Rīga +8°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
2
-
0
-
11
-
0
-
0
-
0
-
Kāda ir sievietes dzīves armijā?
Visvairāk mani (un droši vien arī lielu daļu lasītāju) interesē tas, kāda tad patiesībā ir sievietes dzīve armijā. Sintija mazliet paver priekškaru uz šo apslēpto pasauli: «Atzīšos, sākumā nebija viegli. Dzīvojot bāzē, mums, sievietēm, bija atsevišķas dušas un tualetes, bet gulējām gan visi vienā telpā divstāvu gultās. Jau grūtāk bija, kad notika mācības ārpus bāzes, mežā. Tas gan bija ārpus komforta zonas, jo tualete tur ir vienkārši izrakta bedre, visapkārt tai cilvēki… Bet pie tā pierod, un ar laiku kļūst vieglāk. Sliktāk jutos, kad man bija īpašā dienas, kas tomēr ir ļoti intīmi,» atzīstas Sintija.
«Dienot mehanizētajā brigādē, tas, ka ir kopīgas tualetes un dušas, nav sagādājis problēmas. Mēs bijām tikai divas sievietes, tāpēc vīriešus palaidām pa priekšu un pašas mazgājāmies beigās. Savukārt tualetē vīrieši respektēja, kad tur iegājām mēs, un tai brīdī citi tualetē negāja. Jā, pārģērbšanās bieži vien notiek vienā telpā ar vīriešiem, bet pie tā jau pierasts, un cits citam uzmanību nepievēršam. Vienmēr esmu izjutusi cieņu pret sevi, neviens nekad nav mēģinājis izmest kādu piedauzīgu piezīmi,» uzsver Sintija.
Vai kādreiz kāds licis manīt, ka sievietes armijā ir vājais dzimums? Sintija atbild: mēs esam nevis vājais dzimums, bet trauslākas nekā vīrieši.
«Es, protams, varu visu. Bet bijušas reizes, kad, piemēram, jānes ļoti smagas kastes. Tad vīri paņem lielākās kastes, bet man atstāj mazākās. Turklāt tas nekad nenotiek, norādot, ka es jau nevarēšu, ka esmu vājāka. Vairāk – uzsverot, ka man vēl jādzemdē bērni vai ka man nevajadzētu bendēt sev muguru. Tas man šķiet ļoti vīrišķīgi, un lepojos ar karavīriem, kas dien man līdzās. Citādi atšķirība starp vīrieti un sievieti armijā nav jūtama, visi darām vienādu darbu,» stāsta Sintija. Bet kā ar durvju atvēršanu, jakas pasniegšanu?
Tas esot atkarīgs no kolēģiem vīriešiem. «Ir vīrieši, kas atver durvis sievietēm, ir tādi, kas tās atver tiem kolēģiem, kam augstāka dienesta pakāpe. Un ir sievietes, kuras dusmojas, ja viņām atver durvis. Man gan tas patīk, un es to novērtēju. Taču neļaunojos arī tad, ja tas netiek darīts,» atzīst Sintija. Viņa atceras – pēc atvaļinājuma, kuru pavadījusi kopā ar vīru, atgriežoties dienestā, jutusies mazliet apmulsusi. Mans vīrs ir ļoti uzmanīgs un galants, vienmēr atver durvis, pasniedz roku. Atvaļinājumā biju pie tā pieradusi un, arī atgriezusies dienestā, stāvēju pie durvīm un gaidīju, kad man tās kāds atvērs. Kad tas nenotika, atcerējos, ka vairs neesmu atvaļinājumā, un pati par sevi pasmējos.»
Vai Sintijai dienestā sanācis arī raudāt? Viņa atceras vienu šādu reizi. «Akadēmijas laikā mums bija jāapgūst kaujas izturības kurss. Tā laikā trenējām savu spēju domāt bezmiega un slodzes apstākļos. Ierobežots tiek arī pārtikas daudzums. Kad vairākas dienas esi pavadījis šādos apstākļos… ir grūti. Savulaik mums Alūksnē bija jāskrien padsmit kilometru. Ik pa laikam piebrauca mašīna, un tajā ātri bija jāsakāpj iekšā. Tiem, kas nepaspēj, jāskrien atkal. Ņemot vērā to, ka esmu salīdzinoši īsa un skrēju aizmugurē, divas reizes notika tā, ka biju jau pie mašīnas, bet nepaspēju pieķerties un ielēkt tajā.
Kad tas notika trešoreiz, tiešām biju tuvu izmisumam, sāka birt asaras. Gandrīz salūzu.
Bet man blakus bija labs kolēģis, kurš uzmundrināja: «Ko tu pinkšķi, skrienam!» Nevaru izteikt to atvieglojumu, kāds bija, kad beidzot tiku mašīnā. Taču notikušais mani iemācīja, ka ar asarām neko nepanākšu, tikai ar smagu darbu un kolēģiem, kas ir blakus un uzmundrina. Armija palīdzējusi pārvarēt daudzas manas bailes – no augstuma, nezināmām situācijām, šaurām telpām…»
«Tu biji sajūsmā par operu, bet tagad – par dubļiem…»
Sintija uzaugusi Lielvārdē, vienā no Latvijas militārajām pilsētām – tajā izvietota Nacionālo bruņoto spēku aviācijas bāze. «Manu vecvecāku māja atradās blakus lidlaukam, tāpēc bieži vien varēja ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt lidojošus armijas helikopterus. Militāristi arī dažkārt rīkoja dažādus pasākumus, aicinot piedalīties arī apkārtnes iedzīvotājus. Līdz ar to pie militārās vides savā ziņā jau biju pieradusi,» stāsta Sintija.
Gan vecāki, gan pati Sintija bijuši pārliecināti, ka viņa pēc vidusskolas beigšanas savu dzīvi saistīs ar mākslu, kultūru, mūziku. Varbūt pat kļūs par aktrisi. Kā gan citādi, ja kopš bērnības mācījusies mūzikas skolā, spēlējusi klavieres, darbojusies vietējā amatieru teātrī. Paralēli arī apmeklējusi sporta skolu, nodarbojusies ar vieglatlētiku.
Manas intereses bija plaša spektra – lai saprastu, ko tieši vēlos dzīvē darīt. Taču klusībā man svarīgākais bija sevi pierādīt.
"Izaicināt sevi, darot kaut ko jaunu, par ko citi cilvēki īsti nezina vai kas viņiem varbūt pat šķiet biedējošs. Vecāki domāja, ka mācīšos Kultūras koledžā. Bet tad Ķīpsalas izstādē, kas palīdz vidusskolēniem izvēlēties piemērotāko mācību iestādi, ieraudzīju Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas stendu. Vēlāk mājās internetā apskatīju viņu mājaslapu un izdarīju savu izvēli. Sapratu – armija ir īstā vieta, kur izaicināt pašai sevi un gūt baudījumu no tā, ko citi nevar, nevēlas vai baidās darīt,» stāsta Sintija.
Sintijas vecāki, protams, par meitas izvēli bija ļoti pārsteigti. Tēvs – arī noraizējies. Galvenokārt tāpēc, ka pats savulaik dienējis padomju armijā un savām acīm redzējis, kādi pārbaudījumi tur jāiztur, piemēram, ģedovščinu. Tomēr tētis bijis pārliecināts, ka darbs Latvijas armijā Sintijai būs pa spēkam, un tāpēc meitu ļoti atbalstījis.
«Manu priekšstatu par armiju lielā mērā veidoja tas, ko biju redzējusi kara filmās, – nabadziņi tiek slīcināti, visādi pārbaudīti. Bija bažas, ka Latvijas armijā varētu būt ļoti līdzīgi – ka mani mēģinās graut morāli, liks neskaitāmas reizes pumpēties, skriet līdz pilnīgam spēku izsīkumam, līst pa purviem,» atzīstas virsniece.
Daudz kas no tā visa tiešām arī notika, taču bez jebkādas pazemošanas. Drīzāk pretēji – jauniņie četru mēnešu laikā apmācībās Alūksnē tiek sagatavoti gan fiziski, gan garīgi.
Kursa laikā jaunie karavīri apgūst pamatus darbībai ar ieročiem, taktikā, darbā ar karti un kompasu, kā arī pirmās palīdzības sniegšanu, lauka kaujas iemaņas un vairākus citus militārās apmācības priekšmetus. «Tur mums palīdzēja saprast, ka varam visu. Fizisko sagatavotību var uztrenēt, un arī mentāli vari sagatavoties tam, ka būs grūti – būs lietus, tu izmirksi, nebūs viegli atrasties laukā. Bet – vienā brīdī tas viss beigsies, tu atkal izžūsi, un viss būs kārtībā».
Sintija ar smaidu atceras pirmo reizi, kad bija jārāpo. «Šausmīgi līst lietus, lienu pa zemi, visa esmu dubļos, bet ļoti laimīga. Jo tas bija tieši tas, ko biju iztēlojusies, tieši tas, ko gribēju!». Vakarā zvanījusi tētim, lai izstāstītu, cik laimīga jūtas. Bet viņš atbildējis: «Tu nevari iedomāties, cik jocīgi to dzirdēt no tevis – cilvēka, kurš vēl pirms gada bija sajūsmā par mūziku, teātri un operu. Bet tagad sajūsminās par dubļiem…»
Cik svarīgi nepazaudēt karotīti!
Sintija atceras, ka viņai sagatavošanas treniņā jauns bijis pilnīgi viss – sākot no tā, kā pareizi rūpēties par sevi, savām mantām, beidzot ar izturības treniņiem. «Ikdienā savām mantām neveltām lielu uzmanību, bet armijā viss, kas tev iedots, ir svarīgs izdzīvošanai. It kā jau tu to apzinies, tomēr šad tad piemirsti. Piemēram, kaut kur atstāj savu karotīti. Bet tā tev ir vienīgā uz nezin cik dienām! Mums mācīja arī citas šķietami elementāras lietas, piemēram, ka, skrienot zābakos, regulāri jānomaina zeķes. It kā pašsaprotami, bet, ja neizdari to īstajā laikā, tiek uzberztas tulznas, sāp kājas. Mums mācīja arī, kā šos pušumus pareizi aprūpēt, lai varētu skriet tālāk,» atklāj virsniece.
Apgūstot Militārās pamatapmācības kursu, ik rītu bija jāceļas sešos, tad sekojusi rītarosme, tad brokastis, vēlāk apmācība, pusdienas, atkal apmācība un tad vakara pastaiga. Un ne jau tāda pastaiga, kad laiski var klīst pa pļavām un mežiem. Visu laiku bijis cītīgi jāmācās. «Tāpat apguvām, kā pareizi sakārtot ekipējumu, lai nekas negrabētu, netraucētu."
"Devāmies uz vairākām dienām mežā, lai apgūtu kaujas iemaņas, iemācītos izdzīvot mežā. Tas nebija viegli, bet ļoti interesanti,» atceras Sintija.
Tālāk sekojušas studijas Aizsardzības akadēmijā, kurā ir trīs studiju virzieni – jūra, sauszeme un gaiss. «Tie, kas izvēlējušies sauszemi, dodas uz Rīgas Tehnisko universitāti, kur iegūst transporta inženiera grādu. Tie, kas ir jūras spēkos, dodas uz Jūras akadēmiju, bet tie, kas izvēlējušies gaisa spēkus, mācās Aviācijas akadēmijā. Līdz ar to jāapgūst ne tikai militārās mācības (topogrāfija, militārā vadība un citas), bet arī tās zinības, ko mācās parastie studenti. Atšķirība tikai tāda, ka mēs lekcijas apmeklējām, ģērbušies formā,» paskaidro Sintija.
Beidzot studijas akadēmijā, Sintija jau bijusi virsniece ar leitnanta pakāpi. Nonākusi Ādažos mehanizētajā brigādē trešajā rotā. «Strādāju ar kaujas izlūkošanas ķēžu bruņutehniku, biju pirmā vada komandiere. Šī bija jauna tehnika, jauna komanda un es – jauna vada komandiere. Mēs visi mācījāmies, tikai mans uzdevums bija visu apgūt, iemācīties ātrāk, nekā to dara citi. Man bija jābūt soli priekšā savai komandai – vēlējos būt līdere, uz kuru var paļauties. Armijā ir ļoti daudz vīriešu, un es labi apzinos – būdama tā dēvētais vājais dzimums, nevaru sacensties ar vīrieti fiziskajā ziņā.
Lai cik trenēta es būtu, vīrietis jebkurā gadījumā būs stiprāks un varēs mani pārspēt. To gribēju kompensēt ar savām zināšanām par armiju, par dienestu, par taktikām un kāpurķēžu tehniku.
Gribēju pozicionēt sevi tā – varbūt nevaru paskriet tik ātri kā jūs, tomēr domāšanas ziņā spēju būt ne tikai līdzvērtīga, bet dažkārt arī sniegt padomus lietās, kuras šķietami ir vīriešu pārziņā.» Sintijai kā vada komandierei bija jāsagatavo dažādi dokumenti, jāplāno sava vada apmācība ar ķēžu bruņutehniku, jāveic apmācība, piemēram, kā rīkoties tad, ja transportierim nokrīt ķēde, vai kā rīkoties, ja sākas militārs kontakts. «Mans uzdevums bija arī izplānot, ko un kā mēs darīsim apmācībās, nodot uzdevumus tā, lai karavīri tos saprot un var šos uzdevumus pildīt,» paskaidro virsniece. Sintijas pārraudzībā pavisam bijuši piecpadsmit karavīru, tai skaitā vada seržants.
«Sākumā biju ļoti satraukusies par to, ka es te esmu tāda jauniņā, bet seržants, kurš ir manā pakļautībā, visticamāk, nodienējis daudz vairāk gadu un ir ar daudz lielāku pieredzi. Par laimi, mans kolektīvs bija ļoti veiksmīgs. Seržantam nebija aizspriedumu par to, ka komandieris ir sieviete, tāpat arī pārējiem vadā. Es gan arī centos pierādīt, cik aplami ir visi stereotipiskie pieņēmumi par sievietēm un ka sieviete armijā – tas nav neiespējami,» uzsver Sintija.
Disciplīnas trūkums var maksāt karjeru
Arī ikdiena bruņotajos spēkos ir pavisam citāda nekā civilajā vidē (tā parastu ikdienu dēvē militāristi). «Lai arī mums ir noteikts darba laiks, tas nereti sākas agrāk un beidzas vēlāk, nekā paredzēts. Ikviens no mums ir karavīrs, līdz ar to pilda savus pienākumus ne tikai darba laikā. Var gadīties, ka neesam mājās brīvdienās, naktīs. Toties pēc tam jūti gandarījumu, ka atkal esi ko jaunu iemācījies, kļuvis labāks, jo intensīvi trenējies. Nenoliedzami, no tā reizēm cieš ģimene, bet ar to jāsamierinās,» stāsta Sintija.
Protams, armijā valda dzelzs disciplīna.
«Mums katru rītu 8.30 jābūt dienestā. No rīta ir tā dēvētās izvadas, kad tiek pārbaudīts, kurš ir uz vietas un kura nav. Protams, var gadīties, ka kāds nokavējis autobusu vai gadījusies cita ķibele. Jautājums – vai tas notiek vienu reizi vai autobuss kavējas regulāri.» Ja šāda situācija atkārtojas vairākas reizes, tiek pieņemti mēri – notiek disciplīnas audzināšana, dažādas nodarbības. Tiek provocētas dažādas situācijas, lai pārliecinātos, vai šis cilvēks turpmāk ierodas laikā.
Ja tas nenotiek, tiek rakstīts ziņojums. Bet – jo vairāk ziņojumu, jo lielāka iespēja, ka dienests var neturpināties. Šādā veidā cilvēks arī liedz sev iespēju iegūt augstāku pakāpi, kāpt pa karjeras kāpnēm. «Mans mērķis ir būt pirmajai sievietei ģenerālei, tāpēc cenšos ievērot disciplīnu un darīt labāko, ko spēju,» saka Sintija. Un klusiņām piebilst: varbūt tas ir pārāk skaļš mērķis, bet…
Šobrīd Sintija pakāpusies par mazu solīti tuvāk savam mērķim – kļuvusi par plānošanas bataljona jaunāko virsnieci.
Bildinājums uz perona
Sintijas lielākais atbalsts gan dienestā, gan ārpus tā ir viņas vīrs Madars. Abi iepazinušies, mācoties Aizsardzības akadēmijā. Sākumā bijuši vienkārši labi draugi, jo Sintijai tolaik bijušas citas attiecības. Taču Madars bijis tik neatlaidīgs, ka ar laiku iekarojis Sintijas sirdi. Būdams kurzemnieks, pie savas iecerētās bijis gatavs doties teju pāri visai Latvijai. «Kā jau minēju, dzīvoju Lielvārdē. Lai nokļūtu pie manis, viņam vispirms no Ventspils bija jāatbrauc uz Rīgu, tad jāiekāpj vilcienā un jābrauc uz Lielvārdi. Neticami, bet toreiz viņš pirmo reizi mūžā brauca ar vilcienu,» smejas Sintija.
Tā kā dzelzceļa stacija abiem bijusi nozīmīga tikšanās vieta, Madars izvēlējies Sintiju tur arī bildināt.
«Tai vakarā jutu, ka Madars ir tāds dīvains. Kad bijām paēduši vakariņas un devāmies mājup, viņš pavaicāja, vai varam iebraukt dzelzceļa stacijā, un atgādināja, ka tur savulaik tikāmies. Tad nometās uz viena ceļa, un vaicāja: vai tu būsi mana sieva un mūžīgi mūžos mīlēsi mani? Biju ļoti saviļņota un, protams, teicu jā,» ar aizkustinājumu atceras Sintija.
Kāzas gan uz laiku nācās atlikt. Neveiksmīga kritiena rezultātā Madars lauza galvaskausu, viņam bija asinsizplūdums smadzenēs. Sintijai tas bija grūts laiks. No rīta viņa skrējusi pie Madara uz slimnīcu, tad uz dienestu Ādažu bāzē, bet vakarā – atkal uz slimnīcu. «Trakākais, ka nezinājām, kā viss beigsies. Ārsti gan mierināja, ka viss būs labi, bet raizes ilgstoši bija klātesošas,» atzīstas sieviete.
Kāzas abi svinējuši Ventspils pusē, un tajās Sintija no laimes tik ļoti raudājusi, ka nav spējusi pat izrunāt laulību solījumu.
Nu nosvinēta jau otrā kāzu jubileja, bet pavisam Sintija kopā ar Madaru ir jau septiņus gadus.
Brīvajos brīžos abi ar vīru skrien, piedalās maratonos, brauc ar riteņiem un, protams, apmeklē koncertus. «Man vēl aizvien patīk spēlēt klavieres, un nu pašmācības ceļā mēģinu apgūt arī ģitāru. Savukārt sports – tā ir karavīra ikdiena. Tai skaitā vieglatlētika – skriešana, atspoles skrējieni, visdažādākie treniņi. Ar teātri gan mana saikne kļuvusi diezgan trausla. Pirmos gadus, kad mācījos akadēmijā, vēl palīdzēju organizēt dažādus pasākumus Lielvārdes kultūras namā, bet, laikam ejot, teātris tomēr palika pagātnē,» atzīst Sintija.
Jāpiebilst, ka Aizsardzības akadēmiju beidzis arī Sintijas brālis, bet māsai tūlīt būs astoņpadsmit gadu, un, iespējams, arī viņa augstāko izglītību iegūs tieši Aizsardzības akadēmijā. Vai ar to saistīs savu dzīvi, gan nav zināms. «Mana māsa vairāk ir tāds brīvais putns, saistīta ar mākslu, mūziku – māsa dzied. Tāpēc vismaz no malas šķiet, ka militārā vide viņai īsti nav piemērota. Taču kas zina! Armijai ir savs orķestris, varbūt viņa atradīs savu vietu tur,» cer Sintija.
Daži fakti par sievietēm Latvijas armijā
- Latvijas Bruņotajos spēkos 15,3% no karavīru kopskaita profesionālajā dienestā ir sievietes. Tas ir diezgan daudz – Latvija šajā ziņā ir pirmajā piecniekā starp citām NATO un sabiedrotajām valstīm.
- Sievietes Latvijas armijā lielākoties dien personāla jomā, finanšu plānošanā, medicīniskajā nodrošinājumā, administrācijā un lietvedībā.
- Profesionālajā militārajā dienestā Latvijā sievietēm nav noteiktu privilēģiju vai ierobežojumu, nav arī nekādu atsevišķu prasību, tādējādi ievērojot dzimumu līdztiesības principu. Profesionālajā dienestā sievietes tiek pieņemtas uz vispārīgiem noteikumiem, izņemot fiziskās sagatavotības normatīvus, kas sievietēm ir zemāki nekā vīriešiem.
- Dienesta gaitā sievietēm un vīriešiem tiek izvirzītas vienādas prasības gan izglītības iegūšanai, gan iecelšanai amatā vai paaugstināšanai dienesta pakāpē. NBS nav noteikts pieļaujamais sieviešu skaits, nav noteiktas arī vienības, specialitātes vai amati, kuros nedrīkstētu dienēt sievietes.
- Latvijā militārajos procesos sievietes pirmoreiz iesaistījās Neatkarības kara laikā (1919.–1920. g.), turklāt arī jomās, kas līdz Pirmajam pasaules karam tika uzskatītas par sievietei netradicionālām – viņas dienēja bruņoto spēku palīgdienestos un pat devās ierindā. Lielākoties sievietes Latvijas Neatkarības karā bija medicīniskā dienesta darbinieces, telefonistes, kancelejas ierēdnes, apkopējas, veļas mazgātājas.
Jābūt sportiskai un bez kosmētikas
Fiziskās sagatavotības testa normatīvi Nacionālajos bruņotajos spēkos sievietēm ir šādi:
- 1,5 km skrējiens, kas jāveic 8,56 minūtēs,
- Vēderpreses vingrojums 31 reize 2 minūšu laikā,
- Roku saliekšana/iztaisnošana balstā guļus 14 reizes 2 minūšu laikā.
- Dienesta laikā sievietēm uz sejas nedrīkst būt izteikta kosmētika, matiem jābūt savāktiem, bet nagi drīkst būt lakoti tikai smilšu krāsas toņos.
