsākumi, tas bija tik īpaši. Sanāca cilvēki priecīgi un pateicīgi, ka mums kas tāds ir, ka tas ir celts gaismā. Sagatavoju mapītes, kurās aprakstīts, kas un kā jādara, lai taptu Vidsmuižas tērps, ar visiem audumu, robiņu, dziju utt. paraugiem. Atdevu mapītes vietējam Roberta Mūka muzejam, Galēnu bibliotēkai – ja kāds vēlas, var iet, ņemt un darināt savu tautastērpu.»
DĀVANA DZIMŠANAS DIENĀ
Bet ar to stāsts nebeidzas! Iveta ķērās klāt nākamajam sirds projektam – 11. gadsimta latgaļu tērpa darināšanai. Izrādās, to viņa bija gribējusi darināt pirmo, bet… «Man ļoti veicas sastapt īpašus cilvēkus,» teic Iveta un turpina stāstīt: «Pie manas Vidsmuižas atrodas Zeimuļu kapulauks, kurā divas reizes arheologi veikuši izrakumus. Pirmoreiz cara laikā 1892. gadā, un tajos iegūtie materiāli tagad ir Pēterburgā, Ermitāžā. Otro reizi arheologi strādājuši Latvijas laikā, 1929. gadā, un materiāli glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Man stāstīja, ka Zeimuļu kapulaukā atrastas bagātīgas rotas, tāpēc gāju uz muzeju tās skatīties. Gribēju saprast, vai gribu ko tādu sev darināt. Arheoloģijas nodaļā uzrunāju Iritu Žeieri. Viņa man prasa: «Vai jūs tiešām interesē tieši šis kapulauks?» Es saku: «Jā, tieši Zeimuļi un nekas cits!» (Smejas.) Izstāstīju, kāpēc, un pēkšņi Irita man saka: «Ziniet, no Zeimuļiem ir arī villaines fragments. Ja jums ir interese, es varētu, kad man būs laiks, uzzīmēt shematisku villaines risinājumu.» Izejot no muzeja, es burtiski lidoju!
Ziemassvētki ir brīnumu laiks, un tad es saņēmu dāvanu – Irita bija uzzīmējusi villaini. Jau biju sakrāsojusi (kā pienākas senajam tērpam – tikai ar augiem) dzijas, būtu jāsāk strādāt, bet es nezin kāpēc bremzēju, kaut kas mani attur. Tajā brīdī atnāca atbilde par Vidsmuižas tērpa brunčiem – ka tie ir muzejā. Nāca lielie Dziesmu svētki, un 19. gadsimta tērps bija svarīgāks. Jo tas ir tērps, ko tiešām vajadzēja izcelt, tas ir lietošanai tautai. Senais tērps jau ir ekskluzīvs – ne katrs to var atļauties, un droši vien ne katram to vajag. Tā nu es pieķēros Vidsmuižas tērpa gatavošanai un atliku seno latgaļu tērpu vēlākam laikam.
Vasarā mani uzaicināja uz Riebiņu novada svētkiem – aizvedu tautastērpu septiņas komplektācijas. Tur es izjutu tādu mīlestību, kas nāca no cilvēkiem, ka sapratu – es nevaru apstāties! Uzreiz pēc svētkiem gāju pie Iritas uz muzeju un saku: «Mums jāceļ gaismā senais latgaļu tērps! Un tas jāizdara ātri, līdz dzimšanas dienai!» Viņa paskatās uz mani izbrīnīta: «Vai līdz tavai dzimšanas dienai?» Es saku: «Nē, līdz valsts simtajai dzimšanas dienai!» Viņa apmulsa: «Nu, nez vai… Ir taču jau jūlijs!»
Zināju, ka esmu traka, ka esmu uzstādījusi to latiņu pārlieku augstu, ka ir par maz laika, bet… Nezinu, vai tajos mēnešos man diennaktī bija 24 vai 48 stundas, bet par visām mēs to dabūjām gatavu. Kāpēc saku – par visām? Man palīdzēja tik daudzas, kā es saku, cakotājas! Viena – šķeterēja, otra ielika celaino jostu, cita notapoja seno prasmju ietvaros vienas adatas zeķes, kas ir ārkārtīgi sarežģīti, un vēl un vēl… Esmu pateicīga visām savām cakotājām, ka par visām cēlām gaismā seno tērpu! Man ārkārtīgi paveicās atrast gan rotkali, gan meistaru, kas izgatavoja vēsturiski pareizus apavus. Kā caur adatas aci paspējām un Mārtiņdienā, mana vectēva vārdadienā, vedām tērpu uz Vidsmuižu. Tur kultūras namā bija liels pasākums! Tas bija tik skaisti – sveicām Latviju dzimšanas dienā, cits citam paspiedām roku rakstainos cimdos… Protams, saprotu, ka šim senajam tērpam nebūs daudz atdarinājumu, bet esmu gandarīta, ka tērps ir izcelts. Ja man vēl izdosies atrast datus un tam dabūt klāt vīru tērpu, tā būs liela vērtība! Man gribas, lai sievietei tautastērpā vīrišķais ir blakus. Ja līdz nākamajiem Dziesmu svētkiem varētu seno latgaļu vīru tērpu uztapināt, tas būtu fantastiski. Kad tu esi tajā lietā un dari no sirds, tad jau nevari apstāties. Laiku zodz tur, kur to nevajadzētu. Jā, arī ģimenei. Mani lielie bērni Jacinta un Jānis Elijs jau savā dzīvē, man ir arī mazdēliņš Hans. Vedekliņa nāk no Kurzemes, bet ar vācu saknēm, tāpēc puisītim tāds vārds izvēlēts. Interesanti sanācis, ka lielie bērni turpina manas un vīra pirmās izvēlētās profesijas. Jacinta ir mediķe, Jānis Elijs – pilots.
Jaunākā meitiņa Enija vēl skolniece. Vakar mums bija priecīgs notikums – Enijai atveda pateicības un grāmatas no nemateriālā kultūras centra Upītes. Enija piedalījās radošo darbu un zīmēšanas konkursā. Viņai patīk Andra Slišāna bērnu dzeja latgaliski – lasa un smejas, kad nesanāk. Man prieks, ka ar šo mans bērns atgriežas pie saknēm – mācās latgaliski lasīt. Esmu tīrasiņu latgaliete, un man par to nav kauns, es atļaujos arī feisbukā rakstīt latgaliski. Ja kāds mani nosauc par čangalieti – nu, lai, tā ir mana identitāte!»
Protams, jūs jau saprotat, ka Ivetas stāstam būs turpinājums. Priekšdarbi jau tiek veikti, lai pavisam drīz izskanētu ziņa, ka izveidota biedrība Latgales etnogrāfiskā vēstniecība. Plāni diži. Vai gan kāds šaubās, ka spītīgajām latgalietēm izdosies?
